2. dec. 1992.

Šodien pienāca ‘Treji vārti’ ar Rumbergas labo kritiku par maniem darbiem un piezīmi, ka Rīgā Kramiņš, Muzikāli poētiskā teātra direktors esot uzņēmis savā repertuārā manus darbus. Labi. Tad lai tie ļaudonieši guļ. Ja arī man nekāds honorārs nenāks – bet kas zin, vēlāk, varbūt kas paliek uz ilgāku laiku, un tad…

3. dec. 1992.

Šodien nosūtīju svētku kartes: Dzidrai + Tālis, Leitītim, Rudenājai.

6. dec.

Nosūtu 6 kartiņas: Bleivam, Ruņģei, L. Kalniņai-Bankīnai, Rumbergai, Pamšem, Aneraudam.

7. dec.

Vēstule-karte no Ruņģiem – vaimanā ka Latvija nav sapņotā Latvija, bet ir šķība un greiza – un mums māju vairs nekur nav – jāatzīstas, kopš zinu, ka ‘viņi’ nodedzinājuši Ķikurus – man arī šī sajūta – nav nekur vairs māju un tie tur – ir pārvērtušies, tauta ir morāli zema – dumja, mantkārīga, laikam arī slinka. Un bail būtu dzīvot tās tuvumā – skaudīgums, nenovīdība apkārt un muļķība. Bet tik traki jau varbūt arī nav – inteliģentie prātu nav zaudējuši – tie redzēs lietas kādas tās ir pasaulē – darbs, cenšanās, godīgums – bez tā nevarēs iztikt – un tie dzīvos!

Dzīvos protams arī daļa no ‘tautas’ – bet tur būs liels purvs, kamēr izaugs, pārmainīsies, tas ir – atmainīsies pārmainītais latvietis. Paies ilgs laiks. Varbūt vai – viena paaudze. Tas būs grūts laiks. Tie kas aizbrauc no ārzemēm un sāks tur dzīvot – tiem būs tas svētais uzdevums – būt labai priekšzīmei, bet tas nebūs viegli. Pilsētā būs labāk. ? Varbūt. Bet tur ‘tauta’ pieostīsies no ārzemēm (T.V. etc.) tā, kas te ir tas nelabākais – jau tagad tiem galvas pilnas ar šejienes ‘labumiem’.

Vienīgā cerība – inteliģence kas var tautu glābt. Zināms plaukstošie, strādājošie laukos iesācēji (ar kapitālu, mazliet) tie arī rādīs – kā jādzīvo. Jādomā un jāstrādā. Bet – kas no tā par labumu, viņi spriedīs? Pūlēties!? Jā, vienīgi – ja citādi nevar… Tā tad – jāspaida, jārīvē deguns zemē, kā kaķiem.
Vakar, 9. dec nosūtīju vēstuli USA.

12. dec.

Aizvakar (?) vēst. + zīmēj. no Dzidras.
Satiku 4 g. atpakaļ, (kad šurp atbraucām no Montreālas) – satiktu cilvēku. Viņš mani atcerējās – es viņu nē. Tikai vēlāk es sāku domāt un sapratu. Par vēlu. Bet nekas. Silta sajūta, ka Tevi tā atceras ar labu, par neko, tik pašu sevi. Jeb tur klāt bija – no frančiem, varbūt ar naudu? Varbūt.

Šai bezgalīgā vientulībā
Uz īsu brīdi dzīva salā
Kā tuksnesī
Vai nokaltis nav viss?
Tik kapu zvani apkārt zvanījuši
Vai dārzā, laukā iziet vēl?
Cik gaišs, cik silts
Un strazdi iesvilpojas.

–––––––-

Stunda sākas, stunda iet
Ko Tev dāvās, ko Tev ņems
To Tev nezvana 
Ne tam zīmes liek.
Gaišā dienā Tu kā kurmis alā
Tausties ceļā nekad paša rastā
Tikai uzietā kā meža takā
Zars te aizsit acis
Te tām vaļā jāver brīnumus
Zaudēts viss, ja neatjēdzies ātri
Un pat tad – grābdams nesagrābsi
Ko Tev atstās ko Tev ņems.

15. dec. Otrdiena. Vakars. Snieg! Snieg smalki, lēni –

Kartiņas no Daces un Leitīša.
Un tagad viņi spriedīs – kāds mans stāsts? Patiess! Tāda Jums vajaga, vai Jūs gribat vai nē. Mani moca tā otra patiesība – tas naids, kas ir radies! Un to nevar kliegt ārā. Vai varbūt var – bet gudri to ietērpjot?? –

21. dec. Pirmd. Siltāks (no -12 uz -1)

Uzvedos muļķīgi nevarot saredzēt un pazīt vai nepazīt – ‘stariju’ kā bez jēgas un nevarēju iedomāties ka cilvēki novēro, laikam skrien pat teikt – tā izskatījās. Beidzot mazākais redzēju, ka tā nav tā persona. Atkal muļķīga – ka neskrēju atpakaļ to pateikt ka pazīstu, kad bija īstā persona un tā mēģināja visādi manu atmiņu pamodināt.
Varbūt var rakstīt kādu skici?
Viss velti. Domāšana etc. Varbūt ne velti, varbūt tas mani atdzīvina?

Par to mazo silto jūtu vilni
Jau nākas samaksāt
Jau vergojis, jau sevi aizmirsis
Zemojies par muļķi ņēmies.
Bet vai tas nav lielā gara zīme
Kas sevi aizmirst var
Nevērot ļaužu smīna
Pār visu aiziet savā drosmē
Nevainotā
Tas – dievišķīgi.

–––––––-

Jau cietu Tevis dēl
Par īso siltmes brīdi
Ko devi viegli
Gaišā sirds gaismā.
Glabā paglāb
Šo mazo sāpi
Tā audzēs jaunus zarus
Un cik to būs 
Tik laimes jausma
Apstāsies.
Viss nosvarots ar to
Vai spēji ciest?

–––––––-

Baznīcā te dažreiz zvana
Vienmuļi it kā bez vajadzības
Tā manī zvana šīs stundas
Nākdamas it kā bez vajadzības
It kā ne pie manis
Un tomēr – manas.

24. dec. 1992.

Cik lēni tumst šis ziemassvētku vakars
Lēni tumst, līdz viss grūtais aizskalojas
Un gaišums iedegas uz labās nakts
Līdz zilā tumsa pāri stāv
Un mierā drošā dodas sirds pie sirds.

26. dec. 1992.

Otro ziemsvētku vakars. Vakariņas paēstas (gandrīz veclaiku – žāvētas cūkgaļas vira ar gūbām un šķeltiem zirņiem, tā gadījās). Logā izkārtas zvaigznīšu rindas – Inese boxing days izpārdošanā nopirkusi elektr. vadu ar sīkām, sīkām lampiņām – skaists, ļoti skaists svētku greznums! – Dzidra piezvanīja vakar un negaidīti arī šodien. Šodien – tikai parunāt par manu Sudētijas stātu ko viņa lasot un raudot. Gribēja zināt vai – tas viss tā bijis? Jā – tas viss patiess un tā noticis vārdu pa vārdam. Viņa domā – „ka lai pasaka lai ‘viņi’ to zina!” Jāliek būs kāds norādījums, galu galā – varēju rakstīt 1. personā, bet – lai ‘viņi’ zina vai nezina – vēlāk ‘viņi’ zinās ar. Tagad viņi negrib neko tādu zināt, kas stāsta – ka mums gāja grūti! Labi galu galā – ka es uzrakstīju 1. pers. un aizsūtīju tur uz ‘viņiem’ to mūsu bēgšanas stāstu.

Tie gudrākie jau beidzot zinās arī par mums šo to. Un tie muļķi – kas ir visa tā nabaga tauta – tā ne zinās, ne gribēs zināt. Nu – viens otrs ieskatīsies un redzēs, ka nekur nav debesu valstība – visur ir jāmācās un jāstrādā.
Ārā puteņo!