Augusts 1978 (Ķikure/Kikure)

5. augusts 1978. Ceturtdiena

Visu dienu — viena. Karsts. Bet rīts dzedrs, pirms vienpadsmitiem izgāju ārā, pie egles. Lasīju. Tad nolaidu grāmatu sausajā zālē — domās atpūsties. Biju iemigusi.
Modos no dziļas, pilnīgas neapziņas, no brīnišķīgi silta, maiga pieskāriena pie mana kreisā pleca. Saule! Tā bija saule, bet tāda, kāda tā bija bērnu dienās, tā bija māte un saule kopā, maigums, drošība — tam nav vārdu. Vēl pilnīgi neatmodusies domāju — kur es esmu, istabā pie sava galda, kur ir man tāda saule ? — Tad apzinājos, esmu iemigusi, esmu ārā. Tāda laimība, it kā es būtu bērns pie mātes. Vai tā bija bērnu dienu saule, kas zināja mani tā skārt?
Es biju bijusi neapziņā kopā ar visu to, no kā esmu tapusi, es biju iekususi atpakaļ nebūtībā, un mostoties man līdzi nāca šīs nebūtības miera saldums, jeb tā bija esības siltā laime — mostoties esībā? Es domāju – kur es esmu, istabā pie galda, kur ir man tāda saule – tad apzinājos – esmu iemigusi, esmu ārā, sauļojos.
Nekad nekur neesmu piedzīvojusi tik dziļi laimīgu sajūtu, it kā es būtu bērns pie mātes.
Vai tā bija man bērnu dienu saule kas zināja mani tā skārt?
Es biju neapziņā, kopā ar visu to no kā esmu tapusi, es biju iekususi atpakaļ, nebūtībā un mostoties man līdzi īsu brīdi nāca šis nebūtības miera saldums – jeb tā bija esības siltā laime – mostoties esībā.

Kāds asmens ass
Ir manī iedūries,
Varbūt jau sen,
Bet tagad griež visasāk,
Kad diena ieiet rudenī
Un labā mierā ražu
Nāktos ievākt.
Ne vēsts no skaidrības
Un gaiša zelta miera
Kas vārpās mirdz
Kad ienākušās tās,
Kad gandarījums rasts
Pār izkapti tām līkstot.
Kur mana klēts?
Vai vējos aizsijājies
Ir graudu brīnums viss,
Vai tikai izsapņots
To piebriedums un smagums?
Svešumam nederīgs
Un mājām neatrodams.

––––––––––––––––––––––

Un jaunības svaiguma
Pievilcība, kas ar grēcīgu
Varu gāzās pār Tevi –
Tā arī ir jāizdzīvo.

Sestdiena, 19. augusts. 1978

Mākoņains, pusapmācies – tad un tas ir tagad – līst. Lēni, klusi, tikko. Bites salīst jo ir izgājušas pastrādāt. Nav viņām laba vasara – bij ļoti karsts un tukšs laiks, tagad līst, līst.
Bet manī šodien kāds dzīvums – kaut naktī maz gulēju, par daudz jogu vakarā taisīju, tad nevaru iemigt, un sāku domāt ka vakar nobeigtam stāstam piegrūdu beigās dažus nepareizus teikumus. Pagrozīju kaut ko pašās beigās – un tikai vēlāk, naktī sapratu – ka nepareizi darīts. Beigas, kā es tās saprotu un parasti uzrakstu – ir ātras, īsas. Tur vairs nav laika klejot apkārt. Jā – naktī mocījos tad ar bezmiegu. No rīta ievārīju (salasīju arī) mazliet plūmes un vēlāk zilas oregano vīnogas – kas iznāca absolūti melnas.

Jā un tomēr – dienai ir kāds caurspīdīgums, dzidrums un es staigāju (garā kleitā) pa studio [left]. Skatos ārā, debesīs, kokos un – domāju. Ko? Atceros šo to.
Tas dzidrums tomēr skāra ar to, ka stāstu, atkal jāsaka – beidzot – uzrakstīju. Kaut varētu tik daudz negudrot kā rakstu. Bet domas jāvalda ik uz soļa, teikumi skrien tik ātri – aizrauj sāņus nezin kur ja neuzmanās. Agrāk – it kā bija tikai viens ceļš – kā ko uzrakstīt – un tas šķita labs. Nu ne vienmēr – atceros, reiz uzrakstīju visu stāstu – nepareizā stilā. Viss bija vēlāk, tas ir drīz – jāpārraksta. Biju uzņēmusi tādu gaudenu stilu. Tāds gadās – ja negribās īsti rakstīt. Un arī varbūt – ja nokavē īsto brīdi.

Beidzu lasīt Bölla 3 romānus. Īsie – labāki šķiet.
Tad – palasīju Osv. Lāci. Grūti lasāms. Par daudz rakstīts, par garu, par treknu. Bet dažs stāsts (Celīši) extra labs. Jā – viņa ‘Ķīvīte’ – stāsti ar dažādu kvalitāti. Daudzi – smagi un auksti – ar visām ‘spēcīgām’ kaislībām. Mūžīgi riebīgais seksā un labais – tīrais un netīrais. Ļoti vecmodīga skala. Tomēr – varbūt tā tas ir – tas pretīgais – es te esmu diezgan spļāvusi par dažu kaislībām. Vairāk gan – par stilu, kā tās tiek vestas. Kaili, bez smalkjūtības ne pret sevi, savu iekāri, ne pret tiem kam dara pāri – tik rij, ēd…
Es gribēju te atzīmēt tikai to – ka jutu dienā dzidrumu pēc kaut kā paveikta. Aizrunājos.

Rudenī iet laiks
Dažā stundā salt,
Dziļi sasalt sāk.
Kur mana klēts?
Vārpas kaisās
Laukā klajā krīt
Kur riju man sēt?

Vārpas kaisās, krīt
Klajā laukā –
Rokām kur vest tās?
Kur mana rija?
Aizsijāsies kur
Stundā kad sāk salt
Dziļi sasalt sāk
Lauks un sējums viss?

Visapakārt stāvēja baltas kolonnas un lejā spēlējās bērni, brauca tramvaji, gāja cilvēki.
Kolonnas pie operas nama, pie tiesas nama, pie teātra. Bija Pētera baznīcas tornis, pulvera tornis. Basteja kalns, Grīziņkalns. Tas bija tālu. Tur varēja braukt ar tramvaju. Bija Vērmaņu dārzs, Strēlnieku dārzs. Kanālmalas apstādījumi viscauri ar tiltiņiem. Dombaznīca, Jāņa baznīca. Pils un Daugavmala. Patiesi – bija ļoti skaisti, kad Daugavmalā bija tirgus, Daugavmalas Tirdziņš. Netīrs, smirdīgs, kustīgs, dzīvs ar zivīm, reņģēm, barankām.

Āriņš cienīja barankas. Barankas ir mazi vai lieli apaļi kliņģerīši savērti sausā zāļu šķiedrā, tāpat kā reņģes. Āriņš mīlēja klejot pa Daugavmalas tirdziņu. Puķu pārdevējas sēdēja rindā ielas malā ar saviem raibiem smaržīgiem groziem. Āriņš mīlēja nopirkt arī puķes. Bet vienmēr nebija naudas. No Daugavas vilka vējš un bija jāsteidzas atpakaļ uz Akadēmiju, pirms sāka līt un samirka kājas. Kad Āriņš sāka nākt Akadēmijā viņš bija ļoti jauns, slaids, lokans puisis ar smaidīgu vaigu, pilnas brilles, smaidu, jauns un smaidīgs tāpat kā Čipēns, tikai Čipēns nevalkāja brilles. Čipēnu nošāva vasarā, brīvdienās, kaut kur lauku mājā, caur logu. Šāviens bija domāts citam, kas sēdēja pie galda, bet trāpīja Čipēnu un tas bija uz vietas beigts. Es raudāju, kad mūsu līnijdroškā braucu no pasta caur Aroniešu mežu. Parasti mēs gājām kājām uz pastu. Četri kilometri – tikai prieks izstaigāties caur mežu, pāri Aronai, tad pa taisno lielceļu, vai paralēli vedēju meža ceļu caur jaunsēto priežu mežu. Tur pavasaros ziedēja lielie pūkainie, violetie zvani. Anemones. Ar spožiem zelta vidiem.

Toreiz, ar vēstuli Sandra vēstuli, par Čipēna nāvi, es braucu līnijdroškā, biju bijusi kaut kur tālāk par pastu. Tāpēc es biju jau Aroniešu mežā, kad lasīju vēstuli, ar zirgu ātri ir nobraukt pāris kilometru garo taisno lielceļu un pāri Aronas tiltam, caur Aroniešiem garām mežsargam klusajā meža ceļā, kur dažuviet pāri ceļam bija priežu saknes un zirgam varēja lēnā solī ejot lasīt vēstules.

Čipēns nebija manā kursā ne dienas, ne vakara klasē, viņš nebija arī manu draugu pulkā, kā Āriņš, un viņš bija bijis Akadēmijā tikai vienu vai 2 gadus. Es viņu pazinu tikai pēc skata un zināju ka viņš apdāvināts zēns, bet viņa sirsnīgais, jaunības un lauku nevainības, ja tā var teikt, pilnais tēls Akadēmijas koridoros bija bijis tik tuvs, tik labdarīgs, ka es raudāju skaļi un rūgti Aroniešu mežā. Es to nevarēju pieņemt, ka Čipēns miris. Es meklēju vēl iemeslu neticēt Sandra vēstulei. Bet tur stāvēja melns uz balta sīks notikuma apraksts.

Es domāju, ka Sandra droši vien bija lietā iemaisīts. Viņš bija tas kam domāta greizsirdībā raidītā lode. Sandra bija dzimis donžuāns. Viņš gan vēstulē minēja citu vainīgo, kas izraisījis trako greizsirdības scēnu. Viņi visi, pulks jauniešu sēdējuši pie galda. Kādas jaunas meitas, kādi kaimiņu puiši, vasaras brīvdienās Čipēns, kādi Daugavas plostu uzņēmēji. Jaukta jautra vasaras dienu sabiedrība. Šāvējs bija atstājis galdu un nākošā brīdī caur logu, laikam vaļēju, šāvis. Varbūt kādi pie galda sēdētāji bija pārmainījuši vietas un Čipēns nejauši iesēdies tā vietā, kas bijis jāšauj, bet šāvējam uztraukumā nav bijis laika to pamanīt.

Es nekāroju vairs saņemt pēc tam Sandra vēstules. Ja arī viņš nebija domāts tas nošaujamais, viņš droši vien bija daudz ko tur samaisījis, lai kāds tāds iznāktu. Tādas scēnas Sandra klātbūtnē arvien varētu būt tuvu tai laikā, viņš bija nelabojams jaucējs.

Un vasaras bija siltas, meži smaržīgi, Aiviekstes ūdeņi ietecēja Daugavā, tumši un savādi un kopā ar Daugavas ūdeņiem plūda uz Rīgu.

Mežā runājos ar vāverēm un 
Viņu putniem
Saucu sēnes vārdos dažādos
Krimilde, lācene, eglene
Rudmiese, beka – sievas raženās
Vilnis arī un pūpēdis
Piepe un raganu vēmeklis.
Riekstiem un ozolzīlēm
Mani vāveres apmētā
Kāds ātri celdamies
Zvērs pa zemi nozūd,
Bekas bij apgāzis.
Mežā kā senāk viss
Lūzt zars zem kājām
No augšas lapa ritinājas
Zirneklis negaidot aiztin acis
Čiekurs krīt
Mežā kā senāk viss
Piesaulē apsēsties
Uz veca celma var
Ilgi labi sēdēt var
Tikai grūti piecelties.
Celmā akmenī
Kā pasakā augums ieaudzis.

––––––––––––––––––

Nu noraudāts ir diezgan
Rīts tālāk aust un gaisma
Sāk riest, prāts viež
Ar jaunu noslēpumu dienu
Pie savām durvīm stājam.
Caur drūmu asiņu šalkām
Ausīs kas dunēt nerimst
Dzird mākoņus gaisos sakām
Un putnus sasaucamies
Varbūt jau rudens gaitām...
Bez bailēm spārnus tie plēš
Pret tālumiem, ko sūno
Grūtībā smagā, veltā
Teic vārdu savu līdz
Daudz vai maz tas dos.
Kas dzimis gaismā šeit
Nezudīs pirms sava laika.
Tveries ietveries tu ar
Kur putni ievij balsis
Un zari iešūpojās
Ceļi iedunas.

––––––––––––-

Katls ir jāapmaisa šad tad,
Dzirdi!

–––––––––––––––––––-

Rudens kūla brūnā, iedzeltenā
Un zariem lapkritī jauktā –
Vaigs tur iegulties kāro
Prast atrast, uzzināt kāro
Vai pārvērsties ir atrasties?
Vai vienā veidā just
Ir citā turpināties,
Vai nodoms apklust ir,
No vienpatības atraisīties?
Viss kopā izlīdzināsies.
Rudens kūlā brūnā ar lapām gulties
Kailos zaros ar žubīti lidināties?

Kur aizej Tu
Lūpām apklusinātām
Un kas Tev skatā gail
Acīm vēl neaizvērtām?
Nezināms tas un nevaicājams
Kad uzticībā rudens rūdas krāsās
Viss apkārt mierā
Dzīvei ieziemojās.

––––––––––––––––

Šī rudens kūla brūnā dzeltenā,
Krāsa ar zariem lapkritī jauktā
Vaigs tur iegulties kāro
Dzīvi prast atrast zināt kāro
Vai asarām ar rasu jaukties
Vai pārvērsties ir atrasties
Vai just ir vienā veidā citā turpināties
Vai mērķis un nodoms apklust ir
Viss kopā izlīdzināties no
Vientulības atsvabināties?
Rudens kūlā rūdā
Ar brūnām lapām gulties
Vai kailos zaros ar žubīti lidināties.
Kur aizej Tu lūpām apklusušām
Un kas Tev skatā gail acīm
Vēl neaizvērtām
Nezināms man un nevaicājams
Man rudens uzticībā rūdas krāsās
Visapkārt mierā dzīvei ieziemojās.

Šai svešajā mežā kā īstā mežā viss -
lūzt zars zem kājām,
no augšas lapa ritinājas,
zirneklis negaidot aiztin acis,
Čiekurs krīt.
Mežā kā senāk viss --
piesaulē apsēsties
uz veca celma var,
ilgi, labi palikt var.
Tikai grūt tad svešā mežā celties,
celmā, akmenī
kā pasakā, augums ieaudzis