Marts 1989 (Ķikure/Kikure)

2. marts 1989.

Nosūtīju vēstuli + Štauv. rakstu – Kreišmanei un Rumbergai otru viņas raksta daļu ko biju atstājusi te!!!

4. marts

Nosūtīju vēstuli Ruņģiem, garu ar paskaidrojumu par Artavu. (28. febr. nosūtīju Artavu)

Jūsu tur nav vairs neviena
Bet tas laiks dzīvo manī jauns
Kā jūsu soļi un balsis
Mājā (apkārt) un pļavā pie siena.
Lūpas zina skartā vēsā ūdens malku
Pār spaiņa malu zirgu nogurdinātu.
Karstās vasaras dienās cilvēki, zirgi
Tur dzērām mēs visi pie akas.
Mēs dzērām tur visi pie akas
Un upe plūda garām rāma
Pilna mākoņiem baltiem.
Saimnieks izzināt zīlēja
Vai uz lietu tie tādā drūzmā.
Bet meiteņu balsis tik smējās
Ar dvieļiem garām skrienot
Par dienas vidus atvariem dziļiem baisiem
Viņu jaunās balsis tik smējās.
Jūsu tur nav vairs neviena.
Savāds sapnis rādījās:
Jūs rijā gājāt klusi
Kā veļi, rijas logos un durvīs arī ciet.
Dažs labības stiebrs vējā
Pie sienas vien iesējies.
Jūsu tur nav vairs neviena
Un manī tas laiks mirst jauns.

10 marts 1989. Piekt. Silts, saule, 1 gr.

Pārrakstīju gandrīz gatavo stāstu ‘Kalpone’ no 1962.g. (Rosebayā). Tikai šo to palaboju un pierakstīju beigas.
Priecājos par tā laika svaigo izteiksmi un domām! Tagad – vai esmu ‘lēna’ palikusi? Nav jūsmas! Nav daudz no dzīves! Jā kas sagrābj sirdi, to pat nedrīkst rakstīt. Tas – vairs man nepiederas.
Bija nupat tik ļoti laba dziļa izjūta, prieks par to, kas man tur bijis, par to – kā domājusi. Prieks!
Bet paskatos apkārt – redzu jauno dzīves – un noskumstu. Tomēr – kaut kas silda, atrodot lapas pusēs to labo. Un tomēr – kā es tur ciešu, kā mokos, kā cīnos – un cik maz varu iegūt. Tomēr – daudz: E Freimanis komponējis manam dzejolim mūziku…
Kā es tur būtu varējusi braši uzstāties, dzīvot!!! Es jau darīju – cik varēju. Tā tas vienmēr.
Un vienmēr it kā – varētu vairāk!
Inese aizbrauca uz Otavu – labi, labi ka viņa brauc priecāties, būt, dzīvot! Diena pavasarīgi skaista.
Man prieks par stāstu ‘Kalpone’ – domāju – ka tas labs.

Svētdiena 12. marts.   Laiks – saule – 7,6,5 zem.

Sērska, man ienāca prātā šis vārds, kad paskatījos sniegu kas ir saules apkausēts un uzsalis – spožs, sērska laikam bija tik stiprs apsalums, ka var iet sniegam pa virsu – varbūt arī tikai tāds kā tagad. –

Otrdiena 14. marts 1989.

Vakar saņēmu Ruņģes vēstuli – izsūtīta 6. martā, saņēmusi Artavu 5 martā?? 5 marts ir svētdiena?? – kurš maldās? Es vēstuli izsūtīju 4. martā, Artavu 28 febr. Kur tā Bundža likusi manu Artavu???
Nē, viņas vēstule izsūtīta 6. martā, rakstīta 5. martā un grāmata saņemta 4. martā. Tā – tad O.K. vēstuli viņa nav vēl saņēmusi, kad raksta vēstuli – pateic. par Artavu – O.K.
15. martā nosūtīju Ruņģei vēstuli vakar.

15. marts, trešd. 12 virs 0!

Inese no vakar pēcpusdienas – Toronto. Nupat ‘ziņu laikā’ pie durvīm zvana smalks kungs ar grāmatu un business card – prasa vai es – what the name – nevaru īsti dzirdēt kāds – bet nav mūsu. Es aiz ‘ķēdes’. Vēl runā un neiet un dod savu karti – un es pēkšņi noskaitos un blauks! Aizcirtu durvis, vienas un otras!
Varbūt labi tas nebija – bet tas nāca pats no sevis! Velnu – traucē, meklē citu vārdu un neiet prom un – ko?? –
Bet nejauki ir noskaisties.
Bet – es nezināju ka man tāds temperaments. Liekas man no blēžiem nav bailes – bet cik tas labi vai nē…
Tomēr nelāga dūša. Rumberga vakar atsūtīja Treji Vārti, tur mans stāsts – ‘Maza satikšanās’ – patika pārlasīt, atcerēties jūrmalu – ostmalu etc.
Šodien skaisti šūpo zarus egle logā. Un debesīs kāds rožains sajaukums – no pavasara.

16 marts ceturtd.

Vēstule no Induļa Freija, kundze ļoti slimo – vienas zāles sabojā nervus, otras zāles nervus izlabo, bet sabojā asinis – apstādina un iznīcina balto asins ķerm. augšanu – beidzot viņa slimnīcā un ar antibiotiku ‘barošanu’ vēnās patreiz tiekot uz ceļa – novājējusi, etc. So – grūti sāk iet dažiem.

21. marts, 1989. Otrdiena. Sniegā, bet maigs laiks.

Karte, pateicība par Artavu, no Gunara Saliņa. Ko viņš pāris vārdus saka – tas ir it kā būtu pieskāries otra glāzei un tā – ieskanas. Ieskanas. {in margin: Nezinu diemžēl kad varēšu [..]} „…itkā uz mirkli ar roku varētu izsniegties visam cauri.”
Jā – visam cauri, laikam telpai, dvēseļu svešumam. –
Sākumā teksts:

Erna Ķikure –
Jūsu Artava tik dzidra *
un it dzidra arī Jūsu Dzidra
Un Inese.
It kā uz mirkli ar
roku varētu izsniegties
visam cauri.
*arī angliski
              Paldies par dāvanu
              Jūsu Gunars Saliņš.

Un man šie pāris vārdi uzdzen sāpīgas ilgas – pēc šīs visam cauri izsniegšanās. Kur? Tur – ko rakstu. Ko Dzidra zīmē. Ko Inese stāsta. Un tomēr – tā grāmata tik ilgi gatavojās – jau it kā cits kas būtu radies. Bet vai ir? Vai es nerunāju tieši tāpat? Un – vai man ir jārunā savādāk? Vai Gunaram Saliņam mana dzeja ir ‘pieskārusies’, likusies laba? Artava Dzidra – vai dzidrums – ir labs? Nu to viņš saka mazliet lai ‘rīmētos’ ar Dzidru ir dzidra etc. „Uz mirkli it kā ar roku aizsniegties visam cauri” tas ir tas kritikas teiciens, bet kāds? It kā satvert, uzzināt, izsmelt uz reiz – bet vai to var? Varbūt nē, varbūt mēs neesam tik vienkāršas, kāds klasisks spēks ir Dzidrā un varbūt manī arī, varbūt pārāks īsums, lakoniskums, bet bagāts, diezgan savā – spēkpilns diezgan, nesagraujams tik viegli. Tā – es domāju.
Nosūtīju vēstuli – Ziņas par sevi kādai Ziņu grāmatai par emigr. rakstniekiem Birutai Abuls.

23. martā 1989.

Iesūtīš. termiņš 25. marts.
Ar lielu piespiešanos beidzot uzrakstīju prasīto eseju par sevi un rakstiem etc. Ļoti pretīgi bija to darīt – liekas tas viss tādas veltīgs, sadomāts darbs, kas mums rakstītājiem – nekā nedos. Bet – varbūt. Foto man nebija – un tās tur nav. Lai liek mani iekšā vai nē.
Rītu – zaļā ceturtdiena.
Viss sniegā, bet saule un lāstekas kūst.
Un nezinu kā, no kurienes – tāda viegla, mierīga, svētku izjūta pieskarās sirdij – liek lēni raudzīties apkārt, just mieru.

24. marts. Lielā (klusā) piektdiena.

Vakar un šorīt – kādas domas slīd prātā – nekad īsti it kā neesmu ticējusi, domājusi par to ka cilvēkus sita krustā. Šķita (nedomājot par to daudz) ka tas – leģenda, kaut kāda gandrīz poēzija, kā tās Kristus (noņemš. no krusta etc.) gleznas – kur cilvēka ciešanu nav. Tagad – savā 83. gadā esmu redzējusi, dzirdējusi par cilvēku tik daudz – ka tagad es varu ticēt ka cilvēki cilvēku (ar visu tā dievišķo) sita krustā.
Pasaule pūst un smird no cilvēku ļaunuma, vai varbūt – no viņa nelaimīguma?

26. marts 1989.   1. Lieldienu svētki.

Un – mana tēva nāves diena. Rītu – Ineses dzimšanas diena.
Saule ārā, 5-6 gr. un sniegs kūst, ielās jau nokusis, tikai dārzos un dārziņos kūst vēl. Domāju – atceros, izcepu ‘kūku’, tā sakrita, nezinu kad tā bija gadījies, bet ļoti garšīga. Sīpolmizās izvārīju 4 olas, brūnas un skaistas, vēl 1 ieliku vēlāk – lai gaišāka un lai vēl stāv 4 (krustā) uz galda, jo 1 Inese apēda, kā tas pienākas.

Domāju – atceros – redzu visus tos kas mēs tur sēdējām pie galda – un tagad viņu veļi man tik vairs varētu būt biedros – māmiņa, Austra, Jaša, pat Marija Muceiniece un Induss, kas atbrauca ciemos – Joku, Dauziņu, Miķelsonu – tantes un onkuļi – visi prom. Varbūt Arnolds ir dzīvs kaut kur. Kur?
Batragi vecie, un Jānis, prom.
Vilma? Kas kur, varbūt vēl kaut kur dzīvo! Kur es esmu aizdzīvojusi?? Šīs – manas 83. Lieldienas un es nejūtu ka es būtu mainījusies – ja laistu, ja ļautu – man liekas es ieietu tur pie galda – piesēstos kā agrāk…
Bet – viņi mani nepazītu, ja viņi sēdētu tur, tie kas viņi bija.

Atceros māmiņas balsi, kas kādā Lieldienu rītā teica –
„Jāapēd man arī viena ola” – un ņēma no krāsoto olu šķīvja – un tagad es zinu, jūtu, ko toreiz nezināju, nejutu – viņa bija viena, viena sevī, viena mūsu vidū, kas mēs triecām, smējāmies taisījāmies kastējāmies nemierā – nezinu kur. Viņa bija saklājusi galdu, sarūpējusi, salikusi – nu sēdēja klusa, viena mūsu straujuma vidū.
Mēs jau nepametām viņu, bet arī nejutām, ka viņa ir ārā no mūsu jaunuma. Tagad – es esmu ārā no Ineses un Dzidras jaunuma un es it kā nejūtu, nesaprotu to. – Jūtu un nesaprotu to. Šis te rakstīt iesākts grāmatu no nepareizā gala, tas ir no beigām. [……]

Šīs dienas atzīmju sākums – beidzamā lapas pusē. Un – patreiz – te nav vairs ko teikt. Manas 83. Lieldienas!!!! Pēc dažām dienām Inese lidos uz Brazīliju.
Šai dienā pirms 70 gadiem nošāva manu tēvu.
Rītu, pirms 47 gadiem piedzima Inese.
Gunars Saliņš (patiesi dzejnieks) raksta „Jūsu Artava ir dzidra un it dzidra ir arī Jūsu Dzidra un Inese”.

27. marts 1989.

9.30 am. Saule. +8 silts, kūst sniegs un ledus dārzā, bet te mūsu dārzā – sniega vēl daudz. [left: snow against window]
Nekā jauna nesagatavoju Ineses dzimšanas dienai. Tā – norunājām, netērēt naudu un kūku – kas sakrita bet garšīga – cepu vakar. Viss pilns lielā notikuma, ka Inese brauks uz Brazīliju.
Pēcpusdienā +16.
Pasēdēju brīdi ārā pie durvīm ar sauli sejā. Sēdēju tā ‘stīvā’ krēslā – garlaicīgi. Šūpuļkrēslā varbūt būtu labi! Un – kaut ko adīt!
Kūst ledi. Tagad apmācas (3 p.m.) Izlasīju Gabriel Garcia Markez – Love in the Time of Cholera – tikai liels romāns – nepatika, visumā –

30. marts, 1989. Ceturtdiena.

Bij sauss no rīta – tagad 12.30 mazliet snieg, slapjš. –
Inese tikko aizbrauca uz Brazīliju! Un ½ st. pirms Robērs atnāca viņu vest uz lidlauku, pienāca vēstule ka Inesei piešķirts 7.000 dol. no Quebec – artexib. etc. un lietai uz Brazīliju. Vakar viņa ‘lika eksāmenu’ uz nākošā gada darbu, šodien laimīga aizceļo, vakar arī turējusies droši – pieņems vai nē – tas kas būs būs.
Viņa nu būs drošāka visā!! Apbalvota.

31. aprīlis {marts}.

Nogulēju 8 stundas bez atmošanās!
Dienā aizgāju ‘šopīt’ uz Provigo. Tad uz tuvo Metro. Bija – enerģija! Mazliet strādāju uz comp.
Slinkoju – vēlāk visa lielā enerģija zuda, kur iet? Nekur! Tik tupēt un varbūt – rakstīt! Rakstīt un rakstīt – bez kā tas ko dotu…