17. novembris 1978
Rītu – valsts pastāvēšanas svētki. Labāk nesākt kādu domu, par valsti, par brīvību, te – anglofonu vidē – kas dzer un dzīvo cepures kuldami – un 5-6 miljonu franču pasaule – ir viņu coast to coast country. Es viņus tomēr dziļi nīstu, lai arī te esmu. Atsevišķi katrs no tiem – nevainīgs radījums, kopā – laupītāju banda, labklājības priesteri – savas labklājības priesteri. Svētie.
Cik skaista ir saules vārā gaisma aiz rudens mākoņiem. Koki un krūmi puskaili un klusi – šķiet sūta man ziņu visu laiku caur logu. Kas tā – nezinu. Bet laba tā. Vai mana dzīve lokā noliecas pie sava sākuma, un bērnības koki, krūmi, krāsas un gaismas, aug tam cauri? Saliedē to ar savu sākumu. Man tas jājūt, jāskatās tik intensīvi, ka norimst visa mana darbošanās kāre.
Brians iet un nevar aiziet – vairs nevar teikt ne vārda, ne roku paspiest. Ko viņš vēl jūt? Kur viņš aiziet?
