Ieskaņa (Ķikure/Kikure)

Ieskaņa

“Pēc kaut kā cēla nezināma, sirds ilgojas, sirds ilgojas…” Vai tā nav skaista dzeja? (Pārprasta un izpļaukāta, protams). Nosūbējusi, nopatinēta kā vecs sudrabs, ar vecās (varbūt jau vecvecās) paaudzes vienkāršo ļaužu daiļuma, dzejas u.t.t. mīlestību (iebojātu un tomēr neiebojātu ārpasaules sentimenta), ar viņu sirdsdegsmīgu dziedāšanu pēc sūra darba dienas – svētkos, svinībās, godībās, apkūlībās, dzīvē lielajos notikumos, pagriezienos, kad viņu visvairāk jūt un redz un kad tā vissāpīgāk slīd no rokām.

Maza, sarkanmataina, vasaras raibumiem nosēta, plakanpēdaina sieviņa Vītradziene, kā viņa spēja dziedāt, bez kādas lielas dziedamās balss, tik sirds degšanu vien, aizrautīgi, dziļi no krūts, raugoties Siliņsaimniekā vai tikai domājot par viņu, ja viņš nebij klāt, domājot par viņu kā visas pasakainās dzīves laimes iemiesojumu, par viņu  – skaisto, iznesīgo, kaislīgo, vieglo dejotāju, mīlētāju, smējēju, dziedātāju. Labi, cik labi, ka tur bija tāds Siliņsaimnieks, tik ilgi jauns, tik priecīgs, nebēdīgs, dzīvs, kā dancotājs kumeļš, laimi uz visām pusēm sviezdams, viņa smieklus, balsi un iznesību atdarināja visi viņa puiši. Viņa dejas soļi, rokas spiedieni, pie krūts, pie karstas krūts piekļaušana, apgriešana, acu aizvēršana, smaidi, smiekli – tur nāk viens lustīgs dancotājs, ar kājām rokām piesizdams… Un pagalms vai šķūnis, vai istaba, vai zaļumballes laukums pielija, piebrieda, piesakņojās pilns karstas dzīvības, ilgošanās un laimes.

Daži teica, ka mazās īrnieksieviņas Vītradzienes dēls esot no Siliņsaimnieka. Varbūt nebija. Varbūt bija. Varbūt kāda vasaras nakts piederēja viņai – Jāņu naktī nepazinu, kura sieva, kura meita… No Siliņsaimnieka bija daudz kas, ne tikai Vītradzienes puika. No viņa bija laime un nelaime, ja tā grib teikt, bet sirdssāpes nav nekāda nelaime. No Siliņsaimnieka bija darbs un alga, pilna māja ļaužu, strādāšana un svinēšana.

No Siliņsaimnieka bija Vīndedžu Hildas kā bālas grāfienes blazētais skaistums, cēlums līdz mūža galam. Viņš neapprecēja Hildu. Visas viņš nevarēja apprecēt. Neprecēta Hilda nepalika, ne nelaimīga. Pie viņa atnāca cita saimniekmeita, Antija, ar saviem 19 gadiem un īsto mīlestību. (Saimnieces godu es tev apsolu, uzticību nevaru solīt. Tādēļ precēt es tevi nevaru – viņš teica.) Antija palika un nodzīvoja kopā mūžu bez apprecēšanās. Viņa bija visu cienīta, atturīga, gracioza Siliņsaimniece, un nāca dēls un meita. (Vēl vēlāk arī kāda – atmaksāšana, varētu teikt. Bet varētu arī prasīt – par ko? Tikai tā – dots pret dotu…)

Kā tas viss varēja tur augt un ziedēt? Varēja. Neticami skaisti cilvēki tur dzīvoja. Skaistas jaunavas un sievas, skaisti puiši un vīri, kas [piln]asinīgi dzīvoja un dega, un dedzināja sevi un citus, un tiem piedeva, bija jāpiedod viņu bīstamā dedzināšana.

“Pieci seši tēva dēli gaida mani uzaugam, vienam būšu, ne visiem, kā Laimiņa to nolems”… Jaunā Auce dziedāja grēkpilno piedziedājumu, piegavilēdama: “Aijūli, fallarā, lai dzīvo zeltene, aijūli fallarā, lai dzīvo tā…” Pa durvīm iekšā, ārā, pār pagalmu, uz klēti, pie akas ar ūdens nēšiem, pie piena dzesināmā kubla ūdeni pārmainīdama, uguni zem cūkukartupeļu katla pakurinādama, Mīlei un Martai kaut ko uzsaukdama. Jauna un stipra, viņa gāja valsts labākajā lauksaimniecības skolā un mājās atsteidzās, tikai visu, kā mācīts, izkārtot. Vecākā māsa ieklausījās viņas dziedāšanā, ja apstājās, padomāja, pasmaidīja. “Ja tu aizlaidīsi jaunāko māsu sev priekšā, tev septiņi gadi būs jāgaida” – ļaudis teica. Septiņi gadi – nav ilgi, viņa atsmaidīja. Aiviekste plūda tumša un rāma caur pļavām, gar dārzu. Tumša no kādas zemes krāsas piemaisījuma (rūda, java – viņi teica), bet tik rāma, ka mākoņi peldēja viņā, it kā sajukuši – kur zeme, kur debesis?

Leave a Reply