Sest. 2 jūn.
Skaista dien. vakar + šodien. Vakar Dz. gāja iepirkties ar kurvi – pārnāca mazliet nogurusi. Veikali + tirgus. Šodien viņi bij ar Cl. šopīt + tirg. Es – tikai šodien līdz bučerim. Labi ka tikai. Doubble nebūtu labi. Tukšums. Tas ir – ko Tu izvēlējis. Bet tai brīdi, kad Tu to izvēlies – to tā nedomā, nezini – ko tu izvēlies. Jā – tik es gribēju redzēt – vai vēl ārā – nē ārā bij citi. Laikam savā parastā vietā. Tukšums. Ļoti skaista vēl pasaule – pavasars. Rītu pickniks, vakar spēlējām kārtis. Kā nomierinātos – ja būtu kaut cik kur. Bet – pasaule ir ‘sterila’ man šai ziņā – gadu desmitus es nesatieku sava gājiena cilvēkus – tā kaut cik tuvi, ciemos, mājās. Un kur ir bijis – sievas + vīri, es 5 ritenis. Carry on ‘constable’!
Ar Dzidru trešd. redzējām Londonā (viesizrādes Aldwich. Teātr.) ‘Meža Pili’. Ļoti naturāla spēle, pēc Richard III garlaicīga.
Mēs arī vairs nedabūjām labas vietas. Apkārtsēdētāji lieto ļoti netaktiski skaļos tulkotājus. Nu kaut kas jāizkārto nāk. reiz.
Tamborēju baltu (krēma krās.) vesti.
4 vai 5 jūnijs. Ceturtdiena. {7.6.73}
Skaistākā vasaras diena! Silta, rāma vasaras diena ar siena zāles smaržu, mierīgu ūdeni.
Dz. uzģērba jauno kleitu – aizgāja kā pasaka – svārkiem šūpojoties, garās kājas, sandalēs – skaista. Es sakritusi čupa.
Es arī gāju vēlāk. Skatījos vei redzēšu Dz. nākam mājās? Neredzēju.
Apsēdos upmalā, solā. Skatīju pasauli! Viss tik silts un dzīvs. Paņēmu, noplūcu tas ir, skalbi no upes – bet te nav smaržīgās. Varbūt kaut kur ir. Sēdēju solo. Skumu. Priecājos. Sēdēju ilgi
Beidzot cēlos iet mājās. Pret kalniņu kāpjot pieliecos noplūcu pieneni – vicināju rokā. Skatos ielā – nāk apzīmēta mašīna! Patiesi tā. Es vicinu tālāk savu puķi – skatos šurp, turp. Arī turp – bet viņš neskatījās tai brīdī – varbūt neredzēja – bet drīzāk gan redzēja.
Vēlu. Vēlāk kā daždien. Es domāju – ja būs vēlāk – tas būt man par labu. Bet – ko man bij darīt? Iet atkal tur garām? Es negāju. Sēdēju arī pēcpusdienā tur – vēl arvien diena bij skaista un viss nozīmīgs, silts.
Tomēr – tik vasarīgs mirklis ir retums – raksts dieva rokā. Raksts dzīvē – Sapnis tikai… Un – tu noplūc puķi, pacel acis un – nāk tas ko tu lolo. Un aiziet. Jo – nekas nepaliek. Ne vasara, ne diena, ne ūdens. Kur kas? – Nekas?
Te ir kāds bagāta tirgotāja dēls.
Tēvs viņu mīl bezgala –
Viņš pastarītis, jaunākais.
Tā skats ir drošs un ass
Kad vajag. Kā tērauds
Viņš zina kā nest savu bezvainas augumu
Kā nest savas drēbes
Viņš ģērbjas izmeklēti.
Viņam ir viegls tumšolīvu zāļš auto.
Priežu un olīvu zaļš
Ir viņa krāsa.
Viņš gaida uz Tevi
Savā zaļā mašīnā
Piecas, sešas, varbūt jau
Septiņas minūtes
Tad lec, drāžas, aizraujas
Ar tādu tik pēkšņu ātrumu
Ka radio antena noliecas
Kā zāle, gar mašīnas logu.
Bet otrā dienā tiekoties
Viņš sažņaudz dūres
Un nosarkst nosarkst
Dziļi pār visu seju
Tad bāls kā drēbe
Bez vārda stāv
Acu nepaceldams.
Viņš zina kaislības
Vērtību
Un cenu.
Ceturtdiena 9. jūn. 1973.
(Rītu iziet kuģis uz ziemeļiem)
Vakar bij nejaukā operācija sirdī – zināt un nedarīt neko lai glābtu sev. Tīšu prātu atdot… Bet cita ceļa laikam nav. Cīnīties?? Kā? Varbūt cīnīties vien jau ir – zaudēt. Vakar viņa bij uzvarējusi. – cik, kā, ko? Kas man jādara? Varbūt es iegrūžu viņu kādā tintē ar visu savu storiju – ko viņa nezin?
Vakar pabeidzu (krēma) vesti – laba, cik nu tas fasons var būt. ‘Tortīga!’ Jāuztaisa tumšs tīkls, kā Inese teica.
11. jūnijs. Pirmdiena.10 am.
Dz un Joi guļ vēl
Vakar bijām ‘picknika’ pārī ar, kaut kur Anglijas plašajos parkos – pelēka diena. Lielais Davis un mazais Davis gāja skrieties. Un lielais mazo nevarēja noķert. Un tas izskatījās ļoti jocīgi, ļoti, ļoti jocīgi. Un kad tie abi atgūlās zālē atpūsties, tas lielā Dava lielums bija zaudējis no savas nozīmības, un mazā Dava sīkums kļuvis vērtīgs… Bet tādi sīkumi pamirdz un pazūd. Skats, kā viņi skrēja – tas paliek. Lielais Davis balts salīdzinot ar mazā Dava melno skatu cilpoja kā slinkais dēls pēc rauša, kas ripoja prom, patiesi ripoja, kājām un rokām vicinoties apaļa riteņa kustībā.
Tad mēs izbraucām pie kāda rudzu (kviešu) lauka, kas bija sazēlis augstu un mīksti, labība pirms vārpas redzamas. Brīdi iet pa mazo lauku ceļu starp šiem labības tīrumiem, lekt pāri kādam sazarojušam strautam, iet, ieiet pēc tam kādā lazdu un egļu mežā. Grūti iedomāties, ka tas notiek Anglijā. Anglija bieži pārsteidz ar tādām lietām – kas tai nav agrāk piedēvētas. Varbūt arī – tas mazais Davis. Viņš gāja viens pats, klusēdams un laida zaļos labības stiebrus caur pirkstiem, pataustīja ar pirkstiem zemi starp tiem. Ko tu meklē – kāds viņam prasīja.
„Neko. Pirmos divdesmit gadus es esmu dzīvojis laukos”
Kas to būtu domājis – mēs brīnījāmies, viņam nav nemaz laucinieka skats – sīks, smalks, izvēlīgs it kā aiz izsmalcinātības.
Šorīt – sirds nēsā savu smagumu savu dārgumu, no jauna. Un jūt – tā divkosību – tas var lēts akmens būt un varbūt dārgakmens ja zinātu kā slīpēt. Bet nezinu. Tas ir ar mani tā – es atrodu šos akmens gabalus un gļēvulībā baidos atvērt, plēst, atsist – atrast – cieto kodolu, vai neatrast un – vai sasist sabojāt to savā nemākulībā. Laiks sen ir izbeigt šādu niekošanās. Bet – sirds nebeidz, kā jūra savus viļņus vēl un vēl pret krastu, tā viņa vēl no jauna un no jauna savas asins apziedēšanu.
14. jūnijs. Ceturtd.
Patiesi – 14. jūnijs? Joya bij te līdz vakardienai.
Iet vai neiet? Taisos braukt uz Lond. pēc naudas. Good and bad.
Sasists no nejaukā skata uzņēmumos. Kā tāds lai dzīvo? – Un – jādzīvo. Bet kā lai jūt – kāds esi uz citiem? Viss kļūst – konfliktā ar garīgo. Personībai jāšķīst – ja viņa nav vairs viens – miesa + dvēsele. Dvēsele turpina dzīvot – miesa sāk jukt. Es dažreiz atceros to jūrnieku – kapteini – veco, kas mani nobaidīja ar savas miesas vecumu un pārsteidza ar gara dzīvumu.
„Bet ziemeļblāzma … bij skaista,” viņš teica to tālu skatīdamies. Ģērbās perfekti un gāja pastaigāties ar savu ļoti klibo kāju. Es par viņu esmu domājusi – reiz pie busstopa gandrīz to uzrunāju – vajadzēja to darīt. Varbūt būtu prieks būt viņa tuvumā. Var iet – var neiet?=
Naktī. Atkal izbraukāta Londona.
Kad rītā atstāj māju – atceries ka jasmīni zied!!!
17. jūnijs, svētdiena, 6 pm.
Pie Anijas, Herfordā. Es nezinu ko es te darīšu? Pļava. Nu jā – pļava. Bet vēl neesmu gotiņa vien.
Bailes no spoguļiem.
What did he mean?
Clives [right] ir apbrīnojams sliņķis. Man jau sen te prāts kaut ko darīt – viņš nedomā neko citu visu dienu, kā – leižure. Piezvanīju Dz. bet maz ko laba pateicu.
Man piezvanīja – Nannija no Maldonas. (Tas skaņā atgādina to pašu apmēram, ko par Nanniju varēja teikt – 30, gadus atpakaļ. Vairāk gadus. – Nannija, no Ļaudonas.) Tur, uz Maldonu – braukšu ciemoties.
18. jūnijs pirmdiena. 10 p.m.
Pļavā pie upes bij rāms vakars – zivis pabēg no krasta, noplunkš, ūdens lēni plūst.
Kas notiek? Kas noticis?
Vai Aiviekste tā, tāpat plūst? Atnāca visi pie manis vecais laiks un ļaudis. Veronika, Austra, māmiņa un citi.
Kur? Kur visi? Kur es?
Un Da to vidū – it kā tas būtu no turienes. Arturs + citi kopā. Es viņu neatraidītu tagad. Viņš par agru, negaidīti gaidīja mašīnā… Varbūt viņš man kaut ko noslēgtu no izkaisītā laika.
Vasaras miers pļavā, ūdens guldzēšana, kalmes spāres – viss, kur viņi? Kur es? Staigāju, apgūlos zālēs. Kādu laiku sāpēja galva. Tad zālēs un smilgās – pārgāja.
Piezvanīju Dzidrai – viņa kaut ko ‘mazu gleznojot’. Labi. Izklausījās priecīga. Redzējusi kādu labu baletu TV. Ļoti!
19. jūn. (vai 20?) Otrdiena.
Krasts, ūdens, smilgas, cīruļi Silti vēji, dūmaka, mākoņi – Plecu vasara aizskar, paijā. Sirds izkritusi, kā putns no ligzdas Sildās un salst. Svešas pilsētas ganības, pļavas Pļavas, vientuļas, zālīgas pieaugušas Gūto un zaudēto ilgi izcilāt Vērtēt, izgrozīt – atmest vai paturēt? Ar seju zālē likties, bez bailēm Pie siltas zemes pārvērtības neapzinoties, Pusmaņā pakavēties pie sava bijušā es. Svešā pļavā, taciņa vientuļi iemīdīta.
Svešā pļavā
Pīpenes, zāle saule silta
Taciņa izmīta, izkaltusi
Pēdas atceras to
Acīs ūdeņi peldas
Ceļas un grimst kā
Aizšautas mazas pīles
Ne palikt, ne projām tikt.
––––––––––-

Šķita – tikai sāpes salasu
Šai jūnija dienā
Klejojot Anglijas pļavās
Mēģinot piemānīties
Cīruļus klausoties,
Gulstoties dziedošās smilgās...
Bet pārnākot mājā –
Tukšā svešā ciemā –
Ar vīstošu neaizmirstuļu pušķi,
Silta, pilna kā vīna ir pielieta miesa
Un gars – saritinājies kā brūngans zalktis
Atpūšas sapņpilnā mierā.
27. jūnijs, trešdiena.
Pārbraucu (Clives atveda) no Hertfordas sestdienā ap 5 p.m.
Vēstule no Inī. Ini un Laimons – šķirās! Sāpīgi, skumji. Pēc tik ilgas cīņas dēļ visa laba – iznākums atsacīšanās.
Žēl arī – ka manas latviešu ģimenes vairs nav.
Nekādu lielu uzticību un cerību nedod Gord. foto [right]. Bet – foto neko daudz nevar pateikt. (Vai var?)
Izgaist kāds sapnis par māju skaistā vietā un dārzu un dzīvi tur. Lai gan man, personīgi, šī māja, tur dzīvošana nekādas kārdinošas izredzes nedeva – tikai vientulība. Bet – ciemošanās tur, un vēlāk, vēl vēlāk – pievienošanās laimīgai ģimenei… Tā – vairs nav.
Gribētos pieskarties vēl arī savām klavierēm, gaidīju to, domās dažreiz atgriezos pie viņu taustiņiem, skaņas. Arī tās klavieres man jau saistījās ar jauno māju (redzētu uzņēmumā – saulē, aiz ziediem). Kādu citu māju – arī, bet ne dzīvokli kas pieder citiem, kaut arī maniem bērniem.
Nevarētu varbūt tās klavieres arī iespiest kādā mazā istabiņā, kur es varētu dzīvot, kad aizbraukšu Kanādā. Bet tie sīkumi. Lielais un galvenais – kā Inesei ies? Kā viņas dzīve izveidosies? Varbūt labi. Cērēsim. Viņa – jau cīnīsies!
Man pašai patreiz negribās atstāt Chelmsfordu, bet labprāt būtu kādā savā kaktā prom no šīs kopbūtnes, lai strādātu, justos persona un lai netraucētu šos kādu laiku.
Un vakar man ienāca prātā karāvan parkā. Jā vanā! Man tas būtu ideāli – ja šie piekritīs. Un te atnākt paspēlēt un taisīt ēst lunch. Īstā dzīvošana – rītos un vakaros šiem un man būtu tad netraucēta – atsevišķi un nemaksātu tik daudz kā atsev. istaba, ko varbūt nevar dabūt un kas ir apgrūtināta atkal ar cilvēku klātbūtni.
What about that???
Ja tik šie piekritīs.
Bet – tā ir mana vēlēšanās!! Es te – nīkstu un nicinu viņus, kad ir tik ilgi jādzīvo bez vajadzības kopā.
We will see. Ja ne – vēl atliek mēģināt uz Maldonu. Bet klavieres un būšana Chelmsf. tuvumā tur cieš. Tomēr – nebūtu neiespējami
Slapjas puķes visapkārt un
pērkons!
Dārzi visapkārt, ar slapjām puķēm un –
pērkons!
Ūdens straumes, lietus gāzes
Logos, ielas dārzos
Pār siltu asfaltu, pār siltām sejām visapkārt.
Smiekli, slapji mati pār sejām
Tavi soļi skan pāri šurp
Man rokās slapjas puķes
Pērkons visapkārt...
––––––––––––––––––
Liepas stāv pumpuros
Un pērkons to zaļos kroņos
Liek savai balsij krist
Ūdens straumju joņos.
Sestdiena. 30 jūn. 1973. 6 pm.
Aizvakar, vakar un šodien – peldēties. Labi! Šodien gulēju saulē – pēkšņi cēlos augšā, sēdus. 2 vīrieši bija tikko pagājuši garām. Viens atskatījās, apstājās un skatījās tik intensīvi un gandrīz nesaprašanā vērojot – kādēļ? Nesaprot kas esmu? Vakar kāds nevarēja atraut skatu – o.k. Peldu arvien 4 reizes. Tad diezgan. Tur izgāju cauri vakar un šodien. Vakar varbūt saredzēja. Šodien varbūt nē. Varbūt otrādi. – who knows. Es nezinu ko darīt. Iet vien nav nozīmes. Kaut ko darīt – par vēlu un nezinu ko.





