1 febr. 1979.
Šorīt 9 am man izgrieza ‘mazu kunkulīti’ no labās krūts – pareizāk starp krūtīm pie labās krūts. ‘Local aneistetics’ – English doctor (!). darbojās – patīkami diezgan. Un nurse vēlāk teica – (par to kunkuli) – „it looks like just a piece of fat” – kaut tā būtu un ceru ka tā būs.
Biju jau pastaigāt mazliet pa mežu. Bet tagad labāk gulēt uz muguras – citādi sāp, jo krūts smagums velk uz griezuma. O.K. jāguļ.
Nav nekas labs ko lasīt.
2. febr. 1979.
„Content is a glimpse of something, an encounter like a flash. It’s very tiny – very tiny, content.” – Willem de Cooning (in an interview.)
Tas atbilst manai ‘praksei’ vairāk vai mazāk: ‘Saturs’ ir tik tikko notverams. Bet – tur viņš ir. Un ļoti svarīgs – vissvarīgākais, gandrīz, bet ne atšķirams no formas, kas tā tad arī ir tikpat svarīga. Saturs ir mākslas darba gars, forma tā miesa – tikai kopā tie ir – dzīvs organisms.
Saturs, manā izpratnē, ir tas mākslas darbā – kādēļ mākslas darbs ir radīts. Protams ne tajos ‘mākslas darbos’, kas radīti tirgum.
Ja es par kaut ko esmu rakstījusi tad tas – kādēļ es esmu ķērusies pie tā temata – tas ir tas, kas ir šī raksta saturs. Cik redzams, taustāms, sadzirdams – tas nav svarīgi, ja raksts ir ar mākslas vērtību.
Nu kas nosaka to?
Forma. Tomēr – forma kurā šī ‘gribēšana izteikties’ ietverta.
3 febr.
Atkal (jau kuro dienu!) viss ir ietinies ziemas bezsaules gaismā – varbūt nevar teikt miglā, varbūt – varētu teikt. Atkal ērgļi sēž kailā ozola zaros nekustīgi – stundām. Atkal kaijas brēc un plēšas ap lejup peldošiem lašu līķiem. Miers. Miers. Pavisam pieēdies miers. Ļaudis iet cits pie cita uz vakariņām. Iet uz trīskārtīgām vakariņām kopīgi. Trīs mājās – pirmā mājā pirmais ēdiens, otrā – otrais, trešā – trešais, tur arī kafija un visa nobeigums. Ļoti amizanti. Viņiem liekas tā, ļoti amizanti. Šķirsta franču pavāru grāmatas visu dienu, ja ir franču ēdienu vakars, meklē ķīniešu receptes, ja ir ķīniešu ēdienu vakars, vai pat teiksim – viduslaiku ēdienu vakars! Interesanti – ko ēda viduslaikos? Nu – ko kurā zemē. Bet – tomēr – varbūt kas visām zemēm kopējs. Un kuras zemes gleznotāji atstājuši vairāk labi redzamu ēdienu attēlus: fazān cepeši, cūkas, varbūt meža cūkas – pietiek ar labu ikdienišķu cūku. Jā – un tālāk dienas ietinušās miglā un pārticībā. Televīzija runā un runā par vīniem, par gaļām, par visu ēdamu, viegli sagatavojamu, pusgatavu – atliek tik vārdu teikt: Galdiņ klājies!
Bet man ir apnicis. Es gribu teikt – runga iz maisa!
Lūk ko tālāk rāda televīzijā – 900 līķi, 40 līķi, 5, 3, 2 līķi. 20 saiņi marihuānas 30 miljonu vērtībā – 30 miljonu? Vērtībā? Vērtībā?
30 miljonu vērtību iznīcina ugunī 500 kareivju apsardzībā??! Vērtības iznīcina. Tā vēsta. Pie skolām ierīko bērnu klīnikas – skolēniem? – Nē, skolēnu bērniem.
Ministrs tāds un tāds – sodīts tādēļ, ka braucis otrā klasē vilcienā, kad nauda viņam bijusi izsniegta braucienam pirmā klasē.
Tiesnesis tāds un tāds – redzēts iekāpjam taksometrā kopā ar ielas meitu. Jāatstāj tiesneša amats – vai nē. Jāatstāj.
Ministru prezidenta sieva – pavadījusi vakaru kopā ar Rolling Stoniem… Kas…
Nākamā ministru prezidenta kandidāts ārzemju ceļojumā visiem pēc kārtas, konduktoriem, pilotiem, ministriem un citiem ko saticis – teicis „paldies, ļoti, ļoti jauki…” „ Paldies, ļoti paldies, ļoti ļoti jauki…”
Mans ziņ. No 80 lap.p. lielākajā politiski sabiedriskajā žurnālā Mc. 42 l.p.p. klātas ar alkohola sludinājumiem.
Vienā provinces pilsētiņā visi ģērbjas un dzied kā – Bavārijā – lai pievilktu tūristus. Otrā – tā paša iemesla dēļ visi dzied un ģērbjas kā Spānijā.
Lai prastu saskaitīt un atņemt ikdienā vajadzīgo bet atslogotu skolnieku grūto mācīšanos – nākotnē visiem ļaudīm būs kabatās microcumputori.
Kartupeļi pašapkalpes veikalos katrs atsevišķi ietīti faila papīros – lai atslogotu mājas mātes darbus.
Un beidzot – Montreāla ir lielākā franciski runājošā pilsēta pasaulē pēc Parīzes. Un tā atrodas coast to coast angliski runājošā zemē… Kanādā.
Bet ne mana cūka, ne mana druva. Kā cūka? Kā druva?
Galvā perinās rūgtas domas
Kad nav dzīvē īsti labas lomas.
7. februarī (trešdiena)
Mans izgrieztais kunkulis – ‘labvēlīgs’. Labi! To jau cerēju, bet šais laikos – neviens nav drošs…
9. februāris.
Vakar aizlidoja pēdējais ilgākais (15 nedēļas) charter flight – uz Austrāliju. Man jācīnās te. Dažreiz ļoti neizturami. Bet – jātur. Jāstrādā.
Vakar lija visu dienu – upe pilna, skalo prom beigtos lašus – beidzot būs – tīra.
Vakar pienāca avīze 8. dec. (2 mēn. starpība laikā) latv. avīze.
Tur mans st. Spieti. Savāds. Bet – liekas spēcīgs.
Biju mežā. Redzēju stirnu. Stāvēja absolūti nekustīgi kā skulptūra.
Vakar piezvanīju vakarā I + G. (jo nebiju tur vakariņās) G. bij pie telefona – domāju ka viņš piedzēris, bet tikko bija Karena zvanījusi. Viņš domāja ka – tā zvan otrreiz…
Worried. Pastā nav nekā, jeb pasts nav atvests pusdienās no skolas. Boring, ka vienmēr jāgaida. Karena būs jau šodien uz weekendu.
Es gribēju te rakstīt par meža pārdomām. Bet – šī apkārtne mani sastindzina. Svešķermenis katru dienu te. Jāpaciešas. Jāmācās.
[addition to Kanādas mežā in Cela akmeņu raksts]:
Varbūt šis ir skaistākais mežs, kas ir atvēlēts manai pastaigai. Meža ceļš ved caur to — 1000 soļi. Tas ved no lielā ceļa (ielas) caur mežu uz upes malu. Ceļš tik tikko iebraukts, netaisīts, dūksnains, dangains, īsts meža ceļš. Kad sasalusi zeme — ciets, kad atkūst — braukšanai mīksts, iešanai labs diezgan, sūnains, dabīgs, ne gluži taisns kā nomērīts, bet arī ne līkumains. Pavirzās tikai pāris soļus vienpus, otrupus, soli lejup, augšup. Skaistāku pastaigai nevarētu vēlēties. Un mežs — krāšņākais, kas man bijis dots dzīvošanai. Varbūt tepat Vanc. salā, viņugadā dienas izbraucienos, biju vēl krāšņākā mežā — kaut vai Katedrāles vietā — bet arī mežu, kā visu citu, var novērtēt un iegūt tikai ar to sadzīvojot, ne viņā ieskrienot un izskrienot. Īss, vienreizējs apciemojums, vai pāris reizes var dot iespaidīgu pārdzīvojumu apbrīnu — bet kaut ko tuvāku atrast, saprast, atklāt, var tikai dzīvojot ar to.
Te es eju tagad trešo mēnesi, katru dienu, vai mazākais katru otru dienu, šo meža ceļu. Bija ziema. Dažreiz mazliet sniega, zeme sasalusi. Tagad sāksies pavasars. Mežs šo laiku bija pilnīgi kluss. Kādreiz kaut kur kāds viens, kluss putna iečīpstējiens, bet apklusināts tūlīt no liela vispārēja ziemas klusuma.
Tik neiedomājamo garas, slaidas augstas egles, taisnas, vienādi noaugušas, pēdām, metriem tālu koka resnums vienāds, nemainīgs, tikai nemanāmi sašaurinājas kā kādas instrumenta taures, kā bezgalīgi daudz, bezgalīgi lielu ērģeļu stabules, un kā simtdivsimtprocentīga labuma baļķi — gribot negribot jāiedomājas… Lieliska meža vērtība — ja kam tā vajadzīga. Apbrīnojami tīri, pelēki, gludi, stumbri. Diendienā skati klīst viņos augšup, apkārt, pa labi pa kreisi.
Lejā sūnās ieauguši sacirstie koka milzeņu celmi. Savādie zaļie pasaku stila veidi — sejas ar seniecirstu iecirtienu acu un mutes dobumiem, ar sūnu un paparžu skropstīm, bārdām, uzacīm, ar savu izteiksmi, parasti draudzīgu, bargu, nopietnu, pat ņirdzīgu, arī skumju — ja visam tam grib likt cilvēka mēru.
[…]
Man nav brīdi sava būtiskā fiziskā mazuma, niecības sajūtas pret to, stāvot, ejot — krūti pret krūti.
Un tā tas ir katru dienu. Vai tas ir manu dienu, mana mūža nobriedums?
Par nāvi nevar runāt ar jauniem ļaudīm. Tas ir — var runāt ar tiem par to bez apdomāšanās — tie ir gatavi atkārtot nāves vārdu ik savā dzejas rindā un tā vārda vietā — tikpat labi varētu stāvēt cits — parasti varētu stāvēt dzīvības vārds, bez tā, ka viņi jebkad būtu, ko citu domājuši, kā tikai dzīvību, savu mūžu, savu netraucēto mūžības izjūtu bez nāves. (Un varbūt viņiem ir saistība — dzīvība un nāve.)
Ir tie, pēc gadiem četrdesmit piecdesmit — kas nāves vārdu neliks savās valodās, savās poēmās un dzejās — ik rindā.
Es runāju ar tiem.
Vai tas ir nāves tuvums?
Vai tas ir mans nobriedums?
[…]
Ja lācis ir dusmīgs palicis, tad viņa pļauka ir liktenīga.
Bet — vai es stāvētu, paliktu ar savu lielumu krūti pret krūti mežam tāpat kā pirms tam? Savādi ir tas — ka man liekas — es paliktu. Kā tāds dubultuzņēmums, vai caurspīdīgs dubultgleznojums.
Varbūt es runāju ne kā četrdesmit un piecdesmit gadu pārkāpējs. Man nav atbildes ne no viena no Jums, pāri piecdesmitiem, kuriem es gribēju runāt.
10. febr. 1979. Sestdiena.
Vēstule no Grām. Drauga ‘Laiks’ H. Rudzītis!!!
Tas pats, kam aiznesu pirmos stāstus Vācijā – vienu tas paturēja iespiešanai – ar labu atsauksmi pret tēlojumu un valodu – un tad aizceļoja uz Ameriku – stāsts atpakaļ, viss apstājies tanī laukā.
Es nezināju ka viņš ir vēl dzīvs! H. Rudzītis!!
Vai nāks vēl mana augšāmcelšanās!!!
Viņš domā – vēstules neatmaksāsies izdot – bet ieinteresēts par stāstiem – ko pieliku pašās vēstules beigās, ka tie būs gatavi pāris mēnešu laikā!
Jaunas domas, cerības!
Vakar vakarā uzlīmēju ‘Spieti’ uz lapām. Labi.
Tik jāturpina sakārtot – ātri, ātri!!
Pie In + G. ciemojas Caren + Tracy – biju tikko uz Russian + American Hokey – Russians win 5-4. Iedzēru glāzi bacardi + coak – esmu noreibusi – iešu mežā staigāt mazliet. Nomierināties.
Tad – likt visu čupā.
Iespiesti vien jau ir mazākais
3 derīgi stāsti:
1. Spieti
2. Stādi
3. Ceļi, meži, jūra.
Varbūt derēs arī agrāk iespiestais 4. Viesības
Tad 5. Vecenes ) Nosūtīti Dēliņam.
6. Ikdienas manevri )
Tā tad – 6 gatavi.
Gandrīz tikpat daudz – pusgatavi! (+ Br. gatavs)
Bet – svara punkts? Labākais? Lielais?? – Nezinu. Varbūt tie ‘vorkīs’ tikai – visi kopā. Tāpat kā Spiets – viss viens organisms.
Cerības, cerības atkal!!!
Pirmdiena, 12. febr.
Līst. Ne pārāk stipri bet pastāvīgi. Lai. Upe plūst. Plūst un skalojas tīra.
Sāku pārlasīt – stāstus, ko likt grāmatā. Biju nobijusies šorīt – nekā laba! Nav fabulas etc.
Tad palasīju kādas literatūras analīzes (kritikas) esejas – un atradu tur – ka fabula – vecmodīga lieta, ka jādara tieši tas – ko daru – pazīsti kaut ko un raksti par to – pamatīgi. Tā es daru. Bet – tik maz vēl ir uzrakstīts. Tomēr ir arī, ir jau kaut kas arī…
Uz ‘šo’ māju, šodien mani pavadīja melnais suns. Un atpakaļ nākot (es nenocietos un gāju caur mežu, ar visu lietu) – suns mani panāca uz meža ceļā. Un – bija tik labs kompanjons. Bija drošāk, priecīgāk iet. Lai gan suns pievelkot lāčus… Bet – tomēr bija laba sajūta.
Vēls. Jāiet gulēt.
Tomēr – atkal noslinkota diena. Cilāju (mazliet) savus rakstus. Atkal – liekas kaut kas labs arī – tikai jāpabeidz, jāpabeidz!!!
‘Brālēnu’ nemaz neesmu skatījusi – kas tanī? Kad man to paveikt – ja es tā tūļājos?
Ko es gaidu? Bij – brīva diena. Tādas vairs nebūs. Vienmēr – tikai stundas, ne diena.
13. febr. otrdiena.
Upe pilnāka kā jebkad. Pienainas kafijas krāsā. Plūst, plūst, plūst. Viņas tecēšana, slīdēšana līkumā aiz loga, atgādināja čūskas slīdēšanu. Un nezin kādēļ man saskrēja asaras acīs. No aizkustinājuma – par dzīvi. Par dzīvo dzīvi kas dzīvojas. Kas manī dzīvo? Es dzīvoju kā koks. Un varbūt kā putni te ap upi, upē. Peldu.
Un tas ir par maz. Un man pietrūkst spēka – dot un dot no sevis. Ņemt tagad atkal un rakstīt, pārrakstīt, kārtot, labot, domāt. Domāt kaut kādā veidā citu domāšanai līdzizkārtojoties – savu brīvo, izvaļīgo just – domāšanu graizīt un izveidot – labu? Piemērotu? Derīgu? Skaidru? Saprotamu? –
Kam? Kādēļ?
Es sēžu un situ laiku. Un tik grūt ir – likt sevi ‘uz sliedēm’, darbā – pārkārtot (!) to, kas rakstīts vairāk, vai mazāk – laimīgi degot rakstīt vēlēšanās.
Bet tas jādara. Jācīnās uzkāpt šos kāpienus ko atkal man noliek priekšā – pārvari, tad varbūt būs gandarījums, kāds gandarījums varbūt tavām visām cīņām, darīšanām, atteikšanām, mokām pat. Esmu – līdz asarām par šo grūtumu. Bet – kādu vieglumu kādu laimi (ilgstošu!) ir kāds guvis no kā lai dzīvotu un radītu?? Saprotu. Saprotu!! Nevaru žēloties.
Cik manu draugu pelni jau nav izkaisītu vējos? Tā tad!…
Patreiz vēji skaisti šūpo kokus upes krastos un upe plūst, slīd un slīd!
14. febr.
Valentina diena. Latvietim tas neko nesaka. In + G. prom uz pusdienām ‘lunch’ klubā. Es negāju. Vakardienas izbrauciens uz teātri man atdzīvinājis diezgan. Tas teacheru pūlis mani tik varētu atkal iegrūst grūtsirdībā.
Skaista diena. Pavasara skaidrums. Biju jau no rīta pastaigā pa mežu. 5 min. ieskatījos arī savos rakstos. Kad, kad es tos veikšu te? Varbūt. Ir jau daudz padarīts tur Studijas virtuvē pie loga. Beidzot – tur ir arī strādāts. Un – tāpat te.
Otrs izdevējs atsaucās – 100 gr. (tā viņš aprēķinājis) maksātu vai pie 1000 dolāru! Neprāts!
Skaista diena. Upe plūst tīrāka tumša šodien. Saule logā – jau silta. What to do?? To live? How to live?
Vakar teātrī – got a second look – un tas mani vēl tik, kā rožu lapa. Viss pēkšņi tik dzīvs – upe plūst, liela tumša, viz saulē, saule silta, kaijas lido kā neprātīgas.
What to do – to live, to be able to live??
Cik fascinējoša ir šīs upes plūšana! Ar čūskas dzīvīgumu, pilnu apaļu vijīgumu tā slīd savos uzplūdos tagad. Aizkustinoši, pārsteidzoši mērķtiecīga. Zina kur steidzas!? Vakar bijusi vētra citur – Sietlā sagāzts liels tilts. Abbotsfordā un Langlejā – sagrautas mājas. Te uz taisnā ceļa no Ineses mājas, pār ceļu nogāzusies egle (ar visu 25 akri pārdodamas zemes – zīmi!) haha! Neesmu bijusi pie jūras.
Vakar no rīta, pusmiegā, man acīs spoguļojas mežs – viss kā iefotografēts ar visiem sūnu zaļiem stumbriem, celmiem – kā pasaka.
Ceturtdiena 22. febr. 1979
Nosūtīju vēstuli (varbūt nenozīmīgu?) Rudzīša kgm, ka mans manuskripts būs gatavs pēc mēneša. Jā – man tas nav vēl gatavs. Un – grūt piespiesties nobeigt lietas!
Šorīt satiku zvejnieku ar lasi! nākot no veikala un vēstules nosūtīšanas. Laime! Nē! Redzēju viņu šorīt pielīgojam (tā smagi no vienas kājas uz otru, šķita arī īss un plats kā vēzis, tādā iedzeltenā, iesarkanā jakā) pie upes te daudzi zvejo.
Un nākot mājās – redzu viņu nākam ar lielu garu zivi. Nācu pa otru pusi ceļam. Pārgāju šurp (biju jau nepareizā pusē un izteicu apbrīnu un prieku viņa laimei. Jā – viņam bijusi laime šorīt. Neticami skaista zivs. Liela, slaids, maigi raiba, sudrabota.
Lielam vīram (un tas bij garš un plecīgs vīrs, ne īss kā man šķita caur logu to pamanot) to nesot, tikko zivs aste neskāra zemi. Protams – laimīgs bez gala tas steidzās mājās.
No citu laimes mums vai arī tiek? Ka tā pie kāda nāk, iet? No citu laimes ņemot, bet neatņemot to Mums arī tiek. Prieks silda. Ak, kas kait, šai dienā Kad laime pie kāda nāk, iet?...
Esmu mīlējusi varbūt tikai 2 rakstniekus (varbūt vairākus, ja padomātu un atcerētos) – tā, ar cilvēka tuvinieka mīlestību:
Camu un
Dylan Thomas’u.
Iesilusi ir sirds pret daudziem – bet esmu tad mīlējusi – viņu darbus, galvenokārt viņu – darbus. Te ar Camu un sevišķi (jo to vairāk lasu) Dylan Thomasu – es mīlu viņu dzīvi, lietas ko viņi mīl, zemi, dabu – Abi viņi ir ļoti mīlējuši dzīvi! Abi izjutuši dzīves zūdamības traģiku savu slimo plaušu dēļ.
Man tagad būtu jākārto mani stāsti grāmatai – jānobeidz lietas – bet manī rūgst domas izjūtas – rūgst rūgums kaut kam jaunam. Varbūt niecīgam, mazam – tas man nekad nav svarīgi – cik liels pasākums – tagad es domāju – rakstīt atklātu, garu vēstuli Rudzīša kgm. ar to Dzidras sēdēšanu uz grīdas un runāšanu – melns kaķis, melns kaķis. Rudzīša kunga nebij mājās…
Tik dārgs man tas mūžībai nozagtais brīdis – apmirdzēts gaismas lai es to varu ieraudzīt, dzirdēt no mūžībā aizgājušā laika tumsas un klusuma. Nedrīkstu par daudz tam pieskārties. Runājot es to varu atdot citiem un pazaudēt sev.
Lasu Billa Reida (tikai pa rindai, kā aizlūgumu, jo jādara cits kas) Dylan Thomas biogrāfiju ar foto attēliem un jūtu maigo vasaras sauli viņa dzimtenes pilsētiņu ielās un pļavās un uz jūras, vēsās rīta ēnas viņa pirmās skolas dārzā, parkā, pagalmā.
Nevari nostāt kā vēja sapērts ezers, vilnis akmeņus raudams, veldams spēku briedējot sevī nemiera vaļā neatraisoties viss kas nāks zini būs tikai ceļš, tālumi tikšanās, šķiršanās īsa saskaršanās un atkal raisīšanās. Kā (ūdens, okeāns) krastu atrod un zaudē un zaudē dziļumā projām rauts viss kas ir tik ceļi un tālumi – īsa tikšanās, ziedu rožu maiguma atrašana un šķiršanās visa projām atdošana atņemšana. Kā lapai kad raisās – pirksti raisās rokām vaļā jāraisās. Vēl skatu satvēriens galvas pagrieziens aizgrieziens lidostā aiz durvīm vārtiem. Gaidīšana tikpat gandrīz grūta lidostā simt sejām meklējot drebot sagaidot. Ceļi un tālumi okeāna šļakti mākoņu caurspīdīgi nesaprotami saudzami bīstami raksti. Spārni. Cik ilgi vēl nesēji spārni?
Svētdiena {25.2. 79}
Skats caur logu.
Baltas kaijas putas
Viļņu, spārnu deju laidas
Virmo balti grimst un ceļas
Svaidās lietus lašu maigā
Gaisā pāri plūdiem
Mazā lašupītē –
Lielā šodien plūdu stundā
Garu lietu rīta jundā
Baltiem spārniem sauli vēstot
Šķiļot lejā prieka gaismu
Sauli sazvanot.
Ak šī šūpošanās, deja
Augšā lejā viļņos plūdu
Gaisā ceļoties un krītot
Mīkstos kritienos
Kā šūpās labās vieglās
Šūpolēs, bez mitas.
Kas šī deja
Spārnu vēdas
Grimšana šai nerimšanā,
Dzīves liela prieka deja,
Vai tik eksistences
Seja, darb ritmā?
27. febr. 1979.
Var runāt par nāvi dienām un justies labi. Iziet, atstāt teikto uz galda, atvilknē vai kādā klausītājā. Ievilkt svaigu gaisu krūtīs, redzēt nosistus putnus, dzīvniekus ielas malā, dzirdēt aizaurojam ambulances mašīnu tur kaut kur un mierā, ieiet kafejnīcā, vai bārā, sūkt kaut ko spirdzinošu garšīgu un justies labi. Var turpināt domāt par nāvi, iznīcību un atrast jaunus apgalvojumus, motīvus sāktajā argumentā vai apcerē.
Bet nāk brīdis un droši projām teiktais pēkšņi krīt atpakaļ virsū uz paša un ir smagi, top tumši, nepanesami un – tā tas nevar iet.
Neder ne ēdiens, ne dzēriens, ne kolēga ne diena. Nelīdz. Un ja nenāks kaut kas, kaut kas labs, prieks, īsts prieks, laime… – nevarēs tālāk iet ja nenāks kaut kas tūlīt, drīz – tas būs par vēlu – nederēs.
Kas ir tas – pēdējais piliens kas pielej – un līst pāri un pludo un noslīkst? …Ķeras pie salmiņa. Jā, salmiņš sīkums, sīks sīkums, tik sīks kā putna čirpsts, kā lietus lāses iemirdzēšanās lietussarga malā – atkal izrauj ārā, sausumā ar soļiem uz ceļa.
Ceļš ir labs. Ceļš ir glābiņš no ļaunākā. Bet mūžīgi arī tas nevar līdzēt. Kaut kur tam kādreiz jāaizved, kas ir patvērums. Kur? Kas? Ceļš. Iela. Dārza celiņš. Soļi kas nāk. Cik bieži, kad tie ir tie soļi, kurus gaida, dzird. Vai tie nāk, vai tie tuvojas? Jeb tie iet garām. Nāk tie kurus negaida. Bez mūzikas. Bez gaismām. Vai Tu esi gatavs, kad tie soļi nāk, ko gaidi? Vai maz pazīsti tos? Iepazīsti kad tie jau garām. Tad – atceries, atceries, dzīvo atmiņās un izdomā. Iztēlojies kas nav ne bijis ne tuvojies. Tu nojauti, nojauti? Meklēji pa ēnām. Biji kaut ko no ēnām.
Kaijas šūpojas augstu, un krīt ūdenī. Tā nevar būt rotaļa. Jaunās kaijas – pelēkās balto vidū – mācās, krist uz ūdens un celties no ūdens, krist ātri, kā iznīcinātāji ar knābi ūdenī, tad ātri apgriezties peldus. Siļķu nākšanas laiks tuvu. Siļķu bari nāks te jūrā garām – kaijas vingrinājās, vecās kaijas māca jaunās, trenējas dienām kā – zvejot siļķes, tad tās klāt. Šie manevri ir skaisti uz upes tumšā ūdens, uz straumes kas plūst pilna un ātra pēc lietiem, baltie spārni ieblāzmojas, krītot, ceļoties, krītot, ceļoties. Viņu uzcītība ir liela, izskatās kā rotaļa. Viņu spārni pār ūdeni, pār marta pilniem kokiem, krūmiem, zariem krastos ievēdina dzīvību domās. Straume griezdamās upes līkumā met garu baltu vilni uz tumši zaļā, dūmaini zaļā ūdens.
Bet ar to man nepietiek. Varbūt ir jāzvana kādai kuģu, okeāna satiksmes kuģu kompānijai un jārezervē vieta. Jādodas uz ūdens. Siļķu zveja? Jā, varētu teikt arī tā.
Šī ilgā, vēsā, lietainā
Dienu vilkšanās pelēcībā
Caur ziemas mēnešiem
Ar dažiem krāsu un gaismu
Plankumiem mākoņos
Peļķēs, zaru satīklojumos
Un sūnas sūnas sūnuzaļās
Sūnubrūnās sūnās
No zemes līdz galotnēm
Iesūnojušās smalkās sūnās
Un mūžveciem stumbriem
Celmiem, zariem lūstošiem
Bet kā ērģeļu stabules
Sudrabaini mirdzošas
Kā straumes augšup
Jauno, slaido pārgaro koku
Stumbru grupas
Eleganti acij neizsekojamās
Augšup šmaugās šūpas
Traucošās zaļsudraba stīgas
Sagūsta tās prātus
Sevī nezināmajā likumā.
Straume lejā plūst
Damanti mūžīgu vilni
Līkumā mezdama –
Kā valgos, cilpās sien
Dzīves solījumus
Kādā bezprāta cerībā
Liec un liec soļus
Cauri ziemas melanholijai
Nezinot
Vai tā ir viss
Vai tā ir
Ceļš uz – ko?
––––––––––––
Rīts tik agri vēl tumšs
Zvaigznes lielas un lēnas
Egles zaros
Virs ūdeņiem aizķērušās
Zaļganas traucās
Duļķainas laužas gar mastiem
Salma jumtos paliek vairs
Tik līdz rīta saulei.
––––––––––––––
Glāb mani mežs
Savā spēka mierā ņem
Uz brīdi, tik brīdi
Man jāvēršas pretī
Vēl pretī pasaulei.
