1. okt. Pirmdiena 1990.
Nosūtīju Artavu un Tiltu – Rubenei, lai sūta kur grib.
Negulēju domājot par dzīvi Ķikuros – turēsim bites, stādīsim augļu kokus un tā cerība tā cerība – ja man nāktu mazliet nauda par grāmatām……
2. okt.
Nosūtīju vēstuli Ruņģei ar ziņām
Rudens, rudens Parkā lapu klājiens zemē Un vējš. Labi pie loga sēdēt Kad vējš Ielā dzen lapas Virmo vēl zaros tās Krāsas, krāsas. Daiļi skumīgs laiks Atmiņu pilns Segšanās, kaktiņā raušanās Un vēl skriešana iesākas Klejošanas laiks. Vējš, vējš Labi sēdēt pie loga.
4. okt. 1990.
Galds ar dāvanām – grāmatas, biksītes, šampnieša pudeles – lielāka un mazāka un lentas un baloniņi un sirdis un zīmējumi. Un Lownas + Don karte!
Vakarā – simf. Koncerts (tikko pārnācām)
Puķu pušķis ierodas.
Dzidra piezvana.
Saruna ar zobārsti par maniem rakstiem, komplimenti, jātulkojot vairāk, jāsūtot iespiest kādā jauno rakstu žurn. (Esmu – veca rakstniece haha – tas ir – ne iesācēja.) Bet viņa sajūsmā – lektore teikusi tādu talantu nevarot atstāt publikai nerādītu. Well – liela gara dzimšanas diena. Braucot no koncerta – lietus ar sniegu, gan tikko manāms kas no sniega. Rītu varbūt būs vairāk. Būs jau būs – pamazām sāks būt…
Vēl lapas kokos.
Pirmdiena 8. okt. 1990.
Rudens, rudens! Koki ber lapas kā zelta dukātus ielās Parkos, dreb vēl lapas vēl krāsas Rudens, rudens.
Otrdiena 9. okt.
Gāju, gāju ceļu bez redzama mērķa Bet kāds to redzēja, pretī nāca Skatā satvēra, nu kur Tu dosies? Staigāju dzeru no gaisa no zemes.
11. okt. 1990
Vakar saņēmu Gunara Saliņa vēstuli un sūtīto grāmatu. Linarda Tauna – Iesim pie manas mīļās, sūtīta uz Montreālas adresi!! Labi ka cilvēki pāradresējuši!
Labi vārdi no Saliņa par Aivieksti. Laikam vajadzēja tās beigas tai grāmatai likt kas bija jau uzrakstītas un ko pēdējā brīdī atņēmu.
12. okt. 1990.
Piektdiena. Skaista rudens diena. Vējš, vējš. Aizlīgojos, aizsteberēju (kājas jocīgas no vakardienas lielās staigāšanas, vai jau aizvakardienas – nē vakar 2 reiz uz banku, tad uz Safewayu) uz pastu –
Nosūtīju Uz Tilta un vēstuli G. Saliņam. Aizmirsu tomēr parunāt par Aiviekstes beigām. Apmierina un iepriecina nomierina – tādi labi vārdi – skaista grāmata – un tad atkal ir tukšums un vientulība, nemiers – tomēr, tomēr mazliet labāk, var laimīgāk skatīties rudens lapās. Skaistāk ir, kad vēl ir krāsas aiz loga, ielā joņo dzelt. lapas, gaisā apaļi mākonīši. Gribās – uz parku, bet staigāts diezgan un sēdēt tur nevarēs – vējš. Vējš un vējš te. Bija lietus un lietus. Tad sausums un sausums. Tagad vējš un vējš. Kalgarija – Calgary. Māja – silta.
Kad uz brūnām lapām...
Pirmais sniegs jau bijis
Upe atkal uzplūst – un tur
Darbīgi peld un grozās pīles
Mazi puikas sviež ar akmeņiem
Lielie tirgojas ar drogām.
Kad uz brūnām lapām
Rudens sauli jūtu
It kā jāceļas
Vēl kaut kur jāiet būtu
Bet labsajūtā
Lielu slinkumu jūtu.
Kā tās lapas virmo kokā vēl
Kā tās lapas virmo zemē jau.
Paldies par vēstuli
Labais, dārgais dzejniek
Retais dzīvais vēl.
Svētdiena 14. okt. 1990.
Skatos rudenī, skatos un skatos, skatos caur otrā stāva (manas istabas) logiem, skatos no pirmā stāva logiem, skatos no parka ceļiem, no tilta, no soliem. Lapu kokos kļūst arvien mazāk, tās vēl dreb, dreb, virmo šīs apses, visu vasaru zaļā jūrā, tagad zeltā. Ielas asfalts un dārzi, un parka zālāji visi ar lapām nobiruši kārtām, klājieniem, vizmo ar gaiša bronza krāsām un metāla skaņām skan lielās, sakaltušās jauno koku lapas. Vējš darbojas dienām ap tām, ceļ gaisos, bārsta, grūsta, velk. Līdz ar papīriem un plastiku, jāpiezīmē, līdz ar pašapkalpes veikala plastika maisiem. Bet mana acs pie tiem neapstājas par ilgu, nezinu īsti, vai būtu labāk, ja to nebūtu, jā, varbūt būtu. Bet acs kavējas augšā, zaros, kokos, makoņos un atkal lejā, kokos, ceļos, rudenī, skatās un skatās rudenī, un skatās cauri daudz citas zemes, citu dienu rudeņos, lietaini garos un vējaini košos, saulainos senos rudeņos ar senām balsīm, ar cilvēku balsīm, ar durvju, akas, spaiņu un katlu balsīm, ar uguns un malkas balsīm, vēja balsīm un rudens klusumu ar vēsu, asu tukšumu un siltu kopā sasēšanos. Rudeņi, rudeņi daudzie un atkal viens krāsains, ilgs un ātrs, arī ātrs. Skatos caur istabas logiem, skatos ielā, ceļā uz kokiem, stumbriem, smilgām, lapām, krūmiem, uz debess zilumu, uz mākoņiem, skatos un skatos rudenī.
Vēstule no mana bijušā skolēna J. Leitīša. Man nekad nebija ienācis prātā, ka, ja visi (vai gandrīz visi) mani akadēmijas un skolas biedri ir kapā, man vēl ir daudz bijušo manu skolēnu no Ilūkstes laikiem un arī no Ļaudonas, Sāvienas. Tos varētu meklēt manas grāmatas.
Cik tomēr vēsa, nesildoša (?), tāla, neeksistējoša ir tā saskare, ko dod “pazīstamas rakstnieces” vārds. Tas atnāk kā gaismas stars un aiziet. Un tu esi viens savā kaktā. Pie visa tā lielā, ko tas dod — tas tomēr atstāj tevi vienu tavā dienā un vakarā.
Skatos rudenī, skatos un skatos,
Skatos caur otrā stāva (manas istabas) logiem
Skatos no 1. stāva, dzīvojamās istabas logiem
Skatos no parka ceļiem, no tilta, no soliem
Lapu kokos kļūst arvien mazāk
Dažiem vēl bieza lapotne, dažiem
Vairs tikai zaru galotnēs tās
Bet dreb un dreb, virmo plivinās šīs lapas.
Ielas asfalts un dārzi un parku zālāji visi ar lapām
Nobiruši kārtām klājieniem, virmo
Gaiša bronza krāsām un medaļa
Skaņām skan lielās, sakaltušās lapas
Un mazās citu koku lapas –
Apaļas kā zelta nauda, kā Kanādas
Dolāra gabali kaudzēm, klājieniem.
Vējš darbojas dienām ap tām,
Ceļ gaisos, bārsta, gūsta velk
(līdz ar papīriem un plastika –
Jāpiezīmē, līdz ar plastika gabaliem
Ar pašapkalpes veikala plastika maisiem).
Bet mana acs tur pie tiem neapstājas
Par ilgu, nezin īsti – vai būtu labāk
Ja to nebūtu, ja varbūt būtu,
Bet acs tur nekavējas augšā,
Zaros, kokos, mākoņos un atkal
Lejā kokos, ceļos, rudenī
Skatās un skatās rudenī, un skatās
Cauri daudz citas zemes, citu dienu
Rudeņos, lietainos, garos, un košos
Vējaini saulainos senos rudeņos
Ar senām balsīm ar
Cilvēku balsīm, ar durvju, akas
Spaiņu un katlu balsīm, ar uguns
Un malkas balsīm, vēja balsīm
Un rudens klusumu, ar vēsu asu
Tukšumu un siltu kopā sasēšanos.
Rudeņi, rudeņi daudzie un
Atkal viens rudens krāsains, ilgs
Un ātrs, arī ātrs.
Skatos caur savas istabas logiem
Skatos caur dzīvojamās istabas logiem
Skatos ielā, parkā uz kokiem stumbriem
Smilgām, lapām, krūmiem
Uz debess zilumu mākoņiem
Skatos un skatos rudenī.
15. okt.
Saņēmu vēstuli no Dzid un nosūtīju vēst. Dzid. Vēstule no sept. un okt. sākuma Melburnā.
17. okt. Trešdiena
Vakar vēstule no Ruņģes un nosūtīju vēstuli un Tiltu – Ruņģei. Šodien vēstule – ziņa no mana skolēna Leitīša?
Neatceros – vai ‘tā kā pa miglu’ – vai nē – tas bija kad es biju skolniece Madonā. Bet jāatceras – kad biju skolotāja Ilūkstē! Vēl atradās 7 Aiviekstes lejā, kastē!!! Labi!
Man nekad nebija ienācis prātā – ka ja arī visi (vai gandrīz visi) mani akadēmijas un skolas biedri ir – kapā, man vēl ir daudz bijušo manu skolēnu no Ilūkstes laikiem un arī no Ļaudonas un Sāvienas skolas! Tie vēl varētu meklēt manas grāmatas.
Cik tomēr vēsa (tāla, neeksistējoša, nesildoša?) ir tā sakare ko dod ‘pazīstamas rakstnieces’ vārds.
Tagad to beidzot sāku just – cik tomēr tas vēsi tāls – atnāk kā gaismas stars un aiziet. Un Tu esi viens savā kaktā.
Pie visa tā lielā, ko tas dod – tas tomēr atstāj Tevi vienu. Tavā dienā un vakarā.
18. okt 1990.
Vakar vēstule no mana bijušā skolnieka J. Leitīša – šodien nosūtīju Artavu + Uz tilta.
Biju parkā. Silts, pasēdēju, pastaigāju. Mājā nākot satiku kaimiņu veco kundzīti. Viņi – no Filipīnes. Dēls un meita. Vecā maza, jauka, būtu jāpaaicina uz tēju! Vai kafiju!
Skaista mierīga diena Skaista rudens diena Sniegs jau mazliet snidzis, nokusis Tik balts jau atspīd vēl zem Dažiem kokiem – Skaista mierīga rudens diena Tik mierīga, spoža diena Viss mirst un nemirst – ieziemojas. Zini ieziemoties, izturi vēl.
Sestdiena – 20. okt. 1990.
Neaizgāju uz Triangle galeriju [abpve], kā parasti, jūtos nogurusi, negribās autobusu un vilcienu… Nemīlu šo pilsētu. Aizgāju uz veikalu – tas izstaigājamais ceļš – mazliet par siltu par smagu jaka – bet pārnākot nogurums svaigāks – patīkami sēdēt kādu laiku mierā, arī garīgā mierā.
Redzēju sapni: Biju mājās. Stāvēju, biju, netālu no rijas. Dzirdu balsis, redzu pulciņu ļaužu nākam, kustamies uz rijas durvīm – tie viņi visi… Prieks! Steidzos satikt. Jau es pie rijas durvīm, bet viņi visi jau iekšā. Durvis ciet. Nedzird vairs neko. Bet – zinu – otrā pusē rijai ir logs. Steidzos apkārt rijas stūrim, ātri ar visu spēku kā tas ir sapnī kad kas jāvar.
Esmu tur otrā pusē pie loga…
Bet loga nav.
Ir tikai siena, smagi lieli baļķi, saguluši cits uz cita, pat jau zemē iegrimuši, ar zirnekļu tīkliem, apputējuši, neatceļami, negrozāmi, visa noslogotāji. Un smiltīs lēni šūpojas vēsmās zaļi zāles – retie labības stiebri, iesējušies no labības lauka kas jauns sazēlis tuvu, zaļš pāri tālāk.
Nekad, nekur, nekas nav bijis iznīcinošāks, nepielūdzamāks kā smagā baļķu siena, smilts, labības stiebri. Kāda briesmīga, neizmaināma vara, nežēlīga dzīvošana sienā, smiltīs arī retajos zaļajos labības stiebros. Bezpalīdzība, dobja cieta. Nekur nekad tik smagi zaudējums un iznīcība justa.
Savādi, kad šo sapni sāku stāstīt Latvijas latvietim rakstnieku dienās Los Andželosā kādā sakarībā? kādā momentā stāvot tur kopā citu vidū? viņš man par pārsteigumu jau zināja un izteica pirms es to teicu – „bet – durvis ciet…”
Tālāk, es protams nespēju, jādomā nespēju, izstāstīt liktenīgo iznīcības izjūtu tur, bet gandrīz līksmi viņš iesaucās ierunājās par zaļo labības lauku – „liels, liels zaļš labības lauks…”
Tad es sapratu mūsu dzīves izjūtu starpību – man zaļais lauks nekādu mierinājumu nedeva, tā dzīvošana, zaļošana tur tāpat sāpoša, sveša. Viņam tā jaunā, laimīgā dzīvība, dzīvošana. Viņa jaunā dzīve.
Un es rakstīju savu stāstījumu par tiem kas… jā, kas sagāja tur rijā, un sūtīju grāmatu tiem kas tagad tur sēj un dzīvo. Rakstīju un sūtīju tiem tomēr ar kādu dalību viņu zaļajā laukā. Ar kādu mierinājumu, ka es to daru.
Jo ilgāk runā, jo mazāk pasaka. Bet kā izteikt briesmīgā zaudējuma sajūtu tur pie rijas sienas – to es nezinu? Varbūt to nevar. Tikai tas kaut ko dzirdētu – kam tā bijis, ir tiem mums, kas stāvam pie šīs neatceļamās sienas.
Un tagad man gribētos rakstīt kādu dzejas rindu. Bet dzeja ir apslēpusies.
Mana skolnieka vēstules vārdi – atnes kādu vāru laimes sajūtu par to – ka dzīvojis un labs tur gaišs bijis. Sīks, viegls atalgojums. Domas rāpjas turp, atpakaļ – nekur nekas nav rodams pie kā silti pieglausties, mierīgi, ar mierinājumu, mājas, laimes sajūtu. Tomēr atalgojums. Atblāzma no dzīves. No sava bijušā es.
Kādas laimes? Kur Tu stāvi? Pie kādiem vārtiem?
Esi pateicīgs – ka Tu vēl stāvi. Esi pateicīgs, esi pateicīgs, strādā, strādā.
Dedzina, tieši dedzina šodien vientulība, darbs kas būtu jādara iežņaudzas kā cilpa kaklā – nelietība nelietība, pats sevi kar nost!
Svešas tās durvis ko Tu gribi vērt, ieiet. Nē, Tevi nepazītu ne Tevi saņemtu, savu vientulību nevarētu tur nolikt. Oh! Vienu īsu brīdi būtu norimis, baudītu neesošu laimi. Neesošas laimes nav – tā būtu īsta laime – bet tikai mirkli zagta, nozagta, nepaņemama kā pasakā. Ver citas durvis – piekļaujies brīdi, nemieru aizliedz, norimsti, rimsti.
Es, kas tur staigāju dienās, stundās, brīžos cietu, priecājos, domāju. Es, kas tur staigāju, biju, kāda cilvēka vārdi to apliecina, pasaka, pieminot sveicina to, kas es tur biju, staigāju. Balsis, sejas, saule, kalns un tās ielas, ceļi! Es, kas tur staigāju -- kas es te staigāju, kas esmu? Vai es tā esmu?