Ķeizara ēdiens (Ķikure/Kikure)

[Ķeizara ēdiens]

Katram ēdienam vajag garšot, tā sakot, pēc sevis. Ja tās ir akniņas – tad pēc akniņām. Teiksim, kaut vai aknu siers – tas ir tāds pats apmēram kā aknu desa. Lai ar ņemtu smalkāku vielu – aknu pastēti. Labs, garšīgs sīkumiņš klāta galda vidū. Bet palaid tu jaunās mājturībnieces klāt, ko tev tur iztaisa, saliek garšvieliņu bez skaita, bez mēra, pēc skata tā kā tādas pušumu ziedītes, liec uz mēles – tas pats – citrons, etiķis, sinepju zē[..]. virskārtiņa nocietējusi – vakar taisīta dekorēšanas pēc. Kas nav, tas nav! Ēdienu nevar iztaisīt ar grāmatu un svariņiem, mēles vajag un, kas to kautrējas vai nezin pielietot – nekā nebūs.

Labs knapsieriņš šādā pat reizē mežā līdz ir vēl to vērts. Es saku: Ausmiņ, uztaisi pāris knapsieriņu! Ausmiņai grāmata rokā – sver un taisa. Es saku – biezpiens. Tas ir tikai biezpiens! Stāv nedēļu – neko daudz labāks. Taisa veca māmiņa – iznāk knapsieriņš. Puikas izķer pirmā dienā. Bet pie knapsieriņa vajag ieskaitīt arī laiku – kādā laikā, sausā vai tā uz lietu. Redz – vajag tā uz lietu.

Un vienmēr tā iznāk. Teiksim, launagam sataisīta krietna bļodiņa biezpiena. Pērkons rūc, nav daudz laika, sviestu no virsas noķer, biezpiens paliek – jāgrābj pēc grābekļiem, biezpiena bļodiņu iegrūž skapītī. Citi trauki priekšā. Tik sestdien meitas atrod, māju mēzdamas – biezpiens sapelējis! – Dod šurp – saka vecā māmiņa, novērtē, paož – jau satecējis caurspīdīgs kā medus. Tas ir īstais.  Pieber ķimenes, sāli, jaunu biezpienu, pikuciņu sviesta – brangi nomīca – un tad ir knapsieriņš. Es saku – pastāv vēl kādu dienu – to piesmaciņu nekādam rokforam neatradīsi.

Zināms, ar to sapelējušā biezpiena bļodiņu it tā – citreiz jāizgāž suņiem, nav tas sieru taisīšanas laiks. Tu vari svērt un mērīt, ja nebūs īstais siltums un mitrums gaisā, nekā neiztaisīsi.

“Bet kā ar pildītu līdaku?”

“Nu tā atkal Ausmiņas lieta!” Bet ar zivju tīrīšanu atkal ir tā. Zivs jāmazgā no ārpuses, ne no iekšpuses. Nokasītās zvīņas jānoskalo – tas viss. Iekšpusē ūdeni nerādi. Izņem zarniņu mierīgi, Dieva dēļ uzmanies ar žulti. Ja žults pušu – zivs beigta. Vari berzt kaut vai ar ziepēm un granti. Met pie malas. Nocērt astes galu, izcep. Bet galvas galu nerādi ne katlā, ne uz pannas.

Un pūsli – atstāj. Lai zivs garšotu kā zivs, pūsli atstāj. Pats labais sūkājiens. Atstāj ikriņus un pieņus, no lielām tos var ņemt ārā, bet nav jau tas. Zivi vajag prast tīrīt. Sevišķi jau mazās zivtiņas. Mazos ķīsīšus ziemā no ezera – visu, kā stāv, [..] katlā pa kārtām ar sāli un sviestu. Iestum krāsnī. [..] maizi [..] cept – nu, es to saku – ķeizara ēdiens!

Leave a Reply