Dzeja (Ķikure/Kikure)

[Dzeja] [additions to “Mēs mīlējām dzeju”]

Tad Gunars Saliņš ar savām vieglām bezbēdu rindām, kas liekas, nāk, skan pašas no sevis, no dzejnieka talanta vien, bez mazākās piepūles un domāšanas. Pirmais dzejolis, kas ļoti droši sasaistīja, bija  “Muzejā” (Pie muzeja pavasarī). Kādēļ? “Saki, mīļotā, saki, kāpēc iet mums iekšā gleznainā muzejā?” Varbūt šī draiskā (kādreiz arī tāda dzīvē nākusi) doma – kāpēc iet iekšā!? “Miglas kroga” krājumā esmu piesaistījusi pie šī dzejoļa īsu piezīmi – “skaists dzejolis.” “Miglas kroga” grāmatā vēl citas atzīmes. Vēlāk, – “Melnā saulē” – pirmo reizi lasīts, uz visiem laikiem palicis kā ļoti labs dzejolis „Bērēs”. Mēs bijām tādās bērēs, kur laiku nepatērē ar “atvadām un niekiem” etc.

Man tagad no Saliņa ir 4 dzejoļu grāmatas. 2 viņa dāvinātas. Nezinu nemaz, kā tas nācies? Esmu par to lepna, laimīga. Lasu tās tagad daudz, un liekas, es vairs nedomāju tik paļāvīgi, ka Saliņam dzeja plūst pati no sevis. Bet tomēr – gandrīz tā. Un tā bija, ir bijusi vislielākā uzticības un apbrīna nesēja, šī doma. Es laikam neticu, ka dzeja ir “jāizkaļ.” Tomēr, lasot un lasot tagad Saliņa rindas – tās visas nākušas gluži “pašas no sevis.”

Leave a Reply