3.{4?} febr. 1989.
Vakar bijām uz L. Centru – satikt Latv. latviešus. Labi bija dzirdēt viņu nopietnos vārdus. Es uztraukusies bez mēra iedevu savas grāmatas. Daudīšam 2, tas ir Artavu un Vēstules. Viņš kāri sniedzās pēc avīzes kas bija ap K+S vēstuļu grāmatu.
Šodien Inese viņiem uz hoteli (‘Holiday Inn Rišelieu’) aiznesa vēl savus katalogus, 4 latv. avīzes un 1 ‘Dienas un gadi’, jo vakar vienam latvietim netika neviena grāmata.
Braukšana – gara, agri vajadzēja atstāt sarunu daļu – bet bija jau arī ‘mūsu’ jautājumi pie beigām, varbūt viņi jautāja vēlāk un tas būtu bijis interesanti. Bet Inesei mašīna nebija iedarbināma un tā pēdējā brīdī braucām ar metro + taxi. Bijām laikā un tas bija labi.
Štauvers iedeva Ziņotāju – labu īsu atsauksmi ielicis arī un sludinājumu.
„Es pasakot – arī kaut ko!” Grāmata patikusi – izlasījis vienā vakarā.
Īstais latvietis no Latvijas – vakar mani pēkšņi, negaidot, kad viņš sniedza roku – mani pārņēma tāds saviļņojums, ka es tikko spēju parunāt, man balss neklausīja.
Kā īsti es viņa tuvošanos sajutu to es nevaru izteikt un labāk nemēģināšu to darīt – lai nenojauktu to izjūtu kas vēl dzīvo manī. Viņš bija pirmais latvietis no turienes ko es satiku, pēc 44-45 gadiem. Bet es nedomāju par to – tā bija viņa personības tuvošanās tādā veidā, kā tā bija – kas varbūt izsauca šās situācijas lielo aizkustinājumu.
5. februāris.
Aizkūlos uz St. Helen salu – skatīt sniega skulptūras. Neviena – neko neiespaidoja – izņemot latviešu – kas šķita simbols viņu dzīvei. Un itāļu – kas skaista – celtne. Kanādas – nepiemērota tēma sniegam – materiālam, arī it kā – vecmodīga ar sievietes tēlu vidū, banāla gandrīz – Bet – droši vien es spriežu partejiski. Kādēļ latviešiem tas ir sudraba mākonis, to es nezinu, es to nejutu – es jutu nocietinājumu, masu bez ieejas un izejas –
Nu mākonī nevar ieiet, tas nu tā! Bet mākons tomēr lido – šis ir ļoti smags mākonis – augšējā daļa brīdi saulē, tā gan sadzīvoja ar debess viegliem mākonīšiem – it kā uz mākoņa pusi – bet man tas tomēr nenāca prātā – ka tas būtu mākonis, izņemot ja to tulko pārnestā nozīmē – „mūsu mākonis”…
Man žēl – ka tik maz ar viņiem parunāju nobijusies – viss tik formāli tur bija.
Un Daudīšā es iemīlējos – kā lai citādi to saka. Jutu viņā tādu sirsnīgu maigu tuvošanos tomēr tik necerēti spēkpilnu un ar visu savu grāmatu un dzeju un nezin ko – es esmu out of life…
Steidzies, pasteidzies, laime Kad es vēl jauns! Steidzies, pasteidzies, slava Kad es vēl dzīvs! Kavējušās, tās kavējušās...
6. februāris 1989.
Vakar biju uz sniega skulptūrām. Šodien – velk sirdī – un es pazīstu šo trulo sāpi kas visu – gara un ķermeņa kustību – lēnina, nomāc, apstādina – gandrīz kā ‘nelaba dūša’ spiež kaklā un kāda doma kūda: kaut kas jādara, kaut kā jāpretojas (tam kas notiek) kaut kur jāsteidzas kaut ko saglābt!… Neko nevar saglābt. Notiek tas kam jānotiek, kā jau daudzas reizes, (kā visu mūžu, un pēdējās dekādēs – biežāk) – notiek, nāk – šķiršanās. Tā tad šie viesi no turienes man bijuši tuvāki, kā es to jutu. Bet jutu arī, I. D. tuvošanās ķēra tik pārvarīgi un negaidīti, ka tā vēl tagad tur kā ciešā aptvērienā, kā – valgā? Varētu teikt arī tā, ieslēdz kādā varā kuru es nepazīstu un – pazīstu.
Ja es kaut ko ļoti nevēlos laika iešana, tā aiziešana, kaut kā zemapziņā es to it kā iznīcinu, es sāku domāt, pieņemt bez īstas domāšanas, tik jau zināt – ka tas nenotiek. Tā reiz es ‘atliku’ uz nākošo dienu manas lidmašīnas izlidošanas dienu. Tā es tagad jau biju ‘atlikusi’ uz vienu dienu, viņu aizbraukšanu. Šorīt es domāju – rītu, vēl šodien viņi ir te, paliek te – bet nē, ir jau tā diena kad viņi aizbrauc.
Es – (vēlāk kā vēlējos) vēl piezvanīju uz hoteli – viņu istabas – neatbild, varbūt viņi vēl – ir tepat, staigā, tver šīs pilsētas labumus – bet varbūt jau prom.
Kam jānotiek tam jānotiek. Ko es varētu vēl teikt? Tikai laimīgu ceļu vēlēt. Manas grāmatas (izņemot ‘Kaimiņu’, žēl) aiziet tiem līdz. Manos dzejoļos ir viss ko es dzīvoju, ko domāju, jūtu, daru etc. Un 5 ‘Artavas’ aiziet līdz – tās daži tur redzēs, lasīs. Kas man tiek no tā? Tiek tas ko esmu kārojusi. Nu kas tad – tiek man no tā? Kāds apmierinājums, varbūt īsam brīdim, varbūt šad tad atgriežoties tam brīdim – un atkal – mans liktenis – kas ir un vēl būs arī citiem. Un tomēr, tomēr – tas ir nežēlīgi, es… Ko es? Es gribētu dzīvot tā spēka lolota ko jūtu atkal satiekoties, ko jutu arī citreiz un kas vairs nevar ņemt mani īsti sev līdz. Un tomēr – tomēr, es palieku arī tur klāt. Un es esmu priecīga, ka viņi lasīs to Ziemsvētku ābolu – Tā vienīgā proza tiem no manis, nu mazliet no tās – Ķik. + Sarm. vēstulēs. Žēl ka es aizdevu prom savu ‘Kaimiņu’ un ‘Gadus’ tam akadēmijas krievam – tādā došanas priekā… Kaut kur – vai Austrālijā, varbūt ir kāda mana Kaimiņa exemplārs? It kā – vajadzētu būt!
Kaut kas paliek manī no šīs satikšanās. Viņu skulptūra arī man kaut ko teica. Mēs ēdām viņu atvesto ļoti garšīgo, dzimtenes rupjmaizi. Apēdām. Vajadzēja kādu šķēlīti paglabāt! Nevar paglabāt.
Un tagad es vēl reiz mēģināju aizturēt notiekošo, paturēt kaut ko vēl, likt kaut ko nākotnei. Par vēlu. Telpa tukša, vairs neatbild. Viss prom jau.
Un man jāatraisās. Jāļauj lai aizslīd mirkli gūtais. Jāatkrīt savā vietā, savā agrākā vietā. Jāzina, jājūt – nav nekas tāds bijis kas jātur kā smagums plecos. Viss jālaiž iet viegli.
7. februāris 1989.
Saņēmu vēstuli no Guntas (viņu sauc Gunta ne Biruta. Biruta laikam bija Jaša māsa, un Marta un kā sauca trešo māsu? Nellija, nezinu – ) Austra mirusi dienu iepriekš manas vēstules pienākšanas. Savādi. Vai nevarēju pasteigties. Austra mirusi ar trieku 22 janv. (1989). Zigurds saslimis un miris 7. okt. (1988). Zigurda nāve droši vien sabeidza Austras veselību, paātrināja aiziešanu. Var domāt cik ļoti viņa cieta.
Savāds tukšums beidzot sāk apņemt visapkārt – Jaša, Austra, pat Zigurds. Mūsu māmiņa – visi prom. Un tāpat visi citi tur apkārt. Dauziņ tante, onkuls, Joku tante, Milda, Miķelsonu vecie droši vien arī, varbūt Arnolds vēl dzīvs? Un mūsu skolotāja Veronika Malta – (dēls Juris Malta bija miris Melburnā). Viss tur top tukšs! Tik meži, pļavas, upe pusaizdambēta, dūņaina, meži arī daudz izcirsti. Bet zinu kā tas ir – vienā vietā izcērt, otrā jau ataug un vasaras iet pāri un tie paši ziedi zied! Bet visa mūsu dzīve, tie cilvēki visi prom! Kaut kā vēl to neapzinājos līdz šim tik ļoti. Lai arī tik maz domāju par Austru – bet viņa tur bija – daļa no manas dzīves, no māmiņas dzīves, no mūsu visu dzīves.
Un kur Vilma? Skaistā meitene!
Stiliņš jau sen miris. Batragu Jānis karā nošauts – vecie sen pagalam. Kas ir Latvija man tagad? Koku zeme. Kam es sūtīju grāmatas? Savu dzīvi viņās? Svešiem. Un tomēr – bija gandarījums, it kā sevis attaisnošana, apliecinājums. Tam – jāraksta vēl tālāk cik var. Ķikuri! Ķikure! Tur no Ķikuriem upes malā – kas to zina? Kāds lasīs kādreiz. Ķikuru Bērziņš – lielinieku nošauts. Vēl viena meita dzīva. Un ja nu kādreiz tur brīvība (kāda gan tā varētu būt) un Inese un Dzidra tur aizbrauc, dzīvo pa vasarām tur! Savādi to domāt. Tik lielas pārmaiņas vai kādreiz varēs atnākt, ka tur būtu dzīve.
8. febr.
Aizgāju līdz Royal ielai, laiks maigs. Nemiers manī. Svaidos kā zivs izmesta sausumā, jūtot dzīves spēkus nelietā aizejot. Kā būtu tos lietā likt? Kur esmu maldījusies? Kur vēl maldos? Nedzīvoju dzīvi. Bet kā būtu tā jādzīvo?
Domāju par Austru.
Izglabāja bērnus pa Sibīrijas grūtumiem, uzzināja ka vīrs aizgājis ar citu. Mēģināja vēl kādu sadzīvi ar kādu cilvēku – bet laikam – nebija nekā laba.
Tad dzīvoja, pūlējās, strādāja cieta pie bērniem. Pie Guntas, kur ass meitas vīrs. Pie dēla. Un tur bija labi. Un tad – viņu paņem nāve, agri, pēc neizdzīvotas dzīves – varbūt arī ne visai laimīgas – tomēr – kādas Jāņu dienas kļuva svinētas – dzīvotas.
Un Austrai – pilna dzīve šās visu grūtumu un pa brīžam arī laimes. Jaunība – pirmie laulības gadi – tad viss ievainojas pamazām un beidzot briesmīgais sāpju gājiens prom vienai ar bērniem, maziem. Ārprāts ko politika, valsts, velns zin kas – dara cilvēkiem.
Un tad – viena, viena tur mazā mājiņā ar sunīti, dēlu apbedījusi viena, līdz krīt! Nežēlīgā, pilnā, lielā dzīve. Vakars, nakts. Varbūt zvanīsim Dzidrai. Tukšums, tur no Ķikuru puses, no Latvijas no visas bijušās dzīves.
Piektdiena 10. febr.
Nosūt. vēst. Dzidrai.
Nospēlēju māsai vienu gabalu no Šūberta, lēnām, ar dažām kļūdām piesistām gurdumā domājot par tām skaistām dienām Ķikuros.
Salocīts nolikts viss kā kāds skaists audums. Salocītas arī tās skaistās segas Kas skapī gulēja viesus gaidot Kas viegli silti maigi sedza Un jaunības straujumā mēs Maz par tām domājām, tomēr, Tomēr rokas tās ņemot juta Cik daiļi mēs sedzāmies ar mātes Austām pūra segām! Ko Dievs dara ar visām šīm dzīvēm Izdzīvotām, salocītām, noliktām? Kur tās liek? Kam tās rāda? Aiviekstē mākoņi spoguļojās, Krastos mēs staigājām, saucām pēc Laivas, smējāmies, tīkāmies.
Domāju spēlējot lēnām, it kā Austras balsi līdzi dzirdot, domāju par agrām bērnības dienām, par mūsu kopā dzīvotām dienām, augot, dzīvei atveroties – ilgi, mierīgi dzīvojot –
Un tad arvien straujāk ejot, ziedot, dziedot – dziedot Austra staigāja, kopa māju, pūru locīja, steidza.
Tur pagalmā viņas soļi ar ūdens nēšiem, ar piena kannām, ar puķēm
Ar dejas soļiem pagalma vidū, dažos ļaužu svētkos, darba un atpūtas svētkos pārdejoti.
Un tad – viss brūk,
Došanās tukšumā, grūtās briesmās, sāpēs, ciešanās, badā, neziņā.
Un tomēr atgriešanās, kāda miera diena ejot sāpīgā atmiņu priekā pa Ļaudonas – Sāvienas lielceļu.
Ak, māsiņ, māsiņ, vai es ko vēl būtu Tev varējusi labu teikt, darīt, būtu – pamodusies no šīs iešanas diendienā, it kā tā būtu mūžīga.
Jā, to sakot – es iznāku te atkal ārā no tā
No Ķikuru zemes
Kur tagad viss tukšs no
Tās dzīves.
Citi, kādi kaut ko vēl atrod
Tur, dzīvo, bet vai ar to
Gaišo, spēkpilno valdīšanas sajūtu?
Mūsu māmiņa arī bija melnu nakti izgājusi – mēs tikai gaismā vien staigājām, mūs tik vien tā glabāja.
Tu esi tagad pie Jaša, pie
Māmiņas, pie sava dēla
Jūs esat kopā.
Varbūt tas klusums kas
Man sāp, jums nesāp
Varbūt, varbūt…
Kā varētu zust tā gaisma
Aiviekstes krastu dzīves
Gaisma?
Jums visiem būtu jābūt
Kopā ar to, kaut kur…
Sestdiena 11. febr. 1989.
Vakar piezvanīju Štauverim – grib likt Ziņotājā kādu manu dzejoli. Interesanti kuru viņš izvēlēsies. Varbūt ‘Vīziju’? Ziņotājs ar viņa kritiku iekšā ir nosūtīts Dēliņam un Zariņam. Labi! Un sarunāju telefonā – sūtīt pa 5 grām. 2 grāmatnīcām.
Nedaru nekā. Nevaru norimt. Dumji.
Es zināju, ka es dzīvoju – no niekiem, bet es nezināju, ka nieki ir tik ļoti – nieki. Vai tie man vēl varēs palīdzēt? Ja es vēl gribu dzīvot – tiem tas būs jādara.
Es raudu par jaunību Tavu Un savu... Tās apraktas bija jau sen Bet viņu zaudējumu jūtu tik nu Kad Tu vecuma nespēkā aizej. Kā šo zemi var atstāt tik jauni Kā Tu un tie citi Kas manās atmiņās staigā? Un tikai tagad, tagad kad Tu aizej Es zinu, ka man jāsaprot tas jāzin Ka viņi visi ir prom. Mūžības vējš šūpo viegli Dažus zāles stiebrus kluss. ––––––––- Un Dali, Dali arī ir miris (Mūžīgais dzīvotājs). Ap mani vēl ir gaisma Un es dzeru, dzeru vēl to (Bet tikko es atmiņās skatos Tur staigā kāds Tur staigā kāds kas ir miris.) Ak, vēl ir viens te Un vēl viens Kas vēl zied kā roze Vēl zied kā rožu krūms. –––––––––––––- Nu Tu sāc runāt Savu grūtumu izrunāt Nolikt zem labiem vārdiem Zem vārdiem to paglabāt Lai gaisma mirdz tīra Lai to redzu To redzu un skatos vēl. ––––––- Vai kļuva vieglāk? Sev prasu Vai redzu dzīvus ap sevi? Tā ir labāk, labāk Gaismā kad dzīvus redzu.
Svētdiena. 12. febr. 1989.g.
Arvien vēl silts –
Šodien debesis atdeva man dzīvot jēgu. (Dzīvot – puslīdz normāli).
Debesis ar dažiem balt. mākonīšiem un šorīt uzsnigušais nedaudzais sniedziņš, bija tik mirdzoši balts viss, gaismas, lielas gaismas pilns – tāds kā es stājos, skatījos un atbrīvojos no pārāk tumšajām žēlabām pēc bijušā laika.
Nācu mājā, devos pie comp. pārrakstīt dažus dzejoļus.
Atradu vienu vārsmu tagad 18 janv. rakstītu – kas rāda, ka esmu no saules atmiņu balsi dzirdējusi. Pēc pāris dienām Austra ir mirusi. Man viss jāpārraksta komputerā – arī tas sapnis un nav vairāk daudz par visu zaudēto jādomā.
Jādzīvo, jādara vēl, jāraksta. – Domāt par bijušo daudz nedrīkst – tur atmiņā katrs zāles stiebrs, viss tik dzīvs, cilvēki, to balsis, par to domājot tā zaudējums aizēno šās dienas dzīvi. Šī dzīve – jādzīvo. Vēl jāsteidz izdzīvot.
Pirmdiena. 13. febr.
Nosūtīju 2 grāmatnīcām te pa 5 grām. katrai – un Nelsonam – tās pašas 5 vienā pakojumā maksā 4.30, citā kastē – 8.60. jāsaprot pakot viegli!
Šodien man pēc vakardienas garīgās noskaidrošanās – ir atgriezusies arī fiziskā enerģija.
Tikai – ko rakstīt. Kā parasti – nevar pieķerties pie nenobeigtu, šā tā, iesāktu rakstu kaudzēm. Un jaunas iedvesmas nekur nevar rast. Gaidu – no debesīm… Gribētu būt jau Austrālijā… Gribētu lai te būtu jau vasara… Gribētu, gribētu…
Gribētu lai grāmata atstāj tik labu iespaidu uz daudziem, kā uz Štauveru pāri. Gribētu lai tā ir – real success! Shockingly loud event, lai es pieceltos, lai visu varētu savākt droši, iespiest grāmatas… Par ko? Par dzeju? Par ‘dzejolīšiem’? – Kā tos sauc labie ļaudis.
Gribētu atsperties pēc pazemīgās vergošanas. Kādas īsti?? Klusās iešanas un iešanas. Citādas nav.
Īstenība, nopietnā, negrozāmā, beidzot man ir parādījusies vaigu vaigā un mana daudzinātā illūzija sarāvusies maza maziņa.
Otrdiena 14. feb.
Vēstule no Kreišmanes.
Tik Vieglām vārdu saitēm Pie draugiem pieturos.
17. febr.
Vakar nosūtīju vēst. Dzidrai.
Šodien negāju ārā – auksts ļoti.
21. febr. Otrdiena. Snieg, silts, ‘uz 0’.
Vakar nosūtīju vēstuli Gubiņai.
Aizvakar – sagrāba sāpe mugurā (kājā līdz lejai arī) – pieceļoties no krēsla, tāda, ka gandrīz – ne kustēt! Nepārgāja viegli. Vakar – labāk. ‘Cēlu kājas’ gultā guļot, pēc Ineses padoma. Šorīt – sāpes nav – bet liels nogurums. Biju ilgāk zem karstas dušas. Šī pēkšņā sāpe – jau otru reizi tā – pēkšņi, no nekā. ‘Sirdī mazliet velk’ – bet ne stipri. Tā jau tas ir ‘vilcis’ gadiem, šad un tad un arvienu. Elpas pietrūkst ja intensīvi ar piespiešanos gribu ko lasīt – ātri izlasīt, un ir par daudz ko lasīt.
Vēstule no Rubenes.
…Un ja tas dzīvos, atraisīsies
Pār dūņām uzziedēs kā ūdens zieds!
Negribu šķirties no dienas Gribu atstumt nakti kā vārtus Kas slēdzas ciet. Likums valgos sapin Tam jāpadodas, jāņem ar mieru. Negribu šķirties šīs stundas Šķiet viņā kāds kodols slēpts Neatklājas. Varbūt ja meklētu apkārt Atrast no cita ceļa...? Nezinot jāatdod naktij Kas atminēts šķita jau drošs.
23. febr. 1989.
Nosūtīju vēstuli Freijiem ar jātnieku kas pienāk pie mērķa, karājoties zirgam kaklā un ar cilvēku kas pienāk rāpus pie mērķa maratonā!
No vakardienas te – Mägi! [left]
24. febr.
Nosūtīju Artavu Kārlim + Birutai Zvejniekiem.
25. febr. Auksts.
Magi te. Vakar vakariņās arī viņas draudzene Merin (?) un kungs whats his name, Lorēn? (Raudātājs fibre skulptors).
Illūzija, tava žēlastība ir liela. Maigām rokām tu aizstum reālo. Tu atver plašumus un dziļumus Stundu plūsmās slēptus. Atver robežas starp būt un nebūt Jo viss ir būt – tavā valstībā Tik zināt – neatmosties.
28. febr. Silts.
Vēstule vakar no Ruņģes. Viņi nezin nekā par Artavu. So, mana daiļā ledija nav grāmatu ievērojusi. Tas viņas pašas ‘neattīstības’ zīmogs. Jeb – varbūt Ruņģe izliekas nekā nezinām – lai nav jāpērk. You never know! Atsūtītas anketes kas pildāmas lai iekļūtu emigr. autoru sarakstu grāmatā. Labāk būtu drukājuši grāmatu ar mūsu darbiem ne to mūžīgo kad dzimis, kur dzimis? Bet – varbūt varbūt tā tas workij! Un Rīgā pagaidām ievērojot tikai vecos, jau tur agrāk pazīstamos. Te nu bija – ka iespiedīs katrā ziņā 2 dzejoļus… Never mind. Varbūt – vērsies pamazām tie vārti un – cik galu galā – tas dos?
Šodien (28.II.) vēstule un kritika no Rumbergas. Viņa manu dzejoli Tālsaruna – salīdzina ar – pērli! Tas esot viņas mīļākais dzejolis. Tas man ļoti aizkustināja – jo tai dzejolī es tik ļoti centos izteikt – ‘taisni to’ – kā jūtu tālsarunu – parasti tas bija ar Dzidru, kad mēs vēl tik reti atļāvāmies sarunu no Austrālijas.
Atbildēju Rumbergai tūlīt, jāsūta bija arī tūlīt kritika viņai atpakaļ – lai to var likt Tr. Vārt. Mana vēstule bija varbūt pārāk ‘jūtu pilna’, bet lai. Es jau vienmēr par daudz apsveru katru vārdu ko saku.