1. okt. 1989. Svētdiena. Vēss, apmāc.
Vakar kā vienmēr – līdz 10. street. – sirds O.K., kad nekā nedomā un iet mierīgi. Gulēts – O.K. Vakar Inese aut ar Nels [right]. Lasu Mahfouz – par dzīvi Kairo, Ēģiptē.
Debess vēl arvien var iepriecināt Viegls vējš koku zaros Vēlās lapas vēl virpuļo Vēss rudens gaiss kā viesis vēl Viss reāls, saprotams, dzīvots jau Vecās krāsas sirdi pamodina Klāj gaismas plīvuru pāri. Debess var vēl iepriecināt Ak mūžīgo illūziju spārni!
Pabeidzu komputorā ‘Sienas seju’ – labi vai nē – to nezinu.
Pārlasīju kādreiz (nesen) uzrakstīto – ‘Kalpone’ – un liekas tas arī derēs.
Tā ir jau 13 stāsti comp. ap 60 l.p.p.
Sirds dzīvo no niekiem Viena pagale nedeg. Ak, tomēr tā gruzd un gruzd Liesma dejo un dejo Tā gaida un gaida Tā sapņo uguns kuru. Tā jautā, vai Tu arī? ––––––––––––- Kluss aizplīvurots Tas stūris dārzā, ielā Laiks pāri gūlies segdams Ne dzirdu – jūtu soļus Tavus tur ejam nākam. Kā izbrīnā Tu stājies Juti vai manu tuvumu? Vai vien tālumu kas vidū Kā putnu rudens gājiens Audzis, plēties Ar tūkstoš spārnu vedām Viss aizsedzies. Rudens lāses vai lapas Vai Tavi vārdi vēl klusi krīt Ar skaņu kas laikam Cauri pulsē, dzīvo.
3. okt. 1989.
Nakts auksta, diena silta.
Aizgāju līdz pasta mājai – 2 (vai vairāk?) kilometri turp un atpakaļ – noguru par daudz, apsēdos solos. Rītu būtu jāiet – jāaiznes kāda grāmata – varbūt Norai Kūlai? Vēstule? Dakterim? Neboises grāmata atsūtīta – par to jāmaksā, bet viena paņemtā, (kur neviens neņēma naudu) man paliek. Šī būtu jāpārdod kopā ar manām!! Tas ir ja es būtu gudra.
Rītu dzimšanas diena 83! Un šodien jau dāvanas (jo rītvakar Inese nebūs mājās) puķe – kupla, skaisti, tumši violetsarkani ziedoša krizantēma podā – ļoti ļoti daudz, kupli kopā – nelieli jauni ziedi.
Smaržas pudele! Jacklyn Smith’s – California.
Kūka! – chokolate ar cream pink puķe virsū. Vairāk kā jebkad!!!!
Bet iedomājoties kas visu laiku šķita vēlams un iespējams – rakstīt Jean Poul – pēkšņi liekas out of question? Kādēļ tā? Pēkšņi viss tukšs, nebijis. Kā tas būtu iespējams – traucēt?!
4 okt. 1989. 83!
Plkst 8. Saule lec, vēl nav īsti uzlekusi. Brokastis paēstas. Sirds OK – tukša no svešiem un tomēr – ne gluži, tā tad – dzīva. Mēģināju rakstīt J.P. – sagāja dēlī. Un – ko es varu tur labu darīt? Katram ir savi dārgie un tikai to tuvums un vārdi dara labu. Skaisti bij it kā satikties uz mirkli. Un tā tas iet – uz mirkli te, uz mirkli tur, tik ceļš zem kājām. Bet vai tomēr nevarētu pats apstādināt laika brāzmu – radīt savu laiku laikā?
Vienmēr par maz to daru, par maz uzticos sev un laiks jau ir aizvedis – vai jau visam garām?
Tik maz ir to, kuru vārdi ko dod, ko sver, ko piepilda un palīdz. Svešs jau pats sev. Un tomēr – tomēr vēl ir skaidra diena, vēl ir diena!
Nosūtīju vēstuli JP. Izstaigāju tukšas ielas.
5. okt. 1989.
Nosūtīju Aiviekste + vēstuli Ruņģei un nosūtīju Aiviekste Imant. Auziņam uz Latviju.
Vakar vēstules no Freijas un Ruņģes.
Galva sāka nelabo reiboni ejot uz pastu, tepat tuvu vēl. Apstājos, aizsedzu acis (tas viss it kā no acīm, no sāniski (vai labi) pagrieztas galvas augšup skatoties) – pārgāja. Jo tālāk ārā gāju jo labāk jutos. Pasts vaļā no 9. Laipna dāma, ātri apskata ko vajaga.
Nevaru aizvērt grāmatas Un aizvērt logus, durvis – Pirms nakts nāk pāri Man Tev kas jāpasaka Kāds vārds kas viegli nenāk Pār lūpām nemaz ne skaļi. Tev jāsaprot tāpat Tas klusais vilnis Kas dienu ūdeņos Tā plūst un plūst Un meklē Tava krasta.
6. okt. 1989.
Bijām no rīta pilsētā, bankā. Manu Montr. National bank kontu varēs pārvest uz – manu jauno, Royal banku. Apskatījos, ka proc. maksā okt. beigās – tā tad labāk jāpārved – pēc tam. Nemiers – rūpes par Ineses naudas lietām arī – tas ir – ke es absolūti nevaru pelnīt. – Kaut tur Austr. tās grāmatas būtu pārdotas – bet…
Gaidu jau ziņas – bet vēl jau nevar būt. Miserable!!
Atnācu no pilsētas caur parku, pār tiltu – bez pūlēm,tikai kādu ‘washroom’ būtu derējis kaut kur redzēt. Bet – to varēja tikai Parīzē arī tikai – for men…
Miserable! Neko nezinu rakstīt ne darīt. Viss apstājies, viss izdziest.
Nemiers, plosīgs karsts vējš Smiltis, asums, it kā Tu sauktu Bet vārti būtu ciet. It kā es sauktu, bet Tevis Nebūtu tur. It kā tu tomēr būtu Sauktu, nāktu. „Kapu vaiņagam es augu, Dažai rožu kopējai” – seni vārdi Ar rožu smaržu un sāpju pieskaņu Nāk prātā, nāk no senām Dienām, kad vēl nejutu sāpju Un tomēr nojautu, šai Senā teikumā tās jau bija Slēptas, jau atklājās. Nemiers ass kā vējš ar smiltīm. Tu, kam mazu mazumu savas sirds atļāvu Tu tagad ņem to visu, plēs ārā Piesavinies, atstāj neziņā, bailēs Kā, ko tālāk? Tu paņem un neliecies ne zinis.
9. okt. 1989.
Beidzot sāku just to – ka esmu maisā un no tā man ārā netikt. Laiva iet prom jūrā bez žēlastības, krastā atpakaļ – tai krastā – vairs nelaidīs.
Tagad – noskalpēts arī no tā, kas Montreālā bija apaudzis, sazēlis apkārt maigi, žēlodams – miers, savrupība, dārza stūris, vārti, kas kādreiz deva illūziju gaismu. Viss prom – arī mans godīgais, maigais dakterītis – un te svešā tukšumā – kur nav man personīgi nekas iegūstāms, tik gaiss un saule kā kokam – labi! Bezgala labi tas! Un tomēr ja kauli vēl staigā apkārt puslīdz veseli – tas ir par maz. Protams – tikko sāpe pielieks pie zemes – tad būs daudz.
Jā, pirmo reizi, dziļi to sāku just – maisā, cietumā, kaktā iemests…
Bet jāmēģina šai kaktā – kaut ko darīt, lai aizmirstu ka esi kaktā, ne lai ārā tiktu, jo nevar tikt ārā – bet lai aizmirstu, lai samierinātos –
Tumšums, melns apkārt Cauri spraucos. Iznāku kā pasakā No burvju meža Siltmē, gaismā ieeju – Tavā sejā. Prom man jānāk Bez ciemošanās jāaiziet No Tava vaiga gaismas Dziļā melnā mežā.
10. okt. Otrd.
Nosūtīju Aiviekste + īsu vēst. Kūlai.
Tik ilgi neviena vārda neesmu dzirdējusi – kā Aiviekste reaģē uz cilvēkiem? Un – ko tālāk? Stāstu krājums salikts. Ko tālāk? Nav nekas prātā tāds – kas šūpotos kādā ‘jaunuma’ ziņā – varbūt kaut vai kā Laima Kalniņa palieka īstenību!
Plkst 1 – liels vējš – lapas pa gaisu, pa zemi
Plkst 3 – pirmais sniegs ar lietu [..]ķē mīksts!
11. okt. 5 am. Nevaru ilgāk pagulēt…
Vakar vēstule no Rubenes.
Kritika par Aivieksti – ne tāda kā gaidīju – viņa vēlās – vienas personas (Īnas) stāstu un vēl turpinājumu tam – romānu? Uz tādu domāšanu ierosina vāka zīmējums – viena sievietes seja – bet nosaukums taču vēsta ko citu un mazā ievada piezīme arī ko citu – varbūt Jūs viņus pazīstat.
Tad – likteņa spēks visur likteņus tur izlemjot – mana doma bija pretēja – ka visi tur lem/ņem katrs savu likteni – Vilmas māte, Matilda un visskaidrāk Īna vienā momentā (apstājoties dejā) aizraida Arnoldu un pilnam mostošos savu romantisko mīlu pret viņu – paturot brāļa un māsas mīlestību.
Kā Rubene to nav redzējusi? Tas tad nav varbūt uzrakstīts? Interesanti tagad – vai cits kāds lasītājs sapratīs tā, kā es to biju gribējusi lai saprot!
Protams – romānu par Īnu gribēs varbūt daudzi. Viegli un labi – laiskā līnijā lasīt uz priekšu garu izstāstījumu!…
12. okt. 1989.
Nocietu 2 dienas par Rubenes kritiku – beidzot pieņēmu to, kas ir – ka vājš pirmā kārtā – ir kritiķis, pavirši skatīts jo ir aizrāvies ar savu izdomu, lieto arī klišējiskus spriedumus un parasto nekulturālāka lasītāja prasību pēc 1 personas tēlojuma no mana tai[..]slīnījas stāstījuma. Nav izlasījusi un apsvērusi sākumā – piezīmi, kas norāda par ko grāmatā runās –
Tā tad kreņķē vēl mani tikai tas, ka man būtu vai būs viņai šis tas jāskaidro – nepatīkami. Citādi gars šorīt gaišs! Jā – šī ‘skaidrošana’ – kreņķē. Arī tas ko viņa raksta par manu dzīvi – attiecību etc. pret Austrāliju – ir pilnīgi viņas izdoma un tā tad bez īsta pamata ‘no gaisa grābts’ – ja būtu tikai pāris vārdi tā teikti – tas nekas, bet tur vesela domu un ‘faktu’ virkne – kas ir parasta – klišeja, ko grib piemērot gadījienam.
Viņas ne pārāk dziļā domāšana jau agrāk man krita acīs – bet viņa, līdzīgi Rušdejam (ko viņa tik ļoti slavē) ir pilna ar labi vērotām, uztvertām gudrībām. Parastais, drošais – daudzrunātājs.
13. piektdiena.
2 reiz staigāts – 1. Uz parku aiz Safeway tālāk un viegli, 2. Uz tiltu pa labi (ne līdz tiltam vēl) tuvāk un smagi – kādēļ tā – nezinu.
Nosūtīju vēstuli Freijiem.
Rudens ārā. Rudens. Kļūst vēlāks, kailāks, vēsāks. Rudens. Skatos kokos. Tie mani koki! Mani koki! Tie manā laikā dzīvo, dzīvo, kad es dzīvoju. Tie mani koki!
14. okt. 1989. Sestdiena – apmāc. vēss, solīts – sniegs.
I had to had guts when I was there….
Sestdiena 14?
Blandos no kakta kaktā Kā aizsietām acīm Bērnībā ‘vistiņas ķerot’ Vai atceraties šo spēli? Tās smieklu brāzmas! Ja tagad kāds smietos, Ja kur kāds smietos.
16. okt. Apmācies – auksts, no rīta – -2 gr.
Vakar bijām uz “Mata Hari” – kaut kas – dedzīgā vīriešu spēle – palika ieguvums. Citādi – tāda ala, telpa bez exit zīmes – depressing.
Nelsons [right] izskatījās – very elegant. Ineses – kolēgas – mazā [Marianna] tās – vīrs ungārs – parunājās ilgāk ar mani un tas bija OK. Viņš jau iesakņojies te uz Ungāriju – arī ja tā brīva – neietu atpakaļ. Viņš starp citu teica – small country. Tas nav svarīgi ja country ir brīva – kā mēs vēl mazāki, dzīvojām labi, labāk kā viena otra lielā – mums materiālais ar kulturālo bija labāk līdzsvarots kā lielajās zemēs. Lielajiem arvien civilizācija sedzas pāri kultūrai.
19. October. Sunny, warm.
Vakar vēstule no Dzidras. Šodien nosūtīju vēstuli Dzidrai.
20. okt. Sunny, warm.
Nosūtīju vēstuli Rubenei – (stingru par sevi)
21. okt. 1989. Sestdiena.
Šis sauciens nāk no kapa... Bēdz, slēpies aizver durvis Nogaidi, tas nebūs ilgs. Uz citu pusi klausies Tur sauciens nāk no dzīves – Steidzies, nekavējies Tas sauciens nebūs ilgs. Vējš apsviedīsies – jau Skanēs tas no kapa.
Que se faite ici?
What am I doing here? Chatwin. Good!?
22. sestdiena. Silts.
Daudz staigāju. Inese + Nels aizbrauca uz Banffu, uz Barbaru etc. Es aizgāju vēl reiz ārā un nopirku oxtail – izvārīju lielu katlu (zupas) viras! Inese atbrauca jau tūlīt pēc 6 (?) un ieēda vakariņas. Labi. Mierīgāks prāts. Arī par Nels. un manu nesaskanēšanu – kas vairs neliekas svarīgi. Salāpīju šo to. Mazais franču val. žurnāls XYZ – dod tomēr kādu pārskatu par modernāku literatūru – dažādu rakstnieku miniatūras, dažas kritikas (īsas), kāds intervijs? Gandrīz tikai viens rakstnieks – Bertrand Bergeron – manuprāt tur ir rakstījis par kaut ko izjusti silti dzīvu, bez kaut kā gribēta – iespaida, vai stila etc. Ļoti sirsnīgs tēlojums.
Gribētu no viņa lasīt vairāk.
Varbūt sakarā ar negaidīti aso situāciju Nels. un es – pa logu ieraugot kādu cilvēka muguru ieejot viņa, savā mājā – man pēkšņi iznāca kāda tuvības sajūta ar cilvēkiem – tā, kā tas bija jaunībā, mājās – kad attiecības cilvēku vidū bija mierīgas, labas. Reti kāda nesaskaņa kaut kur, kaut kam, gandrīz – nekad ne īsti man – miers, tuvība cilvēku vidū, gandrīz aizmirsta sajūta – jo vienmēr svešinieki apkārt arī tad – ja attiecības bez nepatikas, bez naida – tomēr vienmēr svešums.
Varbūt mazais mājas īpašnieks Montreālā – bija mazliet tuvāks vecās pasaules, tas ir bērnības laika izjūtai cilvēku vidū. Simpātijas – tas ir kaut kas cits – simpātisks romantiski, vai draudzīgi – abos gadījienos tā ir kāda intelektuāla norise cilvēku vidū. Mājās, bērnībā, arī jaunībā jāsaka – cilvēki mierīgi – tuvi kaut kāda dalīšana neanalizējamā veidā.
Man tas bija – aizmirsts, šī sajūta. Kaut kas šodien lejā no kaimiņmājas man to atgādināja. Varbūt tādēļ ka tādu sajūtu jau atdzīvināja dienā – ejot, klusā svētdienas ielā kur kāds cilvēks (jauns) beidzis griezt mauriņu celiņa malā stumdams savu zāles griezēju draudzīgi uzsmaidīja un sveicināja un man bija jāizsaka – beidzāt griezt?!? „Jā tikko beidzu griezt” – Vakar kāda sieviete teica halo – kad gāja garām solam kur sēdēju. Varbūt – cilvēki ir te dabīgāk draudzīgi un es to varu labāk saprast – jo valoda mazāk traucē kā Montreālā, tas ir angļu valoda ir mazāk sveša, neuztverama, kā franču.
Un vairāk reizes, 3 reizes izcili – mani ir pārsteidzis (un savādi mierinājis) koku skaistums uz debesu skaistuma. Domājot (‘skumīgi un sērīgi’) un paceļot acis – koks ir plētis zarus debesīs apbrīnojamā daiļumā, it kā pārvarīgā labestībā, gandrīz kā – svētumā, jā, – svētumā – jo viss ir savā brīdī svēts kas ir bez ļauna. Kas svin savu dzīvošanu neievainojot citus.
Nu jā – tur ar tiem kokiem nāca vēl kas cits klāt – pārsteidzējs daiļums. Bet – daiļums – vai tas ir mana izdoma?
Tā tas nelikās – uzskatot šos kokus. Likās – ka viņi to saka man, savu ‘daiļumu’ savu svinēšanu, dzīvošanu.
25. okt 1989. Trešdiena. Silts, saule
Nosūtīju Guntai uz Latviju vēst + Aiviekste.
26. okt. 1989. Skaidrs.
Vakar vēstule no Ruņģes – Aiviekste esot – lieliska – kādēļ lai tēlotu cilvēkus labākus un cēlākus nekā tie esot – etc. Labi. Vai viņa tieši tā domā – ka lieliska – bet ampēram tā tas ir skāris – spēcīga, droša. Vakar naktī maz gulēju – jo domas tad meklē visu grāmatā teikto un domā un domā…
Vakar iesāku computorā – Tāļruņa sarunu – nezin vai tur kas iznāks. – Inese arī domā – ka jāliek tā nākošā grāmata biezāka – lai tad tūlīt nav atkal kāda jātaisa. Labi – ‘Aiviekstē’ tā tad ir ko cilvēkiem palasīties…
Nevaru norimt – gribētu kaut kur lekt un skriet! Bet kur? Tukšā, svešā ielā! Lasu par Barišņikovu, tad par Mahfouz – un nevaru norimt – tie dod un ņem, ierosina un liek ciest savā vientulība. Bet ko es gribētu? Ne cilvēkus apkārt parastā čalojumā, cilvēkus kopīgā dzīvē un intīmā dzīvē kādu kam pieķerties, tas ir trakums kas vienmēr iet nepareizā ceļā. Bet lai arī tā. Bez tā nevar norimt, illūzija tomēr nes, notur iešanai, dzīvošanai. Man trūkst manas klavieres, daudzreiz gluži fiziski to jūt – gribētu spēlēt!
Nosūtīju Artavu + 2 dzej. Vecgrāvim. 1) Tas sauciens 2) Tu izvēlējies
27. okt. 1989.
Nevaru saņemties un iemīlēt šo pilsētu. Kāds nevainīgs (muļķis) cilvēks laikam aizsedza un vēl aizsedz brīvu skatu – cik nu tas brīvs man varēja būt. Nepatika, pretīgums – vēršas smagi nogurumā – negribās kustēties, nevar saņemties – smagums! To neatvaira pat labas ziņas par grāmatu – tas viss tik maz palīdz – lai gan tas ir arī viss, kas tur uz ūdens. Tikai – tas izraisa arī to mūžīgo prasību – pēc vairāk! Tas guļ virsū ar savu pavēli – strādāt vēl, vēl. Vēl vairāk, labāk, lielāk!
Kādēļ? Tādēļ ka tas ir viss kas ir, tas vienīgais vēl ir aktīvā dzīves norise. Un tomēr – ko tas man dod? Ko tas man vairs der? – Ja tas viss labais, būtu nācis vēl tur Montreālā – varbūt varētu just to kā stiprumu dzīvumu sevī – te tukšā, svešā pasaule – šis šausmīgais izkaisījums. Un kādēļ šis īgnums, naids pret kādu neiztīrās no manis? Man tas jāsagremo, bet es vēlos to izspļaut no sevis šī īgnuma cēloni.
Book fair-exhibition Nov 5-8, inform. phone 244-5160.
28. okt. 1989
Skaists laiks (man staigāšanai) vēss, ‘crisp’ bez vēja un bez stipras saules. Rudens! Skaista, mierīga, vēsa diena.
Raclette – haha.
Put cayen pepper (powdered) in garden to prevent unwanted animals – cats, squirrels (?)…
Debess manīgais solījums Visu mūžu, vēl tagad, Kā bez tā varētu būt! Maigs mākons aiz kailiem zariem...
30. okt. 1989. Saule – 11 a.m.
Nosūtu vēstules Dzidrai, Zariņam, Gordonam.
4 pm. Snieg, mitrs, bet jumti balti.
Visas rudens lapas ir jau aizslaucītas Vēju spēlēm nāk sniegs Domu spēlēm Kā Tevi tur iesnigs sniegs.
Slapjš sniegs i visa pasaule noplanckarājusies un man tāda patīk. Atbilst manam gara stāvoklim. Tās kodīgās saules bija diezgan – lodā gar malām un dedzina acis. –
Spožos, spīdīgos debesskrāpjus nevar vairs redzēt (aiz sniega) un te nu ārs izskatās pēc kādas pilsētiņas, pēc kāda – miesta. Un tāds man patīk. Atbilst manai situācijai.
Milzīgās 2 egles, sevišķi vientuļākā, tuvākā, cilā savus melnos zarus – nekad nebiju redzējusi ka egles ir tik melnas. Un nebiju redzējusi ka viņas tā cilā zarus, milzīgos melnos zarus kā kādi vēži, oktopusi. Ak, egle, egle – tas ir savādi. Tas ir – labi. Tas atbilst manai dzīves izjūtai.
…Tu man piezvanīji. Tava balss sveša, gandrīz falsetā, lēkāja īsos, aprautos vārdos. Bet es nesapratu, neuzminēju, kādēļ tas tā? Nonivelēju, noplicināju visu bezkrāsainā vienaldzībā, ikdienišķā, bezbrīnumu realitātē, tāda kā man tas minūti iepriekš nebūtu nācis prātā. Atjēdzos kad viss bija cauri. Bija jābeidz. Ko tālāk mēs būtu varējuši runāt. Par laiku.
Mūsu saruna bija aprauta. Ir aprauta.
Ir tādi ziedu pumpuri, sevišķi sarkanajām sējas rozēm, tādi pumpuri kam atvēršanās brīdī ir pietrūcis maiga valguma, vējš ir tos aprāvis aizkaltējis, tie briest, bet nevar atvērties, plīst un izkaisās zemē, ziedlapas nobrūk zemē neziedējušas, turpat blakām, kopā ar pārziedējušām dzīves izbalinātām ziedlapu saujām.
Mūsu saruna bija tāds sējasrožu pumpurs. Pasargāja mūs no ziedēšanas laimības sāpēm. No visām briesmām. Un tad beidzot vēl reiz atvadoties viens otrā, bailes ieraudzīt vēl kaut ko nenoslāpētu, vēl dzīvu mūsu sējas rožu pumpurā, kad jau telpa, tālums plētās mūsu vidū – mūsu acis dzirkstīja vienas otrās brīdi, mirkli godīgi aiztaisot durvis. –
31. okt. 1989.
Pelēks, piemācies. Vakardienas sniegs jumtos un parka zālē – piesalis. Man ausīs, klausos – bez kāda dota iemesla burbuļo Shopēna polonēze. Ne tā tik daudz (un tomēr, tomēr) spēlēta, ne tik ļoti mīlēta – muzicē manī šorīt, kad apsēžos pie galda ar kārtīm, ar domām, pelēka rīta gaismā, ar mazliet sniega jumtos. Vai tas ziemas sveiciens, labdiens rītā ienākot?!! Mīļās skaņas! Dzīve!



