1. novembris 1989. Trešdiena. Skaidrs.
Inese šonakt brauks uz Newarku – N.Jersey.
Šorīt sāpe sarāva no muguras uz kreiso kāju – kā agrāk 2 reizes Montreālā – bet ne tik stipri.
2. nov. 1989. Pirmā diena vienai.
Biju Safewayā – nopirku zivi – izcepu, stingra laba. Dārga arī. Nopirku jogurtu – varbūt – lai kādu dienu nav jāšopij.
Negribās domāt par rakstīšanu.
Lasu Atvoodas – Cats Eye – sākums – bērnības dienu apraksti, vienkārš, labs, reāls stāstījums – reti vārdi, dažas zināšanas par dzīvi. Tēlojums labs, samērā lēns, gandrīz velkās ne iet, diezgan daudz vietās uzsvērts racionālais (dzīves neromantiskais, rupjais) skatījums – arī sūdu un mēslu piebiedrošanās. Tēlots (it kā) ar pieauguša cilvēka, ne bērna valodu.
Tas ir – tur redzētais un darītais ir bērna pasaule – bet tēlota ar pieauguša cilvēka balsi.
Gribētu kaut kur iet. Bet kur? Tukšā svešā ielā, parkā. Nu – pie kokiem, dažu brīdi var apstāties pie kokiem. Bet piekūst arī no tā. Un apstāties pie cilvēkiem – nevēlētos, nevarētu. Vajadzētu ļoti izmeklētas personas pie kā varētu apstāties. Izmeklētas personas manā ceļā vairs ļoti ļoti reti apstājas.
Vakar bija kaut kas nelāgs nieru apvidū. Šodien mēģinu uzmanīties ar ēdienu – jūtos labāk.
Gribētu kaut kur iet… ārā vējš.
Koku ēnas uz sienas Zaru ēnas, vakara saulē, Ne tiešā saulē – saules Atspīdumā no logiem No tālāka debesskrāpja logiem. Zaru ēnas šūpojas, vēdinās, Vēdina manas minūtes manas Stundas prom. Skatos savā sienā Skatos kokā aiz loga Tāla debesskrāpja logos Zeltaspožos no vakara saules. No vēsas rudens saules Atmiņas virmo caur sirdi Atmiņas nākotnes pilnas Vēla rudens saulē, Tavs vaigs tur šūpojas līdz.
Tukšs vēss rudens vakars ar mierīgu vēju zaros, tukšs tāls, līdz horizontiem, līdz naktij jumtos – pazīstams, daudzreiz tāds vadīts. Zināms sens viesis, labdabīgs, dārgs savā tukšumā, savā nekad pildītā tukšā solījumā. Tukšs rudens nakts pie aizvērta loga ar kailiem zariem mierīgā, vienmērīgā, nerimtīgā vējā. Grimst rudens vakars ar jumtiem lēnām tumsā.
Un tu atceries piena viru – piena putru vakariņās, sviestu, biezpienu uz šauras garas kviešu maizes šķēles, uz mazliet nobriedušas plāceņa šķēles. Maigu piena miežu putraimu putru vakariņās, atceries dienas vakaru pie galda, vieglas sarunas, dažu vārdu mierīgu, tavs laiks bij jauns, vai visiem bij tik viegli to nezināji, to nezini nekad, kā citi nezin tavu rudeni tagad.
Atceries maigo piena viru, baltu, mieram rudens vakarā.
3. nov. 1989.
Otrā diena kopš Inese Newyorkā. Naktī nevarēju gulēt – no kāda nemiera, par to ka nevaru neko rakstīt?
Aiviekste, Tu esot aizsprostota Purvainos krastos iegrimusi Nevarot iznest smagos ūdeņus. Bangojies, bangojies labā upe Ar lediem bīstama drāzies, Gāz aizsprostus un brīva Brīva savos krastos plūsti Sauli un laivas vizinot, No sena laika Uz jaunu laiku aizsniedzies, Cilvēku laime!
4. nov. 1989.
Viegli lijis no rīta. Pēcpusdienā reti mākoņi un ļoti skaista saule. Satiku Nelsonu nākot (staigājot) parka (upes malas) ielā. Biju otrreiz šodien ārā – tikai staigāt, no rīta mazliet iepirkties (šopīt, šopīt.).
Ja zinātu tam vārdu Drīkstētu par to runāt Neizteiktais vērstos dzejā Drošs nostātos saulē Lai gaismā tas saaug Nostiprinās Ja zinātu tam vārdu Zinātu par to runāt.
Svētdiena, 5. Nov. 1989. Saule, skaidrs.
Inese pārbrauks no Newyorkas! Es cepu ‘kūku’ – ar orange juice un raisins. We will see kāda būs. Vakar uz ielas – jā, es to teicu jau, – satiku Nelsonu un mazliet tā ‘vazāšanos’ manīja rimās – nekā tik nelaba jau viņā nav, ka man jāzaudē savas dienas baidoties ka tik nu atkal neienāk un nerunā stundām.
Skaista diena. Saule – un ne ļoti auksts. Kā pavasars. Inesei cerams ir laba lidošana. Es mētājos savās vecās izjūtās. Kāda vella es nevarēju sapņot tad, kad es tur biju klāt. Tad domāju ka tas ies bezgalīgi, ‘vēl jau laika diezgan’. Kā vienmēr, kā vienmēr.
Draugi, vai ir jau tik vēls? Dažās balsīs skan rūpes Kad... vai vēl tiksimies? Ziema pie durvīm un vakars Bet tālu šalc rīts Un raisās no saitēm. Vai tur vēl iesim, tiksimies? Draugi vai nav vēl tik vēls? ––––––––––- Rudens vakars lēni/ilgi tumst Debesskrāpjos vēl nemana gaismas No citas dzīves, citas malas Rudens vakara gaismas vējo Aizskar lēni un zūd Zūd ne gar šo logu Zūd satumst gar citu logu Citā malā par ko šai vietai Šim laikam, nav jausmas. Divas egles lielas melnas Zarus cilāt beidz. Varbūt tās zina, atceras Varbūt tās rudens vakara Gaismas sazinājušās ar to malu Un kāda upe lēni plūst Gar viņu saknēm Debesskrāpji sāk iedegties Savās nakts ugunīs. Kādas citas tālas malas Rudens vakara gaismas Aizskar mani Par ko šim laikam nav ziņas. Varbūt šīs melnās egles Ir jutušas savos zaros to Varbūt vējš šalc tik tālu. Vakara ziemīgā gaisma Mainās ilgi lēni. Ļauj vaļu debesskrāpju Spīguļiem tūkstoš logos. Gar kādas mājas sienām Citā malā rudens vakars Zogas meklējot melnos logos Sejas kur atbalsoties.
Trešdiena, 8. nov. 1989.
Aizsūtīju Dzidrai 11 Aiviekstes ($21.70). 3 reizes bija jāiet (un Inesei vakar cenu liste jāsameklē) līdz kaut kas iznāca. Citādi sūti pusi apmēram par 13 dol. vai parselā – par 40 etc etc. Pašam vien jāmeklējas ja nē – maksā ragā. Labi ka izdarīts. Varbūt Dzidra kaut pārdos, vai aiznesīs Priedītei – pirms ziemsvētkiem var gadīties pircēji. L. avīzē Silkalns jau kritizē un nokritizē pašizdotās grāmatas.
Tikko kāds ceļ galvu – otrs jau gaida ar āmuru un uzdod!
Nezin kā Silkalns nekā nesaka par manējām! Par Ineses izdevumiem. Jāuzmanās gan ar sīkumiem izskatā, izdevumā – sāk badīt te tur tā – un Laras lapas izdotās – OK. Un citu izdevēju – arī OK.
Mazliet ēdās – Pēkšņi pārbijušies par – latviešu grāmatas kvalitāti – it kā tie desmiti trimdas izdevēji visi būtu zinātāji – kur tie mācījušies? Mācījušies krāpt kā Skrastiņš un arī nabaga Akas vīrs.
9. nov. 1989. Ceturtdiena
Vairs neesi Tu pirmais tur pirmais pie durvīm Kad tās veru uz savu sirdskambari. Gan esi vēl turpat sirds kaktiņā Savā mīkstā, rakstainā puloverā No pleca līdz plecam – bet kluss Ierunājies tik kad apstājos pie Tevis. Tā tapsi arvien klusāks, aizsedzies Ar ēkām, tik spēlēs ienāksi Kā lelle bērnībā kad ar tām spēlējos. Tad lēnām, lēnām tā sastingsi Bet būsi tur, būsi ilgi vēl Un saņemsi tos manus smaidus sājos Kā citi ēnās tur noglabātie. Tā tas ir tur sirdskambaros Tāpat kā te dzīves kambaros – Viss lēnām, lēnām iet uz ēnās ieslēpšanā Maigi kā straume plūst un plūst. –––––– Tur es paskatījos uz vārtiem un nemierā Nu guvu mieru. Te ledainā mierā māc nemiers. Ak, illūziju vieglās dienas Ak, īstenības soļu svars.
10. nov. 1989.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Dūša papēžos. Kas mani (laikam) nomāks manā ‘karjeras’ ceļā – tie būs mani gadi. Kas vairs lai uz tādu klausās? Nu – nav ar patreiz nekā jēdzīga vairs galvā ne sirdī. Bet vairāk, vairāk kā vienam otram.
Baltā klusumā, tukšumā Viegli – bez zūdīšanās, Visi vienu ceļu Kaut arī tie tā nedomā Un tomēr zobenu meklē Neredzi, nevari atrast Saki – nav vajadzīgs. Viegli, bez zūdīšanās Bez domām. ––––––––––– Nevaru apmānīties Tavu adeni redzu Rakstainu no pleca līdz plecam.
Šodien (un vakar jau) jauc nost Berlīnes mūri!
Neticami liels vēsturisks notikums. Un visa Eiropa šūpojas kā jūra – Baltics, Polija, Ungārija, Chechi (vēl noslodzīti) Vācija un arī dienvidu kakti!
Kā Gorbačevs jūtas? Vai patiesi komunisms nogrimst? Vai – pārmainās.
Skumji līdz saknēm – Nē, sakņu vairs nav Atkal reiz pārstādīts Neiesakņojies nīkuļo Neziņā padoties, nepadoties? Zini dziļi sevī Nepadosies, Lai vairs nezini kā? Atkal reiz pārstādīts Tik tāl kā sauli vīsti Brīvībā elpas trūkst Kauj sevi un laiku Bet zini ko neatzīsties– Nepadosies.
13. nov. 1989.
Berlīnes mūris brūk.
Uzsalis, saule.
Nosūtīju vēstuli Ruņģei.
Apzinīgi un neapzinīgi es vienmēr esmu gādājusi par to, lai manam garam būtu par ko sāpēt.
14. nov. 1989.
Šorīt – atceros to, kam es stādīju ceriņkrūmu. Tikai – be careful – iekrīt prātā un atgriež pie tā teicēja. Bet ceriņkrūma gaisotne paliek. Labi. Citādi es sāku zaudēt miegu šīs careful gādības siltumā. Bet – be careful – ar to ko ēd arī un ļoti vien. Vakar noreibu ļoti ar ‘raibām acīm’, ieelpojot kādu smaku – it kā varbūt gaisā no vakariņām, bet ļoti nelabu, indīgu. (Nu ir tur ilgi sildījumi no tītara kas nebija svaigi saldēts) – jā, dabūju dzert C vitamīnu un sulu, lai galva atreibtu – tas bija tas dziļais reibonis ar varavīksnām labā acī. Be careful. Bet – atceries ceriņkrūmu tas tomēr ir viegls savā gaisotnē.
Nav ko lasīt. Atvoodu pabeidzu. Maz gulēju. Negribēju no rīta iet zem dušas, gribēju iet vēl gulēt – bet (aiz)gāju zem dušas un izstaigāju Safeway, turp pa garo ceļu – pārnācu pirms sākās putenis. Īsti liels ar vēju nāca sniegs – skrējēji tomēr cīnījās – ko darīsi varbūt sāka skriet pirms sniega vētras!
Tagad – jau pāri (1.15 pm). Pirmais putenis – vai pareizāk, viegla sniega vētra – un es skatos un skatos un nevaru atiet no loga – jāskatās un jāskatās – un ko es redzu? Neko – puteni, sniegu, vēju – skaties kā jūrā, neatņēmies...
Neatņēmies – tas ir tas vārds – skaties neatņemdamies –
Nekur citur tikai mātes balsī dzirdēts. Tā tad jāpatur – jālieto.
Jūtos veselāka, tas ir – stiprāka, varbūt tādēļ ka laiks apmācies un gaisma mierīga.
15. nov.
Negulēju 2 st. vidū naktij – bet jūtos not too bad.
Nosūtīju vēstules Julietai un Karinai. Vakar vēstule no Dzidras laba gara.
20. nov. pirmd. Mazliet snieg.
Pasūtināju XYZ la revue de la nouvelle.
23. nov. ceturt.
Inese izstādes (Triangle) atklāšanā [far right]. Ziemsvētku – kartītes…
Mūri brūk un tilti ceļas Nevēlos te būt, bet jābūt Nevaru es lidot Tur pirms karoga un dziesmas. Bet es eju, eju Varbūt aiziešu pirms aizvērs vārtus. Un Tu arī, arī Tu – ceļā! Jau sen, tik sen Ceļš ir mūsu mājas. Kad viņi gavilēs, dziedās Man gribēsies gult pie zemes Jo tie no manas dienas Ir visi zem zemes. Tik ja kāds plūmju kociņš Tur augs pie sētas Varbūt tas līdzēs celties Vēl brīdi raudzīties Senā logā.
Gandrīz kā cietumā. Vai varbūt – klosterī. Atņemts viss ierastais, iegūtais, mīlētais. Ne viss tomēr. Bet, jā bet tik daudz, ka gandrīz viss. Iestādītais ceriņkrūms. Zilais. Un baltais. Galds dārzā. Un sēta – vārti. Vārti ar dzīvi aiz tiem. Vārti kas spulgoja nebeidzamās krāsu un izjūtu niansēs. Jo dažreiz tur staigāja dzīvs cilvēks. Ilgi laimes devējs, līdz dzisa tā gaisma no ilguma. Tas viss atņemts un ierastās telpas, miers, savrupība, mūzika. Arī apvaldīts nemiers, kā tam jābūt, arī vientulības tukšums, kā tam jābūt. Un atņemts pēkšņi (?) pēdējās dienās atrastais cilvēka tuvums. Silts, dzīvs, mierīgs tuvums. Viegls, neaizskarams un tomēr ļoti reāls. Arī tas, jā un tas, tas, tas atņemts.
Ieslēgts būrī. Lai arī durvis vaļā.
Un gaisma saule (!) spīd visā sienā, līdz grīdai – spīd uz kājām, dedzina acis. Saulei, gaismai jāspīd no augšas, tā to saņemt radītas mūsu acis. Spīd uz kājām, uz grīdas, tukša gaisma.
Nē tas nav izsakāms tā.
Ne tā, kā tas ir – var beidzot (!) iedomāties kā tas ir cietumā. Absolūta garīgā cilvēka – iznīcināšana.
Kā to var panest? Nevar.
Kādi ir tie kas izcieš (?) cietuma sodu? Kā var izciest? Kā var palikt par dzīvnieku? Vai dzīvnieks tāds ir?
Tagad cietumos ir bibliotēkas, kādas grāmatas. Varbūt ir.
Bet dzīve ir atņemta. Kā var aizmigt? Kā var atpūsties? Kā var netrakot?
Cietums ir šausmīgs un tas ir mūsu gadsimtā mūsu civilizētā, kulturālā laikmetā.
Cietumi ir pilni cilvēku, tikko kādu – ielika uz mūžu cietumā, par kokaina tirgošanu. Tas tomēr nesaprotami. Ar kokainu viņš būtu iznīcinājis, nē – savainojis, varbūt tomēr arī iznīcinājis, citu dzīves. Mācība. Bet kam? Kam mācība no tā? Tam kas tur paliek uz mūžu, tam tā neder. Tam kas ārpusē – nevar iedomāties ne to kas ir cietums, ne to ka tas patiesi viņam arī var notikt.
27. nov. 1989 pirmdiena, auksts, saule.
Nosūtīju Indrai Gubiņai 6 Aiviekstes + vēst.
Vakar nakti bija savāds sapnis: Kādā lielā, nepārredzamā telpā meklēju ko? Dzidru? Polu? Varbūt Polu. Tur nevarēju ieraudzīt. Aiz durvīm pretī kustējās cilvēku ēnas, cilvēki – raudzījās – vai kāda tur gara, slaida, tā būtu meklētā, meklētais – iegāju – it kā atradu, kā nē – viss bija tur pelēks, aiz gaismām, ar figūrām kā ēnām, vai es atradu meklēto? It kā – nē. Vēlāk cilvēku vietā tur rādījās it kā kastes ar rakstiem, ar vārdiem.
Tagad tas man atgādina it kā kapsētu. Sapnī nebija tāda sajūta.
Vakar intensīvi domāju par cietumiem, par cietumniekiem – pirmo reizi izjūtu šausmīgo procesu tur – tas tādēļ, ka saprotu pie sevis te, ko nozīmē kad tevi ‘nodīrā’ no visa tā, kas bija tava dzīve, dzīvošanas aktivitāte. Un – man jau tas tik mazā mērā līdzīgs cietumam. Patiesi – uz mūžu cietumā – tas ir neaptverami, necilvēcīgi, tas ir lēna cilvēka iznīcināšana, tā pārveidošana par ko – par neaptveramu cilvēka kropli. Briesmīga iestāde. Un pilna pasaule ir – cietumu un ieslodzīto.
29. nov. 1989. 8 gr., apmācas.
Kā rīta blāzma dziestot Tu manu dienu vēl iekrāso No tālas malas un Sals kodīgais šais svešās salās Uz brīdi rimst. No saules senas Kad acis vēl bija stipras Droši ņemt tās gaismu. Un svešuma baisma uz brīdi rimst.
Nosūtīju vēstuli – adreses maiņu – Soc. Serv.
Ceturtdiena 30. nov. 1989.
Vakar vēstule no Dzidras, baiļu pilna par Tāļa iešanu dzīvot pie Cliva.
Vēstule no Kreišmanes un Rumbergas.