Jūlijs 1978 (Ķikure/Kikure)

“Content is a glimpse of something,
an encounter like a flash.
It’s very tiny -- very tiny, content.”

Willem de Cooning.

Meža raksti.             1978.
[the date 1978 may be the date of typing of the extracts, rather than the date of the original diary entries]

… Un es skatos uz to, kas man nepieder. (Viņš. Liels vārds tā to izrunājot bez viņa dzīvei dotā vārda.)
Vai viņā ir kaut kas no tā, ko es redzu? Protams, ir. Un nav. Bet labi ir redzēt kādu personu tik idealizētu, kā to pirmā sākumā idealizē sajūsma, kas izaudzē visu ap to tik labu — brīnies pats — vai tas ir tur, ko tu redzi? Vai tam vispār bijis kāds sākums, kāda sēkla, no kā tas sācis augt? Jeb tas ir tīrs izdomas auglis. Un kādēļ tas tā? Bet kāda dāvana, kāds dārgums, ka tas ir tā. Nabagam — tikai ievilkt maizes smaržu nāsīs.
… Cik labi smaržoja maize rītos, Anglijā, Čelmsfordas ieliņā.

2. jūlijs 1978. Svētdiena. 11 p.m.

Rītu – uz B.C universitāti.
Johnsona + Boswell’a ceļojumi pa Skotlandi – izlasīju.

3. jūlijs

U.B.C. University British Columbia.
Viss ir labi: istaba ar ērtībām.
Skaists skats caur logu (logs ir – visa siena!). labs silts vasaras laiks.
Jūtos labi. Naudas ir līdz pietiekami. Drēbes arī un apavi – pietiekami (varbūt vēl varēju vienu zaļozilo kleitu ņemt līdz…) Viss ir – lieliski. Nevar samierināties tikai – ar savu attēlu spogulī! Un tā tas būs un paliks un kļūs arvien nepieņemamāks. Kā tas var būt? Tikai – citiem nav labāk! Tas ir tiem – kam tas nu tā ir jau…

4. jūlijs

1 lekcija (Bachs) ļoti laba. 2 lekcija (S. Jonsons) ļoti boring!
Gara stāvoklis – nospiests. Viss – par neko. Staigā kā idiots. Laiks labs – vējiņš, svaigs, piemācies, sauss, smaržīgs gaiss. Es nepiederu pie tiem pie kuriem es piederu. Un es nepiederu pie tiem, pie kuriem es nepiederu. Kur es piederu?

Vakar iedzēru sleep. tabl. – tās arī taisa dullu. Pēcpusdienā – (sociāla) kopā sanāksme tepat apakšstāvā, ēdamistabā – glāze vīna, potato čips, aptauja – „ko kurš dzīvē darījis, kas bijis…” haha.
Pēc tam es aizgāju uz muzeju. Vienreizējs pārdzīvojums (Hotentote) Totempoles iekšā un ārā aiz stikla sienas – tur ar smiltīm, ar zāli, krūmiem kokiem, pēcpusdienas sauli un jūru (vairāk zināmu, kā redzamu) savāda mūžības sajūta.
Tad ārkārtīgi smalkie un skaistie indiāņu kurvju pinumi. Gandrīz nokavēju vakariņas – vairs gaļas ēdiena nebija – tikai salāti un meat pie (tā gan silta un garšīga) bet kūka – pārāk salda. Jāuzmanās ar tām. Diena galā.

{Pie muzeja stāvēja kāds autobuss…
****} [published in Ceļa akmeņu raksts]

Trešdiena {4.7.78}

Draudzējos ar citiem tādiem pat kā es – un kaut kā – iegūstu šo to no šīm dienām. Bij arī uz cita kursa mūzikas lekciju un vakarā uz koncertu. Uzvilku ‘kleitu’, jo kaimiņiene teicās vilkt kleitu – mazliet ‘uzpucēties’ un viņai tas patika. Arī man mazliet. Saņemties. Veca, neglīta vecenīte no kādas salas te – ir ļoti dzīva un pievilcīga. Gribās viņā klausīties, pat dažas anekdotes ko paturēt no viņas. Koncertā Beethovens, Šūmans, Ravels.
Šūmans man aiziet garāmc
Beethovens ‘iet pie sirds’.
Ravels – pārsteidz un ved līdz.

Izstaigāju rožu laukumu, izpriecājos par krāsām un smaržām un tikai tad, kad gribēju to atstāt ieskatījos patiesi ieskatījos kādas rozes ziedā. Cik neredzēti delikāts, dzīvi dvašojošs, silts, neizteicami savrups, valdonīgi, lūstoši trausli nešaubīgi skaists tas bija. Gāju atpakaļ, pa visām takām starp rozēm un skatījos no jauna – katrai tieši sejā. Noliecos no jauna ieelpot to dvašu, satikties ar tās dzīvo seju. Pavadīju starp rozēm vēl otru tik laika. Viņas nu mani ir izsildījušas cauri un palika manī ar savām krāsām, smaržu, siltumu, dažādību un vienādību.
Vēl viena pusdiena, tad mājās. Vakar teoloģijas profesors (esot divi un trīs un četrkārt profesors…) mani tā nokaitināja savā lekcijā, ka negulēju visu nakti.
Es skatījos uz viņu tik nikni, ka viņš pastūma savu galdiņu tālāk un aizslēpās aiz citu galvām.

Svētdienas vakars (8. Jūl?) {9.7.78}

In + G. aizbrauca uz salu, dzīvos tur šo nedēļu. Izstāde pārmainīta. Tādi sīki grafikas gabaliņi, bet nopietnāka lieta kā tikko R. Bollerups. Solīdāk. Atkal – kā pieklājās kaut cik labai galerijai.
Mazliet līst. Dārzāji to gaida.
No Austras vēstule. Varbūt tas mani atslogos no kāda sastinguma. Nabaga māsiņa – domā ka mani apvainojusi. Varbūt arī zina ka nav.
Brīdi te manā istabā bija brīnišķīgs dzidrums. Vairāk garīgs kā tieši – no debesīm. Jo – līst mazliet. Bet – kāds – klusuma dzidrums.

Manu prieku izdzēris kāds.
Trauks sauss ir izgarojis.
Klus' visas zelta bites.
Zuz zāles ass vējš bez māju.
Kur vēries acīm zīmes meklējot
Nav palicis vairs raksts
Ne mākoņos ne ziedos
Ar vēstījumu maigo
Kas visus traukus pielej.

–––––––––––––––––––––-

Akmenī stingst mana
Skaistā saulainā diena
Pārvaru lielas laimes alkatā.

{Es nezinu viņa vārdu. Savās piezīmēs viņa to nav minējusi… no vienas konferences līdz otrai...****} {Woman’s conference notes story} [published in Uz tilta as Viņas piezīmes]

Ja zinātnieki pierādīs,
(Kā dzird tas gadīties var drīz)
Ka stādi, puķes cieš
Kad viņas lauž
Vai kas zem saules mainīsies
Ja zinātnieki pierādīs
Ka ziedi vāzēs vaimanā...
Ak Trudo roze,
Pie cēlā vīra krūtīm
Diendienā raud
Un nāvē iet
Roze, Trudo roze!
Vai kas gan uz zemes mainīsies
(Kā dzird tas notikties var drīz) 
Kad skaļruņos tas atvērsies
Kā svētku vītnēs mētra kliedz
Un banketos raud salāti.
Ak rozes, dzīvās rozes
Pie lielu vīru krūtīm.

––––––––––––––––––––––––

Skaistā vasaras dienā, svētdienā
Līst pāri vilnis smagais
Garš debesu elpojums – silts vējš
Tas viss bez tā nebūtu nekas.

Vasaras dienā, svētdienā
Kā vizošā vilnī visapkārt
Pasaule dzīvi dzīvo
Puķes augšup sniedzās
Ar saudzīgām ēnām koki. 
Kāda sēkla laižās
Gaisā bez vēja
Tik debesu elpojienā
Savā baltā zīdā
Šai pasaulē lielā –
Šis sīkums...
Ak, viņa, viņa ir viss.
Kas būtu bez viņas
Uzplaukstošā dienā
Sliežu ceļu satvērienā
Spēku savērpienā pret gaismu
No sudraba rores gar mūri
Rasas lāse pēdējā nomirdz
Šis sīkums
Pasaules diena...
Ak, viņa, viņa ir viss.
Kas būtu bez viņas?
Tu nāc man līdz, svešinieks,
tuvs kā jauna diena.
Kūst Tavā sejā smaids
silts, nobriedis kā vārpa
graudu pilna, kas raisās
dodot devu zeltainu.
Tu nāc man līdzi, svešinieks,
tuvs ik pieskārienā,
žestā ikvienā,
varonis un sargs.
Nodevība tikai manī.

-----------

Nakts logā tik zila,
tik zila.
Vai man ir piedots viss
klaunīgi ākstīgais,
muļķīgi neveiksmīgais
veltīgais gājums?
Diena bija zila, tik zila,
kā strazda ola, tik zila,
kā akmens Tavas sievas gredzenā
un acs bij nodevīga
pusskata satvērienā.

Lielas rokas. Stiprs kakls. Liels vīrs. Ir gan labi. Viņa, kā mazs pumpuriņš. Paceļ, aiznes kur grib. Liels, silts vīrs. Izsildīts caur un cauri pats savu labo īpašību: moža prāta, redzīgas acs, izpratnes un nogaidošas lēnības pilns pirms savas darbības. Bet šī acu nolaišana, kad mēs visi smējāmies par draiskulībām rotaļu vārdos — par divdomībām. Varbūt viņš jutās atbildīgs un baidījās, vai šīs lietas neaizies par tālu? Tāda atbildība ir jāuzņemas neoficiāli, tādā mazā puspaziņu, pussvešu sabiedrībā. Kādam tā jāuzņemas. Jeb varbūt tam bija cits iemesls, ka viņā bija šī kautrība? Vai tā bija kautrība, īsta dabīga smalkjūtība? Jeb — piesardzība? Lai kā (tā tomēr jāatmasko), tā bija šarmanta viņa sejā. Ak, un viņa sieva, viņa skaistā, mīļā, gudrā (pacietīgā arī) sieva! Skaisti, o jā, skaisti, bet ne viegli būt viņa sievai. Nu — nevienai sievai nav viegli būt. Kāda lempa sievai arī nebūtu viegli vilkt un uzmanīt (un tomēr skatīties pēc atsvabinājuma) viņu kā slinku suni. Suni? Nē, ne kā suni, kā teļu varbūt. Tas ir cits vīrs, cits stāsts. Cita sieva. Un vēl ir citi un citas.

Te, viņš (un arī viņa ) nāk gar rudzu lauka malu un vasara zied. Un dzīve zied. Viņš aizver mājas durvis pārnākot un māja ir pilna drošības, siltuma, augšanas, dzīvošanas. Viņš piesit viegli pirkstus pie barometra, paskatās vēl debesīs caur logiem un apsēžas ar avīzi… Es sāku runāt par savu tēvu. Vai viņš (svešais vīrs) man saistās ar to? Jā — tādā veidā kā es gribu to redzēt — no tās pasaules, kas man kādreiz bija un kļuva izpostīta un visu mūžu es veltīgi meklēju to atkal atrast? Vai, varbūt, tā bija tikai bērna pasaule. Kam jāzūd tā kā tā.

Kā lietus nāk pār mani tava mīlestība,
sāk seni asni uzdīgt
no saknēm apraktām zem laiku krāsmatām,
atdzīvojas atmiņā pat latīņu valoda
un atkal varu spēlēt vecus valšus
un griezties, griezties varu, kā vējš...
O, iesāpējās muskulis kājā nesen saraustītais.

--------

Ja zinātnieki pierādīs, ka stādi, puķes cieš,
kad viņas lauž, vai kas zem saules mainīsies?