[Izsaluši āboli]
Ziemā mēs ēdām izsalušus ābolus un runājām par citu cilvēku likteņiem. Izsaluši āboli ir liels gardums. Ne katra ābolu šķirne dod pirmšķirīgus izsalušus ābolus. Labākās šim nolūkam ir dažādas pepiņu pasugas un visādi veclaicīgi pusmežeņi, kas nesaluši dažkārt ir sūri un rūgti. Izsaluši tie kļūst delikāti, ieskābeni un sulīgi. Mūsu dārzā bija trīs četras ābeles, kuru ābolus ēda gandrīz tikai izsalušus. Noņemtus no koka, tos atstāja vaļējās vai viegli pārsegtās kastēs uz istabas augšas, tuvu paspārnēm, kur vilka vējš un sniega pārslas lidināja iekšā. Pēc pirmām krietna sala nedēļām āboli bija gatavi. Bija labi, ja tad sals pieturējās. Daudz reizes atlaidušies un no jauna sasaluši, āboli kļuva tumši un zaudēja smalko garšu. Tāpat tie nebija pirmšķirīgi, ja sals tos nebija izkodis līdz serdei un tā turējies kādu laiku. Tiem vajadzēja būt sasalušiem un izsalušiem caur un cauri. Cietus kā kaulus tos nonesa no istabas augšas ne vaļējā kurvī, bet dvieļos, papīros, ēveļu skaidās ievīstītus, vēl ar segu vai kažoku apkārt – tikai pamazām tie drīkstēja atlaisties. No rīta istabā ienesti, tikai vakarā tie varēja būt ēdami, lēnām atkusuši, nezaudējot krāsu un lielisko garšu. Tādam ābolam tad bija jābūt bez lediem, patīkami vēsam, vienādi mīkstam līdz serdei un sulīgam. Mizu novilka ar pirkstiem, vispirms to viegli ar pirkstgaliem no ābola atbīdot, tad izņemot ābolu no tās veselu, nesaspaidītu, tik mīkstu un sulas pilnu, ka, lai cik viegli arī to neturēja, sula sāka pilēt un skriet gar pirkstiem, bija jāzina, jājūt, jāsteidzas, jāspiež lūpas mīkstajā virsmā, jāsūc, jādzer, jākož… Kam nav iedzimtas veiklības un drosmes, tam atliek tikai noskatīties. Ir lietas, kas jāēd ar pirkstiem.
Izsalušos ābolus mēs ēdām pēc vakariņām, ne tūlīt kā saldo ēdienu, bet kā vēlāk atsevišķi pasniegtu delikatesi. Dažreiz, kad tie piemirsās, tas iznāca labi pavēlu, kad viens otrs jau sāka kauties ar miegu. Ābolu kurvis tad ienāca nakts miera vidū ar lielu troksni un dzīvību. Visi sāka soļot un kustēties – cits lika pie malas rokdarbu, cits grāmatu, cits atritinājās taisns no aizsapņošanās krēslā, iznāca no viesistabas, kur pie sveces bija bungojis vecas klavieres vai skatījies caur rūti aizputinātos bišu stropos. Smiedamās vēra durvis Matilda no mājas otra gala: “…Te tāda klaigāšana, jānāk skatīties…” Nu kāds noslēpa ābolu grozu un visi izlikās nevainīgi, bet aizturēti smiekli drebēja visās sejās, un dažs turēja rokas aiz muguras, tā ka Matildai bija jāsāk minēt: “… Nu gan ir darījuši kādas blēņas?… Lasījuši mīlestības vēstules? Sapņu grāmatu? Spēlējuši kārtis?” Tad cits par citu ļāva smiekliem vaļu, un ābolu grozs nāca gaismā. Ir tādi gardumi, kurus grēks vienam noēst, kā apēd kāpostu, putraimu desas un citu… Kad māte mums maziem deva nierīti uz sviestmaizes vai tāpat, viņa teica – ej, dod māsiņai arī, kas apēd nierīti viens pats, paliek mazs kā nierītis… Tā nebij māņticība, bet jokā slēpts mudinājums būt nesavtīgam. Tādi teicieni bija, kas mācīja būt labam, tīram, čaklam, nespert sunītim ar kāju. Šie teicieni ar mātes balsi bieži iesniedzās mātes, vecās mātes un vēl tālākās dienās atpakaļ. Ābolus ēdot, mēs sākām staigāt pa garākiem nostāstiem vecos laikos iekšā ārā, tad lasītās grāmatās iekšā ārā. No mātes un vecās mātes dienām mēs dzirdējām par citiem gardumiem tādos pat ziemas vakaros – par kāpostu mucās noskābētām veselām kāpostu galviņām, kas dalītas, sulai pilot, ar ķimenēm nolipušas, par rijas krāsnī ceptiem kāļiem, kurus izveļ zeltaini kūpošus no melnas ogļu un pelnu garozas… Māte mēģināja maizes krāsnī kāļus kādreiz pacept, bet viņa nevarēja tos dabūt tik gardus, kā tie bijuši vecās dienās. Ēdieniem, tāpat kā visam citam šai pasaulē, ir savs laiks un vieta, ko citur īsti nevar atdarināt. Tāpat ar cilvēku tikumiem un paražām, kuru grožos rikšo vai auļo, vai ārā no tiem raujas cilvēku mūžam trakās sirdis un vēlēšanās.
Māte runāja par cilvēkiem, veciem un jauniem laikiem un izlasītajām grāmatām – visādi rada gabali, mātes un tēva brāļi, draugi un paziņas jaucās kopā ar Gesta Berlingiem, Kristīnēm Lavransa meitām, Blaumaņa Kristīnēm un Raudupietēm. Jaunībā māte bija spēlējusi teātri, daudzi tēli viņā pašā bija kā iekausēti, un jauni notikumi un jaunas grāmatas nesa tos arvien klāt. Ik grāmata, kas bij kaut cik vērta, kaut ko atstāja. Daudz pārrunāja par Kaķu laipu un tās cilvēkiem, Nabaga kalpones laime un nelaime no tās laikam dziļi atbalsojās Vilmas un Matildas sirdīs. Par Kaķa laipu mēs iesaucām kādu pāreju Aronas attekai, kas mums iztaisnoja ceļu uz pastu. Tas bija gandrīz romantisks notikums, kurš pirmais, plūdu laikā pēc pasta iedams, uzdrošinājās pāriet pa Kaķu laipu… Vilma bija visdrošākā, bet sarkanmate Matilda, kas uz laipām baidījās un kliedza, savā dzīvē varbūt pirmā metās pāri kādu nedrošu laipu. Ar Siliņu saimnieku.
Nu Siliņš bija Siliņš, katrai patika ar viņu padancot. Ja dejoja vai dziedāja, vai smējās ar viņu, tad tā bija dancošana un dziedāšana, un smiešana no visas sirds. Ja viņš dejojot saspieda roku un pierāva cietāk pie krūtīm, tad nebija jāķepurojas pretī un jālaužas prom, kā dažkārt ar citu – bet priekā jānosarkst un jāsāk pa īstam dejot. Matildai neviens nepārmeta, par viņu tādā veidā daudz nerunāja. Par Siliņu runāja vienmēr un visur, bet nevārdos viņu nesauca – par viņu teica: traks! traks! – tas viss. Jā, traks. Kā arābu zirgs – karsts un skaists, un divjūgā negāja. Ar sava mūža pavadoni, Siliņu saimnieci, kas kā jauna meitene bija pie viņa aizgājusi un mūžu palikusi, viņš baznīcā negāja un uzticību nesolīja, bet saimnieces vietu un godu neliedza. Garāku deju viņam nodejot ar vienu sievieti esot par garlaicīgu, viņš teicis, ne vēl mūžu nodzīvot. Tā kā no Siliņa neviens uzticību nesagaidīja un Matilda viņa sieviešu vidū ne daudz ko pielika, ne atņēma, viņai neviens nepārmeta iemaisīšanos dzīvē vai ko.
Ko radīt no šīs saules priekškara, no maigās ziedēšanas puķu podos piesaulē? Kādu maizi cept no sapņošanas ziemas saulgozī? Varbūt. Varbūt tas tomēr kāds trauks, kur krājas šis miera spēks: Dzērājs pie durvīm bija vakar apstājies – trakot un kauties gatavs apsēdās un kļuva rāms…
Pēc runām par dzērājiem, kaušļiem un varmākām, pamestām sievām, nabaga bērniem, nāvi un nelaimēm vajadzēja atgriezties atkal pie mīlestības un jautrām bēgšanām no dzīves valgiem un naudas večiem, pie notikumiem, kur jaunie spurdza gaisos kā putni.
“Jā,” māte teica, “liegt es saviem bērniem liegtu, ja tas tā pienāktu, bet spiest iet pie kāda – nē… To gan nē…”
Mēs bijām tik jaunas, ka neapjēdzām šo divu lietu starpību.
Liegt kādu mīlēt – tas būtu visnežēlīgākā varmācība.
Bet māte kļuva ļoti nopietna: “Bet spiest mīlēt kādu, ko nevar. Kā tad ir?…” Viņa lika mums padomāt. “Kādu no kura jābēg pa gabalu…”
