Aprīlis 1973 (Ķikure/Kikure)

Zaļā ceturtdiena. 1973 {19.4.73}

Iešu šodien pēdējo dienu te uz darbu. Tad būs vai nu pārtraukums, vai izbeigs pavisam. Šis darbs un iešana uz to un nākšana caur parkiem un pilsētiņu, bija liela lieta. Par visu to man citas piezīmes. Te es parasti izgāžu tikai savas vaimanas, un lai tās apturētu, kaut ko – reālu.

Dz. un Cl. [right] aizbrauca uz Eiropu atvaļinājumā, pagājušā piektdienā, gandrīz jau nedēļa. Laiks kļuva siltāks. Šodien – atkal auksts. Lai gan – ir saule.
No rīta – pamodusies domāju par visām būšanām un nebūšanām – ir bijis grūt – pēdējās dienās – Grūt noturēties. Dzīve irst.
Bet šorīt gulēju un jutu – ka domas atgriežas, ataust gaisma – prieks, labsajūta, atzīšana visam – nāk prātā lietas, vietas, notikumi kas atkal liekas skaisti un iejūsmo.
Un es domāju – kāpēc?
Kas man tos atkal iekrāso?
Nebija cita izskaidrojuma – Saule uz sienas. To tikai pēc tam pamanīju, kad domas jau bija sākušas šūpoties optimismā.
Vai tiešām tā?
Tikai saule? Laikam.
Nē. Ne tikai saule. Cilvēks. Vēl atkal kāds cilvēks.

Pag. sest. bij necerēti lieli pārdzīvojumi sakarā ar to – ‘dakteri’. Negāju tur, pie viņa. Gāju garām. Un – nejutu neko. Bet izgāju ārā – un kad bij jāatstāj viss – es maisījos, stāvēju ļaudīs kā bez prāta. Ne ko dzirdot, ne redzot, ne zinot ko daru – skatījos tur atpakaļ, stāvēju un ķermenī griezās dzirnu akmeņi.

Apsēdos solā, kur kāds kvernēja (varbūt tāpat kā es) skatījos ka kāds cits, līdzīgs dakterim gāja ar blondu jaunu daiļavu tur gar stūri – it kā mani brīdinot. Es cietu. Es mocījos visu šo nedēļu. Savādi, ka ‘zvaigznēs’ vakar Ruth man lasīja – lai nebēdāju, par to, ko es bēdāju – the gape between – un ka kāda aktivitāte mani pārsteigs šai weekendā. Varbūt tas jau bij iepriekš weekendā – tā aktivitāte.
Bet es – izfantazēju visu šausmīgi. Sev par ļaunu. Varbūt tā taisnība. Varbūt nē.
Tikai šodien saule. Vējš. Auksts. Bet saule – skaidrs. Un manī kārpās optimiskas domas, dziņas, vēlēšanās.
Es gribu un ne tikai gribu – (es vienmēr gribu) es arī jūtu kādu daļu spēka, kādu cerību – ka es saņemšos.
Bet tas – viss tas? Varbūt tas ir salauzts? Varbūt nav.

Lieldienu sestdiena {21.4.73}

Auksts un mazliet silts, saule, lietus. Un beidzot redzu jūtu –tomēr sākās arī man holideja!!! Mājā lieldienas – miers, tīrība, un kāda izcepta maize!
Biju tirgū, biju pie Caters. Sapirku šo to ēšanai. Mazu kaplīti dārzam – ‘dakšu’, nekā gan sevišķi nav derīgs – tomēr.
Jā – to es gribēju teikt – kāda miera sajūta atgriezusies! Svētki. Kādēļ? Nezinu. Samierināšanās? Varbūt. Es negāju tur – gāju tur, bet negāju pie viņa. Gāju garām. Kādēļ es neskatījos uz augšu? Vēlāk (sākumā tur nebij neviena) man šķita ka tur kāds stāv. To es varēju paskatīties. Nekā neizdarīju. Viņš bij otrā nodaļā. Kādēļ? Kur negāju tur ir. Tur to es arī iepazinu kādreiz.
Skalbes dzejā, kā tas bija? –

„...Lentas siet un ārā iet...
Laiks ir klusi atsacīties...
Tad, kad pavasars ir klāt...”

Viss ir jau vienreiz bijis. Un – mūžīgā ziemeļnieku – atsacīšanās.
Es uzvedos tā, kā es neizdomāju un neizplānoju – es jau gribēju iet šodien, bet kaut kas mani ir ‘iedzinis zemē’.
Angļi plēš ‘prastus’ jokus bez stājas uz T.V. Tomēr viņu joki – ir jocīgi, dažreiz mazākais. Paši arī jocīgi un neglīti kā spoki. Un tomēr – varbūt te viņu dzimtenē, tie (kad tie labi) ir labāki kā tie aizklīdušie anglofoni plašā pasaulē. Te arī viņi var spēlēt.
It kā svētki saņemti – miers, tīra māja, kāda cepta maize.
Vai man nav vēl kur jāiet?? Staigāt?
Laikam nē. Ārā nolijis. Spoži jumti, debesis. Un apstādījumos bija jau veseli lauki sarkanu tulpju uzziedējuši. Vienā pusē, tai stūrī – otrā krastā te bij vesels pulks tulpju laukumu. Citi vēl pumpuros. Pretī te, kur nojauc veco māju zied balti kāds kociņš…
Tur būs vēl daudzreiz jāiet.

Tiekoties, tagad
Viss liesmo
Debess, jumti pēc lietus un ziedos kociņš.
Viss – mānās,
Sola
Pasauli, ceļus, dārzus tur atveramies
Liecamies pilnībā pretī.
Tukšumā aizvērsies, noslēpsies
Neatrodams viss būs,
Kad iešu. 
Sāpēs.

Varbūt esmu atradusi svētdienas izjūtu, tādēļ – ka izbēgu. Pa daļai izbēgu. Tas ir izbēgu no realitātes. Neuzdrošinājos. Izdomāju lamatas, nezin ko, kā nav bijis. Apdomājos. Savā un viņa labā. Ha. Gļēvulība. Bailes. Bailes. Redzēju kaut ko, kā nebija? Atradu iemeslu – neticēt.

Un tagad man uznāk liels nogurums, itkā pēc izcīnītas cīņas. Cīņas, kuru es negribēju cīnīt un uzvarēt. Jo šī ‘uzvara’ man liekas apsmiekls dzīvībai, ne tās slavināšana. Bet tomēr – es zinu, pret manu gribu, manī ir cīnījušies spēki… Iet labāko ceļu. Labāko! Labāko? Es to nesaucu un neturu par labāko. Bet es nezinu, kāds būtu tas otrs ceļš?

Es iedomājos, ka Tēvs lūdza par viņu. Tēvs vēlējās lai es nevadu viņa dēlu tai otrā ceļā. Viņš zināja!?? Ko? Ko viņš varēja zināt. Ko es – nezinu. Esmu nogurusi. Man vairs nesāp. Un es – vēl ceru. Tas ir vieglais mierinājuma veids – nokautam pārsegt ko pāri, lai neizskatās nokauts.

Cik reizes es neesmu gājusi to ‘labāko ceļu’ kāda cita dēļ? Un solījusies – tā nekad vairs nedarīt! Un tagad – izpatikt Tēva iedomai, klausīt kādu vecu neziņu, idiotu, ļaut viņam drošību un mieru. Un varbūt tomēr, varbūt tomēr viņam taisnība. Kas ir taisnība? Ir tikai viens otrs ceļš. Nav nekāda labāka un ļaunāka. Varbūt – no vilka bēg uz lāci krīt. Un kas to izsver? Kas to izsvēra tagad. Taču – es. Ne viņa tēvs. Man bija jāzina ko es daru, ne jāklausās citā. Es tikai meklēju savai izsvēršanai līdzdalībnieku. Atbalstu. Lai man nav tik bezdibenīgi grūt – iet to labāko ceļu…

Starp ziliem priekškariem logā –
Vakarējoša, lēni tumstoša iela
Ar mākoņu spēli debesīs,
Ar tālo māju, kā pili, kā vecu krogu
Ar ziedošu koku un vienu degošu spuldzīti viņā.
Viena, vecmodīga maiga iedzeltena lampiņa.
Veca gara mūra māja, kā pils, kā vecs krogs ar daudzām stadulām...

11.30 p.m.

Nu, kad diena ir galā, visi labie darbi izdarīti. Viss uzvarēts. Izcīnīts. Nolikts. Nokārtots. Izstrādāts pareizais raksts. Izlabotas visas kļūdas. Sirds gaida kāda atalgojuma par to. Kā mazs suns. Sunītis pazemīgi gaida. Bet nav, nenāk nekas. Īsais brīdis, kad domājies sapratis – ka pareizi esi darījis, kas skāra kā gaisma, kā mūzika – ir aizslīdējis ātri, kā manīts, kā nemanīts – izdzisis, un tu sēdi tumsā viens. Aukstums sāk salt apkārt un tumsa. Tu gaidi velti. Tu esi viens un pamests, (ar sava laba darba izdarīšanu). Un lai tu nepazustu, lai tu nekļūtu saplosīts no šīs tumsas un aukstuma, lai tu nekļūtu par pelēku ēnu patrepju telpā, tu bērnišķīgi sevi mierinādams sāc sev iestāstīt, ka tu sacelsies pretī un iesi atpakaļ pie grēka, sacelsies pret to visa labā licēja un prasītāja balsi, kas tevi atstājis vienu un neatalgotu, ka tu sacelsies, iesi pie grēka. Bet vai tu to neesi piedzīvojis, ka grēks arī ir tādās reizēs no tevis novērsies. Tu esi pievīlis grēku, velna chaosu izlīdzinājis – un kur tev šai chaosā vērās jaunas krāsainas pasaules – tur ir miers. Vārti aizvērušies. Elles vārti. Dzīvo savās debesīs. Kuras tevi neielaida. Kurās tu – nenonāci. Gaidi. Sunītis. Liks tev darīt jaunus labus darbus. Ko tu smilksti un zodzies atpakaļ pie sava neizdarītā grēka…

1. Lieldienas. 1973. {22.4.73} What date – who knows, who cares??

Lietus. Vējš. Auksts. Māja – jauka.
Lietas tikai tad sāk runāt uz tevi, kad tu ar viņām paliec viens.
Dārziņš zied. Zāle aug pasakaini. Te būtu skaisti, ja kaimiņi nebūtu tik tuvu aiz sienām (ka nevar spēlēt sev vien, nespēlējot arī viņiem), un tik tuvu dārzā, ka tu nevari iziet ne soli, nebūdams citu acīs.
Māja klusa. Un man jādomā, ka es te, kad Dzid un Clives māja – esmu lielākais nekārtības un traucējumu punkts, kas maisās cauru dienu visur un parādās nerimtīgi, bez pieteikšanās ik brīdi visur. Man kaut ka jāierobežojas.

9 p.m. Ap 6 pm. biju staigāt līdz lielajam pīļu dīķim parkā un vēl mazliet tālāk. Tur pie mazā dīķīša brīdi sēdēju solā un noskatījos, kā kāds tēvs ar maziem dēliem spēlēja futbolu. Tāds ar vēderiņu – ļoti kustīgs, un skrejīgs – spēra bumbu pāri dīķīšam, tad tīšām meta to arī iekšā, jo vējš to arvien piedzina bez rūpēm pie malas. Viņš grasījās arī mazāko puiku mest ūdenī, jo tas tur dīdījās tuvu apkārt – un tad pēkšņi iekrita pats un samērcēja vienu kāju (ar biksi un apavu) pāri celim un tad otru arī – tas bija tik jocīgi, ka es cēlos un gāju, lai nebūtu viņš skaļi jāapsmej – tā cīrīgā, jaunavīgā izrādīšanās un pēkšņi – pļakšķ, iekšā.

Otrie svētki {23.4.73} 8 p.m.

Skatos filmu tv. M. Brando (nekad nav bijis mans varonis). No rīta aizgāju uz kādu 3 kilometri attālu ciemu, ar baznīcu kā pastkartītēs. Gāju taisni pa lielu ielu pa ‘bagātnieku’ rajonu – dārzi, tulpes, narcises, ceriņi pumpuros. Bērzi! Pavasars. Pavasars. Un es apņēmos jātaisa – cruising, kaut kā. Te ir lēti izbraucieni uz ziemeļiem. Tikai – tie maz laiž krastos, pilsētās, laukos – jādzīvo tikai uz kuģa, un to es jau pazīstu. Šī statista loma te, kļūst grūta. Un tas vien vairs gaidāms. Nokavēta dzīve. Bet Kā? Kā?

25. aprīlis. 1973 trešdiena.

Vēstule no Ineses! Esmu ļoti, ļoti, ļoti laimīga! Nekas nav ņemts ļaunā, ne pārprasts ko es rakstīju etc. Taisos tūlīt – kā bij domāts – uz Londonu pēc savas naudas. Gandrīz jau negribēju braukt, bet tagad pēc Ini vēstules – jauns spars!!!
Vakars. Jāiet gulēt. Nekas nav rakstīts, ne īsti domāts. Biju Londonā. Tikai pēc naudas. Dienas izrādes nebija. Biju otrā teātrī, ļoti dārgas biļetes, negribējās iet. Tā nothing. Jābrauc citreiz. Bet jūtos labi. Ineses vēstule ceļ un atbrīvo domas. Cik mana fantāzija var būt – nepareiza, izdomā nezin ko. Tāpat laikam ar to pasaku te, ar Georgu.

26. aprīlis 1973. Ceturtdiena.

Neticami skaists pavasars. Varbūt tikai daudzajos gados Austrālijā, aizmirsts – kāds ir pavasars.
Sēdēju parkā pretī tirgus hallei, apstādījumos un rakstīju karti Līksmai. Nopirku klikatas, pirmā veik. lielā ielā. Tad gāju (!) apskatīt, kādas ir otrā veik. – Tādas pat – tikai bez atlaides – tā tad nopeln. 62. p.
Tad – sēdēju pretī hallei – attinu apskatīju klikatas – vai ir tikpat labas. Ir. OK.
Skatījos un priecājos par pavasari. Domāju – nu atpūties, atbrīvojies no iekšējā sasprieguma, no pārmetumiem – sēdi brīvi, vaļīgi, nedomā nekā – tik jūties labi.
Pāri ielai, tālāk pie kādiem halles vārtiem stāvēja divi cilvēki, jaunāks un vecāks – runājās. Viena sejas izteiksme atgādināja Georgu, bet tas bija tik tālu, ka nevarēju pazīt. Nedomāju arī ka viņš tur varētu būt.

Pārsēdos tālāk uz saulaināko stūri. Rakstīju karti. Burvīgs pavasars. Žēl, ka es nevaru sev te ierakstīt ko uzrakstīju uz kartes – apm: „Zied tulpes. Sarkanas, visvairāk, arī baltas un dzeltenas. Narcises sāk pārziedēt. Tās bij dzeltenas. Zem kokiem parkos izskatās ļoti skaisti. Tulpju ir daudz. Veseli laukumi. Te, kur sēdu, (shopping centra apstādījumos) tās ir sastādītas ļoti augstu izmūrētās puķu dobēs, lai nebūtu jāpieliecas, kad grib tās redzēt. Sēdi tām pretī savā solā un skaties tulpēm sejās. Novēro, apsver to augumus, stāju, galvas, sejas, krāsu. Tomēr šīs augstu izmūrētās puķu grēdas mazliet, tas ir ne tikai mazliet, bet ļoti vien, atgādina kapus. Sēdi un skaties savā ziedošā kapā…
Samaitāta fantāzija tiešām var izpostīt vislabāko etc….”

Un kad es tā rakstīju, un tulpes šūpojās vēsmās, un tālāk zilgani, zaļgani, caurspīdīgi silti dvašoja iela (bulvāris) un apstādījumi un kaut kas bij kā impresionistu gleznās tik krāsains un dzīvs un silts – gar halli nāca Georgs. Skumīgu gaitu un seju, darba drēbēs. Zaļā, tumšā džemperī (viņš mīl izmeklēti zaļu) Es domāju, ka viņš mani nepamanīja – sēdētāju tur daudz, puķu grēdas vidū starp mani un viņu. Uz stūra viņš nošķaudīja – saule, vējš… Viņš pagriezās un aizgāja gar halles stūri. Iegāja kādās durvīs. Tad nāca atpakaļ. Masīvāks, smagāks darba gaitā, kā stāvot uz ‘skatuves’. Pēc brīža viņš nāca atkal un sāka izkraut kādu smago mašīnu, kas tur bij piebraukusi. Cēla ārā kastes un lika grēdā. Nezināju – celties un iet prom, vai sēdēt tālāk un rakstīt. Es paliku. Un tad man liekas – viņš mani pamanīja. Pazuda mašīnā. Tad – pēkšņi viņš izslējās taisns, lielāks, staltāks, nostājās taisni uz atceltām mašīnas durvīm. Varens. Un tad viņa tēvs tam palīdzēja. Viņi vilka un stūma piekrauto troleju. Es neskatījos, tas pārāk smags darbs, lai to spēlētu skatītājiem. Viņi aizveda savas mantas. Tad es pēc brīža, nezin kādēļ, domāju laikam – nesēdēšu un nevērošu, ja viņi nāks otrreiz kraut savas mantas. Sakārtoju savus papīrus, it kā es tos vien būtu visu laiku skatījusi un piecēlos un aizzagos pāri bulvārim uz upes, uz kanāla malu, kur bija mana taka uz mājām. Bet – tālāk, zem kokiem es atkal apsēdos kādā solā. Pametu skatu augšā uz halles stūri. Viņi aizgāja, lēnām pazuda. Es sēdēju un skatījos tulpēs, šoreiz lielajā dzeltenajā laukumā uz zemes. Bet es pa brīžam atskatījos. Un tur viņi nāca. Man liekas blakus ar kādu sievieti sarkanā ar bērnu ratiņiem. Bet uz stūra sieviete ar ratiņiem un bērnu aizbrauca pa labi prom. Georgs nāca pāri bulvārim un apstājās pie kādas tumši zaļas, slaidas vieglas mašīnas – celiņa malā, kur es biju nākusi garām. Viņš apstājās, vēroja apkārtni, iesēdās mašīnā, atstājot durvis vaļā – vēroja vēl, pāri šurp uz manu pusi un liekas – viņš atrada meklēto un – gaidīja. Es redzēju tikai šurp pagriezto viņa sejas gaismu, ne tās izteiksmi. Viņš gaidīja. Kā es varēju paredzēt, ka tā būs? Kā es varēju zināt? Ko? Ka man jāceļas un jāiet – tur. Protams, es to nezināju. Tas man iedzimts, ieaudzināts. Es cēlos – un atsēdos atpakaļ. Viņš gaidīja. Un tad pēkšņi – aizdrāzās, pazuda kā bulta. Noskaitās. Dabīgi. Ļoti dabīgi. Viņš ir sharmants caur un cauri. Mašīna arī, ar radio antenu – tā noliecās, kā zāle, aizvizēja kā zibens.

Pievakarē es vēl reiz izgāju caur parku. Laiks bija pārāk jauks un man ir jāstaigā, es biju apjautāties cik maksā guļkrēsli, dārziņā to vajadzēs. Neglīti, sarkani.
Vai manās izdarībās ir kāda jēga? Man nav grācijas šais lietās. Ir – un nav. Ir un nav. Nāk kādreiz kāds iedvesmas brīdis, un kaut ko izdara labi – bet parasti iedzimtais un ieaudzinātais pasivitātes likums ir neuzvarams. Protams – tas ir tik viegli darāms. Bet ir bijuši te brīži, kad tas vairs nenovalda un iet, iet kā ugunī – bet tas nav graciozi un ar apdomu.
„Un iedams liec pēdas uz āru, lai tu zini, kas tu esi!!”
11 p.m. Nothing to be done. Un ko tas dotu? Mana dzīve izžūst. Rakstīšana man nekā nepalīdz. [..]mirstiķis{?}. Es karājos tanī kā pakārta – atsakos no visa – jo man jāraksta – un nevaru neko uzrakstīt – jo atsakos no visa un man nekā nav ko teikt. Un tomēr – es varētu ko uzrakstīt. Bet kaut kas mani tur kā piesietu, kā sastingušu.

27. apr. piektdiena.

Apkopu māju, mazliet. Izmazgāju veļu.
Saņēmu sevi rokās, satikt kā parasti. Aizgāju iepirkties ap ½ 2. Stāvēju rindā (nezin kādēļ tik garas rindas?) Stāvēju pacietīgi un mierīgi. Ieraudzīju Georgu, nākam no pusdienām nodurtu galvu, domājot – bija pārsteidzoši drūms, kaut kā pavisam sveša seja, un likās nosarcis – vai man viss tik rādās? Bet – noteikti drūms un saspīlēts. Un vēlāk pie sava galda – bāls un stiff.

Man nekā laba. Bet tikpat – varbūt – ne ļauna. Ja kaut kas iet greizi, kaut kas iznāk – abi ir vainīgi. Gan jau viņš arī bij vainīgs. Bet vai tik vainīgs, kā es dažubrīd iedomājos? Vai tik dziļi varētu ņemt pie sirds – sarkt, bālēt, ja tikai nejaucēns? Tēvs teica kaut ko par – garu kofée tim’u. Mana aiziešana tur kā parasti, bija mana atvainošanās. Vairāk būtu par ļaunu.
Pavasars ir klāt. Staigāju šodien bez mēteļa. Biju bibliotēkā, paņēmu Anuilhi – noskaņa prasa pēc – Anuilhi…

28. apr. sestdiena. 11 am.

Vakar G. seju varētu apzīmēt par tādu, kā agrāk sauca ‘Smulis’ un ceļā izburbis. Un nākošā brīdi – kā bāls eņģelis.
Kāds jauns cilvēks, nolika tulpi pie kareivju kapa pieminekļa parkā. Nāca ar tulpi rokā, tad pagriezās un kaut kā oficiāli nostājoties noliecās un nolika ziedu. Zieds vēlāk tur izskatījās ļoti skaisti.
Pussapnī es šorīt stāvēju hallē un tālu pretī man blāvoja viņa seja.
Ir apmācies. Vai braukt uz Londonu – uz franču teātri kas viesojas? Negribās kustēt.
„Tu dod man vienu kapu, pie visiem citiem klāt”. Kas to teica?
Vakars. Biju Londonā uz franču (Comedie Française) teātri!!! Burvīgi. Pasakaini. Richards III. Brāvo saukšana un ovācijas.
Tik ļoti man negribējās kustēt no mājas ārā. Ar varu sevi izdzinu. Un tikko pa durvīm ārā – iet ļoti labi. To jau zināju. Bet gribējās ‘pūsties’, staigāt pa parku etc.

Aizbraucu laikā. Pie biļešu kases rindā gaidot, viens piedāvā biļeti. Domāju o.k. izpalīdzēšu cilvēkam, kam jātiek no biļetes vaļā. Bet – tik šausmīgi slikta vieta – augšā tik tālu, tik grūti saredzama, sadzirdama vieta, nezināju, ka tādas biļetes, tādas vietas vispār ir teātrī – un tik daudz – viss tas circle! bet tas vecais Aldwich teātris, liels un sen celts. Tik tāda šķirba kur redzēt – lejā skatuve tik briesmīgi tālu un tur tik karsts, bez gaisa!! Sēdēju min. 10 – un domāju – nē, tad es eju uz kino. Un domāju un domāju – un zini ka pāris min. tik laika – beidzot saņēmos – piecēlos, normurmināju (biļ. pārdevējam kas sēdēja blakām) – „maybe I will come back, may be not” – un tad drāzos lejā atpakaļ pie biļešu kases – pēdējā brīdī, tie jau vēra ciet – es vēl iesaucu lodziņā – „Have you got one more nearer – I cannot see a thing from where I am with this…” un vicināju – 2 pounds. Viņa paņēma biļeti „kur jums ir?” uzrakstīja kaut ko uz zīmītes un teica „steidzaties” un naudu atstūma atpakaļ. Es prom uz stalls – visi tik laipni, apkalpotājs vēl atslēdz durvis un pamāj – sēdi kur gribi. Pēdējā brīdī pirms priekškars ceļas ieslīdu H rindā. Tukšas vietas visapkārt! svaigā gaisā – kā Queene!!! Tā es tur nosēdēju pilnīga aizmiršanā, tik tuvu un mierīgi, brīvi, ērti vērojot skatuvi! Labāk nevarēja būt! Es biju tik pateicīga kasierei, ka pēc izrādes izsteidzos ārā, tur ir elegants saldumu veikaliņš – un nopirku turziņu chocolate coffee beans – glītā celofāna iesaiņojumā – 30 p., pieliku savu 3H zīmi klāt – bet nevarēju dabūt paciņu caur kases lodziņu – viņai vajadzēja izsūtīt savu asistentu pēc tās. – Million thanks – you should not, viņa teica, bet dots pret dotu, maza zīme par lielo prieku un labo sajūtu ko viņa sagādāja, man. Es tur augšā būtu nobeidzies no kreņķiem – un neredzētu nekā. Dažreiz man ir laime!!!
Šī bija Aldwich tās vasaras labākā viesizrāde. Vēl Polijas teātris spēlēja ļoti labi. Bet ne gluži tā.

Bij lieliska spēle. Katra mazākā loma dod perfekti savu dodamo. Skaisti, aci nemokoši kostīmi. Apbrīnojami noskaņots inscenējums. Valodu protams es sapratu 30% no teksta. Bet – uz teātri neiet tekstu saprast – iet to klausīties, un ko klausīties tur bija vairāk kā mūzika, šīs brīnišķīgās valodas, izstrādātas skaņas. Dekorāciju nekādu var teikt – ja neskaita dzelzs zirgus un šo to modernu un apgaismojumu. Tērpi – vēsturiski, bet teātra kostīmi – karalienei mežģīnu apkakle – kā sakas, kas patiesi viņai jānes smagāk kā sakas kaklā. Un – tik skaisti cilvēki. Es apbrīnoju frančus. Otrreiz redzu Comed. Franc. Un – tas ir nepārspēts. Nu – brēca arī visi ‘brāvo’. Es arī. Savādi tomēr ir atvērt muti tādā brīdī.