3. jūlijs, 1973. Saule. Rīts. Otrdiena.

Vakar biju Maldonā. Nannija izpildījusi skaisti labi savu dzīvi. Veseli, skaisti, izskoloti, labi apprecējušies bērni. Lieliski. Skaista laba māja ar dārzu, tuvu peldbaseinam, upei, pastaigai. Bijusi arī aprkārt – pasaulei. Sadzīvojusi labi ar vīra vecākiem, kamēr tie dzīvojuši, tagad vēl arvien dzīvo, dala visu ar vīra māsu. Nevar teikt, ka izskatītos ‘ziedoša’, bet to nevarētu prasīt pēč šīs dzīves – vīrs palicis Latvijā, ir dzīvs un droši vien tādēļ personīgā sievietes dzīvē – „ne dzīvot, ne mirt…”

Nezināju, vai biju aizmirsusi – ka Nannija apprecēja Mežīti, vareno puisi, kas bija Austras kāzās, ar ko mēs uz Ķikuriem no Ruķiem braucot kāzu trešā dienā – braucām pāri grāvim, apskatīt āboliņa ķirpu un atpakaļ braucot salauzām riteni. Piesējām mietu – un 7 kilometri līdz mājam – dzinām vagu lielceļā. Tas – viss ne nejaušība, bet gribēta izdarība – kāzās, ne kāzās, ja nav lauzti riteņi, sabrauktas vistas etc. Mežītis bija kaut kur no Ziemeļvidzemes, kur Austra un Jaša satikās Priekuļu lauks, skola. Par mani toreiz Mežīta spriedums bija – „tā ņemama ar stingru roku un mīkstu cimdu”. Mans onkuls par to mazliet sašutis – ka tā tas neesot, bet es pati domāju, ka tā apmēram tas bija gan.

Maldona tuvu, labi aizbraukt, laba vieta izbraukšanai, ja grib peldēties un izstaigāties brīvā, patiesi brīvā – dabā. Bet es tagad eju tepat uz peldbaseinu peldēties un sauļoties. Dz. [left] nekur daudz vairs izkustēties negrib, varbūt vēl, kad Inese atbrauks, bet Inese arī neko nav uz ‘skraidīšanu’. Dzidrai derētu vairāk ārā staigāt, bet – viņa izskatās tomēr ļoti labi, kā sejas krāsā tā augumā.

Kāda ‘iekšēja balss’ mudina (es teiktu – grūsta) uz strādāšanu, bet apkārtne neatbrīvo, nedod mieru, par tuvu vēl ‘tēmai’? Nav ne vienatnes ne sabiedrības (piemērotas?) Vajadzētu braukt uz Ķelnes Dziesmu svētkiem, bet tur netiks pie sabiedrības, izņemot, ja kāds sevišķs gadījiens, kas nekad nenāk anyway…

4 jūlijs

Izgāju no parka uz lielā ceļa, kas garu gabalu veda gar parka lielajiem mauriem starp parku un golfa laukumiem. Vakara nespodras saules pilnais ceļš zem mauriem šķita par ātru tuvojamies vietai, kur man bija jādodas zem zemes ejās, kas taisni izveda uz Molsham ieliņas tuvumu. Tālāk pa lielo ceļu man nebija, kur iet. Tālu tas aizveda laukos gar apšu rindas, kas iesniedzās horizontā. Man būtu gribējies tur iet. Un es sāku gausināt soļus. Kaut kam jānotiek. Kaut kas dzīvs, vesels šūpojās gaisā. Kas? Kaut kas, kam jānāk. Kas solīts. Kad, kur? Šai gaisā. Šai tālu aizrāvējā ceļā. Šais nespodra zelta pilnajās debesīs.

Tur Davida zaļā mašīna mani panāca. Lēni slīdēja gar ietvi līdz es apstājos. Kā nevarot turpināt iet. Un viņš apstājās, atgrūda mašīnas durvis. Izmisīgi es spēru vēl vienu stīvu soli uz priekšu. Mans apģērbs, mani mati, mana domāšana viss nekārtībā, nesagatavots. Arī mašīna paslīdēja soli uz priekšu. Nākošā mirklī tā aizdrāzīsies, es pārbijos un noliecos pie vaļējām durvīm. Viņš pasniedzās un ierāva mani sēdeklī. Mašīna drāzās šķita — palēkdamās. Bailēs nekustoties es pagriezu acis uz viņa seju. Tā bija cieta, viņš raudzījās taisni uz priekšu. Tad beidzot viņā iemetās sīks smaids tāds kā toreiz, kad viņš svēra man oranžus, lai gan es biju prasījusi ābolus un es beidzot tā kļūdu aizrādīju.
Tas vienīgais, te vasara, kas paiet bez saules.
Vasara sākās saulaina.

————————————————

[no date]

Nekāda izjūta ne nojauta ne prāts, nesaka — kā rīkoties. Kad esmu tālāk prom tad vēlos iet tuvu. Kad tuvojos, tad liekas viss nepareizi. Bet ko teica Stevens? Taisni tai brīdī, kad domju rīkojamies bezcerīgi — es biju to saistījusi visvairāk. Tuvojos šodien — un šķita — viss velti, nepareizi, pat nav manī nekā. Viņš mazliet vēlējās pozēt, viņā pazibēja uguns. Tad maigums kaut kur sejā. Jeb, vai tas ir tur vienmēr? Viņš nedzirdēja, ko saku. Kā akmeņos kāpjot es teicu otrreiz. Šai mirklī mēs skatījāmies viens otrā. Viņš varēju būt bijis man līdzjutējs, redzot manas mokas. Labi bij beidzot celt rokas pretī, kāds atvieglojums celt rokas pretī rokām un zināt, grūtais brīdis pāri. Bet tad — pēkšņi just pamestību. Sāpīgu, bezcerīgu. Tēvs staigāja tur. Sargs?

Vasara. Vasara. Citiem vasara. Rītu, nē parīt jābrauc prom uz nedēļu. Lai. Cik neiespējams ir vēlētais. Bet tāds tas ir tas, kas tas ir. Nespēju pat domāt, ka tas neiespējams. Cita ir neatlaidīga. Liek visu. Kā tā varētu neuzvarēt? Un tomēr — vai nav kaut kas? Šinī gadījienā varbūt nav? Pārāk tuvu. Un tomēr. Kaut būtu, kaut būtu. Kādēļ taisni tā? Uz to pašu?

Vasara. Neredzēju, kāds bij viņa krekls un kravate. Žēl. Nevar teikt, ka viņš būtu izskatījies labi. Bet mati ļoti rūpīgi, tumšāki, gludāki, savādāki. Cits fasons sejai, tas man nav tik mīļš, esmu konservatīva. Liekas viņš apaudzējies! Un tas man nepatīk, tāpat kā tas bij ar Duku.

Es nevarēju pirmā brīdī salasīt kopā viņa seju — tā bij vājāka, tumšāka, platāka, izjukusi — varbūt tā vienkārši — nebija domāta man. Es kādreiz nupat teicu, ka es cīnīšos. Varbūt es to daru. Es teicu — atgādini sev šodien, ka jasmīni zied. Varbūt es rīkojos kā jasmīnu laikā. Bet — tā, vai tik bailīgi var, ko uzvarēt? Katram ir tikai viņa ceļš. Un visi jau arī neuzvar. Bet var brīnīties, ar kādiem ieročiem dažreiz daži uzvar! Ar to, ar ko citi zaudē. Mēs uzvedamies kā svešinieki. Kāds cilvēks pretī pie puķu dobes, gaida kaut ko, vēro vainīgi, kautrēdamies, sāpēdams. Vai viņš uzvarēs? Viņš iet — droši steidzas. Varbūt cik viss te kļūst tukšs un skumjš un ikdienišķs, šai vietā, uz sola, kur apkārt viss bij pilns notikumu un brīnumu.

Parkos nopļautā zāle sakaltusi, arī maurs izžuvis, pabālējis — silts, sauss. Vasara. Laime. Laime? Laime varbūt ir kaut kas mierīgs, mazs kluss pieticīgs. Kāda paplukusi sieviete veda pie rokas bērnu. Nezin kādēļ man ienāca prātā, ka tur iet laime. Un nemiers, cenšanās, pošanās, — viss ir nepareizi.

5. jūlijs. Ceturtdiena 10 am.

Karsts. Eju peldēties katru dienu. Kāds smagums spiež – laiks plūst kā upe. Es nedaru neko (vakar iesāku piezīmes par māju pamešanu, jāturpina) Lasu M. Frischu. Tas ierosina. Bet šodien ir diena kad man jābūt aktīvai. Vai nē? Jā vai nē? Un tas dara smagu. Vakar gāju uz bučeri – kādas pārbūves? Senjors tur?

Jābadojas, jāpeldas, jāsauļojas – join the club. Un – what? Viss par vēlu. Viņš atvēra sava auto durvis man kad es nebiju sauļojusies, peldējusies, badojusies – (ne pietiekami) un tagad, tagad? Kā lai es pasaku – lai viņš tagad atver savas auto durvis?

6. jūlijs, piektdiena 8 a.m.

Līst. Maigs, silts, rāms (pērkona dārdi daži tuvi un stipri sākuma pusē) lietus. Auglīgs bez gala. Vakar bija ļoti karsts. Saulains. Biju peldēties, bija ilgi jāguļ saulē, līdz beidzās skolas bērnu sacīkstes peldēšanā un baseins atbrīvojās. Labi, tas spieda īsti ilgi izmantot sauli.
Pirms tam, no rīta, biju iepirkties. Biju arī parkā un ļāvu sev gaidīt viņa atbraukšanu – vasara tad kļuva vasara. Ļāvu sev gaidīt viņu – un tad bij vasara.

Gaiss maigs, smaržīgs, silts, glāstošs pār zāli, kas saulē mazliet vīst un gurst, pār puķēm, rozēm, kas izkūst savos ziedos, izelpo, izdvašo savu smaržu pār visu – pār ūdeni, kas plūst nedzirdams zaļos stiebros, pār ceļiem kas saulē lāsmo, pār soliem kas mājīgi tur savus atzveltņus. Ļāvu sev vaļu gaidīt viņu, un to brīdi bij vasara, es baudīju to kā maizi pēc izsalkuma.

Bija vasara. Es sēdēju parkā uz sola.
Bij jāceļas un jāiet. Kad es piecēlos, es redzēju viņu braucam. Tāpat kā pagājušo reizi, vai viņa tuvošanās piecēla mani, rāva iet tam pretī. Bet es aizgāju uz otru pusi. Tāpat kā pagājušo reizi.
Bet to brīdi, kad es gaidīju viņu, vasara bij silta un dzīva, tik silta, ka manas rokas aizskāra visu, saplūda viņu siltums ar zemes, lapu, zāļu, koku stumbru siltumu. Un tad zaru, zāļu laukumu, rožu, bezgala Anglijas rožu, siltuma un vītuma un ziedēšanas un summēšanas vidū, parādījās, izauga, tuvojās tava mašīna. To mēs visi zinām, tā tas ir kad parādās gaidītā atbraucēja mašīna, pajūgs, vilciens – dzīves asins straume plūst savā ceļā.

7. jūlijs. Sestdiena. Rīts.

Vakar pērkons un lietus spārdījās ilgi. Tikai īsu brīdi pusdienas laikā aizgāju iepirkties.
Dārzi smaržo. Rozes.
Uz tilta atskatījos (nezin kādēļ, pat neapzinājos, ka redzu kādu seju) un nākošā mirklī izlēmu iet mazo līkumu, caur parku, gar soliem, gar rozēm – smaržoja viss! Cilvēks uz kuru nejauši atskatījos arī iegriezās aiz manis. Būtu vajadzējis pie rozēm apstāties, bet sekošanas dēļ biju nebrīva. Viņš iznāca līdzi līdz Subwayam. Aizgāja cēli, mazliet sāņus lūrēdams – pajauns, blonds, ne blonds. Vai nebija latvietis?

Šodien latviešu avīze. Kauns ka nekā nerakstu!! Ir arī kāda sacensība Amerikā rudenī – es visu aizmirstu. Anyway – Latv. avīzē (Austr. latv.) šīs ziņas visas nāk par vēlu, kad tās atceļo pie manis.
Te man neveicas rakstīt. Jāiet kaut kur – kaut ārā (pie sienas) un jāraksta. Šodien piemācies, no rīta. Esmu vesela ‘kā rutk’s’.

10. jūlijs. Otrdiena.

Vai tiešām jau tik vēls??
Šodien nebiju peldēties (citādi nu tā jau gāju katru dienu).
Pārrakstīju ‘Kara atraitni’ Hertfordā, biju to sacūkojusi! Rakstīju jau tur tā – bez spara, kā vajadzību, pirmais noraksts daudz labāks. Ceru rīt izlikt garuma zīmes un kopā ar ‘Bumbu’ nosūtīt Dēliņa kungam, beidzot…
Cik laba sajūta – drosme un prieks (cik nu tas var būt) dzīvot. Cits solis, ka kaut ko padara. Bet lūk – es nestrādāju un nestrādāju – dzeju grāmata būtu varējusi būt gatava.
Jāsaņemas! Man tik prātā trakumi. Un kādēļ man uzsūta (jeb es tomēr pati tos izroku un izmeklēju – visu kas man nevar derēt). „Būtu rakstījusi un braukusi uz Ķelni, uz dziesmu svētkiem, ķērusi kādu veci” – dzirdu labos padomus, prātīgas balsis…

11 jūlijs

Uz sola. Īsti savā “es”. Un atkal es stāvu un “skatos…”
“Und ruhig fliesst der Rhein…”
Un lietus mākons arī karājas jau tepat virs galvas. Ne par šo ne to tikai pirkšanas dēļ gandrīz, izdots gandrīz dolārs, bet — nosūtīti Dēliņa kgm. 2 stāsti! Kādi tie ir, kvalitātē? Who knows?
Dažā vietā pļukstēts vien, dažā rakstīts ar patikšanu. Par bērniem — tagad liekas, uzrakstīts par vienkāršu. Bet — who knows. Visu laiku nav jādzejo.
“Un atkal es stāvu un skatos…”
Vajadzēja iet peldēties. Bet sirds mazliet nogurusi — no lietus mākoņiem, kas jau no vakardienas solās līt, bet vēl nav lijuši un saule arī ir nepacietīga un sprauž savus starus caur caurumiem mākoņos. Ko viņa citu var darīt. Jāmācās no viņas. Cīnies kā un cik vari.

Ko lai raksta tagad — kad tie 2 nosūtīti? Par kuģi? Traģēdijas un komēdijas? Šī vasara ir neizturami skaista. Jūlijs tagad — jau viss jūnijs bija maigs un silts un rožains, rožains. “A rose is a rose is a rose.” Uz katras mājas sienas, katrā dārzā un veseliem klāstiem un vagām un rindām parkos. English rose! Mākons gandrīz jau uz galvas. Tieši tāpat kā vakar te, bet viņš mānījās vakar — nebija. Vai viņam var ticēt vai uzticēties šodien? Ielas un ceļi ir tik sausi un silti pirms lietus, gaiss kā piens. Vajadzēja paņemt grāmatu līdz un lasīt. Es nezinu, ko rakstīt. Tikai tas mīlestības stāsts nāk ārā pa ausīm un acīm. Nu — tad raksti!!
Redzēju sapnī (mazliet) Inesi. Gaidu — kā viņai iet?
Mākons pārbrauc pāri. Šis nelīs, otrs varbūt. Un — te viņš met pirmo pili!! Varbūt otra nenāks! Neviens nekustās prom no soliem. Viņi zina!

—————————–

Jūlija vidus. Dārzi zied un zied! Lietus dienas atnāk un audzē un veldzē. Vārpas sāk lēnām dzeltēt. Varbūt vēl daudz citas parādības. Es vēl gaidu īsto vasaras sauli. Nav diezgan.
Ja kaut kas kavē mani katru dienu iet uz to pusi, kur esmu viņu satikusi, man jo intensīvāk ir jādomā par viņu — jājūt, ka ik brīdi es viņu nesu sevī līdz. Lai nepazaudētu. No šīs intensitātes itkā būtu viss atkarīgs — šī intensitāte it kā noteiktu to, vai viņš turpina man piederēt, vai viņš jūt, domā, ir ar mani. Kad eju uz vietām, kur satiku viņu, kur mēs abi esam bijuši kopā, vai atsevišķi — es vairāk varu viņu turēt, man nav tik aktīvi jādomā — es viņu satieku, viņš tāpat ir ar mani. Šodien es negāju uz turieni. Ar manām domām viņš jātur pie manis. Tas ir tik dzīvs, tik pavēlīgs noteikums, it kā tas nenāktu no manas iedomas, it kā tāds likums pastāvētu, un es to pildītu un tas nodrošinātu to, ka es viņu nepazaudēju. Manas domas neļauj tam aiziet. Varbūt.

Kaut kur kāds rakstīja par iemīlējušos cilvēka acīm, kas ir kā Ziemsvētku svecītes aizdegtas. Labi. Pēdējo reiz, kad tikāmies — viņa sejā bija aizdegtas šīs Ziemsvētku svecītes — spoži jo spoži. Es nebiju zinājusi, ka viņa acis ir tik zilas, tas nebija tas tēraudas nozibsnījums, tā bija zila uguntiņu degšana un viņa lūpas atsaucās šīm zilām liesmiņām sārtākas un pilnīgākas kā jebkad, es novērsu acis no šī pārākā krāšņuma. Bet vienu brīdi, mirkli, es to apbrīnoju. Mēs gandrīz pēc tam kļuvām asi viens pret otru. Es spēju būt asa. Un tas bij labi. Un viņš arī. Un tad atkal rokas pret rokām steidzās mums nevaldāmas.

Šizofrēnija? Nevar būt cilvēks ar mākslinieka personību bez šīs, tagad sauktās, šizofrēnijas. Dzīvot vairāk nekā sevi. Dzīvot sevi vairāk toņos. Ja nevar to realitātē izkārtot, viens tonis varbūt spēlēts ne realitātē, bet sapņos. Bet šis sapnis maz atšķiras no reāltiātes.
Liesma, ko vēsma nopūš. Ko dvaša nopūš.
Kā lampa un galds un istaba — bez liesmas lampā, bez šīs elpas pūtienā izvicanāmās liesmas, ir tikai tumsa, nav ne lampas, ne galda, ne grāmatas un roku, ko tā apgaismo.
Liesma.
Tu esi mana liesma.

Ik brīdi no jauna, man Tevi domās jāapciemo, jārunā ar Tevi, jāizpēta no jauna Tava ārējā parādība — gaita, rokas, seja, jāapstiprina Tava gara možums, atceroties Tavu darbu, Tavu valodu — it kā lai Tevi skārtu ši man liecība un Tu būtu laimīgs. Tev jāmācās lasīt manas zīmes, tas nav klēpis rožu un pulks smaidu. Bet tas tomēr ir kaut kas ļoti pastāvīgs un spēcīgs, tik spēcīgs ka kaut kā tas uz Tevi iedarbojas bez visām ārējām parādībām, bez smaidiem un rozēm. Es dzīvoju ar Tevi jau visu vasaru. Mēs dzīvojam kopā jau visu vasaru.

Labība jau dzelt. Lauki sviež pretī dzeltenu gaismu ceļā no uzkalna uz uzkalnu braucot. Ceļa malas puķes sāk izžūt un sakalst, bet krāsu vēl arvien daudz. Sarkanas magones vēl. Es Tevi meklēju velti, vakar, aizvakar tas bija. Kāda galva ar tumšblondiem, gaišbrūniem, brūnganiem matiem noslēpās, kad es gāju. Vai Tu vēroji mani no augšas stāva? Tad es Tevi meklēju uz otru pusi.

15. jūlijs, svētdiena.

Vakar – midnight snack un midnight film. Nodzīvojām pāri 2 a.m.
Šodien – pajucis. Mazliet līst arī – bet gandrīz ne. Biju peldēties piespiežot sevi pie kārtības…
Atpakaļ nākot bija laba sajūta, it kā jaunai dzīvei viss aizskalots prom, kas tur. Gatava – ceļot uz citiem krastiem.
Pārnācu – lasīju – aizmigu, gulēju. Pamodos lasīju – acis nogurušas ļoti. Vai citu briļļu vajaga? (Nekad šīs man nav labas – acis izmoka).
Jā – uz jauniem krastiem, iet, braukt, dzīvot.
Bet – jaunu krastu nav. Nav. Kas – mums par krastiem? Un pēkšņi tāds absolūts tukšums, tik liels, ka tanī pazūd ne tikai manas dzīves saturs, bet arī es pati. Jūtu – manis nav. Ir vēl tikai šis neprāts, sapnis, kas mani ir turējis lai – ‘es būtu’. Es nedzīvoju to ka es esmu.

Varbūt man būtu jāpārvēršas, jāpieņem tas – šī veca sieva, kas es esmu. Es esmu tā, bet es nedzīvoju to, es dzīvoju kaut ko citu. To – kas es vairs neesmu. Es nevaru arī cits vairs būt, bet es pazūdu, ja es nevaru būt tas kas – es jūtos (vai arī tikai – vēlos) būt.
Cilvēks arī var būt cilvēks tikai nostādīts pret otru cilvēku.
Mazākais – man ir Dzidra. Es esmu māte viņai, bet patreiz es viņai esmu mazāk vajadzīga kā viņa man. Tā tad – tikai viens cilvēks pretī. Varbūt diezgan. Ar Clivu nav nekā kopēja – mēs neesam viens otru ‘atraduši’. Kad viņš prom – es vairāk izjūtu savu vientulību, tukšumu, bet tādēļ ka mani mazāk traucē par to domāt, just savu vientulību. Dzīves sīkumi mazāk aizpilda, kad staigāju te apkārt.

Jā – un tad bez Dzid. vēl ir tikai tas Georg ‘sapnis’, kam tik liela nozīme – jo tas ir vienīgais. Un – kad tas iet prom (un tas ir bijis man tik svarīgi, ka viņš bija pretspēlētājs, lai kāds ) – tad man jākrīt tukšumā. Viņa otra vārds ir Davids, bet te apkārt ir jau trīs Davidi, tādēļ ja es te ko atzīmēju – viss sajūk Davidos. Georgs tomēr ir vairāk Davids, īsts Mikelandželo Davids. Tā nu tikai tāda izruna. Viņš ir tīrs ziemeļnieks.

Inese – arī Inese ir pilnīgi zaudēta. Es nezinu ko viņa man atļaus no sevis, ko nē. Ar Laimonu kopā – es zināju kaut ko, viņi abi kopā man deva pat lielas pārmaiņas – iespējas, ceļojumus, jaunus apstākļus.
Cik lielu es esmu iztaisījusi sev D. Un es it kā ticēju – ka viņš varētu kļūt vēl reālāks man, tuvāk taustāms pretspēlētājs… Bet – tas ir absurds. Tomēr viņš un es tam ticēju, ka tas varētu notikt. Tikai citi ir tie gudrie – tēvs etc.

[In backyard at Chelmsford. Clockwise from bottom left: Dzidra, Inese, Gordon, Erna.]