Līdakas pēdējā diena (Ķikure/Kikure)

Līdakas pēdējā diena
[Variation]

Ik notikums ir ieguvums visam lielajam mieram apkārt. Daba, kas ir aktīva sevī, bet it kā inerta pret cilvēku dzīves norisēm, uzsūc šo atsevišķo cilvēku dzīves norisi, lai kā spēku to savā reizē atgrieztu uz cilvēku dzīvi atpakaļ. Varbūt uz citām jaunām dzīvēm atpakaļ.

Rītu zem zilās plūmes zariem žāvēsies samirkusi grāmata, kur meitene, zālē gulēdama un plūmes ēzdama, lasīs citu grāmatu, un māsa pienāks, un viņas smiesies par nakts braucienu un grāmatu. Un upe un krasti, un lielceļi, un meži sauks uz tām spēcīgākās, bagātākās balsīs, it kā pats Gesta Berlings būtu braucis laivā.

Tādu mazu notikumu ir daudz, kas ir iegrimuši apkārtnē, cilvēki, kas tur dzīvo, tos zin, vai tikai jūt, svešinieks, ienācis viņu vidū, izbrīnā noņem cepuri – kādas valstības viņiem pieder, ko tie tik pašapzinīgi?

“Mums viesojās kāds pasaules slavens vijolnieks,” viņš stāsta.

“Tiešām? Mums vienam trakam braucējam iekrita zirgs cauri ledum tepat pret dārzu. Nakts laikā. Izpūlējāmies, kamēr ar kokiem un dēļiem to izcēlām – un Jūs domājiet, viņš grieza zirgu krastā? Nē, viņš aizbrauca tālāk pa upi. Otrā rītā ledus sāka iet. Tas bij martā vai aprīlī.

Šī ir traka vieta pret dārzu. Viņos jāņos noslīka Jānis. Iekāpa pirms saules ar alus krūzi rokā ūdens pilnā laivā, no viņa krasta braukšot pie Pētera, ne airu, ne koka gabala laivā, nu te pie egles. Tā i aizbrauca pie Pētera. Te pret dārza vidu ir akmeņi un straujš, malā dziļš, pie pašas malas, un dūņains, paslīdēs kāja, ieliksaties ar visu savu pātagas kātu.”

“Uhū, pārcel mani pāri,” atskan kāda balss, un kāda laiva izbrauc tai pretī..

Ir tāds lielisks miers, apsēžoties smilgās, kamēr laiva piebrauc. Bet, ja ir plūdu laiks un kājas grimst ūdens pierietējušā zemē, tad krata prieka drudzis, ka tūlīt tūlīt būsi laivā un pāri, un sausumā.

Līdaka gulēja turpat pieminētā dziļumā pie malas un klausījās cilvēku balsu murdoņu krastā un soļu dipu.

Saimniece, kuras mati sāka nosirmot, bet seja bija tik maiga kā mēnesnīcas gaisma, vienmēr dzirdēja zivs mešanos, vai tas bija dienvidū, kad viņa apstaigāja ābeles, vai vakarā, kad viņa vēl piegāja pie bišu stropiem.

“Līdaka metas,” viņa teica un pacēla galvu, ar aizgrābtu smaidu klausoties. “Kāda te dzīvo pie dārza stūra…”

Līdakas jau taisa vislielo troksni lēkādamas, sāmi ir mierīgi. “Vīra tēvs noķēra vislielāko sāmu, kāds 20 gados te redzēts, uz vienkāršas malas makšķeres. Nevarēja, protams, krastā izvilkt, lai nenotrūktu. Sasauca palīgus, ar zirgu atveda mājās – nolika uz velētavas, aste karājās pāri, galva kā govij, ar gliemežiem apaugusi, gaļa zaļa, mīksta, negaršīga, malām kotletēs…”

Tā ir līdaka, kas dzīvo pie dārza vasarā, kad upe pazudusi dziļi krastos, zivis lec augstāk ārā no ūdens savos medību gājienos, jo ūdens kļuvis sekls. Lielā lecēja ir līdaka. Pēc laša. Bet laši Aiviekstē nedzīvo pastāvīgi, līdz ar pirmo sniegu tie pazūd – prom uz jūru.

Vasaras naktī upe tumša, lēna lejā aiz dārza. Bet sevišķi rudeņa plūdos un pavasaros tā uznāk gandrīz līdz bišu stropiem, skrien pāri puspļavai, otrā pusē pie Grīvniekiem lejā līdz lielceļam. Tad vajag stipru roku, lai ar laivu tiktu pāri, taisnā līnijā jau nekad, vienmēr straume nones lejā.

Tādā pavasara naktī, kad saimnieks vēl bija dzīvs un viņi abi jauni, viņi bija atgriezušies pāri upei ar laivu no mazas pazvejošanas ar tinu. Atstājuši veco tinu kādā uzplūdušā pļavā otrā pusē. Lai tiktu atpakaļ, bijis tālu ko braukt, [pāri] milzīgi uzplūdušajai upei.

“Un kaut kur vidū mēs klausāmies, brīnāmies, kas tur ūdenī pukst – puk puk puk: mazs ezītis peld, ienests vidū, piekusis, cīnās. Ieņēmām laivā un izcēlām malā…”

Ko jūs prasītu stāstītājai, ja jūs būtu Aiviekstes mežu bērns?

“Kā jūs zinājāt, uz kuru pusi viņš gribēja tikt?”

“Kad tu esi tik lielā straumē, tad vienalga, kurā pusē tevi izceļ.”

Jā, jā. Paiet gadi, pirms to saprot.

Kamēr dzīvo tur Aiviekstes krastos, vienmēr grib tikt noteikti uz vienu vai citu pusi.

Tad pienāca mūsu līdakas pēdējā diena, tā nebija svētdiena, lai gan līdakas parasti ņem savu galu svētdienās. Tā bija mierīga, saulaina jūlija piektdienas pēcpusdiena, pirms Jēkabiem, kad jaunais medus smaržo no bišu stropiem un gurķi lied ārā no lapām.

Ķikuru līcī šī piektdiena tomēr izskatījās pēc svētdienas vai savādas Jurģu dienas. Tā bija piektdiena pirms Ķ. jaun. m. kāzām. Melnā ķēve bija iejūgta un pie ratiem piesietas divas brūnas govis. A. bija saraudātas acis, un viņas rokas čakli tina un lika, un locīja ārā no stellēm klētī, no skapjiem un kumodes. Un tad viņa nogāja līdz upei, kur līgavaiņa brālis laivā lēni braukalēja augšā lejā visu pēcpusdienu un čakli svieda un tina spininga spoli. Divas līdakas gulēja laivas stūrī zem dēļiem. A. stāvēja krastā, un viņas vaigu siltumā sāka skaloties viss vakara staru atspīdums no līmeņa. Laiva slīdēja uz malu un līgavaiņa mierīgā balss teica: “Šī tik spēlējas. Viņa neķers to vizuli. Tā ir par gudru…”

Jau ilgu laiku viņu kaitināja kāda līdaka, sekoja vizulim, pat piedūrās, bet tik viegli, ka bez pūlēm pasitās nost un prom, tad atkal tuvojās.

Jaun. vīr. izlēca krastā, vēl vienmēr griezdams kopā garo zīda auklu.

“Vva…!” viņš iesaucās un saspringa un gandrīz apstāja griezt.

“Viņa paņēma. Nu tu brīnums! Skaties! Skaties…”

Viņš sāka kausēt un uzmanīgi peldināt pieķērušos zivi. Un tad izsvieda to malā. Tā nogūlās pie vec. saimn. kājām, kas arī bija pienākusi.

Kas tur bija par čalu, par smieklu un brīnumu saucienu, maigu kņadu. Bet dārza stūra zivs to nedzirdēja, viņa smagi svaidījās uz zaļās zāles, liela zelta mirdzēšana kā brīnums ik brīdi, kad viņa palika mierā.

“Padod man to akmeni,” vīrs teica, pametis ar galvu uz akmeņu kaudzi dārza malā.

A. sniedza viņam plakanu akmens šķembu. Līdaka saņēma īsu, ātru piesitienu pierei un palika mierā, zeltā un zaļiem raibumiem mirdzēdama.

Vecās saimnieces smaids sērīgi saraustījās. “Tā ir tā, kas te dzīvoja pie dārza stūra. Skaista gan,” mīlīgi runā, kā vienmēr izrunā visus zvejas notikumus. “Viņa spēlējās visu laiku – es domāju, par velti tā neņems, un tad, kad vizulis tepat pie malas, viņa sagrābj, it kā tai šīs rotaļas žēl būtu ticis.”

Leave a Reply