4. janv. 1993!
Vēstule no Dzidras.
Nodrukāju 4 vakar. Šodien 3 – jau bija 3. Vēl viens ko drukāt – un jāraksta.
7. janvāris 1993.
Dzidra piezvanīja!
Inese taisa man atkal vienu grāmatu.
Dzidrai lielais zīmējums neesot likts Kult. dien. izstādē. Zusters (spriedējs, noraidījis). Zusters bez kādas jaunas skolas, tikai pašmācība? Un Dzidra 1 šķiras beidzēja (Sidn) un Newkastle Teck. – tai jāpadodas Zustera spriedumam. Latvieši! Šai sakarībā es drošāk izvēlēšos savus – more intimate un more daring darbus – savai grāmatai, ne tos ko vecīši labāk ‘saprastu’.
13. janv. 1992{3}
{Strazdiņam?
Bij strazdiņam reiz māja
Ne lepna ne prasta...
****}[included as the title story in Būs skaista diena]
Šīs lapas atstātas tukšas (līdz – 15. janv….) lai te ierakstītu Būs skaista diena tālāko turpin. Tagad tas viss jau ierakstīts kompūtorā – par labu vai ļaunu. Ātri nobeigts. Bet – lai nebūtu par daudz gaisīgs – varbūt tā labāk. Un ko šais lapās? Varētu ‘pafantazēt’ ja to vēl prastu. Kad sāk runāt, tad jau iet, nāk arī kas ārā, tikai jāpadomā iepriekš par ko gvelzt…
Raksti – esejas. Visi raksta esejas. Runā par mākslu.
15. janv. 1993.
Pabeidzu lasīt Ronalda Haymaņa ‘Prusts’ (Prusta biogrāfiju) 396 lap.p. ļoti sīkā rakstā. Nabaga astmatiķis, tas apm. tāpat kā alerģija. Un vajadzētu būt kādam mazam āķim kas tādu slimību ‘atāķētu’ – bet nav zināms kā viņš mirst 52.g. vecumā – tomēr nomokās tik ilgi un uzraksta tik milzīgu grāmatu…
Šodien silts, -5, vakar dienā ap -9 bet gandrīz šķita siltāks – mazāk vēja pūsmas. Biju bankā ar otru mazo čeku – lielais manažers (?) ienāca no āra lielā vilna uz iekšpusi, kažokā. Bet tā otra manaž. nav.
Biju uz mirkli pie Lawnas [right]. Bet tur izpārdošana un L. aizņemta. Ir gan viņai mīlīgs tas suns!!
Un līdz ar siltuma vilni – it kā dzīvība atgriezusies arī manī. Tikai ‘radošo’ rakstīšanu negribās darīt. Ņemt gribās, ne dot. Liekas – ir dots un dots…
Dzidra piezvanīja te 3 pm tur 9 am.
Atverot durvis viņa juta kādu agrāk nejustu labsajūtu, it kā telpa tur būtu bijusi kādas gaismas un sevišķa siltuma pilna. Tā kas agrāk bija tukšuma un gandrīz pretīgu cilvēku piepildīta, tagad bija skatuve, kur viss saistījās, dzīvoja, it kā aiz kasieres smaida būtu bijusi kāda līdzdalība, izpratne, svešais, lielais direktors savā kažokā mazliet sastingušu seju un gaitu gāja tur cauri kā uz skatuves, varonis, mīlētājs spēlēja līdz nezinot, ka viņš aiz pārskat. šai lomā iekļuvis, bet — viņš bija tagad šai lomā, un tā to spēlēja, [..]zīvoja to, un viņai viņš kļuva ar to tuvs, sargājams. Īstais varonis nebija atnācis, bet spēle dzīvoja bez viņa, lai arī viņš bija visa cēlonis un serde, sākums un gals. Bet varbūt, varbūt otrs bija mazliet — ieņēmis vietu viņam blakām.
21. janv. 1993. Ielas slapjas, bet OK.
Nosūtīju vēstuli Pamšem + 2 zīmītes ar parakstu un Misiņa Bibliotēkai – nogurums, apātija. Aizietu uz 4 str. ved. paskatīties – bet tur tas briļļainais domās visu uz sevi.
23. janv. 1992{3}
Sestdiena. Lasu Bergera ‘Keeping a Rendezvous’. Kā parasti, Bergers dod man labu gara stāvokli. Viņa ‘gudrība’ pilna ar zemes klātieni. Tāpat kā man, tikai man nav tik lielas gudrības, tik plašu zināšanu…
Ierakstīju kompūtorā „Pie Ķikuriem’. Var likt grāmatā, lai gan šai stāstiņā daudz atkārtojumu no tā kas ir ‘Kā plūsti Aiviekste’. Bet nekas.
Lasot Bergera sīkos gabaliņus liekas, ka varbūt no maniem sīkajiem vēl kādu varētu arī likt grāmatā. Jāpaskatās.
Mums bija labas vakariņas – svaigi salāti, sarkans steiks, zaļi krāsā brokoli.
Ak pasmaidi – Cik zils ir rīts Cik zils ir rīts Aiz ledus puķēm logā? Un zaros miers Un kokos miers Guļ iela klusa lejā Varbūt Tu iesi Varbūt viņš nāks Mēs satiksimies ceļā Uz brīdi Pasmaidi Aiz lediem diena ceļas.
25. janv. 1993. Otrdiena.
Nosūtīju vēstuli (karti) – Leitītim. Īsa vēstule un Latv. avīžu izgriezumi no Dzidras!
28. janv. 1993.
Vēstule no Daces un avīze – kurā lasāms ka es esmu otrā kategorijā (resp. trešā – jo 1 autore bijusi I) kur ir 10 pers. II lotā – 7. Visi Latvijas autori – vispār tikai 1 no Austrāl. – (Arnis Skujiņš) 1 no U.S.A. – Gunārs Bekmanis un 1 no Kanādas – es. Vispār 3 sievietes 1 pati pirmā. Tad II un III es – tā iznāk, lai gan viņi skaita I lots – tie 7 un II lots 10, kur es. OK. Tas nav liels nopelns – bet konkursā neko vairāk nevar cerēt.
Izlasīju (ar mokām valodas dēļ – svešvārdi etc.) I. Regīnas Ezeras stāstu – kā viņi mokās būt inteliģenit! Rudenī būs – II konkurs. Redzēsim vai varēs un gribēs ko rakstīt tam mana nabaga persona. Gribētu paākstīties ar svešvārdiem.
Un vēstule no Social service, jāmaksā (ātri) 1258 dolāri! To var – ja tik tad nu tālāk būtu miers un noteiktība!
29. janv. 1993.
Biju bankā. Tā nav. Ir tas kā nevajaga. Un redz. Un nav kam prasīt (katram tur varētu prasīt) kur un kad un vai kādreiz būs tas?
Silts un saule šodien.
Naktī nevarēju aizmigt – lai gan tas prieks nemaz nav liels par to otro vietu. Lai gan – citādi arī viņi nevarētu spriest – tā grāmata viņiem jātaisa no turienes latviešu rakstniekiem.
Varbūt tas Ezeras raksts nemaz tik dumjš nav – viņa varbūt tikai grib rādīt to – ka vīrieši – (visi no visām zemēm valodās) sauc pēc tās ‘naktsmeitas’ ne tās ‘labās’ sievietes kas tur staigā pa kapiem mēnesnīcā. Tas jau tīri uzjautrinoši… Nu tiktāl tas arī taisnība. Ar to naudas žūksni – tas jau nu ne vienmēr tā. Bet cerēt jau var. Tā tikai viena (labā puse) – otra – slimības, ‘izpumpēšanās’, tomēr – negods ar ko pēc visa, neviens tālāk par to nakti, negrib pīties.
Un tā otra sieviete – jā, vairāk jau tai daudz arī nav, kā kapsēta un mēnesnīca. Bet bērns? – bērns tomēr paliek viņas ieguvums, kā vīrietim (vienam) nav.
To viņu grāmatu gribētos dabūt.