[Meža darbs]
[Probably last text — handwriting very poor by then — possibly after 1995, when daughters went to Latvia to reclaim her land. Jānis, son of her goddaughter, both of whom helped in the land resurveying and reclamation process and the son did some forest management, keeping some of timber as recompense.]
Šodien viņš varēs te strādāt līdz pēcpusdienai: varbūt izdosies ko vairāk padarīt. Bet viņš tik tikko bija atbraucis, apgājis apkārt savai mašīnai, pavērojis krūmu un koku puduru, kas šodien būtu izcērtams, bet bija tik liela rasa, ka viņam zābaki jau bija krietni izmirkuši, tā nebija iespējams strādāt, tie bija viņam vēl labi zābaki. Labi ka vēl zeķes, liekas, nebija izmirkušas. Viņš domāja – ko? Tad atcerējās, ka mašīnā bija vecie gumijas zābaki, ieplīsuši augšā gar stulmiem, bet pēdās vēl turējās labi.
Atpakaļ mašīnā viņš uzmanīgi pārmainīja zābakus un paņēma turpat cimdus, ko māte bija devusi līdz. Tie bija biezi dūraiņi ar rupju linu audumu apšūtām delnām. Siltumam varbūt to vēl šai dienai nevajadzēs, pēc lielās rīta rasas diena būs skaidra un silta arī vēl. Bet cimdus gan šai meža darbā vajadzēja roku sargāšanai, apskrāpējās, saplēsās, satulznojās par daudz, lai arī rokām bija jāpierod, krūmu un koku ciršana bija rokām negants darbs.
Ko viņš te viens varēja padarīt! Te Jānim gandrīz nolaidās rokas, tā domājot. Bet nebija jādomā. Jātīra patvaļīgi augušais mežs, varbūt 50 gadus atpakaļ puslīdz izcirsts. Labi, ka lopi te bija ganīti, tie bija mazliet krūmeļu augšanu apvaldījuši.
Nu – jāsteidzas un daudz jāgrib izdarīt viņam nebija. Viņš bija tik jauns (tikko pāri 20), ka darba ilgums viņu nebaidīja. Mežs bija jātīra, zeme puslīdz no tā jāatbrīvo, lai varētu stādīt tīru, jaunu mežu, to viņš bija apņēmies darīt. Jānis pats veco šīs zemes īpašnieci nepazina. Māte pazina to no viņas senām dienām, no bērnības. Bijuši kaimiņos. Viņa māte bijusi jaunās kaimiņu meitas krustmeita. Ko tas nu toreiz nozīmēja. Tagad šī krustmāte bija veca, bet pagasta valdē bija atguvusi tiesības uz savu bijušo īpašumu – lauku mājām labās upes līkumā. Tēva mājas. Tēva roku iekārtotie tīrumi, mežam atņemti, tagad – apstādāmi ar jaunu mežu, kas būtu labākā zemes izmantošana. Vienmēr visur vajadzīgos lietas kokus. Jaunā valdība bija izlēmusi pat zemes nodokļus neprasīt par jaunu apstādītā meža zemē.
Tādēļ Jānis bija šai krūmu un savvaļas augušu koku mežā, un viņa uzdevums bija rāt šo savvaļu un tad stādīt jaunus kociņus.
Darba ilgums viņu ļoti nenomāca. Viņš vēl bija tik jauns, ka dzīvei vēl nebija baidīgu robežu. Koki aug ilgi. Lai. Mūžā izaugs. Tie arī te nebūs viņa koki. Viņš varēja cirst un tīrīt ap tiem zemi un skaldīt un zāģēt malkā vai retos lielos kokus izcirst un kā atalgojumu par darbu tos materiālus pārdot.
“Vai Tev vienam mežā nav par daudz tur garlaicīgi?” viņām nācās dažreiz dzirdēt dažu jautājam.
“Nē,” viņš varēja atbildēt. “Koki ir tāpat kā cilvēki, aug, cīnās, tikai nerunā.”
Jānis gāja atpakaļ mašīnā un pārāva kājas. Viņa zābaki vēl nebija izmirkuši, zeķes bija sausas, vecajos gumijas zābakos varēja justies labi, bija tikai jāuzmanās tos nesadurt, nesaplēst, te tādu asumu bija daudz, visur sīki izcirtumi.
Un tad viņš ķērās pie darba. Nopurināja kokiem un krūmiem lieko rasu, cirta un zāģēja. Darba te bija pārlieku daudz, bet viņam nebija jābeidz un jādomā, bija jāstrādā apdomīgi un pareizi. Viņš aplaida acis visapkārt – vientulība un dabas daiļums – zaļošana, augšana, īsta cīņa visapkārt, lielāko un mazāko koku un krūmu cīņa, nerāts jauns mežs, nekārtība jātīra. Jāstrādā. Kad vēl tiks pie stādīšanas… Jātīra, tad jānāk ar traktoru, jāuzar, jāsagatavo kaut cik zeme un tad.
Viņš noliecās atkal darbā, īsi iedungojies “Še, kur līgo priežu meži…” Viņš atcerējās melodiju no radio, tikai pirmās pāris vārdu rindas. Te bij sīka jaunu priežu rinda, taisni jauni koki, bet vairāk veci izlocīti tur, upes krastā. Upe plūda mierīgi, akmeņi izcelti, lai plostus var laist. Patreiz plostu nebija, bija rudens puse. Un miers. Te reti kāds gāja pa ceļu. Kādreiz Vidiņu vecā saimniece pienāca, parunāja. Viņai bija atmiņas par šīs zemes īpašnieces jaunību un savu jaunību. Laikam labas atmiņas. Viņa runāja domīgi, ar patiku. Jā, visas jaunības atmiņas laikam ir labas.
“Vai nav garlaicīgi te vienam?” viņa prasīja.
“Jādara darbs, nevar garlaikoties,” viņš teica un piebilda sev: “Koki ir visumā tādi pat kā cilvēki. Dzīvo, cīnās un klusē. Dzīvo, aug klusu.”
