Gurķi (Ķikure/Kikure)

[Gurķi]

Gurķu mucas vāciņa viena puse uzsitās gaisā, un spēcīga smarža iesitās degunā, bija izslīdējis no Anniņas rokām un pavēlies sāņus. Viņa saņēma to stingrāk, izcēla ātri un nolika zemē uz dēļa blakus muciņai, tad sagrūda rokas priekšauta stūrī, norīvēja pirkstus – auksts gan! Ka tik nav saluši!! Viņa noņēma vāciņu, apskatīja, paoda, aplaida pirkstu zaļganā šķidrumā virs upeņu un ozolu lapām – tikai mazliet uzzvigznījis. Tā vien, kā vajag. Viņa nosūca nosalušo pirkstu – garšas cita par citu ierita mēlē – dilles, upenes, ķimenes, sinepes, visas kopā. No pelējuma ne vēsts.

Apmierināta viņa pacēla māla bļodu no zemes un ar koka karoti sāka zvejot gurķus ārā no lapām. Viņa iemeta vienu otru bļodā, bet ar karoti negāja, kā vajag, gurķu rindas juka ārā, karote raka par dziļu. Viņa pastiepa roku gaisā, atbīdot augstāk piedurkni, nekas nenāk galdā bez saimnieces rokas. Vai maizi var nomīcīt bez tās, vai citu ko? Anniņas vecā, sīkstā roka sala, bet gurķi ātri pildījās bļodā, neizmuka lapās, neizgrūstījās no cieši noliktām kārtām. Anniņa novērtēja izcelto gurķu daudzumu, atmeta dažus atpakaļ muciņā, tad atkal vēl kādu – bļodā. Lai ēd!

Pie medījuma brūkleņu ievārījumu – tā stāvēja visos padomos, grāmatās, un tā viņa arī galdā liks, bet vīrietim, kam sava lāsīte dzerama, nekas nevar aizstāt labu skābu gurķi.

Rūpīgi noklājusi gurķus un nostiprinājusi akmeni vāciņa vidū, Anniņa ātri tipināja ārā no pagraba, vēl degunu visos virzienos pagriezdama un gaisu paostīdama – vai kur kas nepel, vai nepūst? Ābolu plauktos, sakņu kaudzītēs vai ievārījuma podu rindās.

Lielo atslēgu viņa atstāja pagraba durvīs – Kārlis vēl nāks pēc alus. Medījumus gan laikam atstās augšā, klētī.

Leave a Reply