[Laiva]
Laiva, kuras airi iemesti laivas dibenā, iet lejup pa straumi brīvi, lēni. Aiviekstē reti ir krāces, no kurām būtu jāuzmanās. Aiviekste plūst lēzenos krastos caur mežiem un pļavām. Dažam prātīgam cilvēkam, noskatoties tādas ievilktu airu laivas, uzrodas smīns sejā, kas tomēr beidzas ar mazliet žēlu nopūtu. Ir tomēr skaisti ne no šā, ne no tā dīki šūpoties laivā. Ielaiž airus ūdenī un paceļ, lai ūdens mirdzēdams līst sīkām straumītēm no airu galiem, lāses birst atpakaļ uz tumšā ūdens, sudrabaini vizēdamas, kā smiedamās par šo rotaļu, kas tās izceļ no smagas dzelmes viegli gaisos un ļauj lēkt atpakaļ, atpakaļ mājās, mazo pilienu mājās, jo lielais, smagais ūdens ir mājas. Nē – piliens pats ir mājas.
Ar tamlīdzīgām domām nodarbojas, skatoties pilošos airos un plunkšķinot tos dīkā svētdienā pa upi. Ir labi, ka ir laiva. Iedomājaties tos, kam nav – pienāk pie upes un sauc, un ūjinās, netiek pāri, netiek tālāk. Bet ar laivu lidinies, kur gribi, laivas gals nočirkst, iegriežoties te vienā, te otrā krastā – vienā naktsvijoles elkšņu ēnās, otrā jaunas egles ar sarkaniem čiekuriem, vienā ceļš uz staciju, otrā uz parku, kur aizsargiem būs balle. Var arī krastu nemaz nebūt, nedomāt par tiem un aizbēgt no tiem, lai ir tikai ūdens – guldzošas skaņas, smaržas no tumsā neredzamiem kokiem un pļavām.
Tā dziļā krēslā brauca I. ar S., turpat prom no dārza stūra, un līdaka viņiem sekoja, vieglo airu trokšņa labināta. No pagalma vēl skanēja balsis, bet upe jau pazuda klusumā. S. sēdēja vienā laivas galā, I. otrā. I. juta, ka būtu sentimentāli sēdēt vidū pie laivas airēm un airēt, raugoties meitenē. Viņš grozīja laivu ar vienu airi, otru izmeta krastā. S. sēdēja, izlikdamās mierīga. Upes vidū I. palaida otru airi arī no rokām. “Brauksim, kamēr laiva pienesīs malā. Nakts gara…” S. neteica nekā, pašūpoja savu vidu, lai piebalansētu laivu tuvāk peldošai airei, tad ātri pastiepās tālu pār laivas galu un saķēra airi. Viņas visas varēja locīties laivā kā dzīvas vēdzeles, nekad viņas neiekrita ūdenī. Tagad tikai no S. klēpja izvēlās biezais „Gesta Berlinga” sējums un iekrita ūdenī. S. dusmīgais skats, ko viņa uzmeta I., bija par ilgu, kad viņa noliecās, lai izzvejotu Berlingu, tas nozuda zem laivas gala un grimdams gandrīz aizskāra līdakas degunu, kas laivai cieši sekoja, līdaka apsviedās, ar ūdeni noguldzot. “Man būs tā grāmata jāpasniedz jums ar visu zivi, tas ir zivs vēderā.” I. teica “Pielūkojiet, ka pats nenonākat zivs vēderā, kamēr to grāmatu atradīsiet…” Aire viņas rokās drebēja, cik ļoti viņai bija žēl grāmatas – tas bija vecs sējums biezos vākos, tulkojums vācu valodā. I. iztvēra airi no rokām, pagrozīja laivu, tad, ar ceļiem iekrampējies laivas malā, viņš pārstiepa savu garo augumu tik tālu ārā no laivas, ka tā sagāzās tik stipri, ka ūdens jau brīžam sīkās straumītēs sāka ritēt pāri malai. S. neteica nekā, ne tādēļ, ka viņai tik ļoti gribētos atgūt izmirkušo grāmatu, bet lai neparādītu, ka viņai bija mazliet bailes. Lai šis vīrietis prata izrādīties, nekāds glābējs varbūt viņš nebūtu, vairāk nepatika situācijas smieklīgums – ja viņi abi te sāktu ķerstīties ap grimstošu laivu, lepnība un drosme uz ūdens bij upes malas ļaudīs iedzimtas īpašības vai arī labi ieaudzinātas.
Laiva atsvērās normālā stāvoklī, jo I. atliecās no laivas malas, nostājās ļoti taisni un līdz pleciem slapjās rokās gandrīz maigi turēja slapjo grāmatu, ūdens pilēja pār viņa seju un pleciem. Meitene paķēra airi un pāris ātriem, spēcīgiem vēzieniem iegrieza to atpakaļ ceļā uz māju. Viņa airēja ar tādu spēku, ka laiva šāvās kā atspole un jaunais vīrietis nespēja izvest nekādas lielas galantības ar grāmatas atdošanu, jo viņam bija jāuzmanās nezaudēt līdzsvaru mirklī, kad laiva ar nesaudzīgu spēku iecirtīsies krastā. Ka tā varētu ciest viss romantiskais noskaņojums, par to meitenei nebija nekāda bēda. Viņa bija ap divdesmitiem, un tanīs gados šo krastu meitenes spēkojās ar saviem pielūdzējiem, it kā tās būtu kara laukā. Kad viņa izleca pirmā krastā, izlocījusies garām slapjajam puisim ar grāmatu, viņa tomēr skaļi iesmējās un uz dārza grantētā celiņa apstājās, lai viņu mazliet pagaidītu. Laiva palika ne gluži parastā vietā, bet ātrajā braucienā uzgrūsta ar galu pietiekami augstu krastā, lai tur būtu drošībā visu nakti. Laivas saceltie viļņi šalkdami viens pēc otra noskaloja krasta kalmes un grīsli un maigi paplikšķināja laivas sānus kā braucējs zirgu pēc skaista skrējiena. Pār Aiviekstes līmeni, kas satumsa krastos, kas sāka pielīt rasas, un dārza celiņu, kura gaišās smiltis vēl dvašoja saules siltumu, notikums izskanēja kā mūzika.
Līdaka, kuras spuras bij skārušas „Gesta Berlinga” lapas, mierīgi atpeldēja līdz akmenim. Tad paslīdēja pret straumi mazliet uz augšu un apstājās dažus soļus no laivas, tumšajā ūdenī viegli vēdinādama asti. Patiesi nekur citur viņai nebūtu drošāka nakšņošana, neviens viņu te nemeklēs, viņa zināja, ka šai laivā nebija patreiz ne dukura, ne tīkla, ne ķekšu vai velces vizuļu, bet grundulēni un raudas bij klāt ar brokastīm.
