7. nov. 1990
Tas viss kas dzīvots Kā dzīvam kokam iegrieztas zīmes Zils vakars nāk dziedēt.
8. novemb. 1990.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – tikai blāblā.
Neviens neraksta.
‘Izravēju’ dzejoļu krājumu jaunajai grāmatai – izmetu kādus 15 prom. Tie – itkā negatavāki. Lai gan – ko es par to savu kravu zinu? Liekas šinī krājumā nav stipru dzeju. Varbūt tas mežs – pats radies!
12. nov. pirmd.
Grūtums sagrābj pa brīžam, garīgi un fiziski – nevar ne zināt kurš pirmais ķer, bet sāp kaut kas, sirds, kāja, roka, mugura? – un tad sākas garīgās sāpes – vai otrādi – bēdas sagrābj par to kas viss bruks un brūk – un tad viss sāk vilkt un sūrstēt – Kājas iet ok, bet nokāpt un uzkāpjot sirdij grūt. Un apsēdies, skaties logā – nav jau vēl traki, tik traki.
13. November 1990.
Saņēmu vēstules no Leitīša un no Rubenes.
Leitītis raksta garu vēstuli – viņš prec. 2 dēli – izcietis karu etc. Liekas īsti laba, gara, pilna dzīve. Kas to būtu domājis no ‘palaidņa’ puika! Miris Dzērve un Brunners, abi mani mūziķi, abi mani skolēni. Dzērve – no manas klases! Brunners – no kādas jaunākas klases. Kur es dzīvoju un dzīvoju!! Nevaru ne saprast – Ilūkste! Skola! Pilsētiņa! Kalni. Lielā iela nāk lejā no skolas! Skolēni, mani, skolēni – bērni! Dzērve. Brunners. Gatavojas dzīvei – es jau toreiz pusē dzīvei! Un viņi jau beiguši – un es vēl te… Galva reibst!
Rubene raksta par Latvijas cilvēku nabadzību, šauros dzīvokļos – tieši pretēji stāsti Kupneram Montreālas Ziņotājā. Un – latvieši mūsu naudu gribot, bet mūs pašus – nē. Tas var gan tā būt!
Kaimiņš ielūdza uz savu dzimšanas dienu mūs ar In. un es nopirku Austrālijas vīnu. Liekas – būtu uz brīdi pie viņa jāieiet. –
Un pēkšņi viss liekas tukšs, nereāls, neesošs, zūdošs. Kur vēl es eju kā tukšā gaisā speru soļus. Ko vēl es tik ļoti cenšos cīnos panākt?!! Un nevaru arī šai brīdī vairs vārdu dabūt pār lūpām, viss stindzis, apklusis – senas ainas gaismojas atmiņā – tur gribētu sniegties tur, tās īstas tās īstā dzīve, skaista. Kā tas var būt – ka tā vairs nav. Kur es soļoju kādā tālumā, aiz visa –?
14. nov. 1990.
Tik viegli rozā ziemas debesis ...Ziemas debesis ...Ziemas debesis. Izslēdz to plati to rekorderu To gramaphonu Tik viegli rozā Ziemas debesis Ziemas debesis Tik viegli tumst Ziemas debesis Ziemas debesis Izslēdz! Lasīšu vēl reiz to vēstuli Kas dziedāja, miris, viņš miris Kas vijoli spēlēja miris Jau senāk miris Cik nežēlīgas, cik silti Visgarām, apkārt skaujas Sārtas ziemas debesis Ziemas debesis Mierīgi tumst ziemas debesis Ziemas debesis.
Saņēmu vēstuli no Zariņa ar ziņām par rakstn. dienām.
19. nov.
Saņēmu vēstuli no Ruņģes – prasa vai es varētu kaut ko uzrakstīt – kāpēc nosaucu savu grām. Uz Tilta. Liekas – es varētu.
Atšķīru kādu mākslas žurnālu (Inesei pienāca) un redzu – cik es esmu bailīga! Kā es noslēpjos no katras brīvākas – nesaprotamākas citiem varbūt – izteiksmes. Vienmēr apcērpju, nogludinu – lai saprot, lai saprot! Bet – ko ar nesaprotamu jūkli tuvoties mūsu publikai? Tagad jau varbūt varētu sākt. Jāielaiž kaut kas brīvāks jaunajā krājumā!…
Un kas šai dienā bija, kas notika? Koki bija, pelēki ziemas koki, pelēkiem stumbriem, dziļām rievām savādi aizaugušām, ieaugušām, nocirstu zaru, iecirstu zīmju vātīm. Simts, varbūt vairāk pīles peldēja zaļi un spārniem, galvām ļoti spoži krāsainas. Dažas brūnsvītrainas. Dzīvoja – pīliski. Vai tas jārunā jāapsver cilvēku valodā? Cilvēki gāja garām, kāds skrēja, kāds taustījās ar nūju, kāds uzsmaidīja. Daudz tur viņu nebija. Nav nekādi svētki šī ir pirmdiena. Kokiem bij pelēki, asi, dziļi rievaini stumbri, skaisti kā raksti, kā ornamenti, plūstoši bez noteikta atkārtojuma, vienmēr tālāk no jauna veidoti, tomēr, tomēr ar kādu motīvu. Un jaunie koku stumbri gludi pelēki ar melniem gredzeniem. Vakara lidmašīnas nāca mājās kā parasti. Ne lidmašīnas – viņu gaismas, viņu pulsējošas ugunis laidās tumstošās debesīs aiz kokiem. Katra ar vienu (vai divi un trīs?) pilotu kas uzmanīgi saspringti veda viņas lejā, bet cilvēki viņās krāvās ar savām mantām, spiedās ātrāk, ērtāk iziešanai. Lidmašīnas laidās kā zelta degošas bites, nāca mājās. Nupat viena – ļoti ātri cilpo tumsā, kā zivs zilu un sarkanu spārnu paslīdam gandrīz jāsaka – cilpo, aizcilpo tumsā. Mājās – viņi tūlīt būs mājās. Rekordplayers spēlē Bacha Brandenburgus. Un tas viens, tas viens koncerts, viņa tas viens gabals – kā kāds ir varējis, kā tas Bachs ir varējis radīt, radīt, izteikt tik daudz laimes? Man tas jāaizsūta viņam, manam laimes radītājam. Īsas apslēptas un tomēr tik lielas siltas laimes radītājam.
20. nov. 1990.
Vakar 19. nov. saņēmu vēst. no Ruņģes. Šodien nosūtīju atbildi.
Šausmīgi tukša diena…
Tomēr – sapnis kaut ko pareģo: sapnī kaut kur gāju pārnācu ok – skatos dzelt labai kurpei – papēdis nost un prom – viss izšķīdis. Viss ‘izšķīdis’. Pārnācu no godīgas labas aiziešanas līdz Safewayam. Un – tā melnais gara stāvoklis turpinās.
Tomēr vēstuli Ruņģei nosūtīju, gan neuzrakstīju tik labi kā vakar domāju. Bet – apmēram.
22. nov.
Nosūtīju vēstuli Leitītim.
Vakar, aizvakar, rakstīju kompjutorā komplimentus maniem darbiem no 20 – 30 gad. vecām vēstulēm. Sāku ierakstīt kompjutorā Freimaņa vēstules un izvilkumus no tām – par maniem rakstiem. Pārrakstīju 2 vēstules. Cik daudz viņš par maniem darbiem domājis! Cik daudz rakstījis – palīdzējis! Zināju – ko viņš man dod – bet kaut kā nezināju – cik daudz viņš ar to ir nodarbojies, domājis, rīkojies, pat cietis no visādām sabiedrības ērcībām, vai kā to lai saka! Es kaut kā to tomēr neapzinājos – ka viņš tik daudz priekš manis dara. Tāda tuvība, sirsnība, līdzdalība, labvēlība! Vēl tagad nāk klāt labi vārdi. No G. Saliņa no A. Zemdegas. Bet es nevaru “pacelties” līdz tam, ko no manis gaida — izkaisījies pasaules ceļos, sīkumos.
24. nov. 1990.
Lasot Fr. daudzos labos vārdus un visu to dzejoļu pieminēšanu vēl un vēl – man it kā ‘garīga gaisma’ no vēstules (garākās lielākās) pretī dvesa, it kā liela mīlestība, neapjausta tad, agrāk un pēkšņi arī asociējās – līdzība ar manu dakteri – kas tik sirsnīgi norūpējies bija par manu fizisko labklājību kā Freimanis par manu garu. Gandrīz savāda sajūta – it kā es pēkšņi spētu atšifrēt cilvēku (šodien) cilvēku dziļākās jūtas.
Pret Freimani ‘jūtu ziņā’ es biju auksta, tikai tai manā vakarā, kas viss bija viņa darba pilns, es brīdi izjutu dziļu pateicību un kādu neapjaustu tuvību tai brīdī, kad es spraudu baltu rozi viņa svārku atlokā no manām (saņemtām) puķēm. Jutu ka viņš bija aizkustināts un tas kā silts vilnis skāra arī mani. Patiesi dziļu pateicību un tuvību es izjutu, ar to gandrīz romantisko sīksīko bet jūtamo skaņu klāt. Tā agrāk nekad nebija pieskārusies un kļuva turpat tūlīt noklusināta.
Kad viņš bija miris uzrakstīju 3 dzejoļus viņam, īsākā un garākā pēclaikā, ar lielu pateicības un lielu zaudējuma sajūtu, bet ‘tīri’ bez šīs tikko dzirdāmās romantiskās nots.
Ar manu dakteri tas ir citādi – tur šī nots ir ieskanējusies pirmā mirklī un stingri apslēpta, arī pati apslēpusies, pazudusi un atkal iesaknējusies.
Skaistas ir šīs mierīgās, labās domas, klusās, pusaizsegtās izjūtas kas gadās starp cilvēkiem, kas ir tik daudz šai dzīvē, un kas aizveras gandrīz neapjaustas, un parasti, neapliecinātas, neteiktas.
Kas vārdos neizsakās, tas nogulstas zem dienu soļiem gandrīz kā nebijis, neatminēts.
Šinīs divi gadījienos – tas arī ir dzīves noliegts, tikai daļēji dzīvošanai ļauts un daudz tomēr tā devis.
Izlasīju nupat Kārļa Ābeles (seniors) senā vēstulē: „Vajaga allaž pateikt to, kas nāk sirds no sirds, tas ir labākais ko mēs viens otram varam dāvināt.”
Varbūt es mazliet darīju – Freimanim ar balto rozi. Dr. P.J. Czitrom ar atvadīšanos no viņa „I will miss you.”
26. nov. pirmdiena.
Piektdien bijām pie daktera, slimnīcā gaidījām 3 stundas. Ar manu pleca sāpi Inese tupēja līdz. Xray, blood pressure – good healthy. Tikai pleca artrītis. Es domāju – mazliet reimatisms – no ziemas vēsuma.
Šodien biju uz nokomandēto fizioterapiju. ½ dienas nodzīvots ar to – bet nice girl sildīja un ‘apstaroja plecu’ – OK. Ej atkal trešdien.
Auksts 10 zem un bez vēja un nu pēcpusd. saule. Tikai – nav brīvas kustības staigāt un gars arī nestaigā – viss apklusis. Tikai labprāt vakar, aizvakar – rakstīju komputorā komplimentus no 25-30 g. vecām vēstulēm! Vēl tagad nāk klāt arī dažas – no Gunara Saliņa labi vārdi! Bet – es nevaru ‘pacelties’ līdz tam, ko no manis gaida – izkaisījies pasaules ceļos – sīkumos.
K. Skalbe teica – „kā kuģis ar dārgumiem, kad panest nespēj vairs, tad atdod dziļumiem” – Jūtu savu dārgumu neizmantotos krājumus – un nevaru saņemties vēl, varbūt vēl ko veikt?? Un tad? – Kas no tā? Kas – no kā? Varbūt kas! Varbūt – bērniem??
27. otrdiena.
Dzidra vakar zvanīja! O.K. ies varbūt kādos grafik kursos. Es pieleju, piekrauju sevi ar Bacha Brandenburģeriem. Tie tomēr ir pilni zemes dzīves! Un tie dara garu kārīgu, laimīgu, nemierīgu, skumju. Mirst un dzīvo, dzīvo un mirst.
29. nov. 1990.
Es mīlu to, ko man neklājas Es domāju to, kas man neder Es sniedzos, sniedzos un klūpu Klūpu... bet par to Jums nav daļās. Es nesu ziedus tik visa radītājam Tai daļai Jūsu niknās sirdīs Kas ir no viņa Un maldos, nomaldos. Taču kāds kaut kur atsaucas Un es eju savu meža ceļu.
Vēstule no Rubenes, īsa tik viņas teātru recenzijas. Ne vēsts no Stauveriem – fuii!!!