1 jūnijs 1991. sestdiena. Silts.
Mēs ar Inesi brauksim uz Banffu – atklās kāda Montreālieša izstādi. Mēs abas ar flū. Bet it kā jau pāriet.
Kas nabaga kaimiņam? Zaudējis 30 mārc. svara, plaušu karsonis. Bija prom liekas vairāk kā mēnesi, vakar grieza zāli, palūdza extention kord. Viņš bāls un sīks. Brīnišķīgi veselais sarkanbaltisārtais stiprais cilvēks. Kā Olimpas dievs! Vai Aids? Nabaga labais cilvēks! Tik stiprs kā viņš bija – varbūt izturēs.
Es nedzīvoju, es sapņoju par Latviju, par saviem rakstiem, par G. Ko sapņoju? Sapņoju, skatos logā, kā zilās, zilbaltās debesīs starp zaļām koku galotnēm slīd lidmašīnas kā zivis. Tieši kā zivis! Skatoties upē, ūdenī, protams nevar tik (īsā laikā) tik daudz zivis redzēt. Vai arī tikai mazās mailītes. Bet lidmašīnas ir kā lielākas zivis, ar spurām un visu.
2. svētdiena.
Ļoti grūta flū – klepus, vēl kakls sāp – ‘karstumi ņem’, galva iesāpas.
Tagad vakars – izniekota no slimības kaut nu rītu labāk. Un – tas droši vien no tās izlekšanas no mašīnas ļoti asā kalnu vējā – līdz kaulam! Un es vēl grozījos tur domājot – bet saule. Vienmēr ‘dēļ svaigā gaisa’ es dabūju nelaimes. Un nevaru reiz iemācīties…
3. jūn.
Viņi gāja pa saulainu mežu. Pa meža ceļu ar smilgām. Bija vasara. Viņi bija jauni. Bija mierīga silta diena. Mežs dažuviet lapu koku, rets, ar zaļiem krūmiem saulē. Dažu viet egles sastājušās tuvu abpus ceļam.
Viņi gāja mierīgi. Bija svētdiena.
Runāja tikai pa vārdam viņi vēl bija gandrīz sveši.
Viņš pieliecās viņai tuvāk un teica kaut ko. Viņa papurināja galvu. Viņš vēl tiecās viņai tuvāk. Viņa izteica „Nē, lūdzu”. Viņš neuzstājās. Viņi mierīgi soļoja tālāk. Viņa juta pateicību viņam, juta tuvību. Jutās labi lai arī mazliet nobijusies. Nē, viņš nebija ņēmis to ļaunā. Viņš domāja, viņš liekas – saprata pareizi. Viņa, ļoti jauna glabāja savas lūpas kādam citam. Viņa glabāja tās kādam veterinārārstam. Tā skūpsti bija viņai pirmie. Tie nebija bijuši ļoti reibinātāji, mulsinātāji. Tie atstāja vilšanos. Tomēr, tie bija maiguma pilni, gaidot, cerot. Domājot ka tas dos vairāk, dos visu.
Viņi gāja mierīgi tālāk pa meža ceļu. Ceļa gabals nebija garš, tomēr vasaras lēnā dienā pietika laika. Lai arī – par maz, par maz tur bija laika.
„Jūs esat kā ozola zīle. Brūna, visa brūna”. Jā viņa zināja, ka ir visa brūna vasaras saulē iedegusi. Viņa vārdi viņai patika, palika prātā. Vai viņa darīja pareizi teikdama nē, lūdzu! Tikai vēlāk viņa par to kādreiz domāja un nezināja atbildes. Otrs skūpsts reti tā saņēmējam reti kad ir pilnvērtīgs, tas var būt ass vai slābani mitrs. Bet viņš nebūtu skūpstījis ātri kā zogot.
Viņš mierīgi teica „Es gribētu Jūs noskūpstīt”. Mierīgi, kā vas. diena un ceļš caur mežu bija mierpilns. Varbūt tas būtu bijis neaizmirstams skūpsts.
Vēlāk viņa par to domāja – viņu būtu skūpstījis liels dzejnieks, jauns skaists dzejnieks.
Bet viņa nekad tomēr nevēlējās lai būtu ļāvusi tam notikt. Bija labi tā, kā tas bija.
Viņi varēja lasīt pa kādai meža zemenei, pa puķei un lasīt egļu skujas viens no otra matiem.
Viņi gāja lēnām caur saulainu meža ceļu.
Ceļš izbeidzās un viņi apsēdās zaļā zālē draugu pulkā. Tur viņš pievirzījies viņai tuvāk, izstiepās uz muguras zālē un ielika galvu viņai klēpī. Kodīja smilgu, skatījās augšup viņas pieliektā sejā. Viņai bija jāsmaida un jāskatās viņam pretī.
„Skaista seja,” viņš lēni runāja. „Tādi divi ceļi gar muti…” Tās bija viņas smaida rievas sejā.
Viņu draugi, paziņas, vecāki vīri skatījās viņos. Kas notiek? Kas notiks?
Nekas nenotiek. Nekas nenotika. Bija vasara. Viņi bija jauni. Viņi jutās labi. Īsu brīdi. Meža ceļš nebija garš. Vasaras pēcpusdiena nebija gara. Brīdis bija tuvs un īss. Viņiem bija jāceļas un jādodas uz staciju, uz vilcienu, uz pilsētu. Jābrauc mājās, atpakaļ ikdienā, darbā.
Viņai nebija jādodas uz pilsētu, viņa vadīja vasaru laukos. Viņai bija vienai jāsoļo vēl viens ļoti īss ceļa gabals caur mežu. Drīz nāca krēsla, ilgā, ziemeļu vasaras krēsla.
4. jūn. 1991.
Nosūtīju vēstuli Norai Kūlai. Pirms dažām dienām saņēmu vēst. no Kūlas.
Atceries to teicienu ‘prātu izkūkojis!’
Gandrīz nu to varētu teikt par mani – esmu tiešām kā prātu izkūkojis – sapņoju, nestrādāju, nevaru uzrakstīt ne vārda. Gaidu, gaidu nezin ko, vakardienu? Jā, to gan. Gan arī nezin kuru īsti? Tikai – blank lapas! Ko lietot, ko pildīt!
Ceriņi smaržo. Inese saplūkusi, ielikusi vāzē. Brīnumlabi turas jau trešo dienu.
Izmazgāju (uzmopīju) virtuvi un izcepu burkānkūku! Jau krietnu daļu apēdu. Ļoti laba.
Laikam nejaukā flū būs uzvarēta. Pāris dienas gan jutos kā galīgs kroplis.
Ceturtdiena 6. jūnijs. 1991
Nosūtīju Aneraudam Aiviekste + Tu prasi. $7.
Kas lēni nāk tas labi nāk – tā teica. Nu lai ir tā!
Piekt. 7. jūnijs.
Vasaras mākoņu pilni logi Dienas spožums sauc ārā Jaunas lapas spīd, šūpojas, spīguļojas. Aujos, steidzos Bet ceļš kausē tāls un tukšs Ne vairs ciema ne mājas Ne kāds nāk pretī. Viss aizbiris, aizaudzis mežs Bet tur, kāda balss, Kā vālodze mežā Kāda balss, kāda Balss, tur kāds Lauks vai zied šai mežā.
9. jūn. Svētdiena.
Izgāju ielā – indiāņu pāris iet garām – sieviete nostājas man tuvu pretī – prasa, lūdz. Jauna, laba izskata, veselīga sieviete.
Eju tālāk kāds pusmelnais, melnais paiet garām – nošņācas kā kaķi aizdzenot. Beautiful Calgary. Uz parku nav ko iet – tur nabagi un indiāņi nāks virsū kā odi, tie lodā visu laiku gar malām, kamēr jaunie vidū spēlē savas spēles un skrien pa ceļiem un brauc ar divriteņiem – zaļojošie un trūdošie slāņi.
13. jūnijs, ceturtdiena.
Nosūtīju vēstuli Aneraudam – par 2 vienādu grāmatu sūtīšanu. Saņēmu vēstuli no Rubenes – manu saraksti ar Sarmu – sākot lasīt – Veisberga un viņa. Rubenes doma: ka Veisbergas ‘Mans maigais jērs’ un man un Sarm. vēstules – esot 2 vienīgās mīlestības ‘romāna’ grāmatas.
Mana mīlestība gan tur apstājās neuzplaukusi – mana vajadzība pēc cilvēka palīdzības bija tā kas man lika turpināt rakstīt. Rubene gribētu zināt kā tas izbeidzies. Rubene ir mazliet ‘klaču’ sievele.
Vakar nobeigtā ‘puķu dobe’ – ar akmentiņu žogu – ir tik perfekta, ka es gudroju ko nu tai tīrā aplī varētu vēl stādīt?
14. jūnijs.
Vēstule – ziņojums tikai – no J. Brieža par Madoniešu sanāksmi 6. jūlijā Toronto. Grāmata arī būšot.
Vasara ārā, logā, aiz stikla
Vasara šūpojas, spoguļojas
Iet, aiziet
Kā svešiniece daiļa
Nenāk apsēsties, pasērst
Pie mana galda.
Tomēr, vasara, vasara.
16 (?) jūnijs. Svētdiena.
Inese aizbrauca uz Edmontonu satikt Mary –
Es iestādīju 3 kartupeļus un 1 sīpolu! Vakar iesēju saules puķes! Ierakstīju comp. 1 Sarm. 1 manu vēstuli. Jāsāk atkal pamazām tās ierakstīt. Cilvēki tās lasot – ar interesi, Rubene teica – Veisberga lasot.
Vasara apkārt, uz pleca Pērkons, saule Lapu un mākoņu pulki. Pirmā mīlestība, vienīgā Īstā, labā Atnāk vasaras dienās Ardievas sakot. Viņš vēl dzīvs, vēl dzīvs Tāpat kā es Kad citi jau miruši Visi ko pieminu, kas atmiņā Atnāk, ko atmiņa meklē Visi jau aizgājuši Viņš vēl tepat – tāpat Kā es. Vai jāiet viņu Satikt? Vai jāiet – Viņu satikt? Es arī vēl tā pati.
17. jūnijs. 1991.
‘Apkārtraksts’ no Toronto Preses biedr. Kanādas kopa lai iestājos viņos. Ielikuši manu stāstu ‘Kalpone’ – no Tilta. O.K.?
18. jūnijs otrdiena
Nosūtīju ‘Tu prasti pat. st.’ Tēraudai.
Biju bankā – Blaua’s un Kūlas čekiņi par 3 grām. – 38 dolāri.
20. jūnijs – lietus
Biju bankā ar mēn. čeku. Un biju S.W. Jūtos nestipra, lēni eju – un flū, savādi – kājas (no lietainā laika un flū) stīvākas un sāpīgākas iešanas sākumā. Tad ‘ielokās’ – haha! Pastā – nekā.
Tu man, ka pārāk dārga rota Kas lepnumā un laimē silda Liek galvu augstu celt Bet baida, drebēt liek Kad man to ņems – Arī manu dzīvību ņems. Pusbailīgi paklusām ar to Es rotājos. Uzlieku un ņemu nost.
23. jūnijs 1991. Svētdiena
Istaba otrā stāvā, trīs logi uz dienvid rītiem, uz dienvidiem. Šī vasara pilna baltiem, viegliem mākoņiem, viņa diendienā sūta tos manos logos, viņai manas jaunības vasaru seja. Kā viņa to uzdrošinās? Kā es to uzdrošinos?
Koks, liels vecs koks, zarus tālu izlocījis šūpo tos manos logos ar jaunām zaļām spīdošām lapām, atrod tos rītos vakaros.
Mani prāti atrod Tevi ne gribot, negribot atrod Tavus vārdus, šūpo, plosa tos. Vējš plosa lapas, stipras nesaplosa. Baltu mākoņu rokas krīt zaros tās sargājot.
Tālums sargā manus prātus. Sargā un nenosargā. Un nosargā – tiem jāatgriežas, tiem vienmēr atkal jāatgriežas.
Vasara steidzas visam būs jātagriežas savā sākumā, jāatkrīt, jāpaliek.
Vēl vasaras otrā diena tikai, pavasars darbinieks bijis, daudz viņas darba paveicis, vasara līgo augstu, baltos mākoņos, šoreiz manos logos neatlaidīga, prasīga, uzstājīga. Savāda vasara, sen pazīta, sen zināta, sen prom laista vasara, lai aug, pāraug, cauraug, aizaug. Aiz viņas kupluma tās galu nevaru saredzēt.
24. jūnijs. Jāņi!
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Jāņi! Katru dienu pārrakstu kompjutorā pāris vēstules, Sarmas un manas. Briesmīgi daudz viņu! Vai būtu vērts tās izdot?
25. jūnijā
Vēstule un čeks no Zemdegas.
26.
Vēstule no Dzidras. Kursā viņai kā liekas, iet labi. Kur viņa tālu brauc holidejās! Bet – jākustas ir! Jūtos šodien (26) spirgtāka kā pēdējās dienas. Iekaisums liekas pārgājis – un tas laikam dod vairāk spēka. Biju Safewayā, bet ne kur tālāk. Katru dienu pārrakstu komputorā pāris vēstules Sarmas un manas. Briesmīgi daudz viņu!!! Vai būtu vērts tās izdot??
Jūnijs, 27. Ceturt.
Vēstule no Anerauda sūtītās 2 grām. Aiv. + Tu prasi – saņēmis, (vienu sūtījumu…) prasa – foto grāmatai. Nosūtīju tūlīt foto – tādu, kas ‘skatās acīs’ no kompj. ne to kas Artavā.
28. piektdiena.
Gāju līdz Safeway – tikai lai izklaidētos – neizdevās, sarūdzis gara stāvoklis, tomēr ierakst. komputorā pāris lappuses. Pakaplēju ‘dārzu’ saules puķes izdīgušas – aug lēni.
Tāds grauzējs nemiers – Kur būtu jāskrien? Kaut vai pie indiāņa? Patiesi? Patiesi! Pie kaut kā dzīva. Bet ne tā vien, ne tā vien pietiek Tūlīt jau zināms Un grauzējs grauž tālāk. –––––––– Iestādi kartupeļus Noecē tos bieži un gaidi Un gaidi, bet ne dīkā stāvot. Stādi, sēj vēl ko citu Lai vairāk ko gaidīt. Tavā ziņā sēt un stādīt Bet uzdīgt un augt To Tev tik gaidīt un lūgt Un lūgt. Ak, iestādi kartupeļus!
Sestdiena 29. jūnijs 1991.
Samērā labs gara stāvoklis, nodušojies, paēdis, avīzes visapkārt. Nekas sevišķi nav traucējis – veselība apm. o.k. Laiks viss satinies, apmācies, bez vēja. Uzdīgušās saules puķes mazliet zaļākas – tā tad lielākas. Vēlu gan sētas.