1978 Kanādā – Mission & Qualicum

{phone numbers? On first page}

314580
02 357 4580
Ensemble 9298877

{No date – last year mid-June}

Bellinghamā (University)
Viss man iznāk – nepareizi. Ne tā, kā pag. gadā un ne kā cerēts. Biju nevesela iepr. dienā pirms šurp nākšanas – un tas vēl nav varbūt īsti pāri. (gastric flu – pārgāja ātri – bet ‘after effecti’ – nogurums, galvas sāpes.) No šīm lietam jāatraisās. ‘Jāpaceļas tām pāri’. Bet ja grib būt patiess – tās jāpiemin – un tas aptumšo prieku. Prieks dzirdēt citu domas. Bet lielākais prieks, zemstrāvā – redzēt kādu personu kas pag. gadā izgaismoja visu – šogad tas tāpat – bet grūž arī mani nost no ceļa – viss ir ‘out of controle’ – viss ir grūt un nepareizi. Un tomēr – labi ka tas ir, ka kaut tas ir.

Un es skatos uz to, kam viņš pieder. Viņš? Liels vārds tā to izrunājot. Vai viņā ir kaut kas, no tā, ko es redzu? Protams ir. Un nav. Bet labi ir redzēt kādu personu tik idealizētu, kā to pirmā sākumā idealizē – sajūsma, kas izaudzē visu ap to tik labu – brīnies pats – vai tas ir tur ko tu redzi? Vai tam vispār ir bijis kāds sākums, kāda sēkla, no kā tas sācis augt? Jeb tas ir tīrs izdomas auglis. Un – kādēļ tas tā? Bet – kāda dāvana, kāds dārgums, ka tas ir tā.
Viņš nosēdās tuvu, es piegāju tuvāk – un mēs bijām, laimīgi. Jo laime ir just simpātiju un tuvumu. Nabagam – tikai ievilkt maizes smaržu nāsīs.
Cik labi smaržoja maize, rītos Čelmsforda ieliņā.

Viņam pretī iznāca un nosēdās un aizsmēķēja jaunā, kā čūskulēns saritinājās krēslā un kā čūskulēnam tai dzirkstīja aukstas, skaistas ledaini zilas acis. Un viņš atdzīvojās. Uzlika roku sievas plecam, lai tā to var panest – un smējās, runāja ar jaunu sparu.

Dienu iepriekš arī viņš aizgāja uz sievu pēc stundas mūsu spēlēs. Bet – tas bija mazliet savādāk. Nezinu – vai varētu būt kaut kas nozīmīgāks. Nevarētu. Bet viņam arvien bij mazliet jāsaņemas un tad viņš varēja tapt brīvs.
Taču, viņa mati ir pakausī retāki, kā man šķita, un mazliet sirmi. Tā tad tas gadu gājums, kad jaunība iespēj daudz, pievelk, ir vajadzīga.
Kādu siltumu es atradu viņa sejā? Viņa sieva ir ļoti jauna. Tagad mazliet zaudējusi formas. Varbūt tādā veidā, kā sievai tas jāuzņemās. Varbūt nē. Perfekts nav neviens un nav vajadzīgs.

Cik skaisti Florence mani sveicināja – iznāca pretī un roku sniedza un smaidīja tā, ka viņa pārvērtās – kļuva ļoti gracioza, šarmanta – nu viņa ir ļoti smaga citādi.
Un es naktī to atceroties, jutu asaras sakāpjam acīs. Tā mēs kādreiz sasveicinājāmies, mājās, jaunībā. Un tad – atmācījāmies to darīt. Un es gribētu to atkal iemācīties. Tas ir tik – skaisti.

Nu Tu veldzējies, mazgājies
Sievu acīs zilās kā okeāni 
Brūnās kā olaini strauti,
Nu Tu izsilis izsauļojies
Viņu smaidos dedzinošos
Un maigos kā rīta blāzmā,
Nu Tu saliedēts, pārkaldināts
Drošs savā vīrišķīgā spēkā,
Nu Tu zini, kas mīlestība
Un dod to pārliecinoši
Savai sievai, tai līdzi dzīvodams, iedams,
Nu Tu visas mazās vainas
Ak patiesi nekādas vainas – 
Aizdomas izglāstījis
Mežonīgs, liels
Varens dzīvo.

––––––––––––––––

Tu nāc līdz, svešinieks
Tuvs kā diena jauna
Kūst Tavā sejā smaids
Silts, nobriedis kā vārpa
Graudu pilna, kas raisās
Dodot devu zeltainu.
Tu nāc man līdz, svešinieks,
Tuvs ik pieskārienā
Žestā ikvienā
Varonis un sargs.
Nodevība tikai manī.

–––––––––––––––––

Debess logā tik naksnīgi zila
Tik zila.
Vai man ir piedots viss
Klaunīgi ākstīgais
Muļķīgi neveiksmīgais
Veltīgais gājums?
Ak ne tik neveiksmīgais
Tomēr tik bagāti apbalvotais
Piepildītais gājums.
Diena bij zila tik zila
Kā strazda ola gaišzila,
Kā akmens Tavas sievas gredzenā,
Un acs bij nodevīga
Pusskata satvērienā.

Otrdiena.

Tulkojums (no ‘pašas’)

Lielas rokas. Stiprs kakls. Liels vīrs. Ir jau gan labi. Viņa kā tāds mazs pumpuriņš. Paceļ aiznes kur grib.

Liels, silts vīrs. Izsildīts caur un cauri pats savu labo īpašību: moža prāta, redzīgas acs, izpratnes, un nogaidošas lēnības pilns pirms savas darbības.

Bet šī acu nolaišana, kad mēs visi smējāmies par draiskulībām rotaļu vārdos, vienkārši – par divdomībām? Varbūt viņš jutās atbildīgs un baidījās – vai šīs lietas neaizies par tālu? Viņš kā nekā ir vadītāja lomā. Tā ir jāuzņemas neoficiāli. Tur (varbūt visur tā būtu jābūt) tur mazā, brīvi kopā sanākušā un atkārtoti gads pēc gada, tā kopā un pāris stundu darbojošās sabiedrībā, katram būtu jāuzņemas arī vadītāja loma visās lietās. Un jo vairāk tas jādara tiem, kas jau kaut kā ir izvirzījušies redzamākās vietās.

Vai varbūt tam bij cits iemesls, ka viņā bija šī – kautrība? Vai tā bija kautrība varbūt, īsta dabīga smalkjūtība? Jeb – piesardzība?

Lai kā (tā tomēr jāatmasko) tā bija šarmanta viņa sejā. Ak, viņa sieva, viņa skaistā mazā, mīļā, gudrā (pacietīgā arī) sieva. Skaisti, O jā, skaisti, bet ne viegli būt viņa sievai. Nu – ne vienai sievai nav viegli būt. Kāda lempa sievai arī nebūtu viegli vilkt un uzmanīt (un tomēr skatīties pēc atsvabinājuma) viņu kā slinku suni. Suni? Ne kā suni, kā teļu varbūt. Tas ir cits vīrs, cits stāsts. Cita sieva. Un vēl ir citi un citas.

Te, viņš (un neizbēgami arī – viņa tur klāt) nāk gar rudzu malu un vasara zied. Un dzīve zied. Viņš aizver mājas durvis, pārnācis, un māja ir pilna drošības, siltumas, augšanas, dzīvošanas. Viņš piesit viegli pirkstus pie barometra, paskatās vēl debesīs caur logiem un apsēžas ar avīzi…

Es sāku runāt par savu Tēvu. Vai viņš man saistās ar to? Jā, tādā veidā, kā es to redzu – no tās pasaules, kas man kādreiz bija un kļuva izpostīta un visu mūžu es veltīgi meklēju to atkal atrast. Vai varbūt tā bija tikai – bērna pasaule?
–––––––––––––-
Guļu šūpuļkrēslā zem ābeles un bumbēres. Tīkls mani šūpo un ir bezgala labi. Vasara ir un nekas tik asi nesāp, ka to nevarētu aizmirst, kamēr tīkls šūpo, ceļš lejā aiz kokiem šalc, lidmašīna dažreiz dzied mākoņos un medus putniņš pierūc šad tad pie sava dzērien trauka – domā ka tas zieds karājas bumbērē – un iesūc pa malkam.

Tāpat es – domāju ka tas zieds, ka Tu ziedi, jā Tu noteikti ziedi, un, ka Tu noteikti ziedi man. Gaiss ir silts un zaļš un smaržīgs, vasaras vējiņš lapās. Un putniņš noskaita savu dziesmiņu.
–––––––––
Lasu grāmatu par cilvēkiem (un rakstītu no cilvēkiem) 200 gadus atpakaļ. Viņi runā ļoti līdzīgi mums.
––––––––––––
Lidmašīnas iet un iet. Kāds zars ir sevi uzzīmējis bezgala skaisti pret debesīm – katra lapa atvērta saulei un vesels bars sīku galotnīšu tam šūpojas rindā augšup.
Un viss ir pilns mūžības.

––––––––––––––––––––
Aizraušanās – muļķu paradīzē. Biju karaļa galmā. Sēdēju pie viena galda ar augstdzimušiem, ar – labdzimušiem.

Vīns bij un asprātības, smiekli. Zāles ar delikāti vizošu zeltu. Un vīns manā glāzē bij zelta. Es pielēju līdz malām un atstāju zāli, kad laimes bija diezgan. Tas notiek tik reti, kad zini – tagad es varu iet, tagad mans kauss ir pilns, pilns.

Muļķu paradīzē mani apdāvināja. Un rītā kad es modos bija tikai tīrs salds rīts, nebija putekļos pārvērtušos ābolu.
Kā tas varēja būt?
––––––––––––––––––-
Vasara svin savas pirmās dienas ar maigiem vējiem, sausiem ceļiem un smaržām.
––––––––––––––––
Mostos un nevaru atmosties. Un kam man jāatmostas? Šī neatmošanās nāk līdz manas dienas nomodā, pildot manas dienas ar īstenību: man ir mana spoža diena un mana sapņa sabiedrība. Mēs tur mācījāmies, runājām par to – cirst pušu šo iemācīto realitātes gudrību: nav robežu starp to kas ir un var būt, viss ir mūžīga maiņa. Putns laižas te priežu zaros no zara zarā, diena laižās kā putns ar savām stundām – viņš bija pie manis un atgriežas simtkārt, kad viņš ir citur.

Nezināju, nezināju, vēl nezinu, vēl nē
Cik liela vara – tas lēnais smaids
Tik siltums vaigā.
Diennaktis, vasaru ziemu tas pārdzīvojis
Mūs kopā nes kā palu ūdens
No mūžīgiem sniegiem, lediem
Brīvās straumēs kusdams.
Nezināju, nezinu, vēl nē
Cik ilgi modīsies tas katru rītu tā
Ko diena aprok, līdzina
Ar smagiem soļiem pāriedama.
Ik rītu rodu to no jauna pumpurojam
Itkā tam būtu sava saule sava vasara.

––––––––––––-

Jamque deus posita
Falacis imagine taurus
Se confessus errat
Dictaeque rura tenebat.

Kā lietus nāk pār mani
Tava mīlestība. 
Sāk seni asni uzdīgt
No saknēm apraktām
Zem laiku krāsmatām
Atdzīvojās atmiņā
Pat latiņ valoda.
Un uzspēlēju jautrus polkā
Vecus valšus un
Griezties, griezties var
Kā vējš...
O, iesāpējās muskulis
Kājā nesen saraustītais.

Nu ko man runāt ar Tevi?
Tu svešinieks man tāls
Tavu dienu gājums man nezināms
Bet pie pleca tu liecies
Tuvu un gaidi vai aicini –
Uz ko? Šai dzīvē bez slēptuvēm
Bez dārziem vārtiem
Sargātiem un citiem nezināmiem
Viss atvērts dienai skaidrai
Iedalīts ar mēru
Kur iet mums man un Tev
Kur sauc Tu saukdams?
Un var būt, ja tomēr var
Varbūt ka satiksimies
Mēs atkal mirklī īsā
Dziļā elpas atvilcienā
Un smaidā mūžīgā
Kas skūpstā zūd.

––––––––––––––––– 

Bij trokšņainas sabiedrības vidū
Mirklis tik kluss kā nakts.

––––––––––––––––-

Smieklu čalu valodu rūcošā troksnī
Bij mirklis tik kluss, sniegpārslas lidojiens
Tik silts kā tās izkušana siltā vaigā
Tās ielīšana viņu abu smaidā
Acu izbrīna gaismā,
Bij mūžība pielikusi pirkstu pie lūpam:
„ŠŠū, viņi ir satikušies....”
Mūžības mirklis ir ilgs,
Dziļš, tur viņi bij nogrimuši,
Nemērojams
Ar zemes laiku mēriem.
Un neaizmetams
Kā izliets zelta dukāts
Dālders tikko kalts
Vēl silts un delnā smags
Glabājams
Nesams līdz galam.
Neizmaināms te zemes 
Bankās.
Bet varbūt
Atslēga aizmūžu vārtiem
Cik viņa rokas ir siltas
Un šūpojiens drošs, 
Ņemošs, sargājošs.

Jau ilgāku laiku man dzīve (mana absolūti mierīgā, nodrošinātā labā dzīve) ir likusi man justies kā uz plosta – svārstīga jūkoša, kas katru rītu un ik brīdi jāmēģina līdzsvarot, nezinot kā?
Šorīt vairāk kā jebkad, pat fiziski, caur un cauri, ar visu ķermeni, ne tikai garu, jūtos kā uz plosta, jūkoša plosta, uzmanies kur stāvi, kur liec soli, kur taisi kādu slēdzienu, risini kādu domu – viss jūk un līgojās un iegrimst, neturas kopā – zini tik to, tas jāsien kopā. Kā? Bezcerīgi ir tas gājis līdz šim. Ārēji – droši, iekšēji – nedroši, ārēji – labi, pareizi, iekšēji – bez īsta piepildījumu (ilgas?)

Tagad vēl viens faktors klāt. Šīs mazās nesvarīgās lietas (citu acīs) tik svarīgas mazās lietas… Velta domāšana, bezkaunīga slinkošana, padošanās dienu straumei, kas pludo uz iznīcību, un arī pretošanās vēl – ķepurošanās – rakstot vēl, lasot u.tt.
Bet tik ilga ‘pašiansa likšana’ pa vidu – it kā līdzsvaru meklējot, atbildes meklējot, faktiski – apātija.

Vienu dienu pēc B. viss bija vesels un stiprs un maigi dzīvs. Tagad, jo tas taču saprotams nāks atkal viss jūkošs. Spēlēju. Kādēļ? Krāju vēl sev apkārt, to kas man visu mūžu šķitis svarīgs. Vai tas ir svarīgs? Nav. Un tomēr – varbūt ir.
Bet rokas – kāds pirksts un tagad labā rokas locītava – ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Kā es varu spēlēt, kāpēc? Tomēr. Tomēr.
Un – man jāraksta. Bet nav kur atsperties. Tagad no B. tāds jauns saturs, piepildījums, šīs jukšanas salāpījums būtu. Bet vai ir? Tik grūti ir būt tik vienam, tik pamestam. Bet – es neesmu pamesta. Vai es prasu par daudz? Mans plosts top stingrāks. Stingrs. Man jāturas pretī manam slinkumam un laimes ilgām.

11 pm. Trešdien 23. jūnijs 1978.

Tik karsts, ka es raudāju cik ļoti man sāpēja reimatisms (?) kājās (labā visvairāk) no sasvīšanas? Tik grūt, ka nevarēju izturēt. Tomēr – nepareizs apģērbs arī, bet galvenais laiks – no rīta vēss, naktī migla – dienā sutīgs – pēh. Un – viss.

29. jūn. 1978.

Vēst. no Dz. Ar Mario – finite. Žēl ka tik ļoti sabojājusi draudzību ar Dav. M. dēļ. Bet – viss ir tā, kā ir, kā noticis. Varbūt tas tomēr bij Mario, ko redzēju ar blondo girl Bondi beachā. Bet – ja tad būtu viss atklājies Dzid. nebūtu uzgleznojusi tos zirgus. Un to dēļ – ir vērts ciest.
Vēstule izrakstīta pašā ‘sitiena’ laikā, tad viņa smejas, vēlāk – sāpēs. Bet – gan jau izturēs.