1979 Kanādā – Qualicum / Austrālijā (Nov)
1. janvāris 1979.
Apmācies (caur un cauri).
Izlasīju tikko kādu stāstu par klaunu un 3 kovbojiem. Spīts, iznīcība un nebēdāšana ne vella – ir tomēr lielas lietas. Un – beigās atliek tikai tās.
Atraisies no nedrošības un bailēm –
Tās nav Tavas iedzimtas zīmes
Tās Tu savācis – kā ieročus cīņai –
Maldies, tie īslaicīgi, met prom
Varbūt – to aizvējā mazliet audzis,
Paaudzies, varbūt tik nostāvējies
Kā ūdens malas līcī,
Ej, izej savā skarbumā
Savā kailumā bez kankariem
Aizkariem, vanckariem.
Ej tāds kā esi savā spēkā
Tāds kā biji jau sen.
––––––––––––––
Mazliet sniegots krasts
Kā pavasarī naktī uzsalušā
Varbūt, kā rudenī kad
Sniegs vēl mācās snigt.
Straumes tādā kā ziemā
Strauti kad plūst
Tumši, slinki
Gar baltām gālēm
Pelēku stumbru raksts
Uz mūžam zaļām eglēm.
Mazliet īstenības
Mazliet sapņu skaņas
Klusinātas krastā
No senām gleznām
Un dienām senām
Kas dzīvotas pa pusei
Pa pusei satiktas tik sapņos
Par nākotni
Kas iegriezusies pagātnē
Kā meža ceļš
Kas kaut kur ved
Un izsīkst, atgriežas
Un paliek mājās.
–––––––––––––––––––-
Sīks sniegs sāk nākt
Tik tikko samanāms
Jūtams ar pasaku balsi
Pa pusei pamodinātu
Dziļi iemigušu...
Maigā aizsnigšanā!
Siltas delnas vēl
Vēl, pārslas elpā zied
Izkūst, slīd, aizslīd
Neuzkrājās
Ne tik daudz vēl
Kā vēsā egles zarā.
Vēl piesnieg tikai
Tavu sapņu ceļus
Neizbraucamus.
–––––––––––––––
Saskaiti draugus vēl dzīvos
Saskaiti mirušos
Klusā jaungada rītā.
Skaties cik svina cieta
Laime vakar izlietā
Un tās nozīme cita...
Sirds nebeidzas atrisināt
Nekāro ļoti zināt
Dienās kas atvērsies.
Tik sveicināt jauno gadu
Dāvātu jaunu gadu
Kas pats atnācis.
Saskaiti draugus vēl dzīvos
Saskaiti mirušos
Rimsti mierā zini viņus
Te un tur.
––––––––––––––––-
Bērna acīm skatīt pasauli
Mīkstām rokām aiztikt koka mizu
Noglāstīt tur sūnas vielu zaļu
Delnā maigi iegulst akmentiņi
Ūdens burbuļi un gludi oļi
Dāvanu viss pilns un bagātību.
Pamodos agri šorīt. Pussešos. Vēl tumšs viss. Logs bija aizklāts. Zemapziņa, tagad nesaka ne dvēsele, ne gars – saka zemapziņa – tā tad zemapziņa – varbūt noteica rīta tuvumu tikai pēc cik ķermenis bija atpūties, ne pēc tā, cik rīta gaismas varēja redzēt logā. Pussešos vēl bija tumšs. Jutos izgulējusies. Vai arī – man bija žēl gulēt tālāk, vēl līdz 8 un nogulēt rīta stundas. Lēnas, nesteidzīgas sapņu pilnas stundas. Varbūt tikai pusstundas, brīžus. Rīts dabīgi – ir nesteidzīgs, aust lēnām. Sevišķi ziemas rīts. Bet ļaudis rītos ir vissteidzīgāki. Lai kad vēl ir laiks apstāties – rītos tā nav. Tad mazgājās, ģērbjas, ēd, liek lietas somās visu citu caur citu, pusvārdā, puskumosā, pusdzertā kafijas tasē paliek rīts, balss televīzijā, balss radio, sienas balss, paša balss, pulksteņa balss pātago un iztriec no mājas.
Tā dažs visu mūžu savu garu, savu dvēseli, savu domājošo es – nonēsā iemestu portfelī, somā.
Nevar teikt ka viņš nedomā nemaz – viņš domā, kalkulē, aplēš savas darāmās lietas – varbūt jāceļ kāda māja, jāpērk kāds apbūvēts gabals, jāsavelk gali kopā lai iznāk jaunai mašīnai, vecā kļūst nelietojams rūsas vraks. Jāliek un jāliek klāt. Dzīve prasa daudz par ko domāt, ja grib dzīvot. Un dzīvot – grib. Un ja grib dzīvot neatliek laika domāt par dzīvi. Par sevi. Par rīta stundu. Rīts nāk pats un tur nav par ko domāt.
Bet gadās, pienāk kāds rīts kad ir laika domāt. Un tad ir diezgan grūt – nezin ko domāt. Gadās ka neviena nav mājās. Miegs izgulēts. Rīts velkas leni. Pamodies par agri. Labi. Tas labi – beidzot var atvilkt elpu. Sākumā tad ir tīkami just austam izvaļīgo rītu. Bet tad drīz kļūst nelāgi. Kaut kas sviežas no sliedēm ārā. Neapzinīgi tad veicās mesties ikdienas darbu mašīnā atpakaļ iekšā. Un jūt, ja apdomājās – ka tas nav pareizi. Un atceras, ka kādreiz esi pratis svētīt svētdienu. Varbūt tad, toreiz kad svētdiena vēl bija katra diena.
Un dažs iet – makšķerēt.
Laba doma. Vai medīt, ja tas ir bijis ģimenē. Tas bija mūsu ģimenē. Māsa ieprecējās atkal tādā ģimenē. Medīšana un zvejošana no tēviem uz dēliem. Klimst pa mežiem, sniegs vai lietus, un jo bieži tad, kad sniegs un lietus, reimatismu meklēt…
Un kaut ko arī vēl citu. Atpūtu. Izklaidēšanos. Prieku, medīt, iegūt prieku.
Arī to. Un vēl kaut ko tur klāt. Elegantu stirnas muguras cepeti galdā svētdienas pusdienās ar draugiem. Smaržīgu zivju viru. Arī to. Un vēl klāt kaut ko. Daudz ko.
Apmeklēju māsas vīru te trimdā citā kontinentā pēc 20 gadiem.
[…]
Es pirmo skrošu lādiņu no medību bises (pēc vingrināšanās ar monte kristu) ielaidu bērzā. Bija pavasars (vasaras svētki) un bērzs pilns sulas — tam acumirklī sāka ritēt asaru straumītes, pilēdamas, mirdzēdamas pret sauli. Tas izskatījās pārāk sāpīgi un es nozvērējos — ne mūžam vairs…
Bet mednieku un zvejnieku tuvumā ir nācies dzīvot ilgi un tas ir bijis labs laiks.
*****} [continues as story in Ceļa Akmeņu Raksts about Gusts, Pēc divdesmit gadiem.]
6 janv. 1979.
Mani botherij lump?
Aizejot.
Ņem kādu citu sev pie sirds
Un mīli, mīli.
Caur manām krūtīm jūtu es
Tavu laimi, laimi.
Tāpat toreiz mums
Ar tulpēm, tulpēm
Melnām dzeltenām
Plīvojoši sārtām
Pār visu pavasari,
No agrām bērzu skarām
Līdz tumšām ozollapām
Līdz zilgām dūmakām
Un siltām lietus lāsēm
Pār rokām mums un matiem
Ar straumēm mirdzošām,
Pār ielām, puķēm
Pār smaidu Tavu.
Ar sauli sakausējies
Kas pāri klājās man
Maijs, jūnijs, jūlijs
Gaitā Tavā
Ar gulbju spārniem man.
–––––––––––-
Agrā rīta gaismā
Raisās, atšķetinās
Visa mūža gaitas
Atnāk sērst
Mirkļiem īsiem
Pāri aizlidot
Kā rasa slīd
No saules
Un nakts no dienas slīd
Ar visu saskaroties
Rīta gaismā.
–––––––––––
Kā no bērnu dienām
Logā sarmots mežs
Koks ar klusiem putniem
Zaros sirmos.
Vērpjas nedzirdami laiks
San tik pasakas
Sildīdamas ziemas dienu.
Raugos ilgi, klausos
Vārdu nedzirdu nevienu.
Ziemas pasakas bez vārdu
Salst un kūst.
8. janv. Nē 7. janv. 1979.
Vientulība kļūst arvien dziļāka, lielāka, nepārejamāka, it kā bez ceļa atpakaļ un arī – tā iegūst kādu jaunu daļu – tā kļūst arī – bagātāka, spējīga – piepildīt, apmierināt. Un tai padodas neizbēgami bet arī – labprātīgi. Varbūt tā ir ceļš uz lielo aiziešanu ar mieru, savienošanos ar visu?
Eju pa ziemas dienām un naktīm, pa ceļu (ielu) pa mežu, gar jūrmalu, visvairāk apmierina ceļš un mežs. Vientulība iesāpas – gribētu saukt, meklēt cilvēku, cilvēka līdzgājēja. Bet lai cik labi tas atrastos, tas šķiet – varētu būt tikai īsa ceļa, īsa brīža, līdzgājējs. Ir kāda mana sava pasaule – kurā es eju, ar kuru es staigāju – un kā tur varētu ienākt, iet līdz kāds cits – ar savu pasauli? No pieklājīgas uzmanības vienam pret otru mēs drīz kļūtu noguruši. Tomēr būtu labi – paieties ar kādu. Tā būtu vēl dzīve, šī, šeit dzīvošana. Vientuļā iešana ir jau – it kā no citas pasaules. Aizvakar gāju pa lielo, kluso mežu un iedomājos – ar ko gan vēl mana iešana te – atšķiras no mana gara staigāšanas, ja tāda varētu būt, pēc nāves? Varbūt – tikai ar to – ka tāda – nevar būt! Nebūs! Varbūt. Bet šī iešana arī, man šķita vairs daudz neatšķīrās no tā – nebūt. Jeb tomēr? Tomēr?
Šodien nācu pa taisno ielu. Ziemas saule, aukstums, ceļa cietums zem soļiem, iešana te, un tai cauri itkā iešana tālā pagātnē. Katrs solis izslīd cauri šim reālajam brīdim un iebrien tālā bērnības, jaunības ceļā. Viss dubultojās un ir caurspīdīgi vārs, tikai pusreāls.
Skatos kokos. Skatos un skatos – un viņu augšana, viņu mūži, aug manī līdz, es augu viņos līdz. „Vai atdzimšu es kokos dzīvē nākamā?” es skaitīju, soļoju pusdzeju par to. Varbūt tas ir lielais noslēpums ko laimīgie vecie senči ir piedzīvojuši. Miruši no dzīves prom, dzīvojuši nāvē iekšā, apzinoties, izjūtot, pieņemot, varbūt pat izprotot visu.
Varbūt tā ir svētība ko gūst nesot vecuma smagumu, grūtumu – šī labprātīgā pāriešana atpakaļ lielajā vienībā. Kad dzīve izdzīvota. Man liekas – mana nav izdzīvota. Bet vai maz kad var – dzīvi izdzīvot?
Pārnācu ar grāmatām rokās – H.Heses un T.Manna vēstules. Un tur lasu Heses pantu tieši par to, ko es nākot domāju, un Manna piezīmi par to, kas man nelikās izprotoša, viņš sauc to – ‘jaunavīgu vēlēšanos’. Es to nejūtu kā vēlēšanos un tai nav sakara ar jaunavību. Tā ir vecuma atrasta realitāte ne jaunavīga vēlēšanās.
Žēl ka man bija jāizlasa viņu domas, pirms es biju uzrakstījusi savas. Tās bija gatavas nākot (un šīs dienas turpatpakaļ staigājot) – tikai vēl nebija uzrakstītas. Tomēr – saskatot tādu, vēl tālāku, sakarību, ne tikai ar saviem zemniekiem, senčiem, bet svešas tautas domātājiem – tas varbūt dod paļāvīgāku izteikšanos, ja arī atņem mazliet no izolēta paša vien vientulības naivitātes un arī – mākslas vērtības, literārās vērtības līdz ar to. Domāt loģiski – nav rakstīt literatūru.
Mans naivais dzejolis nebija izveidojies, tā bija tikai raupja ieskaņa:
Es dzīvoju ar kokiem Ar saviem zariem. Tie iet caur mani Ar savām saknēm, sauli Vai atdzimšu es kokos Dzīvē nākamajā? Nu es te esmu šai malā Kā ekspedīcijā Kādā tālā polā Dzīvoju Vairs tik ar kokiem. Vai dzīvē nākamajā Būšu koks Egle sveķaina vai alksnis Rūgts urgas malā Ar putnu bariem zaros Un vējiem, ziemu.
Tā apmēram tas ‘rīmējās’ – bet tas ir iztraucēts un neļaujas vairs pat tā notverties – kā tas bija ejot. Es – gribu – to pateikt un tādēļ tas zūd.
Ar galotni kas saulē mirkst
Ar saknēm zemē iesiets koks.
Ar galotni saulē mirkdams
Ar sakni zemē siets.
––––––––––
Gaidīšana – kā virves velk
Caur krūtīm, sirdi,
Kur dzīvība visdziļāk slēpusies
Gaidīšana – šūpošanās pirkstgalos
Pirms izskrējiena
Tramplīnā pirms nolēciena...
Pieliec mierinošu delnu plecam
Lai atgūstos – nenāks nekas
Ir tikai gaidīšana
Lielā, labā, skaistā gaidīšana.
{Miglains. Atkusnis. Ērgļi sēž kokos….
*****} [published as Putni in Ceļa akmeņu raksts]
Sestdiena 13. (?) janv. 1979
Vēstule no Dz. Ļoti gara un bēdīga! Kas viņai atkal bijis jāiet caur ar to sūda Claivu. Un – vai ir tagad cauri? Kas zina.
Svētdiena. 1 ½ am.
Nupat zvanīju Dzidrai. (‘Operator’ – Kanadas (!) atkal kļūdījušies, kā parasti – teica 17 ½ stu. Jāliek klāt. Nav pareizi 19 ½ st. Pirms 7 zvanīju – tur 2 naktī!)
Dz. OK. Bijusi partijā. Tālis OK. Viss – pāri, tas Cliva trakums. Nav saņēmusi vairāk kā 2 mēn. atpakaļ pasūtītos žurnālus. Pigs! pigs!
Otrdiena. 15 {16}. janv. 1979. 1 pm.
Pēc stundas jāiet uz dakteri. Kādu nedēļu iepriekš sāka sāpēt kunkulis krūtīs. Redzēs – kas tur ir. Kad nevelku krūšturi – nesāp, kā ‘iejūdzas’ – tā jūt. Vēl negribu sākt slimot.
Staigāju labi. Bet mugurā arī velk – tas no ziemas laika. Tā te jāpikājas – mūžīgi satinies drēbēs –
Karte – vēstule no Nicmanes. Strādā tāpat. Taisās ceļot uz naudu {? Kanādu?} un U.S.A. Meitene gribot uz Eiropu un Latviju. Laima runājot tik par cepšanu un kleitu šūšanu. Zustera izstādi – apbrīno. All the old stuff – dzīvo katrs ar sevi un domā ka viņš ir pasaules centrs, cik traki tas viss jācīna. Tā, kā es to daru! Un tā tas nemaz nav. Varētu – mierīgāk un vairāk dzīvot, mazāk ‘pūlēties’ – bet tā nu tas iet. Un es esmu arvien iebāzta kaut kur – kur man nav ko dzīvot. Lai gan skraidu reizi pēc reizes apkārt zemes lodei. Tagad atkal – sagāzt visu iekrāto kādai grāmatai? Kāda jēga? Un varbūt labāk to skaisti nodzīvot – tā izvaļīgi ar ‘atļaušanos’ ne taupīšanu, kā mūžīgais dzīves kalps. Kā Inese arī. Tā kā Gordons dzīvo – atpūšas – ņem ko grib, kur grib. Izmanto arī ko Inese dara – taču – palīdz ar.
Ko teiks dakteris. Kaut nu nebūtu kādi – sirdī –
Vakars.
Ne tik traģiski, tikai – dienas vakars. Dakteris tomēr domā – ka tas bumbulis jāizņem. Ar lokālu anestēziju – viņš domā, viegla lieta. O.K. Ko darīt – ja tā tad tā! – Nepatīkami jau ir – bet ir jau gan tik tuvu zem ādas – liekas paņem un izgriež. Uch!!!
In + G. rītu brauks prom uz 3-4 dien. uz Vancouveru, Harisonu, etc. Mājās sest. vēlu, vai svētdien.
Ceturtdiena? Trešdiena. {17.1.79}
Šie prom.
Nositu šo dienu ne par ko. Nezinu īsti kādēļ tik neproduktīvs gars. Bij pat saules gaisma īsu brīdi. Mežs vienīgais vēl uzmundrina. Tiešām – šī dzīve ir par traku – man nevajadzētu te palikt visu ziemu!!!
Vakars.
Labi ir būt uz ceļa. Labi ir iet. Esmu pieradusi pie ziemas (patreiz arī nav nekāds aukstums – līst.) ir labi arī, un labāk, kad viegls sals. Ir labi te iet, jo – man ir jāiet. Un nav staigāšana – bez vajadzības kas dara nervozu. It kā vainīgu. Te eju ar baudu un labsajūtu. Tā ir arī vienīgā izklaidēšanās – vienīgā ‘perfomance’ kas man kaut cik paceļ gara stāvokli. Tomēr – kā sagaidīšu oktobri? Un es zaudēšu arī visu ziemas sezonu Sidnejā, bez tam – protams – vasaras sezonu. Oh well! Varbūt tā vajaga.
Ceturtdiena?
Vakar noslinkoju. Šodien šo to sakārtoju no – vēstulēm (Sarmas). Nu – gandrīz var pārredzēt – kas tur ir? Vēl gan ļoti daudz ir – nepārrakstītu – bet mazākais – tās labi datētas – neizkaisītas. Vēl tomēr – traki daudz tur darba.
Jālasa cauri arī – un jāsijā – jo ir tik bezgala daudz –
Šādā miglas laikā un te sarāvies no vēsuma – tik ļoti maz var padarīt! –
Sēdēju gultā salocījusies un kārtoju lapas – un bija tik liels spiediens un grūtums un sāpe krūtīs arī tai ‘lumpā’, ka pat atgulstoties nepārgāja – domāju – jāsēž pie galda strādājot – biju te pie galda vairāk kā stundu un nav ne spiediena ne sāpes, nekā, visa tā nelaime ar to lump būs no salocītās sēdēšanas un ‘bra’. Bet – nu tas tur ir saspiests un varbūt pats nepāries. Es jau domāju šurp nenākt – kaut kādi mēsli te būs.
Labi mazākais, ka smaka šovakar gaisā liekas nav tik liela – beidzot to puvumu varbūt aizskalos.
Jā, ar savu rakstīšanu un ‘iespiešanos’ – esmu nokavējusies – bet tur vainīgi Zariņš un Skrastiņš. Arī Klauverts ar savu teicienu – kad ierunājos par vēstuļu izdošanu – viņš teica – „tad mazākais vienam jābūt mirušam”. Ak – mīļie latvieši!!!
Does not matter what matter.
Es mazākais neesmu pietaisījusi ko nevērtīgu.
Kas guļ tas negrēko! Ha!
Tomēr, tomēr –
Es esmu rakstījusi ar ļoti lielu tīru paškritiku – tas ir – tik cik es labi esmu varējusi, absolūti bez neviena palīga, bez neviena padoma vārda. Kopš Freimanis ir miris – neviens man nav ne vārda kritizējis, teicis, norādījis. Un – labi tā.
… Kad viss viņam kļuva atņemts, palika vēl ceļš. Došanās no vienas vietas uz otru. Ceļš. Svētīta vieta un laiks. Tad bija labas domas par to vietu, kuru atstāja, un labas par to, uz kuru devās, bet vislabākais bija pati došanās, iešana, braukšana, viss viens. Tā bija pilna tā kas bijis, tā kas būs, tā kas bija solījies būt jau no senseniem laikiem un vēl īsti nekad nebija bijis, bet kas arvien atkal bij jūtams – ka tas būs. Un ja arī beidzot bija jāsaprot, ka tas nebūs, arī tad vēl – kādēļ īsti tas bija jāsaprot, ja šķita ka būs? Ik jauna ceļa mala nāca tuvojās ar savu laimi. Atplaiksnīja savās noskaņās un krāsās, bija tā, it kā kādreiz bijis un kā vel nekad nebijis bet tuvu, tuvu kas būs.
Un kāds krodziņš, ēdnīca vai maza kafejnīca vai māja, kas nebija nekas īsti tāds bet viss kopā, kur varēja dzert vieglu tēju ar trauslu mājas cepumu un sēdēt mājas palievenī, raudzīties kā straume mutuļo zem tilta, koki viegli vējā šūpo zarus un uz ceļa kāds aizbrauc, kāds atbrauc. Dažas minūtes, kādu stundu, pusstundu varēja būt šīs mājas īpašnieks ar tā rītu un diendusu. Tad iet. Atskatīties, atvadīties no kādas dārgas vietas, no kādas iegūtas, savas vietas pasaulē. Mari, vai Lote, vai Lizelote? Vai Aina vai Aija Paija? Bija izcepusi maizītes. Pabraucās līdz uz bagāžnieka. Pavicināja ar roku augsti izstieptu pār galvu, pavicināja ar roku mašīnai kas aizdziedāja ceļa taisnumā.
Svētdiena. {21.1.79}
No rītiem saņemu gaismas aušanu, atnākšanu – ar lielu patiku. Šai stundā kad gaisma aust ir liels maigums. Nojautas, atmiņas, solījums.
Varbūt katrā grūtā laikā (kādi ir tik bieži dzīvē) lielāka kļūda ir tā, ka nezin, ka tas viss noskaidrosies, aizies, bet – dzīve vedīs tuvāk viņas lielākajam grūtumam.
Saule – biju staigāt un atgriezos mazliet ‘skaidrākā’ galvā.
Mazliet virzu uz priekšu vēstules. Pirmais sējums varētu sākt spiesties. Tas varbūt arī tas labākais un svarīgākais – pirmie 4 vai 5 sarakstes gadi.
Saule – un man cita jēga. Upe arī uzplūdusi un skalo prom smirdoņu. Vēl ir un ir. Bet – jācer beidzot iztīrīsies! Un kad nāks siltāks laiks – te nebūs jāieslēdz gaisa sildītājs kas nes iekšā neticami smirdīgu gaisu – no citiem dzīvokļiem. Peh un veh! Ir cerība – izdzīvot atkal. Dažas dienas vairs nebija – migla, smirdoņa visapkārt. Un tukšums…
Otrdiena. {23.1.79}
Rīts aust. Tā atnākšana Skar kā dārgām balsīm Skan logu rūtīs, ieslīd Ik stūrī telpās, aizskar Kā maigām delnām mudinot Uz kaut ko, kaut ko. –––––––––––––––––––––- Te un tur un visur sajūtamu Bet nesaprotamu vēl nezināmu Kā tūkstoš pumpuros Tas guļ vēl cieši tinies Tik Tava pieskāriena gaidot Lai atvērtos lai uzziedētu Ar maigām liesmām Kā tulpes uzzied, jaunos locekļos Kā dzīve uzzied, skan Kā ceļi skan no atnākšanas Un aiziešanas nešķiroties Bet mūžam paliekot Un saaužot un saistot To ko mēs meklējam un Dzīvojam un esam.
24. janvāris 1979
Te (pie manis) bija ‘welcom vagons’ piebrauca apsveikt jaunatnācēju ar adresēm un dāvaniņām no visādiem veikaliem un uzņēmumiem…
Šī spalva – dāvana no kāda. Neraksta visai viegli, vai arī, tās mazais kāts nav īsti pa rokai. Viss – bisiness – dēļ Tavas naudas tad nāk, ne dēļ daudz kā cita…
Pag. g. piešķirtas atkal godalgas rakstiem – mana grāmata – guļ!
Ceturtdiena
Šodien uzrakstīju 3 vēstules 3 apgādiem AKA, GRĀM. DRAUGS, VAIDAVA… Rīt agri nosūtīšu.
Tikai tagad atceros – ka tas 1400 dol. ko es rēķinu par grāmatu (!) bij tikai puse no Sk. aprēķin. izmaksas – bez tam – 4 gadi atpakaļ!! Tā tad – varbūt nekas neiznāk!
Tomēr – viņš jau 1/3 daļu uzcirta. Tomēr – arī 2000 būs traki!! Redzēs. Man jākrāj – manai vēl stāstu (etc.) grāmatai…
Pak, pak, pak, pak,
Kā sabojājies krāns
Laiks nebeidz tecēt, pilēt
Sirds nestāj sist vēl
Puk, puk, puk, puk.
Pa mirklim sīkam brūk
Irst, kā cimda nonēsāta
Valdziņš slīd aiz valga
Ko lāpīt, nezini ne kā?
Kā straume sudrabotā
Noskaties kas plūst
Bez mitas uzcītīgi prom
Pār siekstām akmeņiem
Ar klusu čalošanu
Prom vai uz jūru
Vai mājās atgreižas.
Vai līdzi iet, tai līdzi?
Sarm + manu vēstuļu tik bezgala daudz! Jāsijā manas. Bet tik ilgi iet lasīt, spriest, izvēlēties ko prom, ko atstāt! Tomēr tas būs jādara.
Un – lasot par to laiku, sajūtu visu to – siltās un aukstās naktis – kad varēja, kad nevarēja vakaros sēdēt un rakstīt – skaisti tur bija – ļoti skaisti – tikai grūt, grūt, grūt. Grūti ar tik daudz darba, grūti ar Papu – Kā visas mēs tur esam mocījušās!… un tomēr – cik daudz vairāk cerību un spēka ar visā… Patreiz bēdīgi… Un tomēr – jāņem vēl arī te – labais un jāstrādā, jāstrādā. Nebūtu pārtraukti saraksti ar Sarmu – kaut kas vairāk no manis būtu iznācis!!! Bet vai labāks?? Tomēr – varbūt. Jo vairāk strādā – jo labāks kļūst. Un es būtu strādājusi vairāk.
Esmu slinkojusi. Esmu! Esmu! Sēdējusi un – kūkojusi. Par maz arī dzīves – par ko rakstīt.
Bet – kā nu ir, tā ir. –
No koku zariem, augstu galotnēs pret debesīm – šorīt raugās man pretī kāda skaista seja. Nepazīstama. Kustina pat lūpas kad vējš ir. Viena acs mazliet skatās iesāņš, otra tieši man pretī, kā tas ir kad kāds ir domīgs un arī koncentrēts.
Atceros aiz šedītes, rītos govi slaucot (Wyongā) uz mani no koka stumbra raudzījās kāda seja. Es to pieminēju kādā stāstā sakot – „…viņa – tur ir”. Bez kāda paskaidrojuma, bez zināšanas – kādēļ, bet – viņa tur ir! Tā tagad. Sejas man arvien raugās pretī no visām malām – no kokiem, mākoņiem, tepiķa rakstiem (tās pēdējās es nemīlu). Lai nebūtu pārāk ar tām jānoņemas, es parasti izvairos no viņām. Šorīt skatījos ilgi – tā lielākā un skaistākā no visām, kas redzētas. Missionā bij daudz zvēru seju. Šī – tīra, skaista cilvēka seja. Nu – Dieva ar tā var būt – mēs, cilvēki jau esam pēc Viņa līdzības.
Vakar bij – ļoti skaista diena. Šodien, kad Inese (+G) aizbrauc kaut kur nedēļas nogalē– uz diennakti – ir apmācies. Pēh. Bet nelīst. Ir diezgan spirgts – vējš.
Tikko cēlusies –
Vai es aizmigt vēlos
Ieaugt koku zaros
Debesīs kad raugos
Cauri zaru režģim
Maigās vēja šūpās
Rīta puskrēslā?
Ne ar miegu aizmigt
Augot, briestot ieplūst
Veidā kopīgā ar visu
Visu to kur esmu
Daļa atsevišķa
Neizpratnē klīstot
Laimīgi un sāpot.
[additions to Pauls in Unpublished texts]:
Jānis Josts sēž savā dzīvojamā istabā uz vāļas un smēķē….
Dažreiz, lai arī nemiers ļoti dzen, divi bezmērķa gājieni vienā dienā neatmaksājas, atspirguša gara vietā kļūst nomākts. Viss ir jāracionalizē, visam jādod atspēkojums, iemesls. Vakariņās nekas nav no jauna jāgatavo šodien, tikai jāuzsilda, tas ņems maz laika, laiks tātad ir gājienam, paliek brīvs, vai kam citam. Kam? Tā ir tā lieta — kam?
Ir jādzīvo tā, it kā nekas savāds nenotiktu. It kā viss ietu pareizi, savu normālo gaitu. Tā tas arī iet. Tas tikai arvien Jostam pašam ir sev jāatgādina un jānoskaidro, citādi nāk virsū savāds satraukums, kā kaut kas tomēr neietu pareizi. It kā būtu varbūt jādarās kaut kā citādi. Bet tā ir aplama sajūta, kam nevar atļauties.
Vientuļš viņš bija bijis, jādomā, jāsaprot, jau sen. Bet tikai tagad šī vientulība kļūst galīga, izveidojusies pilnīga, paliekama nu, draudīga. Tā var varbūt kļūt ļauna.
Ir dažreiz ceļi, kā cilvēks kļūst pie bagātības, nopelna, ieblēdī, laimē loterijā, vai ir — jau ar to piedzimis. Tāpat — cilvēks kļūst vientuļš — aiz nelaimes gadījiena nāvē zaudējot draugus, aiz ērcīga rakstura, vēl visādi citādi un beidzot — viņš var būt jau piedzimis ar to. Mazākais noslieci uz to. Tad dzīvei nav daudz vairs jāpiepalīdz, lai viņš būtu viens. Pilnīgi viens. Varbūt Josts bija pie tiem, kas bija piedzimuši ar vientulību, ar noslieci uz to.
Jānim Jostam aizgāja sieva. No tā viņš nekļuva daudz vientuļāks, zināmā mērā tomēr. Tad viņš aizgāja pensijā. Draugs no Kanādas rakstīja, lai brauc pie viņa. Drauga sieva bija palikusi dzimtenē, tagad bija mirusi. Draugs arī bija vientuļš, tagad bez cerības sagaidīt sievu savā uzceltā, koptā mājā. Josts klausīja aicinājumu. viņam nebija daudz, ko atstāt Austrālijā. Pat māja — nē. Jo iznāca tā, ka aizgājusī sieva beidzot tomēr palika mājā un viņš izgāja no tās. Josts ieradās pie drauga. Ne kā botāniķis, ko kādreiz studēja, ne kā skolotājs, ko viņš darīja vēlāk, bet kā vientuļš cilvēks. Pie otra tāda pat. Viņi pavadīja gandrīz gadu paklejojot apkārt. Josts atgriezās mazliet pie botānikas. Bet tad divi, trīs dienās draugs bija prom, krematizēts, aizpūsts kā dūmi. Viņu nosita garām skrejoša mašīna.
Tā nebija un bija viņa dzīvoj. istaba. Tā bija viņa mirušā drauga māja, kas bija testamenta atvēlēta, bija atvēlēta dzīvošanai, katram latvietim, kas te ierastos no citurienes un kam nebūtu citur, kur palikt, tas ir — kas velētos dzīvot šai mājā. Tas to varētu lietot tik ilgi, cik tam tā vajadzīga. Neviens cits nevarētu ieņemt tā vietu pirms tas pats labprātīgi to atstāj. Josts bija ieradies gandrīz gadu pirms drauga nāves. Par testamentu viņam nebija nekas zināms līdz tā atvēršanai pēc drauga nāves. Tā kā viņš Jānis Josts mirušā gandaroša draugs bija jau tē, ta viņš varēja turpināt dzīvot līdz — kaut vai tam laikam viņa kārta nāks…
——-
[notes]
…
Dzīve tomēr bija ritējusi labu laiku, aizritējusi.
…
2) tagad jau 3 mēneši tā
3) Vientulības ceļi redzamāk sākās ar trimdas laiku. Bēgļu laiku.
Vīrs kļuva vientuļš.
Viņš bija botāniķis (bija bijis botāniķis). Trimda atņēma viņa darba lauka labāko daļu — Savvaļas nodošanās dzimt. augu pētīšanai. Maizes darbam viņš pēc univers. bija bijis bot. skolotājs. Viņš nebija zinātnieks, tikai — ar noslieci uz dabas pētīšanu pirms un pēc universitātes — tikai — vaļas brīžu, svētdienas, pētnieks, novērotājs.
Trimdā viņš apprecēja sveštautieti sievu. Un viņa vientulība padziļinājās.
Vēlāk — sieva viņu atstāja, viņš atstāja viņu — viņi abi viens otru pameta. Tas vilkās patiesi ilgus gadus.
Tad viņš — aizgāja pensijā, kā daudzi. Jau tūlīt, ka gadi atļāva — pameta skolotāja darbu.
Kāpienu pa kāpienam (lejup?) viņš kļuva vientuļāks. Tomēr vienmēr vēl atlika iespējamā maiņa ārā no tās.
Viņi nodzīvoja kopā gandrīz gadu. Josts vēl arvien bija it kā viesis. Ilgs viesis, kam kļuva rādīta šī zeme. Viņš apceļoja izvaļīgi un vienkārši daudz labas vietas. Lielajā Kanādā un arī Amerikā. Brauciens uz Zviedriju palika tikai iecerēts.
————–
Meži te ir neiedomājami skaisti. Tik bezgala slaidas, garas augstas egles, taisnas, vienādi gandrīz pilnīgi vienādi resniem, zaru tīriem stumbriem līdz augšai, kur tikko var saredzēt galotņu nelielo kuplumu. Vis koks sastāv no šī brīnumskaistā, slaidā, tīrā — lietas kokā. Meži necaurejami, koki cits pie cita. Un skatot tos, varbūt vispirms negribot, nāca prātā, bija jāiedomājas, par to — kādi neredzēti skaisti, divsimtprocentīgi baļķi! Bet tūlīt nākošā doma bija gluži pretēja, tai pirmai praktiskai domai — tik skaisti koki, tik apbrīnojami labi noauguši, dzīvi koki, šo dzīvo lietu spēks un daiļums, šalcošā dziesma radītājam un dzīvībai.
Un kaut kā Jostam šķita, ka šīs zemes patiesie īpašnieki bija nākuši tikai līdz pirmajai domai, kas šāvās prātā šos mežus redzot — cik skaisti baļķi! Liels praktiskums un īpašuma jūtas. Bet varbūt tās bija tikai emigranta vērojums, kas nāca pie tādas atziņas. Tomēr — iekļauties šīs zemes iedzīvotāju vispārējā domāšanā Josts nevēlējās un nevarēja. Palika vēl citi emigranti pašu ļaudis. Jā. Jā un nē, cik reiz cilvēku var pārstādīt?
Josts bija domājis jau, ka viņš te ir ieaudzis, ieaugs. — Bet tā — tas nebija. Un tagad 3 mēn. pēc drauga nāves, metot katru dienu cilpas apkārt pa ceļiem pa mežiem, Jostam kļuva no tā bailes — vēl reiz kaut kur. Te, bez apdoma — ieaugt. Dzīvot cik vēl tam laika. Dzīvot lēni — lai tas vilktos ilgāk. Smēķēt savu pīpi lēnām, staigāt — riņķot un riņķot un mīlēt beidzot mīlēt šos svešos mežus.
Ir jādomā arī par mežu ilgajiem mūžiem. Starp jaunākiem, slaidiem kokiem, šur tur trun neredzēti resni celmi. Cirsti, zāģēti nezin kad, simt gadus atpakaļ. Un kādi šie koki bijusi? Ja tie būtu auguši tik slaidi, kā tagad jaunie pēd. gadusimtu koki — to garums būtu pasakains. Varbūt tie tomēr bijuši ātrāk resnuma pieņēmušies, kā jaunie, tīrie, pelēki sudrabotie stumbri. Lejā pa vidu tiem, ir trūdoši veci un dzīvi neizturējuši, miruši mazāki kociņi — kas visi ir klāti zaļu, maigu, samtainu sūnu. Šis zaļums pret sauli mirdz cauri visu mežu, kas lejā, kur ir vecie celmi un kritušo koku atliekas — viss kā aranžētas pasakā visdīvainākie veidi, tēli, sejas, pilis, būdas — meža simtgadu dzīve, un nāve kopā. Mūžīgā esme, līdz cilvēks to neiznīcinās.
Svētdiena {28.1.79} – nakts jau.
Bij saulains, sauss. Biju mazliet mežā. Krāsas tur mazāk redzamas, kad spoža saule – bet siltums uz pleciem, stari caur kokiem. Pie In + G. bij vizitori – pāris, es iegāju un pūtu vaļā par mežu, kokiem, putniem etc. Viņi uzaicināja mani arī pie sevis ciemos. Varbūt – labi. Es mirstu cilvēku badā. Rakstīju Dz. par to, bet varbūt tā vēstule nav jānosūta…
Skaistā seja koku zaros bij atkal redzama. Un es domāju – varbūt man jāsaņem visi spēki un jāraksta. (Kaut ko te sāku, domāju kādu stāstu – kas varbūt nav – grūti rakstāms. Tā kā – vairums to dara. Tā jāmācās.) Un paskatījos, kad tumšs jau metās, tai logā – ieraudzīju savu seju – tik izskatīgu kā to nebiju gadiem redzējusi. Mistērijas! Mistika! Haha. Nevar apgalvot simtprocentīgi – ka tā nav. Ka nav – nesaprotamais tur klāt. Varbūt tas stāsts būs jāuzraksta. Varbūt – mazs solis uz atraisīšanās no sevis. Tāds bija arī – Ikdienas manevri. Tomēr – burtisks novērojums. Arī – vecenes (Ziemsv. Pusd.) – bet šis būtu izdomājums notikumos un personās – tikai jāapmālē ar savām jūtām un novērojumiem. Mēģinu rakstīt ļoti cieši, savā agrākā – ļoti izplūdušā raksta vietā. Faktiski ļoti viegli ir šādi saspiesti rakstīt – un praktiski. Tādēļ jau tā sāku, lai nepiesmērēju burtnīcu vienā paņēmienā. Tomēr – prieks rakstīšanas kustībā tāds – ierobežots.
{Handwriting horizontally squashed, vertically tall, spiky}
Lasu Giovanni Guareschi!! ‘My Secret Diary’ – … „you must separate yourself from masses” – viņš saka. Domās lēmu – ka man jāsteidzas atkal pie latviešiem (rakstīju to arī Dzidrai) – tagad izlasīju latv. avīzi – un nobijos, vai to varēšu – viena bungu rībināšana un karogu vicināšana un uzvarēšanas saukšana …”Mēs gavilējam…” raksta Lita Zemgale, Konrads pacēlis mākslinieciskā līmenī (tas ir radījis ar māksliniecisku vērtību) angļu komonu?? Zusters to pašu darot ar Austrālijas glezniecību! – To pašu varbūt un arī nē. Zustera kokainība ir tāla no labajiem Austrāl. gleznotājiem. Tikko izbāzis spuras.
Kas man nav jāaizmirst – Guareschi grāmatā traucē biežie virsraksti. Tā ir dienas grām. stila grāmata. Virsraksti, lai arī labi – ar to ka likti rindas vidū un atkārtojas bieži, ļoti bieži, un ir lieli, citādi kā teksts – izposta izjūtas un domu plūdumu. Jāatceras tādus – nelikt. Es jau pie tā pieturējos dzejā – ko nosūtīju tam draņķim Skrastiņam. Nekust arī uz svētku apsveikumu. Sludina jaunu kalendāru – Nolādētais krampis.
30. janv. 1979.
Pēc pāris stundām – jābrauc uz Nanaimo pie daktera – ar to ‘lump’. Kad nevelk ‘bra’ – nejūt to, kā ‘big, spiež kaut kur tur apkārt – tas kaut kā ‘velk’. Nedaudz – vajadzēja labāku (ne īso) bra valkāt. Bet – kas zin. Tā nu ir – jādara kaut kas ar to –
[Josts story continued]:
Naktīs staigājot apkārt pa dzīvokli, skatoties nakts kreklā ārā pa logiem, viņam šķita — upe nekustās, upe apstājusies tecēt, guļ melna. Viņš spieda seju pie rūts, lai redzētu, pārliecinātos, nevarēja saskatīt — upe bija nedzīva. Bet — tā tas nebija. Tā tas nekad nebija, ka kaut kas apstātos kādam cilvēkam līdz dzīvojot līdz mirstot. Pulkstens apstājās… Pulkstens apstājās bieži.
No koku zariem skatījās sejas, kustināja lūpas, grozīja acis… vējā. Tad izjuka… Vējā.
J. lasīja naktīs, kad nevarēja gulēt, dienās devās gājienos, pa vienu ceļu prom, pa citu atpakaļ.
{31.1.79}
Rīt operācija. Liela, maza – viss viens. Pirms tās dienu ritums ir apstājies, visa nolūks pazudis… Galvā nav ne vienas domas, neviena vēlēšanās nerodas, nekas nenotiek, nekas nav darāms. Jāvada laiks.
Ērgļi sēd kokā un nekustās.
Skatīties uz tiem brīdi var. Un uz ūdeni lejā un krasta malu zem kokiem. Kaut kas vēl šai ainā ir dzīvs. Pagātne? Nebijusi, aizgājusi diena? Kaut kas nāca un nāca un nav vēl varējis atnākt. Un ja tas neatnāk – nav iespējams skatīties arī šai ainavā. Bet – to nevar zināt – ka neatnāks. Kaut kas, (apmānīšanās?) tur tikpat, gandrīz tikpat stiprs, kā arvien.

[2 pages, 2 sketches of trees on banks of creek one with 2 bald eagles and other with 1 bald eagle perched in higher branches]
Divi ērgļi sēž un nekustās. Koki izzūd debesīs. Tai ir zilums un mākoņu miglas baltums, bezveidīgas plakanas svītras, mazliet viļņojošas – ar – dzīvību. Tur ir vējš augšā, jo mākoņu migla viļņojās stiprāk, augstu slīd pāri diviem ērgļiem. Ūdens tecēšana un otra krasta zaru smalce, kas zaļos divu mēnešu laikā.
Vai tā ir paradīze no kuras mūs izdzina? Vai tur vēlamies atkal nokļūt? Lejā kaijas lido un lido. Kaijas un ērgļi uzvedās ļoti atšķirīgi.


