Februāris 1991 (Ķikure/Kikure)

1. februāris.

Nosūtīju vēstules Dzidrai un Rubenei.

Šis svešums atkal nu
Kā smags apģērba gabals plecos
Kas spiež un grauž
Pie svešas ielas pieplacina
Kā pika cementa, liek
Sacietēt
Sāpot liek atdot dzīvo elpu
Robotā pārvērš
Necilā mašīna kas iet un iet
Bez jēgas ķēdēm žvadzot
Velkoties pāri
Nobendētām stundām.

6. febr. 1991.

Nekas nenotiek, neviens nenāk, 
Nav nevienas vēstules. Domāju 
– Ilgi nav vēstules no Tevis. 
Dzirdu – „no kapiem te pastu nenes.” 
Zinu zinu jau sen tā
Tikai prāts apsviedās, apkrita
Un tad tā likās nav vēstuļu, 
Nav no Tevis
Ilgi.

7. febr. 1991

Saņēmu vēstuli no Jāņa Anerauda, no Latvijas – lai sūtu biogrāfiju. Un mans stāsts ‘Viesnīciņa Lalailā ielā’ – esot iespiest tur antoloģijā ‘Pasaules spogulī’. Kas par to gādājis? Jādomā – pārspiedums no ‘Prozas profili’.
Nosūtīju viņam savas rakst. darbības pārskatu ‘Biogrāfija’.

8. febr. Piektdiena.   Saule.

Briesmīgs nogurums jo naktī negulēju no satraukuma par Anerauda vēst. Šodien šķiet – kādēļ? Nieki! Bet tomēr ne. Naktī izlasīju ‘Lalailas viesnīciņu’ smējos par humoru – absolūti biju aizmirsusi kā rakstīju, sevišķi sākumu. Humors derētu atcerēties – bet tas nāk kad tam jānāk – kā viss cits.

Iela kļūst kustīga
Jo kokos pumpuri piebriest
Saule sāk vidū iemaisīties
Silda kādu mūri
Iekrīt mašīnas logā...
Kāds dzejnieks reiz teica otram dzejniekam
„Tik lūdzams neraksti par vasaru
Apsoli to un es apsolos vairs
Nelietot bezkaunīgus vārdus.”
O, pats viņš labu daļu
Vīkšinās pa pavasari – 
Pats sev jau vienmēr svešāks, tāds pasvešāks...
Tas saules siltais mūris
Sāk logā gulties
Lied caur zariem, meklē
Sirds apvidū.
Neraksti par pavasari?

––––––

Vakara gaismas izskan
Maigā minorā
Lēni grimst naktī krāsas
Uzblāzmo viegli zūd nepaturas
Īsu brīdi dzīves dziļš
Mierinājums sirdij domām
Bezdomās uzziedot.

10 febr. 1991

Nosūtu Aneraudam 3 grāmatas , Akmeņi, Artavu, Uz tilta,
Zemdegai 2 – Artava, Akmeņi
Leitītim 2 – Akmeņi, Vēstules
Vēstule Aneraudam gatava un šāda ne tāda autobiogrāfija. Apmierināta ka to sagatavoju!
Vakar pie kompj. uz zemā krēsla ar spilvenu – ļoti sāka sāpēt mugura. Pēdējā laikā – tas notiek un notiek. Šodien uz mūzikas sola pie kompj. nosēdēju ilgāk bez sāpēšanas, bet sāpe nav pa nakti izgājusi – ne tik asa, bet visa lejas ķermeņa daļa nedroša, kā pilna un tumša sāpe – arī galvā paspiež –
Kas no kā? Nieres? Jādzer vairāk ūdens? Mazāk sāls? Sāli maz pavisam lietojam. Vai tas aukstums, vai krēsla mīkstums? – Nezinu. Jāuzmanās – kā? – un jāgaida labošanās.
„Be careful!” Dear doctor – How?

11. febr.

Vēstule – autobiogr. Aneraudam nosūtīta.
Mugura nesāp. Bet gara stāvoklis slikts.

12. febr. Trešdiena

Nosūtīju vēstuli Dzidrai + izgr. no avīzes – amer. karavīrs uzlicis savu helmeti kamielim!
Vakara gaismas logā šķiet daiļas, es tās ieraugu un prieks ieskanas. Varbūt es izveseļojos no ziemas spiediena. Izcepu ‘cookies’ – izdevās, no auzupārslām + –

Liela gudrošana klusumā iet vaļā katru dienu, apklust un sākas atkal. Tukšums, svešums, vientulība beidzot – kāvēja, nokāvēja vientulība. Bet sirds nekā citu neņemtu pretī – kā tikai kārotu, mīlētu, pilnvērtīgu otru cilvēku, kādu dārgu, mīļu. Un tā nav un jācieš. Un nevar pieņemt ka mazākais līdz galam ir jāprasa kārotais un atpūtai no vientulības ciešanas nāk prātā vakariņas Montreālas kādā restorānā ar Dzidru. Kādas tautības tas bija? Ne vārda nesaprotot no meņū, mēs kaut ko pasūtījām. Domājām – 2 porcijas. Atnesa ēdienu vairākās bļodās. Nekas ēdams bija garšoja labi, lai arī svešādi. Pasūtījām vēl ko dzeramu, jo ēdiens bija ne visai apmierinājis ēstgribu – bet pietikt arī varēja un vairāk kaut kam vēl – nevarējām atļauties. Tad maksājot, apskatot lēsi – sākām smieties, gandrīz vai nevaldāmi smieties, bijām pasūtījušas un ēdušas abas tikai vienu porciju, valodas nesaprašanas dēļ. Smejam un laižamies mājās – priecīgas ka maz iztērēts un uz to – pa ceļam ejam veikaliņā pērkam saldējumu, vairāk šķirnes, uzdzīvojam pārnākot mājās apmierinātas ka maz izdots un vēl visu laiku jautrība par savādo piedzīvojumu. Neizdevies…
Nē – rakstīt kā domrakstu nevar, var tikai rakstīt kas kad jārakst tā īsi, tūlīt, gandrīz neatliekami.

15. febr.

Vēstule no Dzidras – mans folders ir tur. Lai sūta dažus – aizsūtīju tūlīt vēstuli viņai.

Nē, nevar vēl būt, vēl agrs
Tas tikai vējš. Nē, ne vējš
Vien gaisma, maigā, caur aizvērtām 
Durvīm, logiem caur sienām
Koku zaros pumpuri to vēdina
Šūpo ielā, jumtos no debesīm
Staros novelk, sedz, atklāj
Caur aizvērtām durvīm
Logiem caur sienām.

16. febr. 1991.

Tas atnāk no jauna
Caur aizvērtām durvīm
Logiem, caur sienām
Gulst vaigā silta gaisma
Apsēžas krēslā pretī
Sēd mans gadus mīlētais
Tā sejs no grāmatas lapas
Pusskaidrs, pusneskaidrs
Caur dzeju, caur vārdiem ar balsi
Ar ābelēm dārzā ar zālēm
Zem soļiem
Ar izkapts strīķēšanas skaņu
Rīta miglu, rasu
Ar trešās dienas godību mūziku
Ar smagu kāju viegliem dančiem
Sēd pats nesaka ne vārda.

18. pirmd. (febr.)

Vēstule no Leitīša, izr. 7. janv. Bet runā jau visu par karu – dēli – karā (Golfā)
Šodien Inesei viesis – Angelikas bijušais (?) vīrs [Hubert, right].

Galva, sirds reibst –
Zeme tik ātri sāk griezties
Pēdējā zvaigzne pazūd aiz jumta
Mēness te labā te kreisā pusē
Kā cauri [..]uriem braucot
Acis jātur ciet
Kaut kur jāpieturas
Bet nav nekā vairs stabila taisna
Tik tālā bākas gaisma
Viļņos atmirdz
Un zūd un vienmēr vēl nu atmirdz Tavs sejs.

Vakar nevarēju iemigt un skaitīju (apmēram!) tādu dzejojumu.

20. febr 1991.

Nosūt. vēst. Zariņam. Vēstule no Ata, grām. saņēmis, izlasījuši, ‘kā izslāpušu’ – sevišķi ‘Aiviekste’ gājusi pie sirds – atceras, piemin tur visu. Saka – lai braucu ciemos!
Liekas – viņā ir Emma tantes un Kārļa labais mīļais raksturs. Cik labi! – beidzot kāds rads – kas vēl no mūsu dzimtas dzīvs! Viņam meita un 2 mazdēli, viens jau students. Bijuši (sen) piebraukuši pie Ķikuru mājvietas – tā tad tur laikam tomēr mājas vairs nav. Vēl cerēju. Vairāk nekā neraksta par to.

Skatos logā – zila pavasara debess, (lejā daži mākonīši) lielais koka zars pāri visam pārliecies šūpo vējā pumpurus. Jau piebrieduši lielāki, vairs ne 2 mēneši līdz plaukšanai. Skatoties šai zarā, vējā un gaismās – atkal pazibēja doma – šai kokā ir viss: mūsu tīrumu zaļums, mūsu soļi tur, straumes, dzīves – šai koka zarā ir mūžība, tāda pat kā, mūsos. Ķikuri nopostīti, tie cilvēki zuduši – zāle tur zaļo, straume plūst, citi koki, citi cilvēki, cieš ziemas, veras pavasariem, strazdi un zvirbuļi izplūcas, svilpo.

Ja būtu vēl manī tik daudz spēka – brauktu tur, iestādītu kādus kokus, krūmus, pieliktu kaut ko šai mūžīgā dzīves šūpojienā.
Bušs karo un kauj, vai nu viņam nebūtu diezgan? Nav. Viņš ‘karo par Kuveitas brīvību’ un nav vēl īsti pie tās robežas karojis, tik sitis un postījis Irāku. Jāpasitas uz Kuveitas zemes, citādi vēsturē nepiekritīs ka viņš karojis par Kuveitas brīvību!
Kā viņš spēj turēties vēl pie vesela saprāta?
Droši vien daudz jēgas viņa galvā arī vairs nav.

Cilvēks, Tu un es, nav tikai tas vien viņš – ķermenis un viņa spēks, kā izkāpis no jūras, cilvēks ir arī tas krēsls kurā tas sēd, tas galds pie kā tas apsēžas, jumts un logs, tas ko viņš domā darīt, ko viņš ir darījis, viņš ir viņa nodoms, cerība, tuvu un tālāk ap to, viņš – cilvēks – ir viss tas ar ko viņš dzīvo, arī zeme un debess tam apkārt.

Ja atņem to visu viņam prom, visu to pa gabalam prom, to krēslu, jumtu, to ko viņš dara, un darīs un domā darīt un tas ko viņš runā ar saviem draugiem un tuviniekiem, un viņa draugi tuvu un apkārt, arī viņa pretinieki, ar ko viņš cīkstas, ja atņem to visu viņam prom – vai viņš vēl ir cilvēks?

Ja viņam atņem to visu un ieliek cietumā… nu jā, ja uz 25 gadiem – viņš var vēl kaut ko krāt. Ja viņu ieliek uz mūžu cietumā, kad viss atņemts viss paliek ārā, viņš ieslēgts uz mūžu. Doma apstājas to izdomāt. Ko kāds var dzīvot ja dzīve atņemta? Ja vēl pēc 25 gadiem, bet ja nekad? Ko cilvēki ar cilvēkiem dara tas iet pāri par cilvēka saprātu.

Jau pārlikšana citos apstākļos, atkārtota pārvietošana beidzot var izdzēst cilvēkā to ataugšanas spēju, kā stādos ko pārstāda, cik ilgi serdē var turēties atkalaugšanas spēks? Cik ilgi cilvēkā var? Pārvietotas personas. Pārvietotas un pārvietotas. Kā stādam visi zari un lapas norautas, lai vieglāk ieaug, lai aug. Cik reizes var reiz pēc reizes pārstādīt?

Atņemt visu dzīvoto ir jau pa daļai ielikt cietumā. Jūtu ka manas ataugšanas spējas gandrīz izsīkušas. Saku – gandrīz, domājot, cerot – vēl nav izsīkušas pilnīgi. Bet kaut kas pretojas, protestē, uzrāda sabrukšanas zīmes, atsakās cīnīties, rāda izsīkumu.

Cik reizes esmu pārstādīta, ielikta ‘jaunos apstākļos’? Nezinu. Negribu skaitīt. Reiz saskaitīju ka manas klavieres līdz ar mani ir pārvestas uz citu vietu – 14 reizes. Dažreiz, daudzreiz esmu ‘pārcēlusies uz citu vietu’ bez savām klavierēm. Tā tad pārvietojusies vairāk kā 14 reizes un nupat jūtu – es vairs nevaru iemīlēt šo atkal jauno vietu. Es eju, kustos, eksistēju, bet es vairs nevaru iesilt mīlestībā pret to. Un bez tā nevar dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Es vēl turos (kā Slātavas cietuma durvīs), vēl skatos debess krāsās rītos un vakaros, skaistos parka kokos – bet tas viss jau paliek ārpusē, ārā no manis. Es vēl pūlos – bet es nemīlu šīs ielas ko eju. Ņemu tās ar nelabumu kaklā. Varbūt spītējos? Varbūt, bet ir vēlēšanās mazākais to izkliegt, izteikt acīs – es jūs nevaru iemīlēt, es nevēlos te ieaugt, beidzot mani piemērošanās spēki, mana ataugšanas spēja, mana iemīlēšanas uguns dziest, mani jau ēd naidu uguns.

Esi uzmanīga, kāds draugs man teica, tas bija par fiziskām kaitēm, slimībām, garīgās kaites, nespēks vēl atkal reiz visu atzīt šo jauno vietu, mīlēt, par tām neviens man nevar neko teikt. Tās ir manī. Esi uzmanīga. Jāuzmanās. Tas bija sirsnīgi teikts, laba draudzīga cilvēka teikts. Jāuzmanās.

Pēc pusgadsimta klausoties cilvēku vārdos, stāstos (rakstītus vēstulēs parasti) nav vairs sajūta par visu kā cilvēkam, bet kā – varbūt Dievam, vai kādam nemirstīgam, kas redz visa pārvērtības ko cilvēks dzīvodams savu dzīvi diendienā – neredz. Tas ir – kā cilvēki ir beiguši savus mūžus un aizgājuši kapā un bērni ir izauguši un jau novecojuši un jauna bērnu audze dzīvo tālāk, jauna, cita dzīve. Kopā dzīvojot to nekad tā nejustu arī 100 gados. Tas ka esi bijis izslēgts no tās dzīves – tas dod savādo izbrīnu, liek redzēt mūžu kustību, maiņu, nomaiņu.
Vai Ķikuru vairs nav? Mūsu mājas?

Pavasara debesis
Mīļas, zilas spožas
Ar viegliem ātriem mākonīšiem
Jo vējš, vējš ir zaros, pumpuros
Tās nav tās mūsu šī laika ikdienas debesis
Ar dūmu kārtām, sārņiem
Ar ozona kārtām ar
Plānāka gaisa kārtām
Ar bezgaisu, stratosfairu –
Tās ir sen pazītas debesis pavasara debesis.
Debesis pāri pār jumtiem
Pār dienām pār mūsu dzīvi
Gaišas gaidītas
Sagaidītas pavasara debesis.

Vakarā. Lasu Wolfe romānu – tomēr tas pieder it kā citai pasaulei, kā viņš raksta. Par garu runā. Bet tāda varbūt ir pasaule.
Cik tomēr ir garlaicīgi – jā beidzot jāsaka – garlaicīgi – nevar neko radīt, jo jūtu pasaulē nekas neviļņojas un ikdienā esmu viena diendienā. Montreālā vēl it kā redzēju cilvēkus – kaimiņus. Te tagad – absolūta vientulība. Lasu. Piekūstu lasot. Paspēlēju – roka, kreisā sāk sāpēt un klavieres ir šausmīgi noskaņojušās. Kopš viņas Nel. ‘skaņoja’ viņas ir – out of anything. Brūk patreiz toņi pilnīgā blarkšķī. Cik ilgi tā? Viss te kā bez atelpas. Un vakar nevarēju aizmigt – sāku domāt un žēlot zaudētos Ķikurus. Māja! Tās patiesi tur vairs nav?

Cilvēku nav. Mājas nav. Es vēl dzīvoju 100 gadus. Viss kļūst spocīgs.
Negribot gandrīz jāsāk domāt – ka ‘there is more than eye can see.’
Māja, kā viņa runāja uz mani, dažas dienas pirms bēgšanas (ko es vēl nezināju, ka tas tik tuvu). Kā es reiz (trimdā tālu) sapnī to redzēju – visu caurspīdīgu, kā liesmās degošu, izdegušu.
Kā ‘saule uz mani runāja’ dienu pirms māsas nāves arī – otrā pasaules malā.
Kā es reiz jutu sevi sadalāmies pie Permeke gleznas.
Daudz jau man tāda pārdabiska nav – maz, bet savādi. Es jau neuzklausu, aizmirstu.

21. febr.

Bush’s grib karot! Cilvēks grib dzīvot?
Dzidra piezvanīja – tai folderī nav to stāstu ko meklēju. Varbūt nav man nekur to.

Pavasars.

Čūskas nomet veco ādu –
Cik skaisti zalgo jaunais raksts.
Tik brīdi īsu rāpulis kļūst kuslāks
Tad jauna inde nāk stipra asā mēlē.
Bet kā citādi tam būt
Kam dievu nolemts viļāties pa zemi
Kad citi vieglās kājās skrien
Vēl vieglāk spārnos ceļas
Ko gan tur saķers, tomēr, tomēr...
Un inde jākrāj sīkiem pilieniem
Nav iespējams pat divreiz kost
Ar vienu iekrājienu, pēc ūdens jāskrien.

22. febr. 1991.

Viņi laikam sākuši ‘tuvcīņas’.

Rīts iekrīt logā skanēdams
Kā ledus dzērienglāzē.
Pie lūpām cel, nekavējies
Pirms svaigums zūd
Un diena izlīst remdenībā.
Zini, zini to māku – ātri tvert!
... Kā putni spurdz šai skaidrībā
Šai tukšā rīta gaismā!
Un tu stājies, stāvi
Brīnumā bez jēgas.

26. febr. 1991.

Inese nosūta Sk. Tēraudai 1 ex. Akm.r.
Vēstule no G. Saliņa!
Kaut kā mēģināju atteikties no tās gaidīšanas un cerēšanas – tagad prieks apvaldīts, bet sāk augt. Liekas, sāk vērties kā zieds.
Jāraksta kaut kāds stāts par to. Vai par ko citu. Šis prieks varētu palīdzēt.
Šodien noskaņoja klavieres! Burvīgs instruments! Iztur visu! Un skan labi!

27. febr. 1991.

Vēstule no Dzidras un nosūtīju vēstuli Dzidrai!
Apmācies. Nogurums pēc dušas.

Tev aizliedzu vārdus, uzmanos
Bet dažs pasprūk
Izkrīt kā putns no ligzdas.
Nu – kā tam ies?
Noslēpies vai spārnos celsies
Drošs sevi aizstāvēs.
Ak, uzmanos
Savus vārdus pie Taviem lieku
Tiem kopā neatzīties
Bet slepus vēstīt.
Cik maigi tie cits pie cita spārniem
Drošībā spiezdamies savu teic.