2. aprīlis 1989. Svētdiena. Saule. Piesnidzis , vēl sniegs stāv, 5+.

Negribās kustēt – ne kur iet. Mugurā, labā pusē vakar sāka sāpēt (no sēdēšanas??) šodien arī – tur ‘tāds vājums’. Bet – O.K. Tikai – norakstīju pa mazai daļai šīs 3 dienas (kopš Inese prom) – ir tik vecas lietas – tur mājā, sen – kam tas var derēt? Un tur daudz tad jāraksta – jādomā, jāatceras. Bet slinkums un neziņa – kādēļ to darīt. Jauna nekā nav. –

3. apr. Pirmd.   Ampācies, sniegi kūst. 7+.

Inese piezvanīja – absolūti nesadzirdama saruna – domāju ka Dzidra runā, jau sāku stāstīt ka Inese ir Brazīlijā…

Ejot labi. Exibition – trešdienā. Esot grūti man piezvanīt (varbūt nav speciāl tālsarunu telef) bieži nezvanīšot. Ka tik iet labi, tad labi. Negribās ne vēstules rakstīt ne ko citu. Bet katru dienu kaut ko rakstu comp. Par ‘turieni’.
Vēstule no Gordona + avīzes izgriezumi. Man pilnīgi beigts gars – nedaru neko.

4. apr. otrd. 1989.

Esmu 2 reiz pārskatījusies un sākusi rakstīt (arī šai rītā) grāmatā no otra gala.

Eju un eju kā sapnī šai dzīvē
Daudz nedomājot zinu –
Reiz atmodīšos tur īstenībā.
Nu klausos – tur nav vairs neviena
Aizsists logs ir un smilts
Un mūžības lēnās vēsmās līgojas 
              daži zāles stiebri.

6 apr.

Vakar un šodien (8-10+) biju uz Montroyal ielu šopīt.
Šodien izkasīju mazliet dārzus un iesēju zāli.
Vakar vēstule no Zariņa.
Vakar nosūtīju vēstuli Freijiem.

7. apr. 1989. Vējš, sauss puslīdz 6+.

Nosūtīju vēstuli Zariņam.
Negribās strādāt – rakstīt, nav nekā no apkārtnes ko redzēt, atrast, dzīvot, teikt. Katru dienu tomēr cenšos turpināt rakstīt par apkārtni Ķikuros – veco laiku etc.

11. apr.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai! (vēss, skaidrs). Varbūt rītu būs vēstule no viņas! Vakar naktī zvanīju – pēkšņi ļoti gribējās dzirdēt – neatbildēja.
Vakar aiznesu Artavu dakterim, atstāju nodot un vēstuli par Freijes pillēm – un domāju – vai tik tā vēstule iznāca no lielā konverta līdzi grāmatai?? Tad viss būtu – nekam jo tur bija – tās med. problēmas.

13. apr. Ceturtd.

Absolūti nekāda kontakta šodien ar ārpasauli – citas dienas kāda vēstule, kaut Inesei vien, un es izeju ārā, vai uz veikalu – šodien tikai te – istabās. Ir mitrs, mazliet lija. –
Es esmu uzrakstījusi kādas 12 lap. puses – prozu, tas nav nobeigts stāsts, tā ir daļa no kaut kā garāka – un es nekad neesmu pie tā ‘pa dienai’ rakstījusi, tas ir katru dienu kādu mazu daļu. Ja kādreiz rakstīju garāku stāstu – tad tomēr ne tā, pa sīkdaļām. Tā laikam varētu (un tā raksta) garu romānu. Bez sevišķas ‘iedvesmas’, tik ar mazu piespiešanos strādāt. Tā es būtu varējusi daudz sarakstīt – bet es gribēju stāstu – īsi uzbūvētu ātri aptveramu. Tagad pavisam īsos esmu rakstījusi.

Varbūt pie gara darba (pie laba) ir tāpat – jāapzina viss arī vēl neuzrakstītais – jāzina, jājūt konstrukcija. Un tomēr – garā ir kaut kas lēnāks, mierīgāks, ne tik asi koncentrējams kā īsā. Tomēr – lai lasītājs nezaudētu interesi sekot – vai nu tas jāmāna ar niekiem vai jādod īsti uzcelta katedrāle. Kalns. Prāta un vienkāršu zināšanu tādam vajaga vairāk, jūtu spraiguma mazāk.

14. apr. 1989.

3+ tad 5+ tad 6+. Vakar sīks lietus, šodien (12 dienā) nāk saule. Front dārzā Ineses krokusiņi šodien uzziedējuši. Back dārzā 4 tulpes lied no zemes, arī 2 krokusiņi, uzliku mazliet brūno zemi.
Vāvere noēdusi pie kāpnēm dzelt. liliju asnus. Jau sēd šai dārzā; aiztriecu. Ko tāds viens mazs dzīvnieks var nopostīt!! – Pie sienas iesēju mint – (sīk sīkas sēkliņas). Abi ceriņkrūmi ar dzīviem pumpuriem. Un šīs dārza dzīvības zīmes – uzlaboja gara stāvokli, lai gan pastā nekā, un neviens nezvanīs.
Zālīte ko nupat nesen iesēju – uzdīgst! Izkaisīju šodien visas atlikušās sēklas!

Man briesmīgi gribās kāda dzīva tuva cilvēka – un es domāju un rakstu par veco dzīvi Ķikuros – un savādi – es te kreņķējos par to, ka manu grāmatu nepērk, ka Kalamazoo bibliotekāre, daiļā jaunava – nav ne atbildējusi ne kam rādījusi grāmatu –
Un tad pēkšņi es domāju, ne domāju – jūtu: lai iet pie vella visi, es esmu citur, es atgriežos savā pasaulē, pie sevis, kas es biju, kas es augu, dzīvoju – tur!
Kur es tur varu atgriezties?
Turienes nav vairs.
Bet esmu – ar turieni sevī, es esmu tā kas tur augu – un man ier iespējams atgriezties pie sevis un teikt – man jūsu nevajaga!
Vai nav nekur neviena, kam mans rakstītais būtu derīgs?
Kādreiz bija.
Vai tie visi arī ir prom? Vai tie kas tagad vēl ir – ir citādi?

Kaut kur kādi vēl spēlē Šopēnu
Spēlē Debusi
Vēl vienmēr to visu no gala
Vai tie par smago metālu 
Var nelikties zinis?

Vai viņu spēlēšanu iet klausīties
Kādi kas iet klausīties
Vai iet tikai redzēt noskatīties
Novērtēt to pirkstu veiklību
Runāt par briljanto techniku?

Vai ir vēl kādi kas iet 
Šopēnu klausīties
Un Bachu – un jā Bachu Bachu
Un tomēr smagais metāls
Nedzird Bachu.
Arī smagais Bachs smagajam
Metālam par vieglu.

15 apr. 1989.

Sēdot vakarā pie galda ar grāmatām (etc) un vientulību, es apskatījos apkārt, paklausījos – kas notiek, – domāju. It kā drūzmēšanās, kā kustība apkārt, kaut kas ir apkārt un arī nāk manī – kas? Tad atcerējos – krokusi zied. Sacerojuši pēkšņi – zied, tulpēm sarkanbrūni resni asni lied no zemes, abiem ceriņkrūmiem dzīvi ar zaļganu zem brūnās mizas iezīmēti pumpuri.
Visapkārt nakts tumsā viss kustās. Zeme rūgst, visa zeme pilna kustības.

Bet cilvēki kauj, sit cits citu. Un visādas nelaimes tos ņem bariem nāvē – lidmašīnas gāžas, vilcieni sadurās, mašīnas nemaz neminot šīs mašīnas ielās, un šodien ziņoja ka Anglijā sporta stadiona drūzmā nospiesti cik? 70? cilvēki un simtiem savainoti. Rādīja TV. – Necilvēcīgi – kā dzīva mīkla veļās pret sētassienas, līst, krīt pāri un citi paliek sabrūk lejā zem tiem.
Neticams skats!
Skrien skatīties tūkstošiem šīs sporta varmācīgās, rupjās varonības.
T.V. tagad rāda cilvēkus tūkstošiem masās, katru dienu spēlēs, sportos, protestos, svētkos, karos un kautiņos.

Un es sēžu un klausos un dzirdu, jūtu, ka zeme rūgst, stumj asnus ārā, stumj sulas augšā uz koka galotņu pumpuriem.
Man liekas – elektrības, vai kāda cita spēka ir pilns viss un tas plūst arī caur mani.

17. apr. 1989. Pirmd.

Inese piezvanīja. Krokusi – zied. Un savāds sapnis par atnākšanu un palikšanu un savāda mana domāšana. Jā, es domāju gan – ka tas nav tas! Bet skaidri vēl tagad nezinu. Un – savādi ka pēkšņi manī iespaido kādas tikai kustības, rada citu cilvēku, raksturu.
„Is there more than one can see?”

18. apr.

Nav (mazākais šodien) nekā vairāk, kā var redzēt. Un nav nekā ko redzēt.

Un tagad man negribās atstāt šo tukšo dienu,
negribās aizmigt, gulēt
svētīt tik pušumu vientulību.

„The history of a man is his solitude” John di Stefano. (pēdējā ‘Parashute’)

Ceriņkrūmiņi izcietuši ziemu
Un krokusi un tulpes un visi citi asni
Kas lied ārā no zemes.
Bet Anglijā pie sētas nospiesti 95 cilvēki.
Kā... Kas? Kā aitas? Jā, varbūt
Bet – kā cilvēki.

Tomēr – jāiet aizmigt, gulēt.

19. apr. 1989.

Thanks for the book. Very very nice book. Labi, labi!

Aizmirstais maigums
Kam nevar ļaut atnākt
Aiz sētām tas aizlikts
Aizmirstais maigums
Tas neatnācis
Nav mājojis bijis
Tas zagšus nolīkst
Kā koks pilns augļu
Zilu plūmju koks bērdams
Maigus zilus augļus.

20. apr. 1989.   Saule.

Laba sajūta fiziski (arī garīgi?…) pēc dušas un kāju vingrinājumiem. Un – miers!! Un pieticība ar to kas ir. Un lielā pasaule – slava un aktivitāte ‘panākumos’ – uz brīdi (?) liekas nevajadzīga – tas ir, grūta, traucējoša, pat pretīga savās konkurences cīņās – un gribētos tā būt savā dzīvē, mājā, stūrī, savā ģimenē – bagāti, mierīgi, īsti – dzīvot.
Pēdējā laikā šī sajūta un vēlēšanās arvien atgriežas un arī piepildās – man nevajaga (?) visādu puslabu pustukšu vārdu, solījumu, kas glaimo.
Svētu vēl vakardienu šodien visu dienu, mierīgi, dziļi izjūtu mazā notikuma lielumu sev.

21. apr. 1989.

Un es vēl svētu un svētu
Krāju Tavu vārdu saldumu
Kā bite šūnās.
Domas uz Tevi tiecas, liecās kā stāds
Ārā no īstenības pret sauli
Nezinot ko prasa, ko meklē.
Šīs domas kā stāds klintī
Laimīgs, pieticīgs
Bet sīksts, neatlaidīgs
Nezina ko prasa, ko meklē.
Dzīvības meklē.

23. apr. 1989.

Nu esmu es te kā uz Marsa
Tik tālu no Tevis
Un tava balss bij nobijusies asa
Kad Tu zvanīji man tālu
Te kā uz Marsa bet
Ielas akmens uzsmaidīja maigi
Man manās bēdās
Te tālu no Tevis kā uz Marsa.

Soļoju no Montroyal ielas brīvi, mierīgi un slavēju sava Dieva lēmumu, likt man dzīvot tik ilgi, veselo, soļot tā saulē, rīta vējā, elpot tik brīvi, nejūtot ne sāpi ne nogurumu.
Vakar ‘izhūverēju’ visu māju diezgan pamatīgi. Un šodien labā fiziskā un garīgā sajūta nākot no Mt. Royal ielas – deva sparu piesēsties atkal pie komputora, ko 3-4 dienas nevarēju. Un nāca kā no pilnības raga – stāstījums par to, kas man tur domāts rakstīt. 3 ‘vienības’ pierakstīju īsā laikā. Vai vajadzēja turpināt – varbūt, bet mazliet tas turpinās domās – un kad atkal iešu rakstīt – šis tas tālāk būs pusē gatavs. Pārstādīju – āfr. vijol. 4 podos.

25 apr. 1989.

Šodiena pienāca manas 5 + 5 sacensībai sūtītās lietas – manuskripts un grāmatas. Sapakotas ļoti labi. Mazākais tas no viņiem O.K. No citiem reiz sūtīju 3 vēstules un naudu lai dabūtu atpakaļ. Manuskripts – liekas krietni apburzīts, ir lasījuši. Tomēr es gaidīju (vēl godu haha) ka mazākais grāmatai būs kāda godaldziņa. Nezin – ko viņi meklē! Nu – skaistāku un arī labāku – (tas ir visu kopā) grāmatu viņi gan nevarēs atrast. Tādas – nav. Bet – ja vajadzīgo saturu vien meklē, vai vispār – ļoti plašu literāru darbu – tad jā.
Ja viņiem naudas nav – nabaga latviešu bēgļiem – tad daudzas nevar godalgot.
Ha – mans rūgtums tomēr liels!! Bet gan jau pāries.

26. apr. 1989.

Kūst siltāks – bet manam sētam zālājam – vajaga lietus!
Vēža gaitā turpinu rakstīt par Upeslejām. Jāpārlasa būt ‘100 Years of Loneliness’ man liekas es rakstu kaut ko līdzīgu tam, kā tur stāsta, tikai man ir reālāks stāstījums.

27. apr. 1989.

Beidzu rakstīt (apmēram) par Vilmu, no cikla – Upeslejās.
Domāju – ko rakstīt vēl par turieni? Rakstīšu – par Aivieksti!

Jau sāku tas ir šodien 29. apr.

Tur būs gari sajaukti stāstījumi. Ak, kā mans rokraksts kļūst tāds – ragains!
Iznācu ārā brīdi pasēdēt pie mūsu galda – ļoti sauss laiks un aukstums nokāva (?) manas iesētās zālāja sēkliņas – tās gan sāka uzdīgt.
Ceriņš – vijolīšu lied no zemes. Tulpes – tādi paplāni stādi, vai būs ziedi? Ceriņkrūmi abi ar dūšīgiem pumpuriem – droši vien ziedēs. Bet lietus vajaga!

Vai šim pavasarim man nav neviena vārda ko teikt?
Vai šis pavasaris atnācis mēms pie manis?
Ceriņkrūmi pumpuru zaļumu sāk rādīt
Un mazs vijolīšu ceriņš ir pārziemojis
Bet laiks atmeties vēss un sauss,
Sauss, sauss, kas kaltē un moka.
Bet gan viņi uzvarēs zaļie zāļu un puķu asni
Gan viņi sagaidīs lietu un sauli
Viņi izcietīs, panesīs visu ko tiem liks.
Nu kāda vārīgāka maigāka puķe nīks –

Tikko ilgi gudroju kāds bija vārds asara ‘mazajam brālim’? Ķīsis! Tas bija ķīsis!
Rauda – ar sarkanām acīm
Vimba – ar tumšo muguru un zaļām acīm
Līdaka – nu to viegli pazīt – zaļa ar garu degunu
Bet kas bija – plakanās, apaļākas, kā raudas degunu bet ne biezas? Plaudis? – Mailīte un gumduliņš…
Ilgi nevarēju atcerēties ķīša vārdu. Un tagad pēc pusdienas ieskanas ausīs:
„Ķīsīts brauca
Pār ezeru
Līdaciņas precībās
Izrakstītas kamaniņas
Pakavotis kumeliņš.”
Vai tā tā dziesmiņa bija? Ieskanējās tikai „ķīsīts brauca pār ezeru” rakstītās kamanās – Bet tad tas it kā atsķetinājas viss un šķiet – ka tā tas ir pareizi.

Apr. 30. Svētdiena. Mazumazliet uzlijis. Saule.

Un es gudroju – vai iet dārzā sēdēt – visi cilvēki kaut kur sēd ārā…