1989 Kanādā Montreālā – Kalgarijā
1. janv. 1989.
Vakar (sovietu) hokej vienība Dinamo Rīga (uz T.V.) spēlēja pa gadmiju laiku – mēs gaidījām jauno gadu ar Inesi – un arvien uzgriezām hokeju sacīksti, Rīgas vārtu sargs Arturs Irbe! Viņš uzvar 5-3 Los Angelosu Kingus (ar Greckiju). Irbe, Irbe – Rīga, Latvian line – skanēja no T.V. Visu laiku un līdz šim jauna gada rītam – kā kāds silts laimīgs vilnis tas viļņo pāri Irbe!
Labā laikā šī grupa ieradusies.
Mazais Irbe – bija labs!
It kā viss atdzīvojies būtu, it kā
Celtos no turienes atkal dzīvs –
Mūsu stūris, mūsu pasaules daļa
Mūsu zeme, valsts, existējoša, dzīva.
Irbe un viss cits – lauki, meži
Ceļi, jūra, cilvēki.
Irbe! Irbe!
Kā bija tā dziesma –
Negul’ ceļa maliņā
Garām brauks lieli kungi
Ieņems Tevi karietē.
Irbe guļ ceļmalā (Irbīt gulēj ceļmalā) Liela ceļa maliņā, liela ceļa maliņā Garām brauca lieli kungi Ieņem viņu karietē??
Ir jauna gada rīts Un domas neapstājas Kā putnu spārnos jūk Irbe, irbe. Irbīt guļ ceļmalā... Negul ceļa maliņā. Domas meklē senos ceļos Nevar atrast bērnu dienu Vārdos pajūk Putnu spārnos Irbes spārnos dziesma pajūk Irbe atnes savās jausmās. Irbīt gulēj ceļmalā Traucēj manu kumeliņ.
Nobeidzu ierakstīt komputorā – Apricottree – angliski. Grūts nepatīkams uzdevums tulkot manu ‘zemteksta’ pilno stāstu.
2. janv. 1989. Snieg, 5 zem. Kluss.
Viss zem sniega, viss apsnieg, aizsnieg Pēdas iejūk, zūd aprokas, ieplūst Sniega tukšumā, aukstumā, aizmigšanā. Gaidīt var velti, ilgi, lai atrok, lai Atrod lai atdzīvina, nav kas to lai dara. Klusums un tukšums vien pati dzīve nu laba kā siltā alā. Kur iet, lauzties caur tukšumu? Apliedi kā kurmis savu dienas ceļu Un atgriezies, neatzīstoties cik veltīgs Gājiens bijis, tik vien kā – zini ka Esi dzīvs, ka esi kustējies. Un Tu? Tu esi rādījies Un tik daudzos veidos Ka esi pazaudējis savu Īstenumu, savu pirmsākumu Kā pēdas iejūk, zūd aizsnieg Tā esi mainoties izmainījies Nebijis rādies.
6. janv. 1989. 17 zem 0. Saule.
Nosūtīju $12 + karte + ‘Artava’ Lūcijai Kalniņai.
8. I. Svētdiena. Šodien – līdz 5 virs 0.
Sniegs pazūd, ūdeņi visur. Bet tagad vakarā – ir atkal ap 0 – un viss žūst.
Vārdi rosās kā viļņi uz krastu nākdami Un neatnākdami. Tu daudz svešās sejās zudis Kā vairs par Tevi dziedāt? Bezskaņu, bezkrāsu ikdiena noklusina, aizsedz visu.
9. I. Pirmd. -5 – uzsalis!
Nosūtīju pa 1 ex. Zariņam (4 dol??) un Gubiņai.
10. janv. 1989.
Nemiers. Drūme. Tukša galva. Kūtrums. Šausmīgs kūtrums, negribēšana kaut ko darīt. It kā meklēju – kaut Freimanis kaut ko teiktu, labu, atzītu.
Mums te tas ir tā –
Kur nauda pieduras tur viss iet, brūk kopā. Nekad profita. Vienmēr piemaksā. Vienmēr – nepatikšanas. Pazemojumi. Slikts gara stāvoklis. To hell with it!
Tagad jūtu, cik liels, labdarīgs, dzīves saglābējs spēks tas bijis – ‘šis atspīdums stiklā’. Tas ir pagaisis. Esmu to pazaudējusi pārāk aktīvi meklējot tā tēlu ielās, cilvēkos, sejās – iedomājoties, pieņemot savādumu, svešumu – liekas to viņa vietā, domājot ka tas ir tas, viņš, tuvāk redzot savāds likdamies – līdz īstais (sākums) ir pazudis, un laiks saldams neļauj pie tā atgriezties. Jūtu – cik daudz spēka tas devis, kas tagad atņemts liek sabrukt, nolīkt, kā zirņa stādam kam atņemts balsts. Tā nedrīkst būt, jāsaņemas, bet kur balstīties? Vai tas pats pro forma jāmeklē? Jāzina tā vērtība un no šīs zināšanas arī jāsmeļ spēks.
17. janv. 1989.
Vakar nosūtīju vēst. Kreišmanei un Dzidrai.
Naktī it kā sniegs būtu snidzis Durvīs nāk balta gaisma. Te, it kā kāds būtu nācis Dažas pēdas viegli vīd ceļā.
12. janv.
Aftermath – atāls. Jāpatur prātā tas senais vārds. Tāpat kā artava. Un vakar, traks ienāca prātā – ālava! Tā nu nebūtu tīkama sakarība ko artava varētu izsaukt. Bet cik to cilvēku vairs – kas zinātu vārdu ālava? Atālu – varbūt vēl. Un – tole? Tole – bezragiem govs, vai atliektiem ragiem.
Mans avots Tu Kas dienām veldzi dod Lai nakts ziedus neizdzer. Kad gribu aizbērt to Jūtu – tu labais spēks Kas ceļā soļus balsta. Un izsīkst viss Ja gribu aizbērt to.
Kā balsis nāk līdz šiem vārdiem – Jaša, visvairāk Jaša balss, mammas balss pa vidu tad visas citas Vilmas, Batradzienes. Austras balss klusē. Varbūt tik dziesmā ieskanas. Viņa laikam bija klusa. Mēs viņu noklusinājām, daiļo, noskaudām, nobaiļojām – ka tik labi vien tik skaistam!!
Ak, dzīve dzīvīte dzīvotā, nedzīvotā.
Te viss kļūst pelni Tik Tavs solis kad Uz manu pusi nāc Sēj, audzē zaļu zāli, kokos, debesīs.
Vēstule no Rumbergas. Kādēļ ievads angliski? Man nebija nācis prātā, ka kāds tā varētu jautāt. Un – gandrīz tad – grūti atbildēt.
13. janv. 1989. Piekt.
Nosūtīju vēstuli Rumbergai (iespējams – ka ar nepilnīgu marku…)
14. janv. 1989.
Janis’a [left] viesojas te no vakarnakts. Inese vakar un šonakt – out.
Man vakar un šodien un jau agrāk briesmīgi nelāga sirds darbība un elpas trūkums. Nevaru gandrīz kārtīgi nemaz lasīt. Taisni lasīšana smacē nost.
Un šovakar, viena – domāju, ko darīt, kā atpūsties – un ‘izspēlēju’ 2 Scrabble games un sirds mierīga, elpas netrūkst. Tikai pāris reizes sagrāba, kad nepacietīgi kaut ko meklēju.
Nu?
Vai tas tikai nervu satraukums? Šodien noliku vizīti pie daktera! Vai tas būtu arī sakarā ar acīm – ar lielo piepūli lasot??
15. janv. 1989.
Mazliet sniegs snidzis. Silts – ap 0.
Izspēlēju 2 Scrabble – bez elpas trūkuma. Tā tad – lasīšana prasa daudz enerģijas, visvairāk no visa ko daru – apmēram tāpat 40 min gājiens (līdz Provigo) steidzīgs sākumā… nogurdina uz ilgāku laiku, mazliet savādāk kā lasīšana. Lasīšana – bez elpas.
16. I. 1989.
Pirmd. 5 – kluss.
Nogurums. Avīze ‘la Press’ man smird jau otru reizi to jūt – un sāku domāt vai mana bezelpas klizma nav mana vecā alerģija – šoreiz pret lasīšanu, spec. avīzi + visu kas te liekas nelabs un par to – ka baiļojos – vai reiz aizbraukšu uz Austrāliju. (It kā tur būtu viss dzīves stiprums.) Ja alerģija – tad jāturas prom no tā kas it kā – sāk jau smirdēt no mana pretīguma pret to, no manas tā neatzīšanas. Jāvaldās. Jādomā par labo. Jāmeklē labās domas par visu.
Ziemu es vairs nevaru ciest tādēļ ka tā ir (it kā?) šķērslis tikt uz Austrāliju. Tikt ārā no šīs svešās apkārtnes kurā nevaru iekļauties. Pat dārza kopšanas izredzes vairs neiejūsmina – jo tur arī būs nejaukā cīņa ar vāveri, ar netīru zvēru. Un lai pasēdētu tur pie galda – tur vēja ceļš iet pāri kā pastāvīga straume – redz to tagad vislabāk kā tur notīra sniegu, vienmēr viss kails un krūma (ceriņkrūma) zari vienmēr uz vienu pusi noliekti – līdz lapas beigtas –
To visu (muļķīgi, kam?) rakstot elpa noskaidrojas – lasot Press – pilnīgi aizdambējās pat ‘nelaba dūša’ kā uz vemšanu un reibonis ir jau manīts.
Un šī iela un apkārt tai – tā nostaigātas ka nedod vairs atvieglinājuma garam.
18. janv. 1989. Lēns, silts.
(Ir iekš poēma folder ‘Daudz dzejas’ – un citi ‘Siltā maize’)
Maigi aiztinusies Aizmākusies ziemas saule Kailos zaros Zemu jumtos apstājusies Tālu tālu senu balsi Tikko sadzirdami ierunājās: „Vai Tu atceries?” Atcerējos un sirds sasila Īsu aizmākušos ziemas brīdi. Sila atceroties Bērnu dienu balsis Tālās saules pilnās balsis. Aizmākusies ziemas saule Maigi ierunājās. Ak šīs tālās mājas Laikā nogrimušās.
Nosūtīju vēstuli (pateicību par čeku) Skaidrītei Rubenei.
Šodien es jūtos kā no kapa piecēlies – tikai pāris reizes elpas sāka pietrūkt un spēju – nomierināties. Un aizgāju uz otru Metro – puslīdz viegli. Un māja – labi!
Vēstule no Gubiņas un no Gordona.
No Gub. jautājieni – kādēļ angļu un pārāk dārga salīdzinot ar ‘mūsu grāmatām’ bet vai nevarētu salīdzināt arī izdevuma kvalitāti??
22. janv. Svētdiena.
Cilvēki strādā – izved sniegu no pilsētas. Šogad tikai otro reizi. Pag. gadā līdz šim laikam tie bija veduši jau savas septiņas reizes. Šogad – viegla ziema, maz sniega, maz sala. Vēl viss nāks. Var nākt. Cilvēki strādā. Izved smagās mašīnās sniegu no visām tūkstoš ielām!
Tu iesi? Atkal iesi? Novaldies. Valdīties Ir maldīties Kad dienas sarukt sāk Nav laika valdīties. Vairs rimtībā nav spēks? – Tik grēks, grēks? Piebijušās grēks. No valgiem Tu vaļā lauzies.
24. janv. 1989.
Vakar vēstule no Freijas. Viņu sirds nervu tabletes pataisījušas – ‘traku’. Es vakar biju pie daktera – liekas nekas liels nekait, augstāks asins spiediens, kāda artērija nefunkcionējot elektriski – (nelietojot elektrisko … ko?) ejot, plūstot tam apkārt? Bet tas – nekas ļoti bīstams – Tā viņš saka. Un nedod pilles – tās maitājot garīgo funkcionēšanu. Es biju priecīga – pārnākot atrodot Freijas vēstuli ar ziņām par medikamentu ļaunumu tieši tā, kā mans dakteris teica. Viņš ir īsts sweety – Bet kas man īsti bija noticis (kādu labu nedēļu atpakaļ) kad es nolēmu iet pie daktera. Man bija – tiešām ļoti ļauni – nemaz lasīt, elpas nav, vakarā un naktī sirds: vibrē, stājas, neļauj gulēt ne šā ne tā. Arī naktī nenomierinās. Un tad – sāku mazāk domāt, uztraukties, mazāk būt nepacietīga, mazāk domāt par to – ko kurais teiks par grāmatu etc. – sāku spēlēt Scrabble bez domāšanas – un viss ir pārgājis. Jūtos tāpat kā agrāk.
27. janv. 1989.
Kājā kāds muskulis nejauki sāpēja 2 dienas. Vakar gāju karstā vannā – tas bij ‘piedzīvojums’! Mirkt ļoti siltā ūdenī ar kādu ‘skaistuma eļļu’ kas viegli kniebj un knubina, vēlāk kad jau zem segas – bij sajūta laba – bet tad – svīšana un gandrīz saaukstēšanās. Mainīju nakts kreklu (rīta pusē, salstot mitrajā) un – izglābos, bet ja kāja ir laba un labāka – tas ir no ‘klogu’ nēsāšanas – kādi pēdas kauli bija izšķobīti ar plakano zābaciņu staigājot. Šoreiz labā kāja cieta. Agrāk bija arvien – kreisā. Labi ka laikā aptvēru kas par lietu – ieliku arī zābaciņos pēdas pacēluma plāksnītes. Un – šodien līdz tālajam Metro un atpakaļ – un viss gandrīz pilnīgi kārtībā.
Tikai galva negrib strādāt. Absolūti – nezinu ko, un negribu neko domāt to – rakstīt. Nav nekāda ārēja ierosinājuma. Dakteris ir personība par ko varētu rakstīt. Bet ko? Tikai ‘portretu’? Jā – to varētu. Bet tad būtu jāzina vairāk. Varbūt jāizdomā.
Lasu Joice Carol Oats – ‘The Poisoned Kiss’ – neiet pie sirds. Lēta manta. Man vajaga tādu ko – kam kādu brīdi var just līdz.
Tad viņš sēd man pretī aiz galda un mēs runājam par visu. Par laiku, par dienas laikrakstiem, par valodu, par kādu vienu valodu. Viņš saka – „tā pārņem visu pasauli”. Varētu tā runāties ilgi. Bet jāzina ka laiks kā visur, arī te, ir ierobežots. Nāks brīdis, ja izplūdīsim vārdos par ilgu, par reti, kad viņš celsies, vai tikai viņa jautājiens celsies – kas, kādēļ?…
Viņš ir mans sargs, mans padomdevējs. Viņš ir mans glābējs. Kādreiz viņa balss saka: „Jūs tiksiet no tā ārā…”
Un es domāju – kaut viņš vairāk par to neteiktu ne vārda. Vairāk neko. Tas ir tik ciets, drošs apliecinājums tieši tādēļ ka tas ir tik īss, galīgs. Un viņš klusē. Domā.
Viņš tālāk nesaka par to ne vārda. Un viņš top mans glābējs. Debess sāk skaidroties.
Viņš ir mans draugs. Viņš ir draugs. Tēvs. Sen aizmirstais un tomēr nekad neaizmirstais tēvs.
Viņš ir dzīvs, jauns, cilvēks. Viņa acis raugās tieši manī visu laiku. Un es raugos viņa acīm pretī. Es spoguļojos viņās, izbaudu dziļu apmierinājumu. Laimi, ko es tikai vēlāk īsti apzinos. Tas ir – konstatēju un arī ne pilnīgi. Šī sajūta ir neikdienišķa un tai nav īsta definējuma. Es nododos tai netraucēti, lielā izsalkumā. Tas ir reti dzīves dienās, ārā, pasaulē, kad tā var raudzīties svešās acīs, tā silt, izsilt, sasilt, atpūsties, atkopties. Citur tas ir bīstami. Vai te arī? Man tas nenāk prātā. Ja viņš raugās pretī tādā drošā mierā tad viņš zina. Es sekoju viņa atļaujai. Viņš ir vairāk kā draugs, kaut kas vēl cits. Kaut kas kā bērna iekārojums? Dzīves smagumā pagurušā iekārojums?
Kad viņš nostājas man pretī, tuvu un saka – „skatāties mierīgi, nemirkšķiniet, skatāties taisni…” Es mazliet sastingstu. Ne no tā, ka es stāvu līdz pusei gandrīz kaila, ķermenis neņem te nekādu dalību, ne viņa ne mans, es sastingstu no viņa acīm tieši pretī tik tuvu, no viņa garīgās personas, jā nu tad arī viņa seja, viņa acu gaismas pilnā seja, ja tā ir tik tuvu tagad, kas ir agrāk parastajā divu cilvēku sarunas laika attālumā… apbrīnota, paļāvīgi izjūtām spēlējoties – iekārota… viņa balss saka „skatāties uz manu degunu, tā” viņa teiktais nostabilizē, izdzēš manu mazo reiboni. Skatos uz viņa degunu. Tas ir glīts, smalks deguns, mazliet smails.
Varētu izteikt tam komplimentu bet katrs sāņus izlēciens mūsu domās vai vārdos varētu jaukt harmoniju.
Viņš ilgi uzmanīgi ar mazu instrumentu izbada manu labo aci.
„Tas nav nekas bīstams” viņš saka. Man kļūst viegli. Es zinu, tas nav – vēzis. Vai tur manā acī tāds varētu būt, to es nezinu, es zinu tagad ka tas tur nav. Katrs no mums zina, atbrīvojuma, atvieglojuma no vēl nemaz nejustām bailēm, dzirdot šos vārdus.
„Tas ir kāds asins plankums. Tas cerams, neaugs lielāks…”
Pēc brīža, noliekot savu instrumentu viņš vēl piebilst „tas – arī nezudīs.”
Ziņa nav nemaz tik laba, kā tā viņa mierīgajā vēstījumā šķiet. Tā tomēr nomierināja.
Citreiz, citā bet līdzīgā situācijā, viņš aizmirsa teikt „skatāties uz manu degunu” un viņa seja mirkli izgaismojās iekārojuma ugunīs. Īsu mirkli, pamirdzot kā atmiņa par kaut ko, varbūt neiegūtu vai tomēr iegūtu, tāpat kā iegūts šinī aizslīdošā mirklī.
Viņš mans dakteris. Kad es aizeju no viņa es vienmēr ilgi domāju par viņu. Ir gadījies tā, ka vairākās reizes pāris gados meklējot ārsta palīdzību, pie viņa ir beigušās – laimīgi, bez bailēm kā būs, kas notiks? Vainas nav bijušas lielas. Vai arī – esmu samierināta paklausīgi sadzīvot ar tām. Šis mans dakteris tā paliek mīlestības gaismā. Es atceros ilgi viņa seju, acis, kustības, balsi, vārdus. Es vēlos viņa tuvuma. Man šķiet es samīlos viņā, iekāroju viņu, bet kad es sāku izdomāt, iztēloties kādu situāciju kur un kad un kā es viņu varētu satikt – es jūtu, zinu, ka nav cita veida kā es viņu varētu iegūt. Viņa personības šarms zūd, sabrūk, ja es viņu mēģinu iedomāties citādi, kā daktera lomā.
Viņš nevarētu būt mans mīlētais, iemīlētais, ne īsti kāds draugs. Viņa personas tagad jūtamais siltums, gaišums pat iekārotais daiļums zūd ja atņem tam viņa daktera lomu, atmosfairu.
Viņš man ir ļoti tuvs savā noslēgtajā attālinājumā, savā – distancē.
„Distance is the soul of beauty” saka kāda sieviete (rakstniece). Viņa to saka arī par šo daktera un pacienta situāciju.
Beatuy? To var izjust kā tādu pirms sākas nenovēršamā nopietnība. Jeb vai tai arī varētu palīdzēt mans dakteris? Varbūt. Tam uzdevumam viņš arī ir. Viņam – jābūt.
Savā personīgā (datora radītā) grāmatā es to varētu likt. Jāpārbauda tomēr vēl – tā absolūtā patiesība, vai tā ir pateikta.
Skumīgi paliek domājot, ka dzīves vairs tik maz. Viss iet garām. Sēdēju šodien īsu brīdi parkā uz sola – (tas vēl dziļi sniegā, bet saule…) – cilvēki iet garām – daži uzsmaida.
Jā – divi ļoti siltas dienas, sniegs, kas pienāca daudz – kūst prom, sevišķi ielās kur to aizved, samin, nobrauc. Parkā – sniegs un saule un ‘pavasara debesis’. –
30 janv. 1989. Pirmdiena.
Nosūtīju vēstuli Freija kundzei.
Piezvanīju centram – atbildēja Štauvera kdze. Pateicās par grāmatu – esot skaista! Ir te iebraukuši no Latvijas vairāki (6-7) latvieši uz sniega festivālu – piekt. būšot tie centrā! Tad būtu gan jāiet man arī!
31. janv. 1989. Otrdiena. Uz 0!
Vakar piezvanījām Dzidrai – Tālis tikai mājās, Dzidra – for swimm… Tā tad – abi O.K.