1. sept. Līņā, silts.
Beidzu ierakstīt diskā stāstu ‘Ģitārists’. Bija labs gara stāvoklis par to – un tad uz reizi – nelabs.
Inese zvanīja – un arī izklausījās ne tik priecīga. Kaut kas ar pirkšanu neiet tur kā domāts. –
Tagad, liekas, atkal mierīgi varētu sēdēt Tev pretī un skatīties Tevī un klausīties un vienmēr – skatīties. Tagad atkal, liekas – varētu. Kad vēlās par daudz – tad nevar.
2. sept. Saule.
Un debess ir zila, tik zila Pār sarkano ķieģeļu sienu Pār ķieģeļsarkano sienu Kur rudens saule zviln Rudens saulē zviln Lēns sestdienas vējiņš zvana Vējiņš sestdienu zvana Kādu svētdienu gaida sirds.
5. sept. 1989. Otrdiena.
Nosūtīju Aiviekste.
Freijiem 1
Girerdam 1 / La Presse Ltee, Case postale 6041 Succursale ‘A’ Montreal Qc. H3C 3E3.
E. Dēliņam 2
Anšl. Eglītim 1
H Hofmanei 1
(Rubenei 1)
Vēstule no Guntas Lāces, Austras meitas.
7. sept 1989. Ceturtd.
Mūsu lietas (!!!) pakojas konteinerī.
Nosūtīju Zariņam 12 Aiviekstes + vēstuli.
Vakar ierakstīt diskā beidzu – Sābrs.
Neprotu izteikties pietiekami jauki ar cilvēkiem. Bet – kaut kā jau jākuļas! Un dažreiz palīdz kāds laipnīgs skats, kad vārdu pietrūkst.
3 p.m. Viss – iepakots kontainerī!
Mana gulta – kaimiņam, 2 lielie krēsli, mans vecais krēsls – paliek. Lielā Afrikas vijolīte – Robēram.
Baltā blūze ar melno ‘drāšu’ rakstu – mani dara bābīgi mammīgu. Žēl ka es to tik vēlu pamanīju – visur vilku, kā labāko, bet viņai nav laba forma. –
Never mind. Arī šorīt, un visu dienu staigāju kā ‘baķis’ ar to. Varbūt ar melnām, šaurākām biksēm tā derētu.
Cik labi – ka visu sabāza konteinerī. Nevarēja ticēt ka tā būs! Visi uzelpoja! Tagad būs – sabāšanās van’ā!
Vakar negulēju iedomājoties – ka es draugiem augusta beigās, well septembra sākumā esmu izsūtījusi ziemsvētku vēlējumus (un dāvanu – haha!) Varbūt, nu laikam gan, Anšlavam arī! Ko viņi domās?? Well – lai pieņem – ka tā grāmata ir iznākusi ziemsvētku dāvanai, bet tikai iznākusi – par agru…
Kādēļ tā izdarīju? Pieņēmu – ka grāmatu izlaidīšu gaismā – uz ziemsvētkiem – un tad ar prombraukšanu no šejienes – pieņēmu – ka jāsūta vien tūlīt. Ceru ka viņi visi neaprunāsies un katrs sev to pieņems šā ne tā. Ja nē – man jāsagatavojas uz to, ka domās un prasīs (kam?) vai ar manu prātu viss kārtībā.
Bet grāmata taču (no Nelsona jau) atzīta kā laba un glīta un O.K. Un iekšā – tur šis tas jau ir pa pusei pārbaudīts kā OK. Ceru – ka tas tā būs. Jātaisa tik otra. Lai maksā. Kas cits man atliek darīt? Esmu pārgurusi šodien, negulēšana, silts, uztraukums – vai Inese var izturēt, vai sapakošana kaut cik izdosies etc. Arī draugi palīgi – grozīja galvas par mantu ārkārtīgo daudzumu. Un – laba, jauna jau nekā nebija – glīts piano un tas sienas skapis – cits viss no mēbelēm – dranķis.
Gulta – beidzot izskatījās very ok! Nu – viņš palīdzēja daudz pie iespiešanas, lietas cieši vietā, pie sapakošanas konteinerī. Viss tagad labi. Dzidra piezvanīja, Tālis – abi O.K. Mūsu lietas O.K.
Nosūtītas arī grāmatas OK – lai Zariņš rīkojas…
Adrese: Triangle Gallery 800 Macleod Trail S.E. Calgary, Alberta T2G 2M3 Canada. [left]
8. sept. 1989. Piekt.
Nosūtīju Artavu Girerdam La Presse adresē nepierakstīju past. kast numuru…
Nosūtīju Mārim Čaklajam ‘Aiviekste’ uz darba adresi.
9. sept. 1989.
Inese pako visas pēdējās lietiņas vanā. Laiks sutīgs. Es nemaz nevaru pakustēt – tūlīt sviedros no noguruma. Bet – nelīst!! Man arī nav vairs jākustas – jāsēž ‘balkonā’ un jāskatās – lai kāds no vana ko nerauj ārā un arī – lai es nemaisos Inesei pa kājām – katrs sīkums viņai jāiepako – jāiemūrē ar izgudrošanu – lai – visu (?!) var sabāzt. Terrible duty! Varbūt – izdosies!
Man visas domas (un jūtas) apstājušās – šī ir tā realitāte (slavenā) kas man ir apkārt un ko es dzīvoju. Realitāte. Mēs dodamies prom, viss ar ko te dzīvots (nereāli) pārtrūkst, paliek, zūd!
Vai man ir kā žēl? Nav! Laikam nav. Daktera žēl. Bet tas jau ar bija savā ziņā zaudēts. Zaudēts ievirzot visu jūtu pilnā nemierā. Bet varbūt būtu viss izraisījies ļoti labi – īstā, inteliģentā tuvībā. Neļāva man to, vienmēr tikai atkal – sieviešu draudzības – tās arī nav bijušas vairs ilgi. Un – uz kādu tukšumu es dodos tagad? Jāstrādā. Vienīgais vēl atkal un atkal – jāstrādā. Šoreiz ražīgāk varbūt – ar datoru un publicēšanos.
Līdz es ar savu lēnumu kaut ko izveidoju, sāku veidot – ir laiks šķirties. Bet – ātrāk nevarēju, varēju varbūt – bet palaidos, ka laika diezgan – kā vienmēr – šī nepareizā ideja – ka laika diezgan, ka viss iet labi, tad vēlāk vēl to un tā, vēlāk. Tad pēkšņi – nav vairs šī ‘vēlāk’.
10. sept. 1989.
Pārgulēta nakts ‘Grand motelī’ Toronto. Vakar izbraucām vēlu – ap vai pēc 3 pm. Bet 10 pm. tikām Toronto (motelī) zvanījām Gubiņai par grāmatas nogādāšanu pārdošanai. Neiznāk. Viņa dzīvo otrā pilsētas malā un šodien – 12 dienā kapu svētki.
Gorsvāns + Celem (?) un Gubiņa bijuši Montreālā, arī man zvanījuši – bet – neatbild. Nekas – pag. nedēļā tas nebūtu bijis labi – viss pusē jau sapakots, izjaukts, nervozs, nevaļīgs – Nu grāmatu redzētu – bet – gan jau! Un jātaisa vēl un vēl grāmatas – lai viņi redzētu.
Ļoti ļot spēcīga stipra duša! Īsta masāža. Brokastis kafija, kūka (mana burkānu) vīnogas, sula – un cerība ka šodiena būs atkal laba braukšanai.
11. sept. 1989.
Upsalā (!) Black Spruce Motelī – nobraukti trešā diena galā – 2068 kilometri. Vakar pārgulējām Smith motelī – ļoti jaukā mežmalā, Pancake Bay’ā. Vakar saule pēcpusdienā ļoti mocīja, šodien labāk, vēsāks, apmācies, lai gan tad nobeidzās ar lietu, tomēr nobraucām labi 770k. Izsprukām arī negadījumam – smagai mašīnai ‘pakaļā’ nedega kreisā uguns un izskatījās ka tā griezīsies nost pa labi, bet tā griezās pa kreisi – Inesei braucot tai garām – tik tikko izspruka gar viņa mašīnas purnu. Patiesi ļoti tuvu ļoti nelabai lietai! Bet garām mēs tikām ar ātru līkumu (vēl ceļa daļā) {small sketch of truck and passing positions}.
Citādi – braukšana iet ok. Gar ezeru – skaistas vietas. Ātri visam pāri, garām – un visā šai skrējienā ir kaut kas līdzīgs dzīves skrējienam – nāk pretī daiļums, laime, nogurums, rūpes – visam jāiet cauri, pa pusei tikai var visu nojaust. Vienmēr jāiet prom, un tomēr – kad apstājas – nevar tik daudz iegūt kā domā, kā – it kā vajadzētu – „skatos kā suns uz puķi” – nāk prātā Skalbes vārdi.
Ja Tavs tēls no manām domām spētu atraisīties un pieņemt arī citiem redzamu tā veidu no manām domām – 2068 kilometros Tu būtu redzams kā nebeidzamās muzeja ejās.
12. sept. 1989.
Triple ‘G’ Motel, Whitwooda, Saskatchewan’ā. Marine Motela restoranā, Kenorā ēdām lunch – ļoti laba selery cream soup un pickereli – svaigu, ceptu ar cetpu (baked) potato, sour cream + onion, lemon etc. Zirnīši. Ļoti laba maiga zivs un arī exelents kartupelis foil’ā, ar visu mizu cepts – ieliec sviestu (2 pac.) un ēdi!
Šodien nobraukti 971 kilom. No Upsalas. No Montreālas – 28594{?}. Rītu – varbūt būsim Kalgarijā!…
Ļaunākais šodien – rīta saule mašīnas spogulī (un man no tā acīs) un vakara saule nebeidzami ilgi (jo mēs braucam līdzi tai) pretī. Pārsēdos aizmugurē un tad bija labi. Inese pārāk nežēlojās – tomēr viņu saule traucēja – bet satiksme nebija liela, tas ir – braucēju ne daudz – tad viņa varēja braukt O.K. Inese ‘pie stūres’ visu dienu, gandrīz 12 st. ar pusd. pārtraukumu un kafijas reizi.
Tu man līdzi nāc, ar vārdiem nedaudziem kas glābj, kaut jāzūd tiem.
14. sept. 1989.
Jaunā (pagaidu) dzīvoklī. Neizkrāsots, nepabeigts, ‘gultas’ Nelsons nav atnesis ne galdu – so, sēdam uz grīdas, un iedzeram kafiju – uz mūsu foam mata gulēju labi – tikai acis, no saules (braucot pret mūžīgo sauli) ir cietušas, raibs un dzeltens rādās plankumos labā acī – bet dienā – it kā kļūst labāk. Jāatpūšas un jāsaņemas. Šodien vēl liela burza no sienu krāsotāja (at 6 p.m.) un grīdu tīrītāju.
Ceļš – ilgs un garš un skaists un ne viegls. Pēcpusdiena. Ļoti silts. Esmu par nogurusi lai ietu staigāt. Tupu gultā – tas ir uz grīdas – un atgriežos domās pie J.Pola – kur citur lai eju? Un – tur nav arī nekā cita tik – žēl ka jāzaudē draudzīgs cilvēks – tādu viegli nevar atrast, ļoti simpātisks, gudrs, pretī nākošs. – Jāpūšas un varbūt rīt, parīt – jāsāk te dzīvot.
Sapnī kāds šķiroja pastu: Anšlavs … viņš lasīja un es teicu – tas man, ņēmu pajukušu paciņu it kā manis sūtīt. Anšl. Egl. It kā manis – sūtītā?
Tad kāda dāma runāja par sīkajām keramikas izstādēm – netaisni godalgas spriežot, jo piedaloties visi ‘lielie un mazie’. Un man bija it kā kāda laba keramika – vāze (pelēka) vai kas, (vēlāk mazliet savītusi, sašļukusi, salocījusies plakani) – Tad es teicu ka man vēl ir – un atvīstīju kādu palielu, brūngandzeltenīgu bļodu visu izdekorētu tumšākiem (?) ziedu zīmējumiem – apaļiem, kā baltā āboliņa ziediem – Es teicu, ka pusneoficiāli lietoju keramikas darbnīcu, mācījos, strādāju.
Dāma brīnījās par manu daudzpusību. Es it kā gribēju iet darbnīca – bet atslēga bija viņai rokā. –
Kas mani sagaida no kritiķiem par Aivieksti? Never mind – tūlīt jāsagatavo otra grāmata, no stāstiem – tad var kaut ko vienotu (?) stāstījumu vēlāk. Gubiņa teica ka viņai neesot manuskriptu – jaunu darbu, viņa strādājot darbā un maz rakstot, apmēram tā viņa teica. Viņa teica – Jums ir… Es teicu – jā, man iekrājušies nepublicēti.
Jāuzraksta – labi – par braukšanu pāri zemei 5 dienas, par pārdzīvojumu, ne tik daudz par piedzīvojumiem, par brauciena iekšējo veidu, nozīmi etc.
15. sept. 1989. Saule dedzina acis.
Vēl sēdam uz grīdas. Nelsons gan jau atnesa 2 krēslus, bet galds nāks rītu. Vai strādāšu tūlīt pie komputera? Citur nav kur likties.
Nosūtīju vēstules Rumbergai un Rubenei.
Inese ir parakstījusi ‘papīru’ – ka viņa grib pirkt to māju! Un tas viss tagad turpināsies un cerams labi, uz labu, par labu etc etc etc. Dienā jūtos ļoti nelāgi. Man te nav kur palikt, nav miera un savrupības. Domāju – būšu beigta ja šodien atkal – būs Nelsons te. Viņš ir te. Un Inese laimīgi taisa vakariņas. Attaisa arī Poletes dāvāto vīnu jaunajai mājai, nu – kaut kas no jaunās mājas ir sācies. Jā – Nelsons ir te – un es mēģinu ņemt visu – ar mieru.
Mana gultas vieta ir – loga vēja ceļā – un es nezinu kur to citur likt. Nu – viņa ir – Ineses viesistabā. Kā tas būs – nezinu. Varbūt es kļūšu stiprāka, tagad vēl nogurums no ceļa, bēdas par zaudēto un neko jaunu nevar vēl uzsākt – ne palīdzēt, ne darīt, neko. Ja varētu iztaisīt kādu ‘skrīni’ gultas daļai priekšā. Bet loga vējam tāpat to nevarēs iztaisīt. Es esmu pa kājām burtiski un pārnestā nozīmē arī.
Kaut kā – tas viss nokārtosies – kaut kā.
Ka Inese izskatās tik laimīga ar viņu, man arī jājūtas O.K.
Inese dabūja telefonu šodien te, un es tikko piezvanīju Dzidrai! Viņa OK.
21. brauc holidejās, aizvedīs (kaut kā) Artavu Zariņam. O.K. Lai viņi tad dara do redz. Saražots ir.
Dzidra lasot Manas un Sarmas vēstules un priecājas atminoties par visu tai laikā… Labāk palika dzirdot Dzidru – pieturēšanās pie tā kas ir, kas man ir, ne tikai illūzija, tai arī no tā, no tā kas patiesi ir – man jāraisās. Un tad – illūzija līdzi iegūst lielāku nozīmi. Arī tā – ir svarīga, un tagad sāp – ka no tās jāatsakās.
16. sept. Sestdiena. Saule.
Vakar labi bija parunāt ar Dzidru. Te – dzīvoklī – šodien viss sāk izkārtoties. Brīnumu brīnums – kur vanā var tik daudz mantu saiet. Visa dzīves iekārta ir te no viņa – 2 krēsli – lielie! 2 gultas vietas (foam) 2 lampas galds (etažera) T.V. komputors + printers, visi katli pannas, trauki, ēdamās lietas – 4-5 koferi ar drēbēm, vēl grāmatas, papīri. Un te – sāk izskatīties apdzīvojams – varbūt pat mājīgs un lielā pazušanas sajūta zudīs.
Tikko ‘apciemoja’ Jehovas vitness Mr + daughter.
17. sept. 1989. Lietus, lēns, sīks.
Labo ko vari un piemērojies tam, ko nevari. Guļvieta par mīkstu – klāju ko pāri, klāšu vēl, no kastēm taisītais vēja aizsargs guļvietai – labs. Nu šonakt vēja nebija, bet tomēr. Sargā gaisa tiešu straumi. Diena – pelēka.
Sāp, sāp, un doma Teic – lai nerimst, jo Tikai sāpot ceļā rastos Uz sāpju slāpētāju Ar vieglu roku Tās mirklī klusinātu Tavs tuvums zaudētais Sāp, sāp. Un ceļš ir stājies tecēt Tālāk nest To mājās atgriezt Spētu tik Tava roka Tukšumā zaudētā Sāp, sāp Un ceļš ir stājies. –––––––––––––– Spoguļa drumslās uz ceļa Debesis atvizuļo Dienu jūklī Tavs tēls Tā sīkdaļās sabirzt, lūzt Un vienmēr jauna Kļūst vesela man Lai es nepakustu Un kad tas sāks zust Kad tas viss būs pāri Nabagā kļuvusi dzīve Vesela šķitīs.
Viņš man krīt uz nerviem – labs teiciens šim gadījienam, šim puisim kas runā bez apstājas – lej čugunu? Varbūt. Izgāju ārā – jo nevarēju vairs izturēt viņa purpināšanu pie Ineses. Bez apstājas – kā mašīna, monotoni, neklausoties ne uz ko citu – dzirdot tikai sevi.
Varbūt viņš ir labs biznesmens, bet – boring person. Viņš agrāk tāds nebija, pašā sākumā, man liekas.
O, varbūt viņš ir – interesants.
18. sept. 1989.
6 gr. Pirmdiena. Saule. Inese 1. dienu darbā. Vakar pārrakstīju datorā ‘Maza satikšanās’ (6 l.pp) Patika lasīt to, nebija ko labot. Pirms to darīju galva (un sirds) pilna līdz malām ar J.P.Z. tūlīt it ka būtu jāraksta viss tam jāizkrata, vēstulē – stāstā. Bet kā? Tas vēl neskaidrs… Pēc stāsta ierakstīšanas – prāts ir ņēmis vārdu – esmu nomierinājusies – tā karstā mīlestība. Varbūt var palikt neizkliegta. Poor thing. Ko es ar to varu iesākt? Be reasonable. Kādēļ? Vai ar šiem gadiem, vēl vienmēr man jāturas – reasonable?? Vakar zīmēju…
Saule ir – un vientulība – un dators kur ērti labi mierīgi strādāt. Es spēlēju lielu un veselu – un biju ilgi zem stipras, ļoti stipras dušas – un daža grāmata ir ko lasīt. „Viss te ir un nav ne nieka, kur nav Tevis tur nav prieka” – arī cits to ir jutis un teicis, tā tad – neesmu absolūti vientuļa.
19. sept. Saule, vēsāks kā vakar (7°)
Vakar 2 reizes aizgāju līdz ‘lielai ielai’. Viegli! Šonakt negulēju absolūti nemaz – nomocījos uz grīdas, uz paklājuma gultā – grimstu kā vannā. Bez tam – redzot un dzirdot Ineses ‘strain’ un plus vēl tas plukšķētājs Nelsons kas pātaro bez stājas, un kad Inese iedzer vīnu – viņa izskatās un runā kā kāds kam uzbrūk un kam jāaizstāvas uz dzīvību un nāvi – So domājot par mājas pirkšanas problēmām nevarēju ne domāt aizmigt.
Patiesi – jā – jābaidās nespēt māju noturēt – tad iztīrīt – dzīvei piekārtot vajadzīgo – un iet iekšā. Pa daļām vien izremontētu kad būtu iekrāta nauda. 2 jugoslāvu pārbūvēja Eser kdzes māju ka pili – bez kādiem architektiem.
Nabaga Inese ‘uzkritusi atkal uz draugiem’ kas ‘savu darbu dod par velti’… Smieklīgi! N. arī ‘savu darbu’ tā deva. 7.000 + Dzid. glezna. Viena, divas, cik? Nav zināms. Viss ir tomēr labāk… Dzidrai vajadzētu atbraukt savākt un – iztaisīt izstādi.
To varētu tad – kad ieietu jaunajā mājā – pār architektu vai nē – gleznas radītu ko vajaga.
Drīz būs Inese mājās. Esmu gulējusi kādu stundu, varbūt mazliet vairāk. Jūtos šausmīgi – sāp galva, nevarība, nevar aizmigt, kreisā roka sāp no pleca līdz delnai. Gāju zem dušas beidzot tagad (ap 5 pm.) ir – labāk tikai ārkārtīgs nogurums un tās vakariņas pie Nelsona šovakar stāv kā krusts priekšā. Inese – laikam neļaus palikt māja. Arī – vajadzētu kaut kādu garīgu atslogojumu no vakar nakts nervozuma, kas nebeidzas – Inese cīnās par to māju – un grib izdarīt tā – kā bagātie domā…
Cik nevarīga esmu šodien, un vakar kā brīnums bija – tik daudz spēka, ka iet 2 reiz prom pa ielu un veikalā. –
Manu savādo draugu Manu draugu labo Domas nebeidz lolot Vēl tā atmiņu lolojumā Jāaiziet, atkal jāaiziet Tikko atnācis, Atkal durvis aizver Uz neatnākšanu Manu draugu labo!
Bijām pie Nelsona [right] uz vakariņām – very simple and nice – trauki eleganti. Bija noodles (spirāles visās krāsās) ar clamiem. Clamu daudz nu tur nebija. Tad uz [..]lāj – vai? – ļoti garšīgs šokolādes icecrēms un tad kafija. Mokka tasītēs.
20 sept. Saule, rīts vēss, saule karsta.
Gulēju!
Nosūtīju vēstuli Ruņģei.
Vēl nogurums. Apātija.
Nevaru ciest sauli uz grīdas – gaismu kas kož acīs.
21. sept. 1989.
(Mana ‘vecā kalendāra’ dzimšanas diena, bērnībā to svinējām)
Nostaigāju gar upi. Viss ļoti sauss. Upe plūst jauki – kā jau upe.
Rakstīju comp. iesākto stāstu – rītu pabeigšu – saīsinu kā nākas. Šodien ārā silts un gandrīz bez vēja.
Tu ienāc lielajā pulkā Manis mīlēto vidū Bet – nebijis tāds Jauks ar visu ko nesi Ar laimi un sāpi. –––––––––– Svešums te apkārt Negaidīti liels svešums Varbūt upmalā akmens Zeme, vilnis Svešums svešāks. Atpakaļ tur bij Mazliet mājas
22. sept.
Atkal viena grūta nakts – līdz ½ 3. Bet beidzot es gulēju.
Kaut viņi aiztaisītu savas istabas durvi! Pēc 1 naktī – tad beidzot to darīja.
Jāsaka, jāprasa, un man – jāsēž pie galda un tikai beigās jāiet gultā – jo mētāties pa sutīgo matraci ir traki. Bet – Inese liekas laimīga. O.K.! Ja kādu laiku var būt laimīgs – tas ir svarīgi.
Pateicības karte – vēstule no Girerd’a par grāmatu! Dzidras zīmējumi viņu ‘me ravissent et j’en admire la fraicheur et la legereté du trait.’
Nezinu īsti kas tas par prieku – bet ir prieks par kādu vērtību dalīšanu – dalīšanos vērtības, apmierinājums ka esi teicis paldies par to ko no otra esi saņēmis.
24. sept. 1989. Svētdiena.
Gulēju labi un ilgi – bet vēl spēki nav atgriezušies, kā pirms grūtajām naktīm. Staigāju. Iegāju gultā atpūsties. Atnāca plauktu taisīt. Nu – jāpaciešas mierīgi, cik var mierīgi ar visu. Tas palīdz – pieņemt visu. Mazliet rakstīju datorā – Sienas seja. Varbūt derēs jaunajai grāmtai. Viņas piezīmes – pabeidzu.
25. sept. 1989.
Vai ūdeņi kustēsies un laivas parādīsies?... Nē, dīķis ir kluss. Akmeņi jāveļ vēl Vienmēr vēl akmeņi jāveļ. Tikai no svešas malas Iedzirkst pa dzīvai dzirkstij Tie dzird, tie jūt Tie neguļ uz ausīm Bet tie ir no svešas malas. Gaidu pie mūsu dīķa Vai laivas parādīsies?!
26. sept. Karsts! 30+
Atvēru accountu Royal bankā. Nice manager made it. Am. doll 1.15 (plus) – Am. 395 – 457. 61. Bankā – 257.61 maksās 8 ½ %.
Safewayā arī kāds nice pakalpojums (sagādāt mazāku žāv. ziv. porciju) – So, gara stāvoklis labāks. Un kā nekā naktis bijušas netraucētas. Karsts gan pēc traka!
257.61
46.05
$303.66
Vēstule no Kreišmanes.
Te stormy dinner – tomēr satrakoja mani, vispirms jau tas cepetis – kas beidzot bija tik labs. Tad parastā verzelēšana un vidū kaut ko – saka vienu reizi man – un es protams to nedzirdu – ja es neklausos visu garo troksni, kā lai es pēkšņi uztveru kaut ko izbērtu man? Un tad ja es reiz mēģinu ko teikt – (lai arī man tas nemaz nebūtu jāsaka, jo what the point!) – tad mani nedzird un – beidzot tas satrako prātu. Sirds klapē, met kūleņus bet jāatceras mana dakterīša vārdi un jāmēģina nomierināties.
Šodien 2 cilvēki pret mani bija ar labpatikšanu laipni – bankā un Safewayā. Tas nebija nekas man personīgi darīts – un tomēr kāda daļa simpātijas tur klāt, kas cilvēkam ļauj mierīgi rīkoties, darīt savu pienākumu labi.
Mazliet rakstīju komputorā. Tagad tas stāstiņš tikai labi jānobeidz.
27. sept.
Vakar – dinner for Nels. Pārdzīvots tas ir, un mācība – neņemt neko ‘pie sirds’, nemaisīties viņu sarunās – ja nedzirdu ko kāds kādreiz izmet uz manu pusi – neuztraukties par – viņa jau nedzird… etc. etc. Sirds līdz 1 naktī sitās ātri, nevienādi – bet ir nomierinājusies – jāatceras daktera vardi – be careful – lai gan nevar jau paredzēt kas kuro reizi uzbrūk tikai – turies pie malas!!
Nosūtīju vēstules Lēmanei un Kreišmanei.
28. sept. Karsts, nav spēka (?)
(Nosūtīju vēstuli Dzidrai apsūdz. N.)
Biju Safewayā – un pārnācu ar nejaukām sirds klapēm – nekārtīgi pulss like hell – un tāds vājums, ka grūti kājās nostāvēt. Ne ar ko nevarēju noregulēt – tad īsi pirms Ineses nākšanas gāju pie komputora sāku rakstīt Ziemsv. Pusdienas – vecu stāstu, mierīgi – jau pirmā lapā – sirds sāka sist normāli!!!!
29. sept. 1989.
Biju Safewayā – 10.10-11.10 – lēnām, rīta laikā, ne tik karstā, ne aukstā – jutos labi.
Pēcpusdienā (karsts laiks) iegūlos gultā un kādu laiku aizmigu.
Slaukot šķīvi (kas bija ielikts plauktā nenoslaucīts – un gatavojoties vakariņām manā ziņā ar ‘cīsiņiem’) pēkšņi noreiba galva un viss rādījās dubble – ne sāpes, bet tik pārvarīgs reibonis ka jāsēž, jāguļ – bet nepāriet – dzēru aukstu ūdeni, mazgāju acis un seju aukstā ūdenī – nepāriet, beidzot mazliet atguļoties – viss nomierinās, viss ir normāli. Mazliet nogurums – bet tas karstajās dienās (saule logā) – tā ir. Reibonis tomēr it kā vairāk – no labās acs – tās ar asiņu plankumu, kādēļ tā iznāca – nezinu. Taisni tas reiz bija Banffā.
Lasīju visu pēcpusdienu, rakstīju komputorā – pirms tam.