Aprīlis 1979 (Ķikure/Kikure)

2. aprīlis. 1979

Nu – mazāk (dažas dienas) kā 7 mēneši līdz manam noliktam (vēl nebukītam…) ceļojumam – uz Austrāliju. Laiks krietni steidzies. Atceros – ka tas bija gandrīz gads – kad sāku gaidīt šo iespēju.
Jāiet cauri šim laikam uzmanīgi, apdomīgi, racionāli – jāizmanto, jāstrādā, jātaupa veselība…
Vai es to daru? Daru cik – varu. Un briesmīgi – arī nedaru!! Vakar nakt negulēju labi – tad sēdēju un adīju līdz ½ 3 am. Dzidras zeķes.

Šorīt, uz ‘rīta’ pusi modos un domāju brīdi par Dz. Aizgāju domās tur tik tuvu, izjutu kā tas ir, kā tas bija – pamasēt viņas galvu, pasukāt matus, lai nogurums aiziet. Es to izjutu tik tuvu – it kā es patiesi aizsniegtos tur, būtu tur, justu pirkstos viņas matus, viņas noguruma mazliet miklo pieri. Un tad es it kā nobijos – it kā es atļautos kaut ko pārdabīgu, it kā es varētu traucēt – viņu ar savām domām.
Varbūt tas bija tikai nogrimt savās atmiņās. Man šķita – ka tas ir aizsniegties domās līdz viņai, skārt jūtami viņu.

Ja runā par ‘communication’ – mūsu vidū tā ir bijusi. Viņa ir ļāvusi man savu būtību skārt tuvu. Tas ir labi, brīnišķīgi un arī baigi, sāpīgi. Man jāatdalās prom no bērniem tā, lai es aizejot neņemu ko līdz, neatstāju kādu tukšumu.
Inese ārēji nav tik atvērta. Nekad nav bijusi – jau kā bebītis viņa bija noslēgta sevī. Tad parādās uz āru šad tad ar došanu vairāk, kā ar ņemšanu.
I + G – brauks svētkos (2 mēn. vēlāk kā es). Good!!!

5. apr.

Izsūtītas kartiņas –
1) E. Ozoliņai ar pieprasījumu 2 māksl. gr.
2) Freija kdzei ar vēstuli
3) P. Lindsaram
4) Idai

Lielā piektdiena 1979 {13.4.79}

Plaukšanas laiks.
Viss kopā cieši austs
Kopā atritinājās.
Vējš zālē maigs
Zaros šūpojās,
Viegli mākoņi
Līdz elpojot mainās
Veidojās, veldzi nes.
Nevari atņemt neko
Nevienu mazumu prom
Viss kopā dzīvo.
Pumpuru, stiebru, asnu
Atvēršanās atvīstīšanās dienā
Neko Tu nevari ņemt
Prom paņemt, sev paturēt.
Viss kopā Tevi līdzi ņem
Zaļu, brūnu, dzeltenu toņu
Gaismā, siltumā
Kustībā dzirdamā redzamā
Un neredzamā nedzirdamā.
Neko tu nedzirdi vienu
Viss kopā san ar putnu
Balsu maigu piesitienu
Ar dzeņa kalšanu
Un egles skanēšanu.
Ar vēju lūzt zars pār ceļu
Sit lietus šalti mašīnas stiklā
Līst siltā delnā
Viss kopā.
Un tūlīt jau līgo
Apses pumpuru
Sveķainā mirdzēšana
Pret zilu debesi
Maigā saulē.

Trešie Lieldienu svētki – haha! {17.4.79}

Pabeidzu adīt Dzidrai 2 pāri strīpainas, garas zeķes – lielas, biezas!!! Bija grūt ‘noraut galus’ godīgi – man nav prakses ne īsta padoma – kā? Iznāca beidzot O.K.
Nosūtīju vēstuli Dz. bez zeķes. Vēl nē. Varbūt jāmazgā? Varbūt jāsūta rītu – ja Inese brauks uz ‘pilsētu’.

Daļa, skice, ‘Mežam’:

Un kur ceļš tik tikko palīkumodams mazliet cilājas augšup lejup, tur tas pienāca tik tuvu Pēterim, ka šķita tas aizskāra viņa seju, vaigu, viņa sirdi, ceļš tur pacēla savus zemē iemītos mazos akmeņus tādā veidā pretī Pētera acīm, ka tās gandrīz asaroja no sen bijušas, vai nebijušas laimes, un viņš atveldzēdamies no tukšās ikdienas gāja tur pāri katru dienu. Katru dienu satika visu to no jauna, kā kādu sasveicināšanos ar siltu, ciešu rokas spiedienu.
Bet tas arī bija viss.
Nekādi vārti tālāk neatvērās. Nebija tā, tas bija jāsaprot, kā ļoti agrās bērnības dienās, kad tādās vietās, kas aizskāra ar kādu ziņu, tādos ceļos varēja iet, [..]arekties ar drošo pārliecību, “Gan tas viss nāks! Gan tas viss būs, notiks..”

Maigās, kādreiz kā nezin no kā, no kurienes, uzdrošinošās nojautas bija jāpieņem kā atmiņas, ne kā nākotnes ziņas, un tās lai cik reāli jūtamas, varbūt bija tikai dzīves izgaismošanai, tās greznībai, skaistumam, kā puķes, kā krāsu raksti ziedos, gan meklēšanai, bet ne kādai atrašanai.
Un neko viņš neatradīs arī šai skaistajā, varenajā mežā, ne šai draudzīgajā, maigajā ceļā. Neko vairāk par sauli, zaļumu, mieru, aizvēju.

Stirnu pēdas bij redzamas iemītas ceļā mīkstajās vietās pēc lietus. Trīs stirnas, pāris mēnešu laikā bija nosistas uz lielā ceļa. Trīs no tām četrām, ko Pēteris vairāk vakarus bija redzējis pārejam ielu. Vēl arvien stirnu pēdas bija ieraugāmas šur tur uz meža ceļa. Mežs bija bagāts stirnām, varbūt bija arī kādi lāči, kojotes, lūši. Lielie lūši, saukti kalnu lauvas.

Ko viņš varēja mežā darīt — bija medīt, vai cirst kokus. ja dabūja atļauju. Zāģēt veco koku lielos, bumbuļainos izaugumus, taisīt no tiem ielaidumus kādās mēbelēs, vai vienkārši — taisīt galdus, kas bija populāri — nopulēt, nolakot tos varmācīgi, uzlikt uz kādām “zvēra” kājām. Nu viņš varētu atrast kādu labāku, daiļāku veidu šiem galdiem, nenolakot tos tik mežonīgi spožus. Un tad — neviens tos nepirktu. Šīs lietas bija naudīgiem ļaudīm ar — negaumi, ar iemidzinātu, apvārdotu gaumi. Kas bija kopis vai glabājis, attīstījis savu gaumi, tam vai nu nebija naudas, vai tas pats veidoja savu māju, savus galdus.

————

Skice vecpuisim:

Richards Meija, draugu un paziņu vidū saukts Ričus, [..]ja sestdienas rītā ir pamodies agri, kā citās nedēļas dienās kad jāceļas, jāsteidzas savās skolotāja gaitās, bet zinot brīvo dienu, uzstiepj sev vēl miegu, vajadzīgo atpūtu, un sekmīgi noguļ līdz deviņiem, ne ceturksni pāri deviņiem — Labi. Ļoti labi.

Mazliet savādi, ka viņš vairs tik ilgi un labi neguļ, kā agrākos laikos. Tas vēl varētu būt īsta vecuma pazīme, kad saka — miega tik daudz vairs nevajagot. Ričus mazliet pūzdams izraušas no gultas, pastaipās — viņam ir virsū vakar vēlajās tirgošanas stundās pirktais pidžams, tumši sarkans, tā pārdevēja meitene teica — viņa sarkans, un tas izklausījās tā — mondāni. Viņa sarkans ar retiem, mazliet gaišāk sarkaniem punktiem — polkā dotiem.

Parasti Richs ir konservatīvs visā savā dzīves stilā. Bet pēdējā laikā viņš ir sācis mazliet mainīt savu izvēli, gaumi. Nevarētu teikt — mainījis kaut ko ļoti — viņš ir noteikta rakstura cilvēks un viņam nav iemesla sevi vai savus uzskatus mainīt. Viņš tikai — šo to atļaujās. Atļaujās vairāk kā agrāk. Viņa vieta ir nodrošināta, ienākums labs. Iekrājums arī.

Un tāpēc — nevarēja uzticēties katrai sievietei, kas taisījās tuvāk. Tāda varēja izpostīt visu vienā dienā.
Richs vērtēja un izvērtēja. Tas ir — pa gabalu. Tuvāk neiznāca ar tām iepazīties. Nu daža uzbruka, bet tā nebija īstā. Richs sapņoja labu tiesu par sievietēm un savu nākotni ar kādu no tām. Tikai — kur tā bija?
Skolnieces izlaidumu aktos bija tik skaistas. Viņa skolnieces. Bet… Un jā. Daža beidza jau precību gados. Un no tā laika vien arī bija kādu vērts iegādāties, jo pēc pāris gadiem tās visas bija ar neaplēšamām pagātnēm. Šķīrušās. Kopā dzīvojušas. Izmācījušās.

Dažreiz gandrīz bija labi pasēdēt kopā ar kādu vecāku gājuma dāmu, kas godīgi jau bija pārlaidusi dzīvi, laulību, bērnus. Bet tāda viņam arī nederēja. Viņa īstajam nodomam — apprecēties, radīt ģimeni. Richs patiesi neielaidās Isti reāli to domāt arī savos slēptākos sapņos un iztēlēs. Iepriekš līdz galam visu tā kā tā nevarētu izdomāt.
Dažreiz viņš izveda šurp turp pāris vecākas klases skolnieces. Bija gandarījums tā — mazliet rādīt dzīvi.

[Austrālijas Latvietis clipping, pasted in notebook: picture of Jānis Sarma who had turned 95 on Feb. 21]

Tu man piederi pa pusei
Pa pusei es Tevi vēlos
Jūtu, kā Tu izslīdi no sevis
No savas realitātes atdalies.
Manā tuvumā dzīvo kā 
Daļa no sevis
Kā daļa reiz bijusi, sākta
Kārota, atmesta
Dzīves steigā dienā
Ikdienā, lielā tveramā dienā
Citā, tvirtā, labā tēlā
Izaugusi
Bet daudz ko pametusi
Aizmirsusi, piecietusi
Šī Tava ikdienas labā 
Loma.
Manā tuvumā Tu izstaro
Kādā spogulī, izaudz
Aizmirstā sapnī.
Tā tikai ēnu spēle
Pa pusei dzīvotā.

––––––––––––––––––––-

Tava māte savā dārzā
Bērnības, ziemeļu dārzā
Audzēja sirdspuķes, lauztas sirds?
Pusvītušos sārtķiršu zarus vāzē
Tu noturēji par lauztām sirdīm
Tāpat kā es.
Un tuvāk gāji tās redzēt
Gūt, atcerēties.
Nē, es teicu, ne
Sirdspuķes, tie citi zari.
Un Tu kļuvi man skumjāk
Ciešāk tuvs
Ar vienādi redzētu
Vienādi zaudētu vīziju.

Sestdiena.

Ko pavasara mežs ir manī
(piešalcis ko) pierunājis
Tai īsā stundā ko tanī paklejoju? (tam cauri gāju?)
Kā pasakas, kā atmiņas pie manis zogas
Kad vienmuļi pie darba noliecos.
Kā nojautas, kā vēsmas
Pat ainas, krāsās klusinātas rādās.
Slīd garām apkārt, tuvu drūzmējās
Ko meža sejas manī iedvesušas
Kas manī klusi noraudzījās
Tai stundā, kad tur gāju.
Bija dažas aizmigušas, dažas skumjas
Bij sāpīgas un ziņkārīgas
Pat drausmīgas un baigas
Tās mērojot ar cilvēkmēriem.
Tās lūkoju es saprast viņu veidā
Nebaidījos, to mierināju
Ja kāda pārāk skumja šķita
Cilvēku mērā.
Pēc viņu mēra vaicāju
Un pieņēmu un cauri gāju
To drūzmai dīainai.
Pie viņām ciemojos ar bijību
Tur ciems pie daudzām meža sejām.
Nu kaut ko čukst tās
Man te vēl manā mājā
Ar cilvēk ikdienu
Ar cilvēk mēriem – maniem mēriem
Ar allaž kādu tukšumu...
Vai savu ziņu, visziņu
Mežs manī ierunājis
Un tālāk atklāt grib
Man lielo patiesību
Man atbildi
Ko zina tas
Kā paradīzes laimi –
Lielo pieņemšanu.

Pēc nedēļas, pa pusei slimošanas (galvenais bija – nemierīgs zobs!) šodien atkal jūtos O.K. un atkal izgāju caur mežu. Brīnumtrakas sejas! Un tagad tās, kā kādu labdarīgu tuvumu jūtu tās vēl visu laiku sev apkārt. Traks mežs! Uzbūrējs mežs. Tik daudz brīnumu, skaistuma, dzīves, atziņu un visa – man vairāk šai mežā kā cilvēkos. Izņemot kādu, izņemot arvien no jauna, lai arī pēc ilga tukšuma laika, kādu – kas tad ir viss pilns visa tā, kas ir mežs, vai arī viss tas kas ir mežā, ir jāliek pret šo vienu un viņu līdzsvarojumā tad gūst piepildījumu un kādu brīdi ir miers.

Cilvēki (uz TV, radio un rakstos) noņemas ar sapņu tulkošanu, to nozīmi resp.
Tā kā esmu novērojusi, ka sapņus iespaido (varbūt tikai dažus?…) tas ko cilvēks ir ēdis vai dzēris un arī ko viņš darījis – sevišķi – ja pārpūlējoties kaut ko strādājis (lasījis ogas etc.) tad – es mazākais pēd. laikā sapņus daudz nevēroju. Bet – varbūt derētu atzīmēt.

Sapnis I. Vakar – biju Jokās. Staigāju pa lielām ērtām istabām – O, viņi visi pārbūvējuši, lieliski! Mana māte, mamma, jāsaka, jo tā es tad teicu, kad viņa bija pie manis – runājās un sēdēja ar Joku tanti. Citi – bērni, jaunieši ņēmās pa āru. Es arī nolēmu tur iet. Jau gāju uz durvīm – jutu – pavēsi – O, man nav bikšu!… Man bija gari, pagari kupli svārki – kleita. Atgriezos kādā ist. kaktā – uzvilkt bikses. Tas jau iet ātri! Bet negāja. Biksēm bija gari plastika gali un tos bija grūt pārvilkt pāri ceļiem. Kaut kā – tas izdevās – bet tas viss ieilga – bija mazliet jānoslēpjas tā pārģērbjoties – ielīdu aiz kādas gultas, vai dīvāna, kur lejup veda 3-4 pakāpieni zaļā grīdas tepiķī segti – labi, tur es ‘biksējos’, kad pamanīju, ka tas ir balkona stūris un zem tā lejā ir – cita dzīvojamā telpa un tur staigā cilvēki – tomēr nebiju atklāta pārāk to skatiem, atrāvos atkal atpakaļ no stūra un liekas – uzģērbu bikses. –

II. S. Šodien, tas ir šorīt – kāds bērns skraidīja apkārt (kur es kaut ko kārtoju, tīrīju māju? Grīdu?) un tas bija ‘pietaisījis klimpas’ šur un tur. Es nācu to tīrīju un teicu – kāpēc Tu negāji uz podiņa, redzi tur balts podiņš. Tāds patiesi tur kaut kur bija un man pašai tas patiesi tikai to runājot, ienāca prātā, ka bērns to varētu būt varējis lietot.

III. Vakars, sapņu drumstalas –
1) trīs tumši kazlēni nāca, gāja grupiņā, tuvojās –
2) ūdens krāns tecēja kaut kur ar garu vienmērīgu strūklu un es liku tējkaroti strūklā, kā smeļot, kā apturot ūdens plūšanu.

Svētdiena.

Vairākkārt locītā linu drānā
Maizi sedz/liec noglabā augstā plauktā
Lai tā nostāvas, lai tā cauri briest
Savās dvašās, spēkus kopā ņem,
Stiprums lai svētīgs rodas
Rieciens sātu dos tad
Tavās rokās.

––––––––––––––––-

Ceremoniju meistari
Ļaudīm lepni ģērbties
Liek no seniem laikiem
Galma skroderi
Pievelk, uzlaiko
Atsprauž, aizšuj, diedz
Apsedz nebūšanas.

––––––––––––––

Savāda pāragras vasaras nakts.

Maiga nakts uz pirmo maiju
Sīku lapiņu zīžaini miljoni
Smaržās salīst ar pieneņu sienu
Jau dažu stundu vecu pieneņu sienu
– Jau pirmās sēklas izsētas vējā
Jau pirmie ziedi pārvērsti sienā.
Maigmaiga nakts uz pirmo maiju
Stirna pārpeld no krasts uz krastu
Teteris iemieg cīņās ar sievām
Un pēdējā lorija aizdun pa ielu.
Nakts iet pretī maija pirmo rītu
Un nu Tev reiz, nu Tev reiz
Vairs netīk iet gulēt.
Nakts mieru iešūpo lapiņu miljoni
Atpūtu izsmaržo pirmais siens.