1. jūlijs 1991.
Tā diena! Vakar kādā parkā Inese mani atstāja, kamēr viņa iepērkas, bij viens brīdis OK – brīvdaba teātra tukšos sēdekļos, pie tukšas skatuves saulē pasēdēt – koki, mākoņi, zila debess skatuves fonā. Negribējās kustēt. Tad nāca pērkona melns mākons. Gaidīju Inesi – sagaidīju ok. Nelija. Parks, cilvēki, dzīve – ne man. Tā tas nu jau.
Šorīt, nupat Dzidra piezvanīja no New Gijnejas – tikai pateikt tel. numuru, jo zvana no cita cilvēka dzīvokļa. Jūtoties – ok. Kādu nedēļu padzīvos tanī. Es te mētājos.
Kartupeļi neuzdīgst, saules puķes uzdīgušas, bet aug lēnām un vasaras nav vairs daudz…
Piparmētras aug tik daudz un lielas un skaistas un labas – un nav kam dot. Reiz viens garāmgājējs bij ieinteresēts – tam iedevu. Viena rudzu puķe uzziedējusi – kārtīgs viss. Nu tur ārā pēc trako puķu izravēšanas un akmentiņu pildītās sētas robežas apkārt – Nav ko bēdāt. Vāvere arī nav nākusi pēc zuchini apēšanas… Šodien saule, silts, vējš,
Nav avīzes – holideja….
2. jūlijs 1991. Ļoti silts.
Vēstule no Freijas.
4 jūlijs 1991.
Vēstule no Pamšes. Laba! Jāsūta grāmatas. Viņš izlieto domas un apspriež etc. savās lekcijās! –
7. jūlijs svētdiena
Inese 5. jūl. nosūtīja 20 eks. Tur prasi Tēraudai. Un piezvanījām Dzidrai uz N. Guiney. Šodien viņa brauc atpakaļ uz Austrāliju.
8. jūlijs pirmdiena
Vēstule no Leitīša – laba, ļoti priecājas par S + K vēstulēm. Nosūt. Leitīt. ‘Tu prasi’. Nosūt. Pamšem Uz tilta + Tu prasi. Kopā $10.80 – not too bad! –
9. jūlijs. Saule.
Kartupeļi lēni aug. Rudzu puķes zied. Kāds jauns charmings cilvēks vairākkārt atskatījās, it kā gribēja stāties, nākt atpakaļ, skatīties, tas bij labi to redzēt – vai cilvēki, un vēl jauni un charmingi, vēl atskatās uz puķēm? Pazīst – rudzupuķes? Tad jau vēl var dzīvot šai pasaulē. Bet grūti ir. Grūti ir. Smagi ir – bet jānes, jāpanes. Jāmāk tas. Jo ir tik liela Dieva žēlastība – iet un nest. Un jāgaida arī tik (atkal spiedīgi, smagi) tas Zvejnieka paziņojums 1. jūlijā, tagad 9. jūlijs – cerība dziest. Rūgst arī kāds rūgtums. Cilvēki tā mīl manus rakstus. Bet kungi? – Mīl sevi. Kāds cilvēks pie kungiem kļuvis, vai tas ko izkarojis? –
15. jūl. Pirmdiena
Biju 2 dienas 2 naktis ‘Panoramā’ kalnu viesnīcā kopā ar Kanādas rakstnieku grupu. Inese aizveda un atveda un brauciens bija ļoti skaisti – sevišķi atpakaļ brauciens (kad vairs nespiež sirdī – ‘kā man būs, ies?) – Inese pieplūca puķes –
Tur redzēju daudz vecu cilvēku un dažus jaunus.
Patika kāda veca seja un kāda jauna seja un vēl kāda jauna ne tik daudz seja, kā kustības, drošums.
Abas sejas kas patika – bija dzejnieku sejas.
Satiku vairākus laipnus cilvēkus – pirmā – balta vecenīte, 80 g.v.
Dzirdēju ka French Canadians – stubburn, jo viņi prot gan angliski bet tiepjas ka Quebecā jābūt tikai franču. Absolūta aklība izglītotos angļos. Labāk viņu vidū nevērt muti vaļā šā French-English jautājienā.
Ko redzēju literatūrā? Vecie lielāko daļu ar veco – zveju, humoru, jaunie – ar man līdzīgām domām, idejām, interesēm – par dabu + cilvēkiem un īsi vai gari – ar vienkāršu prozas valodu rast dzeju – runāt brīvā valodā, ikdienas vārdos. Daudz – par akmeni – jo – tie bij kalnu ļaudis.
Faktiski – tikai viens jauns dzejnieks lasīja savu dzeju kopā ar speciāli komponētu mūziku – par akmeni, kalnu, ūdeni – etc. Tas bija dzejnieks Peters Christensens. Viņa jaunā, viņa seja bija pievilcīga, otra, vecā dze. pievilcīga – bet tas neuzstājās, tikai redzēju to citu vidū un apsvēru kā simpātisku no citām – vienaldzīgākām. Trešais bija apkalpotājs kas (ne sevišķi garš) laipns un kustīgs apkalpoja kā lauva cēli turot savu labi frizēto galvu. –
Šausmīgs gara stāvoklis. Nekas nepatīk. Karsts arī, ka ne pakustēt. Droši vien man ir nejauki paaugstināts asins spiediens ar visu to garo pātarību, ar to grāmatu sūtīšanu, gaidīšanu uz Jauns. balvu. Vēl – it kā gaidu, jau vairāk kā 2 ned. no paslud. dienas.
Kam viņi piesprieda? Beidzot jātulko un jāpāriet citā valodā!!
Vēstule ļoti gara, no Dzidras, vēl no salām.
Kaut nu zinātu kā viņa pārradās mājās. Stulbais Pēteris un [..]ratā pasaka!
Jaunais dzejnieks Pēteris – (ap 40) raksta tā kā es.
Nu – bet ko tas līdz es esmu to balto vidū.
Ak, kā tai Dzidrai arī iet! Bet viņa ir dūšīga, nekavē par daudz.
Kur lai es grūžos šai labā, karstā vasarā!
Peters Christensens. Nopirku vienu viņa dzejoļu grāmatu — “To Die Ascending”. Daži dzejoļi ļoti īsi — tādiem saviem es dažreiz gribētu dot tiesības. Jāpiezīmē, ka šiem īsajiem dzejoļiem visiem ir virsraksti, kas līdz ar to ir arī dzejoļa pirmā rinda. Piemēram:
On a horse
there is rhythm.
Everything we say
is careless wind.
*
Canada Jay
grey bird
for tallow
for grain.
Winter hot inside your breast.
*
Chinook
in waves
down the mountains
to lift the white skirts
of old mother prairie.
Brings visions of summer
on the wind
smell of forests.
16. jūlijs 1991.
Dzidra piezvanīja, viņa atpakaļ Austrālijā, savā kursā, sākot tur mācīt komputor – patīkot!
Patreiz īsta vasara. Vakar bija karsts – šodien normālāks un jauks. Biju parkā – visur vasara! Mājā arī – Inese atveda (no šopa…) mellenes un zemenes, un mango un pīvy fruit un banāni – un sataisīja burvīgu fruit salad! Un biezpiens svaigs ar ķimenēm – vasara! Manā istabā augšējās loga rūtis aizklāja ar avīzēm, un saule nespiež un gaisma maigāka.
Vasara! Tai velti gaidu Jaunsudr. – liekas jādomā par citu. –
Tie, kas vēlas pieteikties vai arī gūt tuvāku informāciju par šo nometni, var pieprasīt brošūru no Abrenes pārstāvja savā mītnes zemē, vai arī rakstīt Abrenei: Abrene, F-37420 Huismes, France. Tel.: Francijas kods + 4795-5509.
Un vēl reiz, daudzreiz,
Viens uz sava ceļa
Es spieķi sagriežu
Ap galvu niknā priekā,
Kad vasara tā zied
Tā labina gar malām
Gar lielā ceļa malām.
Es sveicinu, es tomēr sveicinu
To ceļa gājēju kas pamāja
No savas ceļa malas
Uzmudinādams
Manu soļošanu.
Mežā kokos zūdot
Tam atmāju no savas ceļa malas
Mežā, kokos zūdot,
Vēl vienreiz niknā priekā.
––––––––––
Un kā pasakā tur bija
Saulē, ēnās, apklāts galds
Ēdiens, dzēriens svešas balsis
Pieticības zaļais mērs
Paša balsī mudinājums
Nomet savu ādu, ej!
Ieej savējs svešās mājās.
–––––––––-
Vakarā acīs, uz ādas –
Domās vēsums ass
Jāaizmirst sava balss
Jābūt kur koks un ārs
Un no svešas sejas
Kāds atlauzts smaids
Kāds vārds kā vēja pūsma
Aizskar nejaušot.
18. jūlijs
Nosūtīju vēstuli – (atbildi) Intai Purvai.
Lasu vēl visu laiku And. Warhola dien. gr.
19. 7. 91.
Nosūtīju Pamšem E. Freimaņa un E. Māršava komponētās manu tekstu dziesmas + vēstuli.
Vasara. Stundas slīd Brīnišķīgā gaismā, siltumā Debesis un koku zaļums Mūzika. Vai to dzirdu? Nē, to jūtu pāri Viļņojam klusumā Kurā pa brīdim dzirdāms ir Kā akmens krītot ūdenī. Vasara, man pilnas acis viņas reibst Un pilnas rokas smagas. Kāds pavēl tomēr skriet Un vilkt un celt No nekā ārā brīnumus. –––––––––- Un tomēr vēl tā zeme Tā zeme mūsu skārta Viss noslēpts, aizaudzis. Zem tā vēl tomēr kārta Mūsu mītās smilts. Un ūdens guldz gar krastu Arī simtreiz atgriezies. Bet dzīve nodzīvota Mūsu vietas kāro cits. Dzīvs – trūdam sevi jūti Pretojies, sacelies, kliedz. Padodies.
20. jūl. Sestdiena.
Nosūtīju vēstuli Sk. Rubenei.
Vasara – klēpjiem un nastām
Debesis pilnas un zeme.
Vēl līdz lašu nārstam
Dienas cietas un biezas
Kā rudzu maizes rikas
Labā laikā grieztas.
Kokos lapas dreb drebot
Nav nekā cita kā vienmēr.
Jau gadus prom no tā vidus
Kur vasaras griezās un stājās
Jauns prieks sila mājās.
Šīs vasaras klēpjos un nastās
Vēl arvienu kā zvanos ieplēstos
Dun tuvums tik pusē dziļi rastais.
22. jūl. 1991.
Michele + Gill [left] + Bara ieradās vakar. Inese cepa vistu es taisīju fruitsalad. Kafiju domāja iet dzert pie Nels. bet beidzot viņš nāca šurp. Es uzgāju augšā. Šodien visi prom. Silts, pusmācies.
Vēstule no Dzidras – vēl viņas ceļojuma beigu posma. Sidnejā – auksts!
Nosūtīju 4 grām. Rudenājai – Madon. muzejam. Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Nemiers dzen rausta Nav kā to mierināt Nav spēka darbam Prieka prasās prāts tai neprāts Cel, vel vēl kādu akmeni, ķieģeli Cel, vel.
23. jūl. Silts!
Gaidu – ko? Kaut ko.
No kalniem nāk vējš.
Dzeja?!
24. jūl.
Varbūt būs mierīga diena! Citi ies out! Man no vakardienas viss sacepts un sagādāts. Mana Andy Warhola dien. grām. tuvu pie beigām – Pie Andy Warhola beigām un viss vēl iet kā gājis – partijas, partijas!
Tas Ķikulis nesūta naudu par Aivieksti – Nezinu vai ir saņēmis? Vai jāraksta? Peh!
Saule! Miera nekad nav par daudz! Gaidu tik, kad visi (ciemiņi) atstās māju!
Puķes savos podos aug klusi un labi. Ziemsvētku kaktuss (?) pilns ar jaunām lapiņām kas reizē ir arī viņa zari. Viņš skaists kad zied un kad nezied tam skaists lapu – zarojuma raksts. Svītrainas skalbes (?) aug un snaica jauno stādiņu zarus. Un dzeltenzīdīgā puķe, ko Inese uzdāvāja – krīt vai no poda ārā augdama un no ziedu stāda pārvērtas sporu augā? Pastā nekā.
Nosūtīju vēst. Ķikulim – vai Aiv. saņēmis, nauda nav saņemta par tām.
Visi + Nels. ies vakariņās – es kāroju tikai miera un vientulības no svešiem. Un miera no ‘cīņas’? – ar Nels.
Biju Safewayā – izstaigājos. Ieēdu aukstas vakariņas – tomātu – sip – sēnes visu ‘zaļu’ + vakardienas meatball + glāze vīna ar mazu šķēlīti no banānkūkas, tad tase tea, vēl toastslice – lasu Andy Warhola pēdējās dienas.
Visi ārā, dārzā, dzer vīnu – dzer un dzer [left: Michelle, daughter Barah, Inese, Mana]. Uznācu no lejas istabas savā istabā un koku galotnes virmo zaļas! Aplaistīju savu dārzu – kartupeļi aug, saules puķes arī stiepjas labi un apkārt sīko akmentiņu ‘tvertnes’ ir līdz šim – ideālas, kāda sīka lapiņa izlien – un es to noplūcu – viss tīrs bez pūlēm. Tas dara manu vasaru jauku! Viss tīrs un aug un rudzupuķes zied, tikai vecie ziedi nu būs jāizgriež, taupu sēklai.
Ja kompānijā nebūtu Nelsona [right with Michelle] , es varbūt būtu gājusi vakariņot out – bet ne ar lielu prieku. Trokšņošanas diezgan. Ar tieši ‘savējiem’ varbūt gribētu iet. Ar Dzidru, Inesi – bet Inesei būtu garlaicīgi. Varbūt ar saviem draugiem, Freijiem ietu. Bet ne ar kādiem kas prasa ‘sabiedriskas manieres’. Vientulība mazliet sāp – bet neko darīt…
25. jūlijs 1991.
Dienas iet. Vasara iet. Dzīve aiziet. Daudz labu vārdu dzirdu. Glaimi? Varbūt nē. Bet nauda jāuzlasa pa santīmam kādreiz no zemes jāpaceļ, mitra alus kanniņa, jāstaigā ar acīm uz zemi, nekas nekrīt rokās par to ko daru. Vārdi. Pa labam vārdam. Un gaidu tos un ticu tiem. Un noskaišos un sapurinu galvu. Uz elli no jums ko gaidīt! Līdz x.
Sāpe velk lēni dziļi Šī svešā mala Ir viss kas man ir Kas jāmīl, ko mīlu Kā citādi būt? Sasaukties pāri tai Sadzirdēt pāri tai Pa retam kādu vārdu Un rimt. Tur nav vairs durvju Ko vērt (uz savu kaktu) Tur nav vairs jumta. Šī svešā mala Ir viss kas man ir. Prom no tās raujos Un zūdu. Nav vairs nekā.
{tiny sketch of bowl shape with three flowers beside it}
Varētu tāpat vien paskrieties Varbūt vēl kāda taka samanāma Starp krūmiem, kokiem Ap celmiem piesaulē meža zemenes. Mēs varētu līdz straumei iet Un noliekties ar delnām ūdenī Smelt celt pie acīm, lūpām. Mēs varētu madarās apsēsties Sienāžos paklausīties Un neskumt pārāk neskumt Par to kā tur vairs nav. Tur kaut kam jaunam jābūt Kaut kam neredzētam jābūt. Varētu tāpat vien paskrieties Pa krastu Parunāties, kā tur bij kad tur bij Viens ozols, vecs. ––––––––– Kad ciemiņi šķiras Aiziet tiem līdz Zem riteņiem Kāds laiks Cilvēku dzīves caurstrāvots. Soļu un smieklu troksnis Aprimst iekūst klusumā Nogulst ar rožu smaržu Uz laiku laikiem kāds laiks. Sirds vēl sasegusies ievīstījusies Kā ziedlapās roze Šūpojas bijušā Gaistošā tuvumā Vēl neatjēgusies.
26. jūlijs 1991. Piektdiena. Tukša.
Nosūtīju vēstuli Leitītim. Labi ja atraksta…
Biju dzīvojusi astoņdesmit gadus Nebiju redzējusi Ka kokiem lapas tā dreb – visu vasaru! Lapas maigas vieglas Tik sīkstas tik labi saistītas sietas Pie savas dzimtās vietas Dreb visu vasaru. Jo vēju tik daudz visu vasaru.
27. jūl. 1991. – sestdiena.
Vasaras svinēšana mākoņu lēna Galotnēs ienākšana Tur paliekot mierā un gaismās Tik lapas nebeidz drebēt Kā ezera viļņu vizmā Zaļš miers plūst manā logā. Sirds nebeidz drebēt Savāds baigums vasaras vaigā – Svešums nesams līdz galam? ––––––––––– Tur aizietu vasarā Lai tukšā krastā Apsēstos madarās Zinu – tās būs vēl turpat. Un dažas vējgriezes Ar saldu smaržu Aizsit elpu. Vai varbūt visa pļaviņa pārplūdusi. Tad augstāk krastā aiz rijas Dzeltenās kaķpēdiņas Zaķpautiņi, saulgriežu Ritenīši smiltī. Bet vējš. Tur būtu ass vējš. Rūgtums asarās riešas. Ko man tur iet?
28. jūl. Svētdiena.
Lowna [left] atved mazu ‘plant’ raibām lapām.
Kaimiņš liekas slims?
Viņa dzimš. diena bij 13. novembrī.