[Kapusvētki]
Kapusvētki bija liels, priecīgs notikums agrā vasarā, pašā puķu laikā. Un iet, staigāt caur kapiem kapusvētkos bija kā staigāt pa puķu dārzu. Visi kapi bija puķu nokrauti, iet apkārt, redzēt, kādas kuram kapam puķes, kā saliktas, cik daudz, cik krāšņas – bija staigāt pa kādu izstādi, puķu izstādi, varētu teikt arī – kapu izstādi. Bet ne uz mirkli nenāca prātā, ka tie ir kapi, ka zem tiem guļ mirušie, tā arī raudāšana un asaras, un žēlabas, kas kādreiz par kaut ko sanāca paša sirdī vai ko redzēja citu sejās, viss bija vērsts kādā dzīves vienkāršā, dabīgā norisē, priekā par dzīvi, priekā par vasaru, kas ziedēja, kūpēja visapkārt sazēlušos, ziedošos tīrumos, mežos, pļavās, baltos lielceļos. Nu jā, lielceļi varbūt bija grūtākais dažreiz – jābrauc un jābrauc, jābaiļojas, vai nepaliek par vēlu, vai laikā tiks, vai zirgs jau nav pārāk piekusis, vai ūdens traukā saspiestās puķes zem līnijdroškas sēdekļa nav jau novītušas. Un vēl smilšainie kalni Ļaudonas silā jāuzkāpj viens pēc otra, žēl skatīties, kā zirgs mocās. Varētu kāpt no ratiem, iet kājām, bet – smiltis smeļas kurpēs, zirgs beidzot tiek kalnā un grūt jau panākams un vēl visvairāk citi braucēji lielākiem zirgiem, ātrāk braukdami, varētu smieties. Arvien šie citu ļaužu smiekli. Kas viņus ir dzirdējis, bet viņi it kā visam tur ir apkārt. Protams, tie arī pazūd kapusvētku dienas puķēs un saulē, bet, kalnos braucot, jāļauj vien ir zirgam vilkt vezums, pašiem tik jāciešas, jācer, ka vēl būs laika diezgan kapa pušķošanai, iešanai satikt citus radus, visam.
Upesleju kapa vieta bija pašā saulē, dienvidus pusē, celiņa malā. Skaista vieta, bet sausa un saules izdedzināta. Liepiņas, kapuvietas stūros iestādītas, auga lēnām, nīkuļoja, kādreiz, liekas, bija pat aplauztas, un tikai pēdējos gados, pēdējos labajos gados, kad dzīve jau auga ārā no kapusvētku dienas saulainuma, krāšņuma, tad liepiņas bija kaut cik sakuplojušas un deva vieglu ēnu, Upeslejienei sēdot pie kapa solā, ko znots bija pagādājis. Viņa sēdēja tur un raudāja vairāk kā pirms dažiem gadiem, tā Ennijai likās, viņas melnā šalle ciešāk sedza mātes galvu, un Ennija glaudīja tās pieri pēkšņās žēlabās par māti. Bet likās – ar šiem maziem glāstiem vajadzētu pietikt, tiem vajadzētu aizbīdīt visu, par ko māte lēja asaras. It kā no jauna liepiņas zaļoja sila saulē, uzposušies cilvēki gāja garām. Jauni, sveši, daudz jaunu drānu, matu, galvu, soļu gāja garām, dzīve auga visapkārt, drebēja saulē un ēnās uz dzeltenās smilts, uz ziediem, uz liepiņu lapām. Jauna sirds ir tik cieta, tik neievainojama, tik droša savā ceļā. Un kā citādi. Dažreiz iemetās nepacietība – ja sprediķis bija garš un no vietas, kur bija nostājies, neko pievilcīgu nevarēja redzēt. Un vēlāk, sēdot pie krusttēva un krustmātes ratiem un ēdot krustmātes ceptos ēdamos un klausoties dzirdētās runas par miežiem, par rudziem, teļiem, govīm, dažreiz uz brīdi kļuva garlaicīgi, ka prāts kļuva nemierīgs, bet ne par daudz – visapkārt bija zirgi, rati, cilvēki, dzīres, smiekli, sava daļa kaut kur gaidīja, arī ja tā [..] nenāca klāt, tā tikai pa pusei nāca klāt. Palika vēl – cita reize, cita svētdiena. Diena sildīja arī to, ko tā nedeva.
Un tad Upesleju saimnieces vaigs noskaidrojās, viss atplauka priecīgā smaidā – ar siltu labdienu pienāca, apstājās viņas znots, pašūpojās savā slaidā augumā svētku drēbēs, priecīgs. Un kur Auce – māte jautāja. Ak, viņai maza problēma… Māte jau satrūkās. Nē, nē viņa tikai kārtojas. Viņa tūlīt pienāks… Un viņš smējās un neizteica, jo nezināja, kā īsti izteikt to. Viņi bija atbraukuši ar divriteņiem, zirgus taupot vai slinkumu lāpot – negribot piņķēties ar to jūgšanu.
Un Auce pienāca ātri kā vējš, apskāva māti, māsu. Viņas problēma bija tikai tā, ka viņas pirmdzimtais, zīdainis puika, bija atstāts mājās vīra mātes gādībā uz dažām stundām, tikai līdz viņi te atbrauc satikties, redzēt arī svētku dienu, bet tomēr tas ņēma ilgāk laika un viņa bija tik pilna spēka un dzīvības – piens plūda no krūtīm, nevarēja to saglābt aiz vairākkārt salocītiem kabatas lakatiem, bija tikai īsi jāredz māte, māsa un jāsteidzas atpakaļ mājās. Un viņi visi smējās un jaunais vīrs vissirsnīgāk, viņa sieva, pilna kā koks sulu pavasarī, plūda pāri, vaigi ziedēja un zilas acis laistījās, piens plūda pāri, un – vēlēšanās vēl palikt brīdi, bet bija jāsteidzas mājās. Un citi, mājās braucot, varēja, jā, tiem bija jāiegriežas viņu sētā sērst, parunāties.
Vilma gan bija jālaiž uz zaļumsvētkiem, bet gan līdz vakaram viņas tiks mājās. Tā bija svētdiena, kad arī Vilma kāpa savā kalnā – satika to, kas solīja, deva, gribēja viņu ņemt, sargāt, dzīvot. Tas bija no citas puses, bez nekā cita, tikai Vilmas daiļums. Mīlīgums, ko ņemt, dzīvot. Un Vilma aizmirsa Jāni un vilšanos, un Indriķi un vēlēšanos, un māti un tēvu, gluži kā to rakstos lasa. Gan mājās viņa vēl runāja, pārrunāja ar Upeslejas saimnieci visu, prasīja, klausījās, domāja. “Nu, ja tev patīk un viņš domā nopietni,” Upeslejiete teica, “tad ko citu?” Godīgs cilvēks, ne pārāk stiprs, liels augumā, bet ar savu amatu mazu, vieglāk kā gājējs puisis vien, no saimnieka pie saimnieka.
Upeslejas meitenes sāka šķirties viena pēc otras. Un klētī vēl māte auda nepabeigtos Auces audeklus un grieza pa gabalam Vilmas pūrā, kādu pielika dzīves kārajai Matildai, kas kļuva īsta Upesleju priekšstrādniece, Siliņa saimnieka labā roka, dzīvoja vēl Upeslejās, līdz aizgāja tādā pašā priekšstrādnieces darbā – uz Siliņiem. Nu tur divas sievas, ļaudis runāja, bet tas bija vēl laiks, kad ļaužu runas neko neiespēja, dzīves ziedēšanas laiks bez bēdu, bez atpakaļ skatīšanās. Darba bija daudz. Prieka arī. Prieka nekad nebija diezgan. Prieks, tāpat kā karš, iet pāri robežām, iet pāri dažam, kas cieš un krīt, iet kopā ar to, kam patreiz karogs rokās.
