Loose leaf (Ķikure/Kikure)

Loose leaf

…Pārvari visas grūtības. Uzvari visus šķēršļus. Saņem dzīvi aiz ragiem. Stājies visam pretī. Nebīsties ne no kā. Utt. Un – pazaudē dzīves realitāti. Uzvari dzīvi pašu. Un tev nekā vairs nav. Tu – visam stāvi pāri. Nekas tevi nevar nobiedēt. Nekas tevi nevar vairs arī aizsniegt no tā, ko tu nu gribētu ņemt, baudīt – kā agrāk, kad dzīve vēl nebija – uzvarēta. Viss bija grūts, bet reāls, īsts, kārots un labs – cik to varēja dabūt.

Nāci naktī no stacijas. Dažreiz dubļi, pat lietus, tumsa tāda, ka taustīji ceļa zarus ar rokām, ceļmalas saknes un ciņus ar kājām, stiepi ko smagu – ne jau ko dārgu – grāmatas, veļu, apavus, pastāvīgo dzīves nepieciešamo. Nāci naktīs mājās pavasara brīvdienās, skrēji no nepacietības sākt visu iekāroto, skaisto, labo, mūžīgo vasaras brīvlaiku. Ausis uzmanīgas tvēra skaņas – putnus, suņus, zaru kustēšanos, zāles augšanu, plostu gulēšanu ūdenī, ūdens guldzēšanu gar plostiem, nakts gaisu, jaunu bērziņu lapas un sūnas, visas maņas aizstiepās vai kilometriem tālu apkārt, uztverot, atminot, iekārojot, cerot uz visu, kas patiesi nāca, sitās pretī, skrienot, steidzoties caur tumsu, krēslu – varbūt viņi vēl būs augšā, istabās ugunis, un, ja vairs ne, viņi nebūs aizmiguši, gultās jau guļot.

Zeme nesa, deva, sniedza sevi pretī, soli pa solim, līdz beidzot māja iznāca no tumsas ar kokiem un logiem, un durvīm, zināms kliņķis iespiedās delnā un durvis vērās “… uz galda stūra ir sērkociņi”… balss teica no citas istabas un visas lietas tumsā, kā elpu aizturot, gaidīja uz gaismas iešķelšanos, lai nostātos apkārt, katra ar sevi, ar savu mīļumu, pulkstens pie sienas pazibsnīja zeltu svārsteklī un nozvanīja stundu – viss bija reāls, īsts, dzīvojams – piens, karaša vai rudzu maize. Auksti palagi, silta sega. Grīdsega zem pēdām, logi uz āru, grāmatas, puķes, kā tas viss piederēja, nāca līdz vēl miegā, no tevis neatdalāma, neatņemama, tevī ieslēgta īstenība.

Leave a Reply