Augusts 1989 (Ķikure/Kikure)

2. augusts 1989.

Inese tā nocīnās ar manu grāmatu, ka mēs jau esam bārušās – es domāju ka tik perfekti nemaz nevajadzētu – bet laikam jau tā ir labi un labāk.
Vakar – jau salika diskā – pa lapām, vēl šodien ‘priekšlapas un pēclapas’ un vāks – tad nesīs nodrukāt uz lāzera – un tad viņai vēl būs jāapgriež lapu lielums un jāsalīmē uz lapām, pa 2 lap.puses uz katras – un tad nesīs taisīt grām. gatavu.
Dažu brīdi man liekas tā grām. ir rakstīta labi – citreiz – nē. Atmiņu lieta. Un tomēr – ne tā vien…

2. aug. Pēcpusd. Mazliet pielaboja man denture. Labāk tagad – bet ne bez ciešanām vēl. Jāmēģina.
Grāmata – drīz kļūs vesta uz lāzer print. Iekša – sākumā arī:
Varbūt Jūs viņus pazīstat?
Un tas mani nomierina, dod cerību ka lasītājs lasīs to (arī to) ko es tur viņam gribu teikt – par cilvēkiem…
Nogurums – jo uztraukumi un negulēšana (neaizmigšana…) un ‘lieti nāk’ (?) bet varu atlaisties – atpūsties, viss lielais grūtums – nemaz nav bijis tik grūts Inesei, kā es domāju. Viņa saka – viņa cīnījusies ar gribu to darīt!

Kad dienas šeit jau skaitītas
Pa vienai krīt kā smagas lāses
Delnās gribu tās tvert
Nu dārgās
Šķiroties, aizejot kad satumst tās
Nekad vairs neatrodamās.

––––––––––

Kad dienas jau skaitītas
Pa vienai krīt
Kā lāses ātri aizrit
Delnas izstieptas turu
Tās tvert
Gūt, noturēt.

Kā bite vēlā ziedā
Pie šīs sētas ploku
Atvadoties no nekā
Prom ejot uz – neko.

––––––––

„Kur ir tā sirds kas nebrēc
Kad vienmēr projām jāiet”
Sens dzejnieks žēlojās.
Tās žēlabas pār savām lieku
Sāpi tās nevērš priekā.
Ikviens gars vaļā tiek
No tā, kam jāpaliek.

–––––––-

Pēc šīs mūra sienas
Žēlošos
Tukšos brīžos.
Bet tikai īsu brīd’
Vien īsu brīdi
Sāp izietais
Kad ceļš vēl ved
Vēl tālāk veras.

––––––––-

Lietus lāšu valoda
Dienu noklusina.
Šai naktī apgulties
Vēl var tepat.

3. aug. 1989.

Inese teica – lai lieku kopā otru grāmatu!!!! Varbūt tad es sāktu (vēl??) drošāk rakstīt?!! Dzidra atsūtīja zīmējumus – bet tie neiet īsti klāt manam stāstam. Par rotaļīgiem un par seksīgiem citādā stilā. Tur ir vientulības seksīgums, viņas zīmējumos, tāds kas varbūt piestāvētu manai dzejai, bet šis – Aiviekstes malas stāstījums ir citāds. Tur cilvēki ir gan kokos un ūdeņos kopā – bet seks sniedzas tik no cilvēka uz cilvēku un pārākas, sarūgušas seksualitātes nav. Nu – man jāķeras pie labāko veco stāstu ierakstīšanas datorā – varbūt Gaskare, Uz Tilta, un arī Ģitārists – tas mazliet jāpalabo! –
Un jātaisa, jāpabeidz – Sienas seja etc.

6. augusts. Svētdiena.   Silts – karsts.

Inese nogrieza dārzā zāli – tas izskatās jauks. Tagad – mazliet uzpilināja lietus.

Viņi zem zemes apguluši
Tad kļuvis ir vientulīgāk.
Vai meklēju tos, staigājot tur
Viņu vidū tai laikā?
Sāpīga tā rijas otrā puse
Kas vēstīja man viņu aiziešanu.
Tā sāp cauri uz to laiku
Vasara kad kūpēja ziedputekļu vējos.
Viņu balsu koris kluss,
Kluss tikai manā apziņā
Tur tas skan lejās pāri, tai laikā
Tai laikā?

–––––––––––

Tagad jāatstāj šis stūris
Šis dārzs, galds mūris iemīlētais
Šis mūris
Un viss cits kas man nepieder.

7. augusts 1989.

Nu dienas saskaitāmas
Tik maz to vairs
Te nāks šai dārzā
Bet saišu nav kas lēninātu
Viņu gaitu.
Tās slīd kā ūdens lāses
Velti tvert tās delnās.

–––––––––––––-

Nožēlas pārmetums teic
Kādēļ Tu nedarīji tā un tā, nepini
Un nelocīji. Raud sirds –
Bet ko tā sargāja, ko guva
Ko guva, krāja savās vieglās spēlēs
Kad īstenības vietā
Illūzijas godināja.
Vai nebija tas daudz
Tās dievišķīgas stundas
Kad guvums izliesmodams dega
Zaudējuma gunīs
Kad lasījis tais gaismu hireoglifus
Kā vēlmes nepiepildītas vien
Dzīvi daiļo
Ka tas ir viss kas ir
Kad sirds ir pilna saules
No tāla tuvuma, kas nenāks tuvāk
Un salkstošs nabags būdams
Tu biji dievīgs valdinieks.

––––––––

Tu izvēlējies to  / Tu izvēloties ņēmi to...
Ko dienas deva
Nedodot to ko
Lūdzot vēlējies
Un stundās
Iemājoja dzeja.

8. augusts 1989.   Vēsāks!!!

Jau ceļa jūtīs… Būs jāšķiras, būs jāšķiras.
Vakar vēstule no Ernas Lēmanes, par Lūciju Kalniņu kas lēnām sairstot.
Vakar vēl vēstule no Dzidras.
Šodien vēstule no Ruņģes!
Lūcijas Kalniņas liktenis baigs, skumjš – un jāsvēta, jādarbojas šais dienās kas man tiek dotas skaidras!
Inese taisa manu grāmatu!! –

9. augusts.   Vēss vējš. Tukšums.

Rudens vējš dārzā
Asaras acīs
Zaros ledus graudi

Vai Tu raudi
Tā kas aiziet 
Ziemai pretī

Staigā 
Ceļā kā mežā
Gandrīz tuksnesī
Taigā

Nesaprot
Brālis 
Vārdu Tavu
Savu prasa

Aizveras
Diena 
Doma nozied
Tumsā

Staigā, eji
Ceļā, mežā
Gandrīz tuksnesī.

–––––––––––––––

Nepietiek, vēl nepietiek
Glāstu gaidīšanas.
Kupru met kā kaķis
Gaidot glaudīdamies
Soļos pinoties.

Vakar nosūtīju vēstuli Dzidrai + 60 dolārus Tālim dzimš. dienai.
Šodien vēstule no Rubenes ar rakstn. ned. atreferējumiem.
Inese aiznesa textu – grāmatai, būs nākošā nedēļā gatava!

10. augustā.

Esmu it kā saaukstējusies – (no caurvējiem). Galva sāp, ‘nelaba jušana’ – bet ne pārāk traki. Tikai denture ir – šausmīgs, nevar ēst ar to.

Šūpojas laiva šais dienās
Zaļzilos vasaras ūdeņos
Zināmā mājoklī drošā
Acs klejo logos
Lēni durvis ver rokas
Ņemot, un atdodot
Šķiršanās jūtīs.
Šķiršanās dziļā kā mūžība
Sāpot un mierinot
Tā tas jau daudzreiz bijis
Sāpēja nākot
Sāp aizejot.
Vai Tu vēl kāro laimes?

–––––––-

Šai ielai mājas logi logiem ar gaišām
Skropstīm raugās man pretī
Pār egles zariem gar zaļo kļavu
Zem bālzilas debess linauta
Mierīgi pāri klāta
Mums jāšķiras.

11. augustā 1989.

Šis jūrzaļais un smilšu dzeltenais
Tās mājas sienas logos
Tas acij dara labu
To viņi prot to viņi prāt
Mājas izkrāsot
Un dara šķiršanos nu grūtu
No ielām šīm, kur paliek staigājot
Mans... pieklīdušais kaķis.
Godīgs, pelēks kaķis
Kā cilvēks restorānā
Viņš atnāk vakaros
Te izdzert... izlakt
Lāsi piena.
Tas godīgs neņaud, neprasa
Viņš pasēd pagaida
Izstaipās uz mūsu baltās grīdas
Uz muguras uzveļas
Pienāk paglaudās
Neteic ne vārda.
Šais ielās paliks staigājot
Mans pieklīdušais kaķis
Viegli ar godīgajiem
Un viņš ir godīgs.

13. aug. 1989.

Noraugos dārza tukšumā
Dārza sīkstā dzīvībā
Noraugos daudz tukšas dienās
Labās, gaismas, dotās dienās
Kā mūzikas pavadījumā
Melodijai kas īsti nekad nesākas
Noraugos ardievojoties, žēlās
Par savu sīksto pacietību
Velti, bet vai velti ciestā.

14. aug. Pirmdiena, vasarīgs.

Domas meklē, maldas savelkas kā mākons un spiež, smeldz, sāp, dzīve te, dārzs, mīlestība, dzīve īsta ar visu kā tā varētu būt, kā savā nebūtnē tā tomēr ir, existē, dzīve, ar visu. Jāpamet?

Visi mūri, visas sienas, māju, garāžu sienas, sētas un vārti, vārti vasaras gaisa apšūpoti un, pielieti, apvīti, piesātināti manas slēptās laimes, manas dzīves, manas izdomātās dzīves. Visas šīs lietas apkārt smagas, mūžīgas no tās. Tās jāatstāj. Kā sevi var atstāt? Jāatstāj.
Rauj lēnām saknes sastīgotās krūtīs, lejas lēnām viss ārā un nevar izlīt.

„Noraudies, mans bērns, un dusēt ej.” Skalbe to teica un man tas ir bijis jāatceras (un jāklausa, kādēļ??) tik daudzas reizes mūžā. Ko citu tagad?
Es braukšu, iešu to pašu garo ceļu atpakaļ, kur raudot par pamesto, es nācu šurp. Bet nekad vēl es nesāku dzīvi jaunā vietā tik veca. Te – vēl pirms 4 gadiem ienācu. Vēl tagad arī – dzīva! A!
Tur toreiz, kas man no tā tika, kad darīju tā, kā tagad gribētu darīt? Nekas! Ja kas bija, tad tas bija par labu tam, kam to darīju. Bet man? Kādēļ man atkārtot savas kļūdas? Tādēļ – ka tāda ir mana dzīve, tā ir mana dzīve…

15. aug.   Elles karstums

Pabeidzu komputerā Neej ar labu – saīsināju daudz, ceru tā labāk.
Nosūtīju vēstules Ruņģei un Lēmanei.

16. aug. 1989.

Atvadījos no sava jaukā dakterīša. Biju nervoza, bet tā jau tam jābūt. Viņš ir ungāru izcelsmes, tēvs ungārs, bet kas māte, to beigās nesapratu. Agrāk spriedu, ka viņam varbūt ir indiešu priekšteči. Labs viņš bija man, mierīgi padomi, kas der un kas jāņem vērā, liekas tie ir palīdzējuši (bez zālēm) turēties stabili, sevišķi pēdējā gadā – kad saprotu, no viņa paskaidrojuma, kā ar visām kaitēm vislabāk pašam tikt galā, kad vien to var. Tā – es nedzeru nekādas – pilles. Tomēr – skumji, atvadīties un atvadīties. Pateicu pietiekami komplimentu viņam kā dakterim. Ko vairāk.

Viņa pēdējais padoms – uzmanīties, jo – tomēr gadi! Un viņš domā – ka esmu – veselīga – un tas ir tas! Kā es 20 gadu vecumā varēju domāt nodzīvot līdz šādiem gadiem??!
Un šodien vēstule no Anšlava Eglīša!!! Pateicība par Artavu un uzlielījums dzejai, zīmējumiem, esejai!!
Skumji – kad jāšķiras uz mūžu, Tava personība jau it kā izkūst, pazūd, Tu topi abstrakts kaut kas, savu vienreizīgo, nozīmīgo es zaudējis, vienalga jau vai Tu vai cits kāds, izplūdis visumā.
Bet Tava nabaga sirds sāp, kāro pēc Tava es visspēcīgās nozīmības un tuvuma – kas satumst, zūd.
Vai viņš zināja, man sakarā ar manu grāmatu? Vai tas man vairs svarīgi?
Es jau sašķelta tanī kas esmu, un kādā man svešā, citā būtnē.

Ak, dzīvo acu raksts
Ak vārdu siltās zīmes...

17. aug. 1989.

Vakardiena bij savāda diena
Liktens, Laima vai Māra
Mani stipri bāra
Tad apdāvināja.
Stingri noteica: Tev neklājas
Vairs ar lellēm
(Zinu – ar melno acu krellēm)
Prom tās ņēma
Gudrības rakstu lapu rokā lika
Un saproti, jēdzies
Gūto cieši pie krūtīm spiežu/turu
Ar karstām asarām par ņemto
To slacinot
Laistot rūgti kā vārgu puķi.

––––––––––––-

Augšā, uz jumta tur bij kāda spuldze
Kas dažreiz iedegās, vakaros
Dega līdz rītam spoža
Par zīmi, par kādu ziņu
Par manu neziņu
Dega sildīja koša.

––––––––––––

Un tad pietrūkst labo domu
Labo vārdu
Viss ir vērtis kreiso pusi
Lielā dāvana – sirdsdedze
Jāizdzēš.
Jāmet grāvī visas rudzupuķes
Tukšā ceļā jāiet
Jāmīl svešs lauks, mežs.

18. aug. 1989.

Saprotu tagad kā tad ir kad gara stāvoklis ir tāds ko sauc – nezin kur likties!
Es nezinu kur likties! Šķiršanās bēdas un prieks par Anšlava vēstuli ir tie kas plosa, patiesi plosa sirdi! Kad kaut ko dara lasa, mazgā traukus, raksta komputorā – tad kādu laiku nomierinās – citādi nevar ‘atpūsties’, sirds mutuļo un jāskraida apkārt.
Un nav nekas īsti iespējams darīt. Neko veikt, radīt. Jāpakojas. Inese jau visu viena pati izdara.

Šorīt atmostoties, dienu sākot – jutu arī to teicienu pareizi – „ieņemšu to sirdī”. Kaut kā fiziski (?!) jutu, viņš ir manī, manā sirdī, krūšu telpā – tur staigā, ir, ir līdz. Un – es to nezināju, ka tik pieķērusies esmu viņam, tik daudz viņš nozīmējis, palīdzējis, tik ļoti paļāvusies uz viņu.
Otrs dārgais – atstumts nu malā, nav vairs tik pārvarīgs. Un viņa devums, viss izgaismotais dārzs – normālāks kļuvis. Mani nieki, mani nieki.
Sirds dzīvo no niekiem. Bet viņai jādzīvo no darba. Varbūt vēl mazliet to viņa arī varēs. Ceļš tagad pavērts, tas ir – izgaismots. Anšl. vēstule! Domāju un domāju (nevarot aizmigt) par savu jauno grāmatu – un ceru, ka viņā būs arī kas labs. Jā Artavā ir – tad Aiviekstē – arī tas pats ir.

Mazliet pārdomas uznāk par dakterīša vārdiem – „bet kā ar kultūru?” Jā – bija te (cik nu es tā meklēju) – lielā grāmatu izstāde, gaismu mākslas izstāde, citas arī – O.K. tā varbūt tur arī netrūks. Te arī daudz nejauka – bailes no ielas nelādzīgā, no cilvēkiem. Vai tur tie labāki? Man neviens nav uzbrucis. Viens ar riteni gan it kā gribēja baidīt.
Mazgājam veļu, pārklājus etc.
Nosūtīju vēstuli Freijiem. Vēstule ar humoresku par Rušdiju no Rubenes.

19. aug. 1989.

Nu pamazām domas atraisās, vairs
Neminas uz vietas
Sāk lēnām pa solim spert ceļā.
Vēl smagumu velkas līdz, ies
Tā vēl ilgi
Tā dāvana no pametamā laika
Mērs – cik laimes bijis.

Medical Centre
1851 Sherbrooke

Nu Tevi meklēšu
Ik ceļa līkumā
Ik ceļmalas ziedā.
Tik tukšumu atradīšu
Tukšu sāpēšanu
Kad Tevi meklēšu
Ik ceļa līkumā.
Kādreiz Tu atmirdzēsi 
Kādā ziedā.
Tad pateicības 
Vārdus uz mākoņa likšu
Tevī ieskanēt 
Kādā ceļa līkumā
Ar kādu ziedu.

Nu baidīšos 
No katra soļa
Ceļa līkumā
Uz tukšāku tukšumu
Kas vedīs.
Bet Tevi meklēšu 
Ik ceļa līkumā
Ik ziedā.

20. aug. 1989.

Manas sirds kambaros
Nu viss tas ilgā gājiena krājums
Un tagad Tu ar.
Tur paliek visi kas
Nākdami laimi nes
Un aizejot sāpes,
Manā muzejā,
Kur kādreiz pārstaigās Dievs
Vai viņa sūtnis kāds eņģelis
Vērtēdams, pasmaidīdams.
Tagad Tu arī tur, svešinieks,
Ar vārdiem un rokām maigām
Vainu sedzējs, ārstētājs, un vēl
Dzīves uguņu dedzējs
Šķiršanās sāpju nesējs
Arī Tu.

21. aug. 1989

Nosūtīju vēstuli Zariņam.

22. aug. 1989.

Vakar partija te – Robers [far right] + sieva, Mishele + meita [left]. Es ‘izgāzos’ ar savu ‘denture’, man ļoti jāuzmanās kā es veru muti vaļā runāšanai etc.
Nejauks gara stāvoklis.

Lai kaut kas notiek, nāk
Lai Tu nāc, runā tālrunī
Asi, stostīdamies, tad nomierinies
Jo es nomierinos –
Nevar nomierināties
Lai kaut kas nāk, notiek
Nekas nenotiks
Viss jau ir noticis, bijis, viss nekas
Lai kaut kas nāk, notiek.
Puķes dāvātās, nesmaržo
Puķes nestās – stāv ilgi
Nevīst, nepārmainās
Stāv kā no papīra, plastika
Stāv un stāv.

Tikko vāvere kā agrāk – sēd augšā uz sētas un noēd visus sarkano pupu ziedus. Nenocietos – izskrēju aizdzīt, aizgāja ar visu sarkano ziedu mutē.
Ja es toreiz būtu pieņēmusi kaimiņa piedāvājumu noķert to vāveri un aizvest (uz mežu) – es būtu tagad garīgi veselāka. Bet – es nebūtu pazinusi tādu naidu, tādas briesmīgas dusmas, bezpalīdzīgas, pazemojošas…
Un daļa no tām guļ pār visu franču Kanādu – Quebec’ka! Kaut kas nejauks, ievainojošs, baidošs – no kā es jutīšos droša tiekot ārā no šejienes. Labi ka mans dakteris ir arī ārā no tā, lai gan viņš domā esam iekšā.
Tagad es domāju – jāizrok tās tulpju saknes, jāņem līdz! Atstāt, lai viņiem arī vāvere noēd tos ziedus? Lai viņi arī ienīst to mīļo kukaini? Varbūt – jāņem līdz!

Tā ir Tava dzīve
Un Tu nezini ko ar to darīt.
Cilvēku pilnas mājas
Vakara mierā stāv apkārt
Maigi mākoņi iet pāri
Vēl nav satumsis.
Tā ir Tava dzīve Tu domā – 
Ko Tu varētu ar viņu darīt.
Un nezini nezini
Skaties mākoņu pūkās
Pār galvu.

24. aug. 1989.

Šie vārti un zāle vējā
Pēkšņi tik tāli
Kā kāda bērnības diena
Vissenā
Mūžībā gulusi
Gliemežvāka drīksna
Akmenī sastingusi
Zem maiga viļņa paliek
Šī zāle vējā.
Iekāres karstās, dzisušās
Nonivelējušās
Koku zaros maigi šūpojas no
Tevis atraisījušās. Ceļš zem kājām.

Piektdiena 25 aug. 1989.

Inese aizbrauca uz Kalgariju meklēs dzīvokli.
Es aiznesu, iedevu, kaimiņienei labāko Āfrikas vijolīti – to, kas sāka ziedēt vislielāka. Lielajā podā ir 2 vēl lielākas bet nezied. Un lapas mazliet dzeltē. Nekārtīgi laistīju pēd. laikā.
Kaimiņienei ir 2 dēli. Viens (tas pirmais) apprecējies un aizgājis citur dzīvot. Te (laikam, bet varbūt nē) jaunākais. Es domāju – tas pats viens tikai – pārvērties. Haha! Šim otram – rītu dzimš. diena, 30 gadi!
!! Vakar 24. aug. mūsu Laimu lapas grāmata iznāca. Ļoti delikāta, daudz smalkāka kā Laras Lapas… Arī saturs – liekas būs labs!!

Sest. 26. augusts.

Vakar lasīju un lasīju savu grāmatu – izstaigāju vecās vietas.
Varētu par to visu vēl rakstīt un rakstīt. Bet cik tur citam svešam cilvēkam tiek no mana stāstījuma – kas zina!

Šeit visas saknītes maigās
Kļūst norautas, izraktas,
Visi slepenie enkuri izcelti
Kuģis sāk vieglāk šūpoties
Jau priecīgi satiek svešos viļņus
Kas nāk, sāk pretī sisties
Jau mūziku viņos sadzird
Vēl daža saite sāpīgi pietur
Arī tai – jāatraisās.
„Ardievu, ardieviņu, līgo.”

Nu visi meži, pļavas, grāvji un ceļi ir manī pamodušies un ir tikai viena zaļa līgošana, viss mani ņem un ved visur un visā, pāri robežgrāvītim, tiltiņam, tas salabots, ielikti jauni notēsti koki, mieti. Smilšains, nē cietais, sausais ceļš tur starp priedēm – cik vecas, cik lielas tās? – jaunas, slaidas priedītes, vecās divi trīs iegrimušas to vidū, līkumiem izlocītas, zemas – tālāk aiz priedītēm lauks vai papuve, vecaine, jau īsta cieta vecaine, vai lauks, aparts, apstrādāts, kartupeļi vai auzas. Nezinu, tomēr nezinu, kas bija pēdējais – lauks vai vecaine?

Un tālāk – pa kreisi lielu koku meža pudurs – tur lauzu kādas sēnes, baravikas, iegājusi kā svešā neredzētā mežā. Svešs jau tas bija – izaudzis dažos gados, kurus garām tur skrēju, gāju.

Viss pēkšņi pilns ikdienas. Iesāpas. Dzīve neizprotama, laba un grūta. Kļuvusi grūtāka kā jebkad. Savādi. Saaugusi kā nezinot, nemanot tāpat kā meža stūris. Grūt.

Jāņem būtu kāds agrāks laiks, kad priedītes aiz robežgrāvja vēl bija mazākas, vēl zemas un kuplas un grāvis lejā plats un mitrs pilns neaizmirstuļu, kas vēl tur bija (arī saaudzis neredzot, nezinot?) – arī nevaru atcerēties. Jāiet mājā atpakaļ. Pie kā? Pie vasaras brīvlaika. Kāda? Skolas, studiju vai skolotājas darba brīvlaika? Visos saule un visos kāda sāpīga vaina kas jāapvalda, jāpārvar, nav jāredz.

Man top skumīgi un es atgriežos ārā, šai dienā, ārā no meža, pļavu, ceļu zaļā sapņa.
Bet tad gribās – tikt atpakaļ. Tur logs, mātes logs kas gaida. Klēts. Egļu sēta. Pļaviņa. Vilma? Jaša? Austra? Māmiņa, mammu, māmuliņa katrā ziņā tur, pie galda. Sēd ar avīzi, vai grāmatu stūrī pie bufetes, zem telefona.

Mammu! Tā es teicu. Tā mēs visi teicām mammū!
Un tad zālē, lielākajā istabā, pie grāmatām, mierā ar sauli un dārzu aiz logiem. Patvērumā.

Ko pirmāk tur mēģināju rakstīt – tas neder.
Jārokas šinī momentā, aizgājušais pagaidām izsmelts un šinī – notiek mežu izciršana… Nav nekā. Nav bijis nekā. Un tomēr – ir bijušas ēnas. It kā būtu bijuši arī cilvēki.
Varbūt – jānosvēta šķiršanās. Galva tik pilna tukšuma, ka nekas cits nerodas.

Svētdiena 27. aug. 1989. Saule, 14-16 rīta temp. Pusd., laika jau 21.

Galva skaidra, bet tukša.

Mūris skaists saulē pret zilo debesi!
Sirds vieglāka ar katru dienu!
Labi ka kaimiņienei 2 dēli.
Vēl sirds mazliet nemierīga par dakteri,
Vienīga nopūta atstājot šo malu –
Nu vēl koki ielā, logā; ceriņkrūmi
Ļoti zaudējuši lielo nozīmi,
Ceļš zem kājām!

Tagad es sāku vēlēties – kaut jau būtu uz ceļa – un prom. Viss te vairs neko nedod, neko nevar ņemt ne dot. Nekas vairs nepieder. Bez pamata kaitina kaimiņš ar savu mājas taisīšanas trokšņiem, tāpat otru kaimiņu meitēns ar savu vēkšķīgo klaigāšanu, arī vārti nemirdz un ceriņkrūmi nekam neder. Bet viss it kā velkas un guļ virsū un spiež un it kā no tā visa vēl ko gaida un nevar iesākt strādāt. Nu – pāris vēstules uzrakstīju…
Gāju staigāt (kā parasti).
Paskatījos uz sauli pāri ielas kokiem – un mazliet aizplīvurotu maigu, to redzēju kā sauli, saulīti ne kā debess spīdekli ap kuru mēs riņķojam.
Seno dienu, bērnu dienu, mātes balss runātā – saule, saulīte bija brīdi pie manis un bija labi!!

30. aug. 1989. Saule, lietus, vējš –

Nezinu kur likties? Ko darīt? Spiež un māc nemiers, nezin kas!
Viens cilvēks, kas mazliet (cik?) atsaucies, ‘guļ uz sirds’, ko vēl teikt, vai vēl ko teikt, nekas nebija teikts, viņš pateica vairāk bet ko, kādēļ, ak, es aizsietā mute! Bet tā tam jābūt, tā tam jābūt, tā tas ir…
Nosūtīju vēst + Aivieksti Rubenei.
Inese mēģina iepirkt māju!!! Tas būtu kaut kas!!!