Decembris 1969 (Ķikure/Kikure)

[Unpublished]

1969.5.12.

Mīļā E.Dzelmes kundze.

Es sen jau gaidīju Jūsu vēstuli, jo tas ir manā dabā — nekad nerakstīt pirmajam, bet tikai atbildēt.

Tātad vispirms paldies par bereti. Tūliņ es savu veco bereti, kas jau sāka kļūt nepieklājīga, novietoju atkritumu toverī un sāku staigāt ar jauno.

Paldies arī par tējām, kuras mēs likvidēsim kopā ar Čakanovska kungu, jo tēju dzeram vakaros, kad viņš mājās no darba.

Par tālāko man grūti runāt, jo dūša galīgi nošļukusi papēžos. Patiesībā es nemaz vairs nedzīvoju bet tikai eksistēju bez kādas vēlēšanās un bez patikas. Es justos priecīgs, ja šovakar zinātu, ka rītu vairs nepamodīšos. Man nav neviena cilvēka te, ar kuru gribētu satikties un runāt. Es eju visur, kur mani aicina un runāju ar visiem, bet tūliņ visu aizmirstu, ko esmu teicis un tāpat nekā neatceros, ko man teikuši citi. Ap mani ir tukšs gaiss. Ja ko gaidu, tad tas ir vakars, kad varēšu iet gulēt. Es guļu 10-12 stundas un no rīta pamostos ar nepatīkamu sajūtu, ka jādzīvo atkal vesela diena, jo pa dienu ir grūt iemigt.

Pretīgu sajūtu radīja Rakstnieku Dienas. Bij skumji, ka tur vairs nepiedalījās vairāki autori, kas tur agrāk bij redzēti, jo nebij Brēdricha, nebija Kreišmanes, nebijāt Jūs, nebij Neboisas — Neboise smagi slimoja ar nerviem, aizgāja no vīra un kā liekas ir nelaimīga. Tuvāku ziņu par viņu nav. Domāju, ka neko labu uz priekšu nevar gaidīt. Bet var jau būt, ka maldos.

Rakstnieku dienas pagāja vienmuļīgi, no ārpuses gludi, kā pēc komandas. Šoks radās pēc tam, kad avīzē bij sabārts profesors Dunsdorfs par savu referātu, kurš vienīgais izcēlās no pārējiem ar savu humoru. Rājiens bij izteikts kā kādam Kindergartena audzēknim, kurš pats nezin ko dara. Radās liela pretīguma sajūta par to, ka autors nedrīkst runāt par to, ko domā, bet ka viņam jārunā tas, kas vajadzīgs. Šādu uzbrukumu personai, kam tādi nopelni kā Dunsdorfam, varēja radīt tikai mūsu mazvērtības sajūta, kas jau kļuvusi par ļaunu slimību un kas prasa tikai galvas glaudīšanu, bet baidās jau no tīri nevainīga humora. Visiem jāraksta tikai sprediķi, kam nav jēgas ne vienā galā, ne otrā. Es ļoti nožēloju, ka piedalījos šādās rakstnieku dienās, tāpēc nelabā dūša vēl arvienu nepāriet. Ir tā it kā būtu saēdies ar kādu pretīgu ēdienu, bet āzi kaut nav iespējams.

Es domāju, ka tas, ko Jūs rakstāt par sevi, nav nekāds pārspīlējums. Ne Eiropa, ne arī Austrālija mūs nespēj ne iepriecināt, ne pat apmierināt. Mēs esam zaudējuši pamatu zem kājām un nav pasaulē tāda spēka, kas to spētu mums atdot. Nākamā paaudze, kas dzimusi ārpus Latvijas, ir laimīgāka. Bet šī mirstošā mūsu paaudze dara visu ko spēj, lai izputinātu arī nākamās paaudzes dzīves jēgu.

Nezinu, ko vēl varētu rakstīt?

Es nekā literāra nerakstu, jo domāju, ka tas nevienam vairs nav vajadzīgs un nav nekas vairāk kā rakstīšana ar pirkstu ūdenī.

Tā tas ar mani ir un par to bij Jums jāraksta, jo kāda jēga rakstīt un neteikt, kas ar tevi notiek? Bet Jums nevajaga domāt, ka es par kaut ko žēlojos. Nē, es pieņemu ka viss, par ko runāju, ir normāla parādība, kas nav grozāma, tāpēc nedomāju, ka man jājūtas nelaimīgam. Ir jādzīvo tālāk, jo nekādas citas izejas nav. Ko vēl spēju darīt, to daru. Pašlaik saņēmu pārs vēstules no V.Damberga kundzes, Kopenhāgenā. Viņa grib kaut ko darīt sava vīra Voldemāra Damberga piemiņai par labu — izdot kādu grāmatu, tāpēc lūdz mani arī kaut ko rakstīt šai grāmatai. Man bijusi saskare ar Dambergu, kaut personīgi viņu nepazinu. Jārakņājas pa vecām dienas grāmatām, jāsameklē man rakstītās Damberga vēstules un kaut kas jāraksta. Kas tur iznāks, nezinu, bet noraidīt nespēju Damb. dzīves biedres vēlēšanos. Liekas, ka tas būtu pienākums, pateikties viņam par to, ko viņš kādreiz darījis manā labā. Tātad jāraksta, lai gan nekādu apmierinājumu tas nedod un Dambergs par to nekā nezinās. Tā viņš ir.

No visa tā Jūs zināsit kā man pašlaik klājas. Ceru, ka nebūšu Jūs sarūgtinājis.

Nosūtu Jums Selgas Silkalnes dzejoļu krājumiņu. Viņas vīrs savas dzejnieka gaitas ir beidzis — sieva tās nesīs tālāk. Lai Dievs viņai palīdz!…

Pievienoju arī R.D. avīzi. Pats gan to neesmu lasījis. Citi kaut ko darījuši un varbūt, ka viņiem bijis no tā kāds prieks?

Varbūt Jums tur ir jūra un ja tā Jums patīk, tad priecājāties par to. Jums ir arī Jūsu meitenes un varbūt Jums prieks par viņām domāt. Domājiet un priecājāties.

Svētdinā 7. dec. iesvētīs avīzēs pieminētās “Trejmeitiņas”. Es arī esmu tur aicināts, lai gan nezinu kāpēc, jo man tā ģimene pilnīgi sveša. Laikam braukšu, lai gan nezinu, ko tur darīšu. Bet kas jau būs, tas būs. Neviens jau neprasīs ne ko es domāju, ne ko jūtu.

No ārpuses skatoties esmu šķībs un greizs, jo pirms pārs nedēļām kāda mašīna mani notrieca uz ielas gar zemi, bet nesašķaidīja, tā kā tagad jau kājoju, lai gan gliemeža gaitā…

Pērnais mani arī gleznoja viena jauna Sidnejas māksliniece — abus ar Reksi. Man liekas, ka līdzinos apustulim Jānim, kad viņš bij aiztrimdots Patmosas salā… Pie kājām man zied dafodilas un cūk-pienes, uz galvas birst ābeles ziedi…

Tas nu šoreiz būtu viss un būtu arī labi, ja Jūs to uzņemtu ar humoru.

   Dzīvojiet priecīga un laimīga.
Jūsu J. Sarma

Leave a Reply