1. janvāris 1991.
Miers visā mājā un arī ārā aiz loga
Sniegā un salā brien pirmā diena
Šai jaunā gadā! Jaunā gadā!
Miers staigā caur visiem locekļiem
Ieritinās ērti kā kaķis, kādu brīdi
Kādu brīdi. Gan jau to urdīs ārā
Šī lieta gadu maiņās nemainās
Bet labs ir brīdis siltu mieru.
Ielās drebinās bezpajumtnieki
Tie nabagi aug kā sēnes.
Skaiti pateicības lūgšanu
Skaiti par silto mieru kaktā.
Svētku eglītē dreb vizuļi
Mīlīgi sašūpojas
Arī tos atrod kāda gaisa straumīte.
Cik ilgi cilvēka sirds var noslēpties
Var nociesties mierā.
Labs, silts miers šai jaunā gada rītā
Un krēslā pretī it kā
Būtu kāds iesēdies sen gadus gaidīts
Nepamanīts
Skumīgs, bet dzīvs vēl dzīvs!
–––––––––––
Tveros turos tukšā gaisā
Tik liela laime – gar zemi gāž
Viņš atradies, viņš dzīvs
Vai pazudis tas bija?
Nē, tikai nezināms
Nu atradies ar ziņu, ka
Viņš ir te, ir dzīvs un mani pieminējis
Šīs labās ziņas kādreiz aiziet atnāk
Un no tā, no tā mēs dzīvojam.
–––––––––-
Tveros turos tukšā gaisā
Tik liela laime – gar zemi gāž
Kāds vārds, kā putns atlidojis
Ievīterojies – un ziedi birst
No laimes, noklāj zemi.
–––––––-
Iet, aiziet laiks!
To tikai klusām čukstēt drīkst
Skaļi drīkst tikai gavilēt:
Jauns gads, jauns gads mums atnācis.
––––––
Miers, salds miers, kā šūplis
Izšūpo šo dienu, jau otru dienu
Bet laiks ir aizgājis simts gadi
Guļ pār mums, simts gadi
Guļ smagi laika ūdeņi
Atpeld kāds zieds
Tavs labais vārds – vēl dzīvs?
Vēl smaržo vītis un izkaisās
Un gaisma viz
Salds miers.
–––––––
Tik stiprs tas, viens vārds
Kā laipa pār krastiem mesta
Tik stiprs tas
Bruģēts ceļš
Tā stiprumu jūt sirds
Un glabā uzticas un lūdz
Un lūdz.
2. janvāris 1991.
Nosūtīju vēstuli Zariņam par manuskript. atgūšanu. Saņēmu kartiņas no L. Kalniņas un Rubenes ļoti īsas, neinteresantas.
Jāraksta Atim, par Ķikuriem. Šo vēstuļu dēļ un 6 krūzes kafijas vakar nevarēju gulēt un šodien jūtos nelabi, parasti tā nejūtos. Auksts, lai gan saule.
Un visu apdomājot – (un lasot labos dzejniekus) – esmu bārenis un ‘cita laika’. Tie visi varenie 18 gadi jaunāki. Un viss tas prieks par to atzinības vārdu – arī tas viss aiz gadiem jau, tāpat kā tā ‘seja, kuras man vairs nav’.
Paskatījos (ļoti tuvu) Sejās un dzejās savā foto attēlā – ļoti ļoti skaista, smalka, vai tāda es biju? Tai čūsku kalnā – Wyongā?
3. janv. 1991.
Vēstule – karte no G. Saliņa!
Brīnumi, brīnumi – nu kad Gandrīz jau viss pāri Pa ziemas āru, pa ledu Nāk dzīvi silti vārdi. Kur Tie bijuši, dzīvojuši Kad salu un salu Un salšu vēl tālāk. Tak Sasilšu, atkusīšu dažreiz!
Vēstule – kartiņa! — bet tik daudz tur uzrakstīts, ka varu to saukt jau par vēstuli.
Brīnumi, brīnumi — nu, kad gandrīz jau viss pāri, pa ziemas āru, pa ledu nāk dzīvi, silti vārdi, kur bijuši, dzīvojuši kad salu un salu, un salšu vēl tālāk, bet sasilšu, atkusīšu dažreiz.
Viņa vārdi lai cik glaimojoši, izklausās patiesi. Viņš prot tos atrast vai tie viņam izsaka piedzīvoto – jādomā, jādomā.
Cilvēk, cilvēk, Tavi vārdi kā vasaras lietus.
Kā citādi varētu būt, tikko tu uzgavilē — jāieraudas, lai noturētos līdzsvarā, iešūpojies un krīti.
Divi sveši cilvēki un trešais Dylans – tieši tikpat tuvs un tikpat svešinieks, nesatikts.
Dzejniek, mīļais dzejniek Tavi vārdi kā vasaras lietus.
9. janv. 1991.
Nosūtīju vēstuli Gubiņai. Saņēmu vēstuli no Dzidras.
Dzīvoju no eņģeļa (svētku) vārdiem, viņa vārdiem, ciešu un līksmoju un nezinu ko atbildēt – neko? Jautāts nekas nav kas būtu jāatbild. Pārlasīju tikko Silkalna kritiku par Aivieksti – bloody bad! Citi (Rumberga, Auziņš, Saliņš) teica labu. Bet – tie nekritizē. Rumberga, gan – pat uzrakstījusi kritiku iespiesta 2 vietās. Tomēr Laiks ielicis to saīsinātu. Anyway – par jauno gr. Silkalns droši vien brēks kā – nesaskaņotu, neizdomātu etc. Bet man nav ‘redaktora’ tik gudra latv. valodā etc. Bet – virsraksts gan tad varēs glābt – Ceļa akmeņu būšana.
Ko lai atbildu Saliņam? Ko lai saku? Sirds par pilnu lai sāktu runāt.
Prieks ar sāpēm robežojas Kā citādi varētu būt Tikko Tu uzgavilē Jāieraudas lai Līdzsvarā noturētos Uzšūpojies un krīti.
10. janvāris. 1991.
Nosūtīju lūgumu Ļaud. pag. valdei.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai un Rubenei.
11. janv.
Nosūtīju Atim Bleivam 3 grām.
Atradu ceļā 2 dol. bill.
12. janv.
Naktī sirds sāka drebēt, raustīties, izlaist sitienus, beidzot tikko vibrē, elpas trūkst, gulēt nevar. Domāju – tā, tas ir klāt. Varbūt iemigšu un tad apstāsies. Piekārtoju gultā visu – lai nav pārāk nelabs skats atradējiem – Bija jāiet ‘uz poda ar mazo’ vai ik pēc 5 min. Beidzot (uz kreisiem sāniem!) nomierinājos, laikam apsviedos uz labiem un iemigu. Tas bija pāri 2 am. Atmodos ap 6. Tad vēl iemigu – jo sirds sita ātri un vāji – bet kaut cik normālā ritmā. Tad gulēju līdz gandrīz 9. Sirds sit dienā ritmiski, bet pavāji un paātri.
Vakar naktī mugurā pret sirdi jutu dobju sāpi – citādi asu sāpju nebija. Pievakarē galva pasāpēja, pie vakariņām lielāku glāzi Austr. sark. vīna izdzēru. Bet varbūt iemesls bij liel temp. maiņa – no – 0 naktī, tagad dienā +6. Varbūt tas bija laiks – bet – tas ir killers! Pēc G. Sal. uzslavas manai rakstīšanai – es jūtu ka tas ko kāroju un gribēju sasniegt ar to – ir sasniegts un man bija naktī (domājot par nāvi) un tagad jau visu laiku kopš viņa vēstules – miers. Patiesi padevīgs miers. Un šorīt paskatoties pa logu kur ielā 2 cilvēciņi iet man bija jāpasmaida laba miera gandrīz maigā humorā – „lai viņi iet! Iet – cilvēciņi…”
Biju līdz parkam – jo tik silts. Bet esmu lēna, piekususi un tagad mugurā knibina kāda sāpīte, kāds nelabums un krūtīs ir smagums – bet ne pārāk nelabi.
Viss atkal apstājies Laimīgais skrējiens Iestīdzis sasalst Gars raujas ķēdēs Plosās meklē, cer slepeni Grūti plok, smok Cer slepeni.
21. janv. 1991.
Vai šī nav manas māmiņas dzimšanas diena? – 21. Janv. 1885 g.dā…
Nosūtīju vēstuli + 3 lap. par rakstniekiem Aiviekstes malā Gunaram Saliņam un vēstu. Indrai Gubiņai. Saņēmu vēstuli no Rubenes. –
Režisoram Pamšem mana sarakste ar Sarmu ārkārtīgi patikusi, Sarmas dēls bijis viņa draugs.
22. janv. 1991.
Nosūtīju 2 Art. 1 Tiltu Krūmiņam, kas atrakstīja karti no Latv. Biedr. Latvijā.
Galu galā – tas nav tik liels pasaules mērogā – tas Persijas līcis. Lai deg. Holivudas filmu rūpniecībai esot necerēti labi materiāli, uzņēmumi!
Very interesting – kāds vecis (kā plācenis ģīmis) teica – par uzņēm. no Izraēlas bumbošanas. Es arī to tikko biju redzējusi – very interesting – pasaulei ir ko priecāties.
Inese nosūtīja 3 Artavas Latv. biedr. Rīgā.
24. janv 1991.
Nosūtīju vēstuli (īsu diezgan) Leitītim.
25. I. 91.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Staigāju parkā. All empty. Diena skaista bet man asins neriņķo ātri augšā sēdot, segā satītas kājas, salst, ceļi paliek stīvi, sāp. Lejā – te var izturēt. Kas tai siltai istabai notika pēc – restaurēšanas – velns zina. Sākumā tur bija visādi caurumi grīdā – bija silts – kā aiztaisīja un salika ‘sildītājus’ lodziņus restes etc – auksts. Tāpat ar logiem, kamēr nebija kustināti – tos nejuta, kā Ilja tos ‘sataisīja’ – netuvojies! Aukstums velk un dveš un pūš. Kādēļ te lejā turas siltums – to nevar saprast. Siltuma rores nestrādā labi? Vai logi visur izdzisina? –
26. janv. Sestdiena.
1-800-663-3411 Quantas
Dzidra piezvanīja (2.30 pm). Uz Latv. neviens tagad tur netaisās braukt – Austr. + Imants ļoti gribējis. Dzidra – OK! 11 febr. sāks kursu. Kāds jauns borderis – vairāk neņemšot, bijusi ļoti laba holideja.
Laimi kārojas rokās paņemt
Piespiest tā tuvi pie sirds!
Bet tālrunī balss un tālums vidū
Tukšas rokās pašūpo laime.
Mākoņi gaismas! Jūras guļ lejā
Tožas{?} apkārt zem debesīm
Zemes guļ tālumiem segušās
Laime viz vizuļo
Izkaisās pāri
Atnāk paliek noslēpusies.
30. janv. 1991.
Vakar iznāca mana 7. grāmata! Inese atnesa un mēs dzērām šampanieti! Es biju tiešam ārkārtīgi priecīga! Pusnakti nevarēju gulēt – domājot vai tik tur tā bija labi un tur tā!… Un vienmēr domāšana tālāk – kā vēl jātaisa kas, labāk, labāk jātaisa…
Varbūt ‘pirmais klupšanas akmens’ tur būs tas nometnes stāsts – citādi, vienkāršs – bet, bet, bet īsts. Tas ir tas akmens tai rakstā. Varbūt – nav izstrādāts iestrādāts tā, kā to stila labā grāmatā vajadzētu. Bet – akmeņains ceļš nav stila ceļš. Ar to tomēr nevar attaisnoties. Stilā – jāiedabū viss. Nu – tad teiksim – tā grāmata ir apmēram – piezīmes, žurnāls, dienas grāmata.
Sajauktās piezīmju lapas – tāds ir tur kāds gabaliņš – varēja jau tādu virsrakstu likt. Bet šis virsrakst arī labi attaisno saturu. Un tā grāmata ir – Latvijas latviešiem ko ieskatīties mūsu ceļā. Atkal… stils, stils…
Stils nav. Ir gan autora balss visu laiku tā pati. Pa akmeņiem. O.K.
Ko tālāk? Stāstus! Jau 11 ir diskā gatavi.
Palīdzi, esi klāt, saki kaut ko Kaut ko saudzīgu, labu Kaut ko – patiesu. Norāj Tikai tur, kur var ko labot.
31. janv. 1991.
Biju bankā. Ņēmu čeku priekš grāmatas.