5. dec. 1978.
Tūlīt iešu gulēt – trešo nakti jaunā vietā. Te – skaisti. Upe aiz loga. Kaijas. Pīles. Laši. Tie mirst un upe smird. Bet tas būs pāri. Un labi ir redzēt kas dabā notiek citi mirst – citi uz to taisa svētkus bet arī tiem mirējiem (lašiem, mazākais) tikko bijuši svētki.
Man patīk mana istabiņa te. Jau sāku rakstīt un pārrakstīt – ceru ka varēšu te strādāt. Kaut tikai Inese arī varētu! Gan viņa visu izkārtos tā, ka viņa varēs strādāt. Tagad – gaidu no Dzidras vēstuli. Kad viņa beigs ‘markīt’ – tad rakstīts. Varbūt vēl tas ies kādu brīdi… Inesei vēl jābrauc 4 dienas studija kārtot. Tikai tad varēs sākt strādāt.
6. dec.
Inese prom – uz Mission. Pazaudēju dienu.
Gord. teica vakar – lai eju šodien tur vakariņās. Šodien – es esmu tur (viņš jau ½ 5 ierodas) un – viņam sēde, nezin kas vakariņās arī.
Es negribēju iet tur – man labāk te, kad Inese nav – bet tad viņš aicina – un nezin dienu iepriekš, ka nebūs mājās. Tas mani traucēja – ka jāiet tur. Un beidzot – nebija jāiet tāpat – teica lai braucu pirmdien kaut kur tur līdz. Uz vienu dienu. Tagad – vai es braukšot? Jāpaliekot pa nakti – viņš runā un nerēķinās nemaz ar to – vai tas tā būs, kā viņš runā. Ja es uz to paļautos – es ciestu. Tagad – man beidzot jāzin – ka viņš tikai – runā. Nav jāņem par pilnu, nav jāliekas – ne zinis.
Šī diena mani izsita no darba sliedēm – jāpūlas tikt atpakaļ.
Šī nakts ar bezmiegu draugos
Raugos kā ūdeņi plūst uz jūru jūru.
Un nevar rimt tur
Kāpj mākoņos atkal
Līst, šurp atgreižas atnāk
Pār zemi līst
Un plūst uz jūru, jūru.
––––––-
Upe plūst naktī ūdens murd
Pār akmeņiem oļiem
Pār dzīvām un mirušām zivīm.
Vai ūdens jūt un zin
Kas miris viņā jau
Ka dzīvs vēl straumei
Pretī turas
Spuras caur vilni slien.
Vai ir viss viens
Pie akmens piepeldēt un trunēt
Vai straumē baltā nirt.
Vai zivs to zin kas dzīvot
Ir kas mirt.
André Maurois ‘The Art of Writing’ (about Turgenev)
Poetry is the art of remaking, of recreating the world of man, of imposing upon it a form, and above all a rhythm.
Ļoti līdzīgs definējums manam dzejolim – minējumi par dzeju – ko nosūtīju Dēliņam (dec.) Labi!!
To reconstruct this mysterious unity, to establish a relationship between nature and the human emotions, to set the individual adventure within the vast rhythmic movement of clouds and sunlight, spring and winter, youth and age, that is what being a poet (at the same time a novelist) means.
Sestdiena. 10.30 vakarā, varbūt jau 11. {9.12.78}
Lasu – franču valodā Ionesco ‘Notes et contre-notes’ un André Maurois angļu tulk. ‘The Art of Writing’.
Un lasot frančus un par frančiem – es atgūstu paļāvību rakstīt un ticību un prieku. Vai franči ir tik daudz citādi? Un tuvāki man? Nezinu. Franči ir jūtīgi pret reālo dzīvi ireālā veidā. Ciena un redz lielumu mazumā.
Lai angļi varētu rakstīt labi par mīlestību – viņiem būtu jāatrod cita izteiksme viņu ‘love making’ vietā. Neloģisks un robusts termiņš.
(Rakstu gultā guļot. Nevar – pārāk stif.
2 dienas te pārsalu – gandrīz kājas sabojāju ar kādu reimatismu – šodien – silts! Apsildīts.)
Uz TV redzēju ārkārtīgi skaistus zirgus (un jātniekus) starptautiskās sacīkstēs. Vinnēja kāds Albertietis? Vai kāds cits kādreiz vinnē – ja sacīkstes notiek Kanādā? Man gandrīz tā gribās jautāt? Kanādieši taisni plīst no godkārības!!
Svētdiena. {10.12.78}
Līst. Visu dienu līst.
Vakar piezvanīju In. + G. uz studio. Inese vēl rītu nebūs te. Gord. būs arī prom – uz salas otru pusi. Jāspiež sevi – strādāt. Te – veicas darba domas puslīdz labi. Domas… Bet vai pats darbs arī?… Pārskatīju uzrakstīto – ‘Ziemsvētku pusdienas’. Vēl jāpārraksta – tad – kas tur ir ir.
Par lašiem – arī jāpārraksta. Te tā skan viss sienām cauri, ka ir bail lietot rakstāmmašīnu?…
Jūs netīrās, plēsīgās, rijīgās kaijas Kā sudrabs mākonī ceļaties Baltos un vieglos spārnos. Jāsaprot, jāpiedod, jāpieņem Tik pretrunīgi mēs esam Zemes svētkos un sārņos Par sumpurņiem runāt ar smaidu Ar bērna acīm vērties Visos ceļos un dienās Un gaidīt kas pārvērtīsies Vienmēr no jauna uz labu Uz vēl nerasto, pārvērtīsies. ––––––––– Tumši pelēki ūdeņi murd Visu nakti aiz loga. Līst rudens lieti un upe plūst Pilna nāves un dzīvības mītu. Trūdu smaku pa tumsu nēsā vējš Ar bērna nevainību. Izsvaida, jauc un kaut kur liek Atstāj reiz kaut kur ņemto. Tumši murdot ūdeņi plūst Līdz ar laiku cauru nakti Ūdeņi riņķo. Vai riņķo laiks Atgriezdamies no jauna?
Pirmdiena {11.12.78}
Vakar miris Brians.
Sirds beidzot stājusies strādāt. Aizslaucīts, kā rudens lapa. Upe naktī uzplūdusi. Bet laši ne beigtie, ne dzīvie, vēl visi nav prom. Smird te gaiss tuvumā no jūras un Ineses mājas nākot vēl ļoti nelabi. Aiztīrīsies jau viss.
Mēs braucām uz Belinghamu ar Brianu. Staigājām pa Sidneju, North Sidney, gar tiltu. Es pūlējos būt dzīva un laba, bet biju apjukusi, jutos neveikli. Viņš bija laimīgi saderinājies, raudāja aiz laimes un Inese teica ‘stupid’… Jāsmaida. Braucām kalnos Maning parkā. Un tad viņš bija apprecējies [right] un Karena resna un karaliska un arī prasta bija viņa sieva, un viņš laimīgi, svarīgi, izprotoši stiepa istabā aizmigušo Traisiju, savas sievas bērnu, savu bērnu.
Traisija šķita tiešām laimīga par savu atrasto ‘daddiju’ [left]. Viņš gribēja vēl gleznot, sākt gleznot, pēc visas laimes lietām – kāzām, mājām, sievas un bērna. Atnāca vienu dienu uz studiju, uzsāka 14 vienādas gleznas, ar figūrām. Gleznoja cītīgi un ātri. Šķita – nu nāks viss ārā 2 gadi noslodzītais. Bet otrā dienā atnāca Karena, tikko viņš bija sācis darbu, un ‘foolija around’ – staigāja, dzēra alu un kafiju un palika – visu dienu, vadāja viņu apkārt pa dārzu, pa otru māju. Kādēļ nē – laime! Un gleznas, visas 14 palika pie sienām pieslietas, sakalta, palika pret sienu apgrieztas, tad kļuva sakrautas priekšnamā plauktos – un tā viņas Karena tagad aizveda mājās – nevar teikt – nepabeigtas, bet jāsaka – neiesāktas, jo daudz tur nebija uzziests.
Nabaga Brians. Bet laimīgs viņš varbūt bija. Tikai šī laime, šī sieva, māja, darbs – bija par smagu. Neviens mēs nezinājām palīdzēt laimīgam, veselam, cilvēkam? Cik grūts bija viņa pēdējais laiks pēc operācijas – to neviens nezina. Ko mēs zinām par tiem, kam jāpārtop akmenī lai var nolikto panest?
Otrdiena. (12.12.78}
Aiz upes līkuma koku galotnes pilnas putnu pret zilu debesi un vieglu mākoni! Saule šodien. Jūra bij tik mierīga kā pīļu dīķis – un pilna pīlēm, tālu, cik acs var redzēt.
Jāsaliek garumzīmes (mūžīgā nediena!…) pārrakstītajā stāstā par ziemsvētku pusdienām – un jārakājas par piezīmēm – ko darīt tālāk.
Laši vēl kuļ spuras.
Svētdiena {17.12.78}
Ceturtdien apbedīja Brianu. Neglītākā apbedīšana ko esmu redzējusi. Ka Kanādieši ir tik mechanizēti, tas man bija pārsteigums.
Zārks – pelēks, kā cementa zirgu vai govju sile. Smags. Kā cements. Auksts iespaids un absolūti plakanais vāks liek vai kliegt. Šķiet – lai kā tur ir, viņa deguns ir piespiests.
Puķes – tikai no skolniekiem. Labi. Jo citi tā vietā – ziedo ‘cancer fondam’. Bet vai pāris rozes viņai nekārotu nolikt uz tās šausmīgās cementa siles? Vai zaļu zaru no viņa paša dārza (Bet mākslīgais pušķis – šausmīgs! Nice – viņu valodā.)
Mūzika – rekord players iekrakstējās un iekaucās sākdams tā – ka – Dievs augstais! – jāsaturas nekliegt, nedzīt ellē to visu.
Mācītājs – nu, tas o.k. runā priekš kāda kas cieš un mierina maigi – ka nāve un dzīve ir viss viens. Vai viņa cieta? Droši vien. Savā veidā. Savā puķainā kleitā un dzeltenas ādas zābakos līdz ceļiem. Bāba. Ne tāds laiks. Tāda mode. Melns viņai nepiestāv. Un tiešām visā varizējībā{?} vēl to – vilkt melnu?
Viens skolotājs nabadziņš runāja. Pastāstīja par Brianu. Labi.
Man ienāca prātā – ja kāds cilvēks no citas kultūras (no kultūras, ja vēl tāda kur ir?) ienāktu – redzētu, noklausītos šo šausmīgo ‘modernās’ dzīves barbarismu.
Nekas organizēts no pašiem. Atbrauc – nemaz nezina vai zārkā ir tas, vai cits. Varbūt – nemaz nav. Kādēļ arī jābūt. Varbūt salaiž visus krāsnīs uz reiz. Tā varbūt patiesi ir – un kāda tam nozīme?
Ja cilvēks saslimst vai kļūst vecs, viņš iet cauri to mašīnu kombināciju ko sauc – slimnīca vai vecu ļaužu mītne, tad apbedīšanas birojs – un cauri. Palicējam tur nav ne pirksts jāpieliek. Tas viss O.K. Tikai – kādēļ vēl vispār celties no dzērienu un ēdienu galda un braukt uz apbedīšanas biroju? Pēc gadiem 20 to arī nedarīs. Atsūtīs kartiņu – miris tad un tad, apbedīts tur un tur.
Un – kādēļ nē? Kādēļ ne tā? Bet vai ir vēl cilvēkam pašam kāda noteikšana par savu dzīvi, jūtām, visa jēgu? Vai kaut kas ir pašam jāspriež, jāsaprot, jādara? Vai tikai – pelni naudu, ēd, guli – priecājies (O, priecājies dzer neaizmirsti seksu, tas ir dzīves augstākais sasniegums, kaut kas tikai šai gadsimtā atrasts.) Pašam nav jāspriež – vai tāds ziedu pušķis salikts, sasprādzēts zieds pie zieda, pārmaiņas – balts un sarkans, trīsstūra kompozīcijā, skatāms no vienas puses – vai tāda mūzika kaut ko saka par dzīvi un nāvi? Kādēļ nē – ar to ir dzīvots jau viss mūžs. Mūzika ir – mašīna istabas vienā vai otrā kaktā. Vai tāds zārks ir labs! Protams ir. Viņam tur iekšā vairs nav jāelpo. Tas ir fakts. Piespiež vāku un aizslēdz.
Galu galā – palicējs ir galvenais tā labā oma ir jāglabā – un tā ir tāda – jo ātrāk nepatikšanas pāri – jo labāk.
Kā tie cilvēki varēja izciest, ir arī jābrīnās, kas patiesi kādu otru (vēl bez sevis) mīlēja?
Un reliģija – tas patreiz ir jau ārprāta un briesmu pereklis. Tā ir nodota – deģenerēti un trako rokās. Dzīves citas lietas tikai vēl – viduvēja prāta kontrolē. Amerikā esot 2000 reliģ. sektas – kulti. Vienā nu 900 beigtu. Nu mazliet sāk apjēgties – kur stāv mūsu civilizācija. Bet tas neko negrozīs. Izglītība – ir arī tikai viduvēja gara, paslinka, pakūtra gara ļaužu rokās – to, kas neko sevišķu citur nevar darīt – tup un izpilda kādu ‘programmu’…
Kad tas ‘slavenais profesors’ runāja tur U.B.C. un lielījās ar Ameriku – man vajadzēja gan ko teikt – ne tikai raut pieri. Bet – klusi putru, lai runā ēdējs! –
Jaunais cilvēks, modernais cilvēks, Tu labprātīgi sevi nododi viduvēja prāta labākā gadījienā – viduvēja, bet varbūt arī zem viduvēja prāta, tas ir bezprāta gādībai.
Tu valkā – modernas drēbes tādas, kā Tev to diktē patreizējā mode. Tas tā ir bijis jau sen un tas savukārt ir arī – interesanti. Tev vēl ir atstāta maza izvēles brīvība dažu krāsu, materiālu kombinācijā. Lai gan to Tu vairs daudz neizmanto. Tu paļaujies uz to, ko Tev ietiec veikala apkalpotāji. Gadās starp tiem, kas zin modes likumus labāk kā Tu. Tu iznāc no veikala nevainojams šabloniskāks bet, kā kad Tu būtu paļāvies tikai uz sevi. Jā tomēr – ir tas arī bīstami. Ir patiesi tas bīstami. Uz sevi Tu sen vairs neesi nevienā vietā ne lietā paļāvies.
Tu gribi precēties? Labi. Ir tas vēl Tev par agru. Vēl jauns, izglītība nenobeigta… Jā, protams, Tu ilgāk nevari ar šo meiteni dzīvot kopā, viņa atkal – tāpat kā 2 iepriekšējās, stumj un grūž Tevi – uz laulībām… nē… jā, apmēram tā – uz legalizētām saistībām. Tev apnicis karot. Būs laulības. Tu dari smalki, pareizi, sāc zvanīt pa tālruni visur un visiem.
Puķes līgavai. Par cik?
Ir par tik, par tik un vēl par tik dolāriem līg. buķetes.
Tu pieprasi – par tik.
Tu zvani tālāk – dēļ kāzu mielasta.
Par cik? Ir par tik, par tik. Par tik.
Tu pieprasi – par tik.
Tu zvani tālāk – un dienas laikā viss ir nokārtots.
Tu un Tava izredzētā… Tava… Tava… varat iet caur šo izdarību. Tev nav jārūpejas – kā tas būs? Kāzu – ģenerālmēģinājums – var to arī izdarīt, kādu kas to vadīs Tu samaksāsi dolāros.
Kādas būs puķes, kādi ēdieni – būs tā, kā tas ir pieņemts. Buķetes sagatavo ļaudis – kam nav gaumes mazāk kā logu dekorētājiem, veikalu dekorētājiem u.c. viss ir – ‘priekšā rakstīts’.
Kāds Tavā ģimenē saslimst. Tev nebūs no tā jācieš. Zvani pa tālruni. Zvani uz slimnīcu. Gadās neizārstējama lieta? Gadās. Zvani pa tālruni. Zvani apbedīšanas birojam. Zārki – par tik, par tik, u.tt. tāpat viss cits. Šī lieta Tev jau zināma. Tev nekas nav vairāk jāizvēlas. Tikai – par cik? Tu mierīgi vari paļauties uz apbedīšanas biroju. Viņu prāts strādā Tavā vietā.
Tu aizbrauc – noklausies brīdi un aizej.
Vēl pēc gadiem 10-20 šī lieta sarausies vēl īsāka. Saslimst kāds – piezvani slimnīcai. Neizārstēšanas, miršanas gadījumos? Saņemsi karti ar izziņu – miris, tad un tad, krematizēts tad un tad. No Taviem pleciem ir novelts viss – izņemot zināms naudas pelnīšana un tas Tev kaut kā vēl jāprot. Citādi Tu esi bez bēdām. Tu ēd, valkā, brauc – ko Tev liek. Piezvani un pasūtini.
Un – kā citādi Tu varētu pastāvēt? Par tām pašām puķēm. Ko Tu zini no puķēm? Vai Tu varētu ieiet puķu veikalā apskatīties un redzēt, zināt, saprast – kas Tev patīk, ko Tu gribētu ņemt, dot? Vai Tu zinātu drīkstētu izvēlēties – teikt šīs te un tās tur un tā kopā, un vēl no tiem zariem. Tā. Ne par daudz. Vai tik daudz Tu varētu? Nē. To Tu nevarētu. Ko Tu zini par puķēm. Viņi zina. Viņi Tev uztaisīs buķeti – sasprādzēs ziedu pie zieda – sarkanu baltu, sarkanu baltu, ja vēlies – dzeltenu violetu, dzeltenu violetu – trīsstūr kompozīcija, skatāma no vienas puses. Nevītīs trīs dienas. Nosmidzināts… Puķes vīst. Pēc dažām stundām vīst. Tāds viņu likums. Tā viņas virs zemes radītas. Vīst un smaržo. Plūktas noliecas pār siltām rokām…
To Tu nevari atļauties. Tā neviens tagad nedara.
Tu klausies – ko saka T.V. ko raksta City Morning ko ziņo radio. Viss ir saskaņots. Visu ziņo apmērm viens un tas pats noteicējs prāts. Zināms – ir vēl izņēmumi, izņēmuma ļaudis. Bet pie tiem Tu nepiederi. Tik augstu Tu netiksi un atpakaļ Tu negribi iet. Būtu arī neprāts. Tavs ceļš ir standartizēts. Ej bez rūpēm. Izņemot – naudas rūpēm, zināms.
Pirmdiena.
Naktī uzrakstīju kartes – Freijiem, Tālim, Ķirpei, Skrastiņam, Appleby, māsai. Vēl būtu jāsūta – Gailītei, bet varbūt es viņai jau sūtīju iepriekš?
Bij eglei mazi čiekuri
Mazi maigi čiekuri zaros
Vēju šūpoti – kam?
Gribējās sniegties lauzt
Līdzi nest projām – kam?
Putns tur dziesmu ievīterojis
Suns ierējis rējienu naktī
Vai Tu to līdz vari aiznest
Kad gribi sniegties lauzt?
Ņem, aiznes rasas lāses
Kas nolīst uz rokām Tev
Zaram kā bailēs sadrebot.
Vēji šūpo lai čiekurus eglei
Viņas laikam, dzīvībai.
–––––––––––––––––––––––-
Vēdu vēdu kaijas spārniem
Ar pērlēm spārnu galos
Lejas, ilgi mazgājas
Pret straumes viļņos, ūdeņos.
Ko viņas klausās
Klusi stāvot, aizmiegot
Saules smiltīs sausās?
Sāļos baltos gliemežvākos
Krastā mestos, avarējušos
Kādas bijušas dzīves
Maigos graciozos graustos
Tumšs, vēsums noslēpums
Murd, šļakst viļņos
Ar paisumu nākot
Atpakaļ dziļumā ņemt tos
Pēdas smiltīs ar ūdeni pildās
Nestājies, krastā steidzies
Krastā.
Otrdiena. {19.12.78}
Vakar – staff party pie G + I. Kāda Irish wooman mani noeksaminēja – beidzot noprasīja – one more question tad vēl – one more, and one more.
Tad izdeva liecību – exellent. Haha. Kādu laiku noklusināja balsi uz ‘ļoti žēlīgi’ runāja par bērniem, un kā tiem nevar palīdzēt ar savu padomu, runāja arī par ‘mūsu’ latvian stāvokli. „Oh – the song festivals” – viņa izdvesa un gaidīja lai es dziedu līdz – bet es domāju – ko vella Tu te spokojies!… Gudra madāma. Bet – atrada ka rieksts cietāks kā paredzēts… Labi, ka es nepadevos ar klavieru spēlēšanu – tam vēl laika diezgan. Viņi gribēja lai Dons dzied (plijās virsū tāpat kā man kādreiz pēc uzspēlēšanas), viņš nepadevās. Beidzot tā sieviete piegāja pie klavierēm, bet tas ‘sole mio’ visai negāja un Dons pagāja gan klāt tur – bet nedziedāja. Varbūt es būtu varējusi sameklēt to ‘meldiņu’ labāk kā viņa uz klavierēm, bet man vairs tagad nebūtu bijis solīdi iet un to rādīt – un varbūt es arī neko labi nevarētu to izdarīt. Kādēļ? Lai pagaida vien. Dzēra. Ēda. Smējās. Ēdienu par daudz. Dzērieni par brutāli (kā mežs) izlikti virtuves galdā. Romiešu veida dzīras. Gandrīz šķiet: civilizācija kas strauji iet uz savu galu. Beidzot palika tikai 2 pāri viesu un tas smēķēja marihuānu. Es arī ievilku dziļāk pirmo reiz. Pēc tam tūlīt ir – stingra, laba dūša. Uz ceļa ejot tā turpinājās un arī apzināta drošības un drošas darības (ejot ceļam pāri un lietojot ceļa malu) izjūta. Bet – arī pēkšņa sašūpošanās. Mājās – mazliet nelaba dūša. Naktī – murgi. Varbūt marihuāna izsauc ‘dvēseles apspiestās dziļākās rūpes’. Nebij nekas ‘salds’ un tīkams: nepabarots, neapģērbts, gulēt nenolikts bērns, vajāšana, slepena aizmuguriska uzbrukšana (no G) tad tā ‘apcietināšana’ policija izkārto taisnību, izglābšanās no briesmām, pārģērbies kā kāds spoks, kā sapuvenis tiek saņemts ciet uzbrucējs. Nejauki murgi. Pamodos un kādu stundu biju augšā, tad kļuva vieglāk.
Kāpēc viņi smēķē un ko viņi murgo? Vienu un to pašu – seksu? Jādomā.
Otrai dāmai kas runājās ar mani – vīrs invalids – alkoholiķis kam paralizētas kājas. Heavens! Cik tālu vēl G. no tā? What next, then? Abas dāmas – gleznojot (šo to. Māja bij burvīgi dekorēta ar gleznām un audumiem. Skaisti. Vai kāds no tiem piggi wiggy to saprata? Dons? Vēl kāds. Vai tas svarīgi? Svarīgi ir strādāt.
Bet es nestrādāju. Pāris dienas te šo to pārrakstīju (pat uzrakstīju) un tagad atkal – gaidu ‘kad būšu viena’. Es esmu viena visu laiku. Varbūt es tomēr saņemšos.
Bet pastāvīgie lunchtimi – būs killing. Tagad – es ausos tikai par to – ka drīz būs jāiet tur, drīz būs pulkstens tik etc. Būs jāsaņemas. Jātur mute! Tas galvenais! Nedrīkst izteikties par daudz un tad ciest. Jābūt tomēr tikai – sociāl – Nekas cits te (izņemot ar Inesi) man laikam nevar būt runājams.
Trimdā, sveštautietis...
Kam teiksi, kur žēlosies?
Liec zem akmeņa visu
Noslogi kaktā, pagrabā
Lai gatavojās, lai rūgst.
Kā skolēnu Tevi izjautā
Kā savādu ezi mežā
Ar cimdu aizskar, paveļ
Apskata, pavēro.
Lai cik Tu maigs vai ass
Tu tikai viens exemplārs
Nu – varbūt kur vēl kāds tāds,
Divi, trīs, bez – nozīmes.
Bez drauda viņu dienai
Pilnai ar tiesībām,
Ar varu, uz visu ko kāro
Kas viņu bez prasīšanas.
Un arī Tev atvēlēts dots
Laimīgais, ejamais ceļš
Iekļauties, asimilēties...
Rūgsti, norūgsti ilgi.
Ne tas Tavs ceļš.
Ar sakni tālu vēl turies
Bet zarus droši plet savus
Sev, savā veidā
Un savas saknes nākotnei.
––––––––––-
Slapjumā panckājas diena
Ar lietu, upi, ūdeņiem
Ar galotnēm slapjām un zariem
Ar ceļiem izmirkušiem.
Rudens – krāšanas diena
Ar mirkšanu, piesūkšanos
Ar dzīvinošām sulām
Atpūtā krājamām mošanās, augšanas stundai.
––––––––––––––––
Visa šī katedrāle
Ir gatava gāzties
Dreb, līgojas sijas un arkas
Bet Tu tikai smejies, dzer,
Un runā, stāsti anekdotes,
Anglofon, Smith John,
Piemini Romu...
Lai Tev ar sadod
Laiks Tev būtu arī
Pabaudīt evakuāciju
Asimilāciju.
Laiku pa laikam mani pārņem pretīgums pret anglofiliem! Tad ir diezgan nests viņu valodas, labumu un mūžīgo joku. Gribās aizbāzt ausis un skatīties prom kaut kur citur. Šodien tāpat kā vakar… Joki un anekdotes. Dzeršana, iedzeršana. Nu tā varbūt tāda pati – un ēšana un uzkošana. Un šīs lietas ir pie lietas un labas un vajadzīgas. Bet ja tas ir viss, ja aiz tā ir tikai tas pats no gala ēšana, smiešanās, iedzeršana. Man ir atkal reiz apnicis viss viņu very nicais. Bet man nav par to jādomā. Man jādara savs un man nav spēka, iedvesmas, kaut kādas atbalss, kādas zīmes, nav nekā.
{Divdesmit pieci gadi emigrācijā. …
*****} [published in Jaunā Gaita, included in Published texts section as Saruna ar īrieti]
23. dec. 1978.
Visu dienu smagas galvas sāpes. Arī mugura sāp. Kas īsti notiek – nezinu. Kaut kas nav īsti labi ar mani – bet kas tas ir? Staigāju, gāju visu laiku – o.k. Pēkšņi – čupā. Migla, šausmīga migla un mitrums ārā – tas arī. Un vakar bij te auksts, nekurināts dienu un nakti un es dzīvoju drēbju kalnā.
Tas ir par daudz – ja galvas sāpes ir visu dienu. Es gribētu būt Austrālijā. Kā es te izturēšu, es nezinu. Es jau no tā baidījos – no šīs ziemas. Nu – ko es te daru?
24. dec.
Šie aizbrauca. Vakar bij šausmīga migla. Šodien skaidrs. Gulēju labi. Galva šorīt vēl sāp – bet domāju – jākustas ārā. ‘Krustos’ sāpe puslīdz rimusi – tā tad – nekas traks varbūt nav. Aizgāju uz šo māju paspēlēt un piezvanīt – un aizmirsu telef. numuru te – vajadzēja drīz nākt mājā. Tur bij labi: uz sienas gaiši atspīdēja māmiņas seja – tad Dzidras bildes ar Ineses seju, Dzidras seja, viņas pašprotretā – visi uz mani raudzījās – ‘caur mākslu’! Kaut ko no ziemsvētkiem noskatījos un noklausījos TV no Londonas (?). Tikai – bija tas viss jāpārtrauc un – jānāk, un te – ‘nevar tikt cauri’ vajadzēja zvanīt agri no rīta – jāmēģina rītu ap 6-5.
Uzrakstīju tālāk to skici – galva nesāp!
…Kāds visu garu rīta cēlienu un ilgāk, tīrīja ēdamistabas griestu lampu. Parasti es, vai Austra. Vilmai bija darbs ārā pie lopiem… Māte ņēmās pa virtuvi. Visu tīrīšanas darbu lielums bija veikts jau iepriekšējā dienā. Veļa, logi, grīdas, trauku bufete, lielais virtuves skapis un patrepju pieliekamais.
Bet ēdamistabas griestu lampa arvien dabūja savu tiesu sestdienā. Dažreiz viņa ar nodomu kļuva atstāta šai dienai, kad apkārt tai būs jau viss solīdā mierā, bufete apklāta ar dzelteno rešeljē darbā šūto, vai baltajā tillas segā. Tikai ēdamistabas lielais galds vēl ar to pašu veco, padilušo, vaska drēbes segu (zilgan pelēku ar mazām rūtiņām — stūros caurumi, caur kuriem lūkojās nekrāsotais galda ozols). Galds atstāts nekopts, lai uz tā lejā var nākt lielā griestu lampa uz savu priekšsvētku šķīstīšanos — viņas garās, smagās, misiņa ķēdes, locekļi, pa pusei Jūgendstilā līdzsvara bumba, apaļais kauss, kurā sēž stikla petrolejas tvertne, baltais kupols. Tas jānomazgā ziepju ūdenī un jānoliek sāņš, vislabāk vistālākajā bufetes stūrī — tad jāņem visas misiņa daļas pēc kārtas un mīkstām lupatām un cietākām lupatām, ar misiņa tīrāmo ziedi un kādām [..]kām piedevām, jāberž vienmēr ilgāk kā domāts. Visas vasaras mušu raibumi, kaut kā — nemaz neievēroti pusgada laikā. Vasarā šo lampu gandrīz neaiztiek. Piesprauž Jāņu zāļu pušķus, lai stāv. Varbūt iededzina kulšanas talkas naktī, bet tad jau spodra diezgan. Ziemassvētki ik gadu pienāk nemanot. Te bij vēl pēc divi mēnešiem, te klāt.
Kad lampas visas simts daļas spožas un atkal saliktas kopā un piekārtas pie griestiem (kāpjot uz galda), un izmēģināts, vai darbojas — petroleja tīra iepildīta, dakts jauna, ķēdes slīd, bumba ceļo augšā lejā, kupols sēž taisni, tad atliek piespraust egles zaru, tā lai tas pušķo, bet nedeg, kad lampu iededz, un nekarājas ēdienu traukos, kad lampu novelk zemu — tad — jā, tad parasti ziemas diena kļūst jau sirma, egļu zari istabas stūrī atsaldami no ledus pil un smaržo, ātrumā jānotīra galds, kādam citam, ne tam, kas tīrījis lampu, jo tas ir līdz elkoņiem ar metāla tīrāmo ziedēm, rokas jāmiekšķē siltā ziepju ūdenī, bet lampa mirdz vēl neiedegta gluži tā, it kā tā būtu jau uzlikusi svētku tērpu ar baltumu un rotām.
Un vēl jājūdz zirgs un jāmetas pēc pasta, lai līdz ar krēslu būtu viss klāt. Galds dabū balto linaudeklu — varbūt to vecāko, tas labāk saņems svētku labumu pēdas, ar ko to nokraus nākamā mirklī. Biezais labais (ar šuvi vidū — sen mājās austs uz pašaurām stellēm) sīkraksta galdauts, linā un diedziņā. Ja kādā vietā šuvē padilis, to noklās bļodas un skuju zariņi.
Un sienas pulkstenis zvana un atgādina, ka arī viņa misiņa svārsteklim derētu mazliet ziedes spodrināšanas. Bet tas tikai mirkļa darbs — tas jau maz nosūbējis aiz stikla un koka daļas jau dabūjušas savu mācību, reizē ar citām mēbelēm — bufeti, krēsliem. stirnu un briežu ragiem pie sienas.
Labi ir ja ir mirklis brīvs apstāties un tik daudz jau ir — apskatīties apkārt un redzēt, ka visas lietas ir gatavas saņemt svētkus, ir jau pilnas svētku un smaida un gaida savu kārtu uz piedalīšanās ceremonijās — lampa degs ilgi, pulkstens zvanīs vēlu stundu, galds, ap galdu spiedīsies visi silti ķermeņi svētku drēbēs.
Cik labs ir brīdis, kad pasta vedējs ienāk ar sniegu un izdala vēstules, kartes — “Ak, vēl viena… vēl viena!”… Un tad drīz arī māte ir galā ar cepieniem un māsa ar savām Priekuļ. lauks. skolas receptēm un Vilmai un Matildai kūti ir viss kārtībā un šķīstīšanas namā iet kā pēc pulksteņa, kurš nomazgājies, tas vairs ūdeni ārā nenes, nes tas kas vēl nav, lai neapsaldētos, bet viss iet ātri un visa māja ir silta, lai gan ārā salst un var uzģērbt kaut ko ne tik smagu, mazākais plecos.
Un tad dzird balsis dudinām un no kājām sniegu dauzām, pajokojam un klauvējam pie āra durvīm. Smiekli un durvju vēršana — “Nu, priecīgus ziemas svētkus.” Priecīgus ziemas svētkus. Siltums un gaisma, gaisma un siltums līdz asarām īsti un dziļi.
“Grīvnieki arī jau iededzinājuši eglīti — atmirdz tik spoži no tās puses. Gaisma atlīmeņo (?) atlīkeņo (?)…
Pirmie ziemsvētki! 1978.
Atmodos 4 am – pēc stundas apm. zvanīju Dzidrai.
Tālis [right] pie telefona! Žēl ka neparunāju mazliet ar viņu – bet biju tik uztraukusies – kur Dzidra, kas ar Dzidru? – Dzidra downstairs – with daddy! Beidzot sapratu, ko viņš saka! Dabūja Dz. – viņi kopā ar Cl. vai uz palikšanu? Tā izklausās! Varbūt – būs o.k. Slavīs kaut kā! Labāk (kādu laiku) Tālim. Vēl laiks arī pašiem – atkal šķirties, ja neiet.
Kaut ko ir mācījušies abi: ka ‘ārā’ maz kas ir, vai – nekā nav. Ka Dzidra ir spējīga iet savu ceļu, ja vajaga. Ka Clivs novērtē Dzidru tiktāl ka zemojas daudzreiz un atstāj G.
Varbūt – varbūt.
Bet man lielais nemiers un vajadzība būt Austrālijā, pēdējās nedēļas spieda kā nelaime. Rakstīju vēstuli pēc vēstules – zināju ka manis tur nevajaga. Ja es tur būtu – varbūt, ļoti varbūt, ka Clivs nebūtu atkal kopā ar Dz. – Bet vai tā būtu labāk un pareizi?? To es nezinu.
Ja es nebūtu aizbraukusi pirmo reiz uz ārzemēm un pametusi Dz. vienu Wollongongā – iespējams, ka viņi nebūtu apprecējušies. Bet – kas labi kas nē – to par dzīvi ir grūti teikt – dari cik labi vari izdomāt – tas viss.
Pareizākā ceļa – tāda nemaz nav. Varbūt Clivs saņemsies. Viņiem ir bijušas labas dienas. Būs atkal. Kas Dz. ārpusē – neviena cilvēka ar ko iet. Viņai un Clivam mazākais kopējas jauno dienu atmiņas. Varbūt būs labi.
Viņi abi tagad – citi cilvēki.
Cik viegli ir Inesei ar Gordonu? Netaktisks, grumbling’s, melis un blēdis uz daudz ko… Tomēr – kaut kas ir un kaut kā var. Es jau nevarētu. Bet būtu jāiemācās man arī ar vīru sadzīvot, labāk – sirsnīgāk.
Halo?
Halo!
Vai – Andrītis. Jā. Andrītis. Te vecā mamma. Jā. Es jau tā domāju. Priecīgus svētkus. Priecīgus svētkus. Paldies. Kur mamma? Lejā. Kur? Lejā. Lejā? Jā, ar tēti. A. Vari pasaukt? Jā. Mamū. Nāc. Halo! Oh, halo! Priecīgus svētkus. Paldies. Oh. Nu priecīgus svētkus. Paldies, Tev arī – paldies. Kā iet, ko dari? Mazais teica – lejā, ar tēti?… Jā… Es domāju, ka Tu esi jūrmalā… Mēs bijām. Ar Ivaru? Jūs esat atkal kopā? Uz palikšanu? Tu neesi man teikusi. Nē neesmu. Jā, mēs… Nupat, vēl tikai dažas dienas. Būs Labi? Domāju būs. Jā, tad labi. Tad Jums priecīgus svētkus visiem. Tev un Andrītim un Ivaram. Paldies. Tu neesi pretī? Nē. Ja Tu domā ka būs labi? Tikai viss tas lērums – par velti. Jā hahaha. Ak debesis. Priecīgus svētkus Jums visiem. Varbūt ne viss par velti. Varbūt tagad man vairāk uz Jums abiem paļāvības kā pirmo reizi. Priecīgus svētkus. Ak debess… Atbrauksiet drīz? Jā. Pagaidi mazliet. Labi labi. Nu – priecīgus svētkus. Tev arī.
„Kritiķi ir dunduri, kas neļauj zirgam art.” – Antons Čekovs.
„Kritika ir uts literatūras matu cirtās.” – Alfred Lord Tennison (1809-1894)
„Kritiķis ir cilvēks kas zina ceļu, bet neprot braukt (vadīt mašīnu)” – Kenneth Tynan (b. 1927)
„Poetrija ir hiacintu un biskvītu krustojums.” – Carl Sandburg (1709-1784)
„Poetrija ir tas grāmatā kas nesniedzas līdz lapas malai.” (anonīms skolas bērns)
Varbūt tik sapņots vien
Sapņots vien šis ceļš.
Koku galotnes pret debesīm
Koku galotnes pie mākoņiem.
Bet lejā ceļš zem soļiem
Iešana turp atpakaļ
Tik turp, ne atpakaļ
Vienmēr tik aiziešana.
Koku galotnes un ceļš
Ceļš aiziet tālumā
Pie mākoņiem.
Bet atskatoties šķiet
Tāpat –
Ceļš nāk no mākoņiem.
Un pasmaidot tu teic
Ak, nē, tas nebija tā...
Un varbūt bij, varbūt bij.
Sen atpakaļ tas bija tā
Tur atpakaļ, kur neved ceļš.
Cik grūts un labs
Un maigs ir ceļš
Ar mākoņiem pār galotnēm
Un gunīm tālums ugunīm.
Pilsēta vai riets
Noriets grandiozs.
––––––––––––––––
Laiks –
Noslinkotais
Klausoties vējos
Sūtņos?... No kurienes?
Klausoties asins tecēšanu dzīslās
Ausīs šalcot – atbildes? Kādas?
Saldamas –
Klausoties ūdeņu straumēs
Un viņu atgriešanos –
Ar kādām ziņām? – uz loga
Rūtīm ar lietus pilieniem –
Ar lietus pilienu prelūdēm
Caur cietēju cilvēku
Komponistu dvēseļu
Dziedāšanām?
Klausoties lielceļu rūkšanā
Švīkšanā, aizslīdēdamā
Dārdēšanā –
Uz ko?
Uz tirgiem
Uz diendienas lielajiem, mazajiem
Visa [..] nāves tirgiem.
Laiks noslinkotais
Zelta laiks
Izkūp pār koku galotnēm
– Debesīs,
Zilās, zilās, zilās debesīs.
Trešie ziemas svētki.
Jeb, tādu pasaulē vairs nav? Mājās – bija. Un ļoti patīkami – ar slinkošanu, atpūšanos no dzīrošanas, ar mieru un kāršu spēlēšanu, ar omulīgām telefona sarunām.
Trešie ziemassvētki. Saulains, vējains – viegli vējains, lapas šur tur pavirpo un upe aiznes pēdējos beigtos lašus. Kaijas, ērgļi un melnie putni gandrīz beiguši ēšanas un plēšanas dzīras. Pa vienam putnam tikai paplīvo debesīs, pasēž uz kāda akmeņa. Miers un skaidrība arī maigās pīlītes kaut kur nozudušas. No rīta vēl vizinājās viļņos. Mīlīgi putni – patiesi ūdens putni, salīguši, saliedējušies, saplunčājušies kopā ar ūdeni guļ, vizinās uz ūdens, palied zem ūdens, laiž ūdeni pār galvu.
„Laid pār galvu katru nestundu
Plūsti skaidrojies diena.”
Arī kaimiņu šorīt nedzird – līdz 12 dienā – nedzird.
Jau domāju – būs nomaitājuši savu bebi (tas parasti brēc kā nelaimes ēsts) un nonāvējušies paši, pēc cilvēku paraduma – es daudz neuztraucos, pēc cilvēku paraduma, bet patreiz sāk atskanēt kādi mierīgi trokšņi – tā tad dzīvi, tikai klusināti kā trešos svētkos. Un mājas sildītājs gaiss sāk pumpēt iekšā kādu taukainu ēdienu smaržu – visādi atlikumi uzsildīti – kā trešos svētkos. Dzīvojies, skaidrojies diena. Jā, aizdomīgi maz trokšņu kaimiņu pusē – tikai kāds ir palicis dzīvs. Jāaizslēdz durvis. Šie dzīvie palikušie ir bīstami. Baidās liecinieku. Es neko nevarētu liecināt. (Bet to viņš nezina). Tikai divi trīs piesitieni kaut kur bij naktī, kautrīgi pieklauvējumi – varēja būt putns, pele, spoks vai vējš, visticamāk gaisa apsildītāja aparāts kas vienmēr var taisīt visus tāda veida trokšņus.
Tomēr – ja mani pratinātu, kā kriminālfilmā – es varētu sastāstīt daudz – Jā – bebis brēc. Brēc kā kaujams. To gan es varu dzirdēt tikai kad esmu savā vannas istabā un pie tam – arī ne visai stipri, izklausās gandrīz tāpat kā kaijas kad brēc ārā – tā tad varbūt kaijas? – Nē bebis. Noteikti krietns zīdainis. Un vannas istabā iet no rīta un ieiet arī citreiz dienā un bebis brēc – no rīta un arī dienā, naktī, vēlu vakarā kādreiz ap 11 pēkšņi kāds sit naglas sienā. Iesit un apklust. Vairāk nesit. Kādreiz, arī vēlu vakarā – tāds liels, smags būkšķis – kā kad kāds izkristu no gultas. Pats kad atbrauc no darba pusdienlaikos, uzskrien pa kāpnītēm neatskatoties itkā kāds tam dzītos pakaļ vai viņš negribētu lai to redz, vai negribētu citus redzēt. Un tad tas sildītājs, tā regulējamais aparāts viņu dzīvoklī – te dažreiz silst, dažreiz nē. Dažreiz visu nakti nesilst – mazliet auksti kļūst un smagi sasedzoties. Dažreiz silst vēlu naktī un no tā šņākšanas nevar aizmigt. Bet pret to neko nevar līdzēt – tādi šie aparāti ir. Un knakst un brīžam taisa sīkus trokšņus – nevar teikt – klauvēja, nevar teikt neklauvēja.
Skaidrojies diena. Pasaka, mūsdienu ziemsvētku pasaka sāka vērpties uz brīdi.
Apses ir zelta un bronzas krāsā pret skaidrām debesīm. Lasu grāmatu par mūziķiem. Savā ziņā mūzikas un cilvēku īpatnību vēsture. Uzjautrinoša.
Klasiskā (grieķu) dzeja – bez atskaņām. Tās ienāk (no Ķīnas? No Welsas?) 17. g.s.? Sākumā vērtētas kā – barbarisms. Arī vēlāk franču dzejnieks – who was he? – raksta dzejoli par dzeju un tās elementiem ar nosauc atskaņas kā tādu peniņa vērtībā jauku elementiņu.
Gūtenberga prese – ap 1440 in Mainz. 15. g.s. No bloka (koka) – bet veltņā. Drukā uz abām l.pusēm (kas ķīniešiem neesot ienācis prātā…)
Pirmā (mašīn)printa grām. Anglijā taisīta no Wiljama Caxtona. ‘The Dictes and Sayings of the Philosophers’ – 1477.
Laikam 28. dec. 1978.
Vēstule no Dzidras, (rakstīta jau labi sen). Un avīzes Sydney Sun H. izgriezums ar Tāļa zīmējumu! Haha! Neticami!
Laiks aizgriezies veselu loku – un kā Dzidra tad sāka – Sydn. Sun. – tā Tālis ir dabūjis – price $3! Dzidras pirmais bija – ‘diving’ taisna figūra (perfekti rokas un kājas!) lec ūdenī.
Kaut kur kādā manā domāju grāmatā – vajadzētu būt izgriez. no tās avīzes. Tāla darbs ir – spēcīgs un ‘moderns’.
Karte no Ozoliņa kdzes, ar komplimentu manam – Spietam. Kad tas ir bijis drukāts? Domāju – sen. Bet varbūt tagad – nesen? Avīzēs ko saņēmu – tas nav. Spiets – ‘satraucis’ Oz. kdzi.! Labi.
Bet – kad tas ir bijis avīzē???
Biju mežā staigāt – pa meža ceļu. Skaists liels mežs bet vecie, ļoti vecie, celmi piec un seš un vēl vairāk reiz lielāki. Kāds ir bijis – tāds mežs? Tagad – koki tomēr laikam vairs neaug – tik lieli!? Tur ir nosūnojuši beigti koki, kas tai pašā lielumā kā dzīvie. Vai koki – izmirst? Ārkārtīgi slaidi, taisni koki – egles kas izskatās kā lapu koki – ar gludu pelēku stumbru un gaišu kuplumu augšā. Vecākie, resnākie koki ar ieplaisājušo, grumbuļaino mizu – kā jaunām priedēm. Skaists kluss liels mežs – ar mieru un savu siltumu, daudz siltāks kā ārā uz ceļa un vēl daudz siltāks kā pie jūras, kur arvien vējš.
29. dec. 1978.
Šorīt – uzsnidzis – nedaudz – bet upes krasti balti. Upe melna bij naktī, dienā – tērauda krāsā. Staigāju, mazliet mežā, līdz šo mājai (negāju iekšā) gar jūru atpakaļ. Nemiers. Apnikums šai nīkšanai te. Skaitu mēnešus – līdz oktobrim – es nevaru tā dzīvot – gaidot. Kaut kas jāatrod – kā dzīvot. Nevaru vakaros gulēt aiziet – sildītāja trokšņu dēļ – tas liekas tik uzmācīgi, dienā tā nav.
Ērgļi atkal atlaidušies – sēž kokā kādi 4 – varbūt vairāk. Man jāstrādā! – bet jūtos kā cietumā. Arī cietumā cilvēki strādā.