Maijs 1973 (Ķikure/Kikure)

4. maijs. 1973. Piektdiena.

Aizvakar kartiņa no Dzid! Vakar no Ineses!
Vakar bija pērkona lietus. Šorīt – skaidrojas? Vēsāks? Nē, tomēr ziedu pilns pavasars vēl un vēl un vēl.

Sestdiena 5 maijs.

Vakar – kāds jocīgs tips ar melnu muti rīkojās tik šiverīgi, bet D. nosarka jo viņam neizdevās kaut ko piekārt kā vajaga. Tas skaisti, ka var nosarkt. Es pēcpusdienā mājās nosarku un tā paliku stundām. Es nopirku dārza šķēres un nogriezu vairāk kā pusi mauriņa. Šorīt lija. Es izcepu mazliet maizi – ‘ķimeņkūkas’, jo piens paliek pāri, nav kur likt, to izmantoju – un tad arī – lai lietū nekur nav jāiet. Ir 12 dienā – un skaidrojas. Kaut kur aiz pagalma – zied ceriņi! Kāds sēdēja un ēda pusdienas uz mana sola.

Vakar televīzija filmiņa – interesanta teksta ziņā – par jauniešiem, kas ir vēl neizauguši, lai precētos, dzīvotu ģimenes dzīvi. Kāda jauna rakstnieka bojā eja, agra sapīšanas ar meiteni kas ir aprobežota, aborts, nekā neuzņemšanās, narkoze, ‘paņemšana’ ko vajaga kas – tomēr ir tā pati zagšana, beidzot galīga noslīkšana. Un jautājiens:
„Why do I go where I don’t want to go?”
Ārā lietus nāk un iet. Man vajadzētu iet ārā uz sava sola un rakstīt, bet lielāks smagums uzgūlies, nekā domāju, un – kādēļ?
Lietus pārgāja. Saģērbos iet staigāt (par ilgi taisījos) lietus sākās atkal. Paliku mājās. Skumji. Un – nezinu, vai varbūt vajadzēja staigāt ar lietus sargu!!
Ceriņi zied.

Tikko – kaimiņienes mazā meitiņa, garās biksēs ar kaut kādu raibu kapuci pār galvu – aiztipina, kā brīnums ar tādu tauriņa gaitu uz vienu pusi uz otru, kā papete – pāri ielai, dažas mājas tālāk pa visu lietu un piezvana pie sava drauga durvīm. Var ņemt paraugu.
Saule sāk spīdēt. 3 pm. Bet te viena filma – veca, ar G. Cooperi, kas būtu jāpaskatās – lietus laikā, bet ko – ja saule?

8 p.m.

Ielā jau krēslo
Un mazas lampas, sārtas nepasakāmi jaukas, kā puķes
Tikko iedegušās
Debess vēl gaiša, pusgaiša un tumst lēni mirkli pa mirklim.

9 p.m. Jau tumsa, ļoti tumši zila debess. Lampas kļūst zeltainas.

Šī satumšana ar spuldzēm, ir brīnums. Skaistums. Vai tās ir tikai lampas? Vai tās ir rokas, paceltas darbā, lai liktu nojaust, kādas tās – paceltas mīlestībā.
Ar spuldžu gaismu sakūst dienas gaisma un vakara un nakts tumsa krustojas vienā ar otru garas vakara stundas cauri.
Mūžība? Dievs?
Ar mūsu atrasto prieku krustojas mūsu radītas sāpes.
Dzīve? Skaistums?

Vārdi iznīcināja.
Es gribēju tikai teikt ka šinī – vakara ainavā ar debesīm un 2 lampām kas ir kopā kā puķu stāsts, ir ietverts arī stāsts par dzīvību aiz lielās sienas ar 13 durvīm, kur [… ..] vidū visa nepareizā cietā vidū ir sirds blāzmas moments Tava nosarkšana.

–––––––––––––––-

Tu nošķaudīji
Pret sauli.
Mani pārņēma mātes jūtas
Varbūt atstāt Tevi (tavas ierastās 
                  dienas kārtībā)
              Tavā mīļā tēva gādībā.
Mēģināju.
Noslēpos
Pretī neizgāju. 
Bet otrā dienā redzot 
              Tavas sažņaugtās dūres
Dusmu kauna negulētas nakts
Tumsu sejā
Dziļu īstu nosarkumu
Kas vēlās kaļķa bālumā.
Mani pārņēma mātes jūtas.

–––––––––––––––––––-

Tagad saprotu kādēļ šie tulpju lauki dārzos
Sārti, sarkani
Silti kausi rasā atvērušies
              Tie stādīti
Tavas nosarkšanas atnākšanai
Tie ziedēdami vēstījuši
Iezvanījuši (ar ziedu zvaniem pret debesīm paceltiem)
Tavu augšanu un sāpēšanu.

Svētdiena. {6.5.73}

Pēcpusdiena. Lietus un puslietus. Biju parkā – tur ļoti ļoti skaisti – Tulpes ir neizsakāmi skaistas.
Vēlāk.
Nu lampas te ielā.
Vēls.
Pavisam nopietni tas mani dara nemierīgu, nelaimīgu etc.
Ka es nevaru iedomāties, kā varētu – izteikt tulpju skaistumu?? To – ko viņas man dara. Es domāju tas ir viņu skaistums jo tas laikam ir viņu skaistums – varbūt tikai tā – ja es atrastu veidu, kā salīdzināt tās ar mīlētājiem – viņu nosarkšanu un kautrību un trauslumu, salūšanu nepielūdzamā priekšā – tāpat kā tulpēm drīz būs jānolūzt.

Tulpes ir tulpes ir tulpes. Tas ir viss ko varētu teikt.
Jau daži ziedi ir iemesti dubļos. Kāda sieva man šodien izskaidroja, ka to darot jaunieši. Es stāvēju un skatījos tulpēs un viņa gāja garām, apstājās un apsūdzēja teenagerus – par tulpēm, tulpju laušanu, solu apgāšanu un iemešanu upē etc. Es noklausījos un man tie nelikās nekādi briesmu darbi, pat ne īsti – nedarbi. Lietus un vējš arī nolauž ziedus, piekaisa pilnus ceļus. Daudz nopietnāka man šķita problēma – kā izteikt un pat, kā īsti apjaust, ko tulpes man (un arī tiem) dara, kad es tur stāvu viņu priekšā?

Ir tā, it kā katrs zieds, katrs ziedu kauss, kas ir noslēgts ar savu saturu, saglābis savas ziedlapas ap savu sirdi, it kā katrs zieds, katrs siltais zieds, viņi ir tik vēsi un tomēr šķiet dvašo siltumu, it kā katrs zieds tvīkdams savā vēsā siltumā atstieptos līdz manai sejai un dotu man dzert, un liktu man dzirdēt, un atvērtu manas acis krāsām, gaismas krāsām, krāsu gaismām un es reizē justu, dzertu ziedu, dzirdētu mūziku kas ir savādāka kā mūsu mūzika un redzētu krāsas kas mani aizskārtu kā dvaša.

Tavas rokas varbūt zina visu. Nezina neko un pasaka visu. Ja viņas saprot, ja viņās raugās tikpat uzmanīgi kā tulpēs.
Es dodu tev visas tulpes, ko es saņēmu no tevis, bet es tev nedodu tās atpakaļ, es tev dodu tās no jauna, tāpat kā tu man tās devi.

Pirmdiena. {7.5.73} 11 am.

Saule. Lieli mākoņi. Te ir tuvi, lielie mākoņi.
Izmazgāju veļu. Pastā – nekā. Pašai jāraksta vēst.
Un – jāraksta ‘kaut kas’.
Es peldu un mēģinu peldēt un sakļūties ‘atkal kādās’ illūzijās – lai justos dzīva. Un rodas pa rindai pa domai. Bet – es nestrādāju īsti un nevaru strādāt jo it kā – jānokauj tad ir pēdējā strāva, dumība sevī – jo tas ir vienīgais kas ir – kāda illūzija. Citādi? – Esmu ārpus cilvēkiem. Ārpus sabiedrības. Es laikam esmu citāda – nenobriedusi vai tamlīdzīgi. Bet gudri cilvēki manas ceļojuma piezīmes atzina par inteliģentām un mazāk gudri cilvēki, tas ir vienkārši cilv. atzina tās par dzīvām, siltām!

Jā – kas tad man trūkst? Sabiedrība, dzīve.
Vai tas man trūkst? Ne tas, ko es parasti varu atrast. Mūsu sabiedrībā ir tik grūti atrast sev sabiedrību – ka gandrīz neatmaksājas tur iet. Tā tas bija Sidn. Wollong. Newcastlē. Tikai reti – draugi. Un tur tāpat nevar atrast – dzīvi – to vienu daļu dzīves, kas man tikl ļoti trūkst. Mūsu mazā emigrantu saujiņa. Mūsu kaisīšanas apkārt. Mūsu dzīve – bez mājām. Un tomēr – vai es esmu citāda, kā visi citi tādi pat? Es tik grūti varu panest šo – sabiedrību. Un – kāroju tās. Vai es esmu – nobriedusi? Maturity – par ko tik droši runāja holandiete, whats her name – savā vistu un cūku farmā. Un – oh, viņa bija gudra un bagāta savā dzīvē. Un es sāku viņai pieķerties, bet Inese nopūta – Oh tā madāma…
Cik nepatīkams zīmulis – tikai tie baltie Austrālijas rakstāmie ir burvīgi.

Pēcpusdiena. Biju apmeklēt Ruth’u, bet neatradu mājās. Izstaigājos. Nopirku šokolādi ko ieiet pie kaim. apskatīt mazo. Pieklauvēju – neb. mājās, uz shopiem esot. Nezinu ko darīt. Teicu – nākšu vēlāk – un tagad ‘diegā pakārts’.

Tikko pār ceļu (ielas galā) pārbrauca ar riteni kāds cilvēks un gaisā pret puspiemākušos debesi bija melns mākonītis, kā spalva, kā parets plankums – un lietus kas pagājis, un kaut kur vēl ir, gaisā bij kaut kas tāds, kā reiz jau piedzīvots, bijis un toreiz, kad tas piedzīvots, varbūt arī licies – ka tas reiz jau piedzīvots, vai arī – ka to, tamlīdzīgu ko, tikai vēl nezīmīgāku, reiz piedzīvos.
Šinī pilsētiņā, šais debesīs, kokos, ceļos – tik daudz reiz pamirdz parādības – nē, visikdienišķākās lietas, norises, – liekas parādības, kā kādreiz redzētas un piedzīvotas. Tas tikai tāpēc, ka es tik ļoti vēroju šo dabu un visu, to kas nav redzēta divdesmit gadus.

Ko dara,
Šīs tulpju rindas man
Kad nevaru tām garām aiziet,
Bet ilgi jāapstājas?

Kā karā,
Smailus zobenus ir pirmā sacēlusi
Otrā, plandošus zelta karogus
Liesmīgām slavām atvērusi.

Bet vara
Neatturama, vislielākā ir rindai trešai
Kas sārtus kausus man pie lūpām ceļ
Izkvēlo kur karstas asinis, vēss vīns.

Ceturtdiena, 10 maijs. 1973.

Mātes dienas karte no Ineses. Saule. Pavēss vējš. Ziemeļu pavasars.
Pēc tam, kad biju devusi viņam izdevību man – atdarīt, atnācu mājās un aizmigu. Varēju gulēt. Ir vieglāk ciest, kā otram likt ciest. Vakarnakt, šo dienu gaidot es nevarēju aizmigt no sirds lēkšanas, un pat miegā jau vēl pēkšņi uzlēcu, no sirds salēciena.

Svētdiena. {13.5.73}

Vakar vēlu (12 pm) šie pārradās no ceļojuma – veseli un priecīgi. Šodien runāšanas un kārtošanas. Dz. labi atpūtusies un kupla. Ar šo ierašanos es kaut kur ieraujos ar savu personīgo pasauli un kaut kur pārveidojusies mazliet citāda izplūstu kopējā pasaulē. Mana personīgā top ierobežotāka, mazāka un tur kā par brīnumu, spēji atdzīvojas mana illūzija ar lielāku nozīmību kā es iedomājos: tā kļūst vērtīgāka, svarīgāka – vairāk vajadzīga. Savādi.

Piektdiena. {18.5.73}

Jau nakts. Pirmā vasarīgā diena. Kartiņa no Ineses – negaidīta – ar labiem vārdiem, stipriem spēka devējiem! Es padzēros kā burvju dzēriena.
„Raksti, spēlē, citam visam nav nozīmes…”
Tas veldzē.
Bet pavasarim ir mazliet nozīme!
Naktī sapņoju, ka bija jālec kādā dziļumā no kādas klints. Tur lejā bij zelta četrstūris – uz to. Bet zināju – ka zelta četrstūris ir tikai plāna spoža plāksnīte pāri uz cementa grīdas. Un es nelecu. Vajadzēja tak!
Bet dienā – es apņēmos lekt. Tas bij labi. Labi ir nebēgt.

Es visu izciest varu
Par šo smaidu
Kas mocīja Tavu seju.

Sestdiena 19. maijs.

Stupid – nopirkusi sarkanu zīmuli. Divus! O.K. rakstīsi!
Smalks lietutiņš. Tikko jūtams.

Plkst 6 pm.

Dz + Cl. pie Mišeles no vakar pēcp. Vakar Dz. bij pie ārsta – ļoti labi viss.
Kastaņi sāk ziedēt un sērmūkši! Ceriņi zied. Bet viss tik augstu – neaizsniedzams.
Šodien es teicu sev – šī ir tava dzīve! Pēdējais laiks, kas vēl ir. Un gāju. Jā, vakar bučers, vecais, sirmais apsveica mani, kā kundi liekas. Tad, kad nāca mana kārta – nopietni noskatīja mani un teica „Now you – young woman”. Tas nebija joks, kaut kā šai stupid komplimentā bij kāda stūpid patiesība – es izrādīju īsu momentu savu tiešām nezināšanu kā to uzņemt – un tad to aizmirsu.

Jā, šodien es gāju. Biju labā stāvoklī, labāk, kā vakar – izgulējos. Viņš pagriezās facija mani asi, tieši un ar šķībi savilktu seju jautājienā, paasu skatu. Es – to uzņēmu bezdibenīgā nevainībā taisni tā kā jutu. Viņš deva man ko citu, es aizrādīju – tad smaida sīkums ieplaiksnīja tā sejā. Spogulī mazliet redzēju vaibstus – nobijos cik skaistas lūpas. Citādi viņš tāds bušij. Bikses elegantas tikko manāmas lielas zaļganā, rūtis – ārkārtīgi smalks viņš ir. Tad beigās vienu momentu, tas ir viens moments sāka kļūt bezgalīgs – viņš skatījās sāņš, varbūt ne visu laiku un viņa roka bij pacelta, gaidīja – un es skatījos tanī un jutu lielu maigumu pret to un viņu un visu – bet es nevarēju likt tanī neko un nevarēju tai pieskārties, vai saņemt – man nav tiesību un zagt nav manā stilā. Bet aizejot bij šausmīgs tukšums liekas tādēļ. Esmu domājusi un pārdomājusi – tas bija tā kā tas ir kā jābūt. Un tomēr – vai es nevarēju atrast veidu? Nevarēju. Un es nezinu vai man vajadzēja zagt, vai neprasīt – tikai ņemt tiesības – vai darīt tā, kā es darīju? Varbūt es zaudēšu visu ar to, varbūt nē.

Es aizgāju tagad atkal. Tikai līdz turienei, bet negāju tuvu. Tam nav nozīmes. (Tagad līst diezgan stipri). Varbūt viņam tomēr bij jādod atelpot. Vakar kad ar Dz. gājām garām, viņš ar muguru pagrieztu stāvēja kā statuja tur. Vai viņš neredzēja – neticu. Un es nevarēju to izskaidrot. Bet – es esmu te, es gaidu – tas bij tas, ja tas bija. Es gāju šodien. Tā bērni iet, ne pieaugušie. Bet – mēs esam bērni. Tā ir man vienīgā cerība, ja šī īpašība var mani glābt – tad labi. Ja nē… ja ne… Vai tas viss nav vairāk kā es jebkad varu cerēt.

Dzīve ir skaista savā neizsmeļamā dažādībā. Mācos šo to no Šopēna – vienu polonēzi un vienu menuetu. Gribēju nopirkt notis – nebija nekā saistoša.
Heavens – nupat pēc ilgāka laika man ienāca prātā – ja tur tiešām bijušas lamatas – jo, who knows, kas pasaulē notiek – tad es esmu izglābusies (par mata tiesu… haha).

20. maijs. Svētdiena.

Silts, apmācies – baloži. Zvirbuļi, kāds purva strazds.
Viss pēc vakardienas, vēl it kā arī varētu būt tas pats, tikai – laime, apreibuma laime ir izsista ārā, varbūt viņu var pielabināt atgriezties. Skumjas ir uzmetušās. Skumja viņa laušanās dzīve. Skumja mana aiziešana. Kur es biju tik laimīga, kā es varēju būt tik dievišķi aplaimota par kādu – ko? Tikko īstenība – jā, te varbūt – var just to, kas ir īstenība. Nevajaga ņemt to, apsvērt. Es vakar viņa rokai nepieskaroties liku tur klāt īstenību – un nodzēsu visu. Bet – viņa rokā bij īstenība. Agrāk, dažas nedēļas agrāk – nebūtu. Ja nedomātu – nebūtu. Bet – es jau redzu savus spokus un tā ir vēl trakāka īstenība – Tie patiesi ir visa maitātāji. […] beigus vakar atkal tie uzgriezās, pašas beigas – owful. –

10 am. Cepu Dz. dzimš. d. kūku.
Un – paskatoties uz lietām, ko vakar saņēmu no D. Jūtu pirmo reiz maigumu – jūtu tās no viņa. Un prieks un gaišums ir.
Kā mēs nezinām, kas ar mums nākošā brīdī notiek, tikai no tā vien, kas kā vilnis, bez mūsu apziņas – paceļas, pamainās, mūsu dvēselē.
Tā tad tas existē. Šīs jūtas, vai kas nu tas ir. Šīs pārmaiņas, kas mainās mūsos arī tad, kad nekas ārējs nenotiek. Vai arī – mēs gribam to mainīt, ar saviem apcerējumiem – bet tas dzīvo savu dzīvi – nāk, aug, zūd, kā tas viņam patīk, un cik tas ir stiprs turēties pretī mūsu prāta tā izkropļojumiem.

12

Un kas ir brīnišķīgs – šī labsajūta būt kaut kur tuvumā. Un labsajūta, laime, miers – kas ietin lai arī kas notiek, tikai būt tuvu. To es gandrīz esmu tikai reiz tā izjutusi – ar Helm. B. tai rītā Ķikuros un Marta tad teica vēlāk – viņa redzējusi, ka mēs – esam tuvi. Kāda te mūsu tuvība. Bet tā bija vakar, tik liela, ka pasaule aizvērās apkārt. Bij tik tā roka, kas gaidīja, un arī nepieskaroties – tā dzīvoja, es jutu tās siltumu un labumu. Kā tā būtu varējusi būt kaut kāds ‘piedauzības akmens’, ja es to jutu vienkārši labu un mīļu un ja tai pieskārtos, gribētu tai labu darīt, to žēlot? Jā – bet tā ir mana puse. Kaut gan – šādos klusos brīžos liekas dzīvo abas puses.

Jā varētu tā tik vienkārši satikties un tikai justies labi. Tā tas laikam ir. Es tikai parasti pārbijusies, ka visā jāgāžas uz reiz. Un dažreiz arī nav miers vien, bet tāda vētra, ka nezin vai varēsi vārdu izteikt.
Un kā tas nāk, ka pieķeršanās kādam cilvēkam (var teikt klasisko – iemīlēšanās) notiek pirms ir iepazīta viņa seja? To atklāj vēlāk, kā brīnumu, un dārgumu – ak, tāds tu esi?
Izlasīju Toreadora valsi – Anuilji. Heavens! Tā tas ir tur. Tā te.
Biju parkā. Tukšs. Lietus sāk smidzināt. Biju mazliet vēlāk kā parasti tur eju – lietus pārgājis. Nemiers nē.

21. maijs. 1973. Pirmd.

{1963 changed to 1973} (Heavens, kā es kļūdos! Varbūt tādēļ ka prāts nepieņemās bet paliek uz vietas 1963, jā!)

Kartiņa no Freijas tikai ar intrigējošu ‘dzeju’! Pašas darinātu dziesmu par ikdienas nevaļu. Oh, labi, ka viņa atsaucas beidzot. Saule, jūra, gaišums kāds, draugi! Bet te man arī šorīt saule logā un kāds dzīvums, dzīvs kā brūce.
Dzid. dzimšanas diena. (Vakar cepu kūku) – viņa 27!!! Neticami. Tā tad es – 47. O.K. Nav arī nevienu dienu vairāk kā toreiz, laikam biju apm. pie Read. Digest.
Vairāk kā ½ st. gulēju saulē! Izsilu cauri! Tad šopīt – un pērkonlietus norumulēja, nolēja dārzus, tulpes! Skaists laiks! Would like to know – what his world is like? Par to vajadzēja painteresēties, kad viņš par mani interesējās… Bet, tad par runāšanu nebij daudz ko domāt. Mācos Šopēna menuetu un polonēzi.

Pusdienās bija īsta laba skābeņu vira, ar olu un skābu krējumu. Un tagad es sāku pārrakstīt ‘Kara atraitne’. Liekas, tur (tāpat kā visur kur pārraksta…hahaha…) varbūt kaut kas būs iznācis. Gribu spiesties stāstīšanas – formā. Iznāk it kā vecmodīgs ar to dažās vietās – bet tas varētu tā būt – jo mūsu vecmodīgie stāsti rakstos ir tikko tur nākuši no – mutes vārdiem runātā stāstījuma. Tagad atejot tur atpakaļ – ieskanas vecā forma.
Dzid. uzgleznoja kādas 7-8 ‘sevis’. Ļoti labas, jaukas!

Pirmd. 28 maijs. Holideja.

Vakar bijām uz…

29. maijs, otrdiena.

10 pm. Spēlējām kārtis. Es – nevaru necik ilgi koncentrēties – es laikam esmu – stupid un bailīga domāt. Man ātri apnīk kalkulēt un atcerēties – izspēlētās kārtis etc. Nu kārtis es tikpat kā nemaz neesmu spēlējusi.
Anyway – rītu uz Londonu – Clives negrib ka Dz. brauc. Nogurdinoties. Kad mazgā veļu un šuj visu dienu, kad ar rokām jāstiepj iepirkumi, jo nav kas sataisa bread kurvi, kad jātaisa partija – tad – OK. Kā jāiet uz teātri – tā nogurs! Ha? I am upset.

30. maijs. Rīts, 10 a.m.

Mēs ar Dzid. brauksim uz Londonu!! Vakar Clives negribēja, ka Dz. brauc. – pārguršot. Šodien – piekritis. O.K.
Vakar es nemaz neesot spēlējusi kārtis slikti! Te nu bij!

No stingušās zemes
Pelēkā miglā kas salusi garas diennaktis, mēnešus ilgus
Maigs tulpes zieds nācis vēsmās sārti blāzmo
Pāri nīcībai mūsu daļai
Tu sniedz man siltu roku.

––––––––––––––––––––––––
Mēnešus garus pelēkā miglā
Stingusī zeme –
Tulpju maigumā atblāzmo.
Man ceļā uz pelēku zemi
Tu siltu roku sniedz.
Brīdi blāzmo tulpes
Kur viņu maigums aiziet
Kad ziedlapas zemē kaisās?
Kur ir tā dzīve
Kuras vārtus ver Tava roka
Uz gaismas un siltmes mājam
Uz mirkli.
Kur ir šīs mājas
Kuras gaisma pār Tavu
Roku uz mani klīst?

––––––––––––––––––––
              Elementu spēles
              Rotaļas?
              Mūžības vilnis veļas
              Tava orbīta drošā līknē.

Ceturt. {31.5.73}

Lietutiņš. Biju iepirkties – pirmo reiz ar Dz. salāpīto iep. kurvi. OK. Sark. maš. (12) stāvēja aiz kokiem. Paēdām pusd. Pirms 2 es gāju uz bibliotēku – lietutiņš piestājis. Otrā stāvā 2 cilv. kāda galva vērīgi pieliecās kā gaidot. Kad es tur pretī biju – kā statuja stāv uz mašīnas – vai tas pats jau no augšas lejā? Iespējams. Shy? Ja būtu viens vien. Es dabūju grāmatas – nācu mājā un nopirku vilnu.