Martiņa (Ķikure/Kikure)

[Martiņa]

Jaunsaimnieks Rācenājs apprecēja pasīko Vērpeļu Martiņu tādēļ, ka viņa bija maigas un jaukas dabas. Viņa bija tikai gājēju meitene un nekādas govis un zirgus pūrā līdzi nesaveda. Bet čakla un laba viņa bija, un saimniece, pie kuras Martiņa pēdējo vasaru dienēja, kā pūra daļu atvēlēja viņai vienu brūno pirmā gada telīti. Ja ņem vērā, ka to darīja bagātā, bet paskopā Lielvēriene, kas visu skaitīja un kā dienu, tā nakti turēja aiz atslēgas, tad tā bija liela kāzu dāvana, kas, visiem zināms, bija nopelnīta ar Martiņas piemīlību un labo kalpošanu.

Rācenājs to prata novērtēt. No vienas brūnās viņš varēja ieaudzēt tādas pašas govis, kā bija Lielvēriem, spīdīgas, kā no ūdens izvilktas, ar tumšākām un gaišākām zvaigznēm kā ieaustiem rakstiem brūnajā spalvā, ar taisnām mugurām un tesmeņiem līdz zemei, un ar sievu viņš varēja palielīties kurā katrā pulkā, kur vienmēr bija daļa to, kas neko nedrīkstēja ne uzsākt, ne nobeigt bez savu Emīliju ziņas.

Bet vēlāk, kā tas nāca kā ne, viņam sāka kremties, ka Marta arvien tāpat uz priekšu turējās tikpat maiga un laba. Sunim viņa atmeta lieku kumosu un kaķim, žēloja zirgu, kad tam, vagas dzenot, iemaukti saraustīja muti, un žēloja govi, kad tā uz dzeloņdrātīm saplēsa vēderu. Tas jau labi vien bija, ka sieva bija tik laba, bet viņa žēloja par daudz, jo – vai pats liksies ilksīs, zirgu žēlodams, un vai govs nebija vainīga, līzdama bez vajadzības caur stiepļu žogiem?

“Ko tev tā varde ļaunu darīja, ka tev tā jānosit?” Martiņa teica, kad Rācenājs nospēra vardi ar zābaka papēdi.

“Ļauna dara? Es gandrīz pakritu uz viņas. Ko viņa te lien?”

“Pēc lietus viņas visur…”

“Visur! Un ko viņa labu dara?”

“Es nezinu. Vardes ķerot mušas.”

“Mušas! Tā gan! Tad tu tās vardes saliec istabā – lai ķer mušas. Jo mušu jau arī drīz nedrīkstēs sist.”

Pēc līdzīgām sarunām Marta palika stāvot un nevarēja uzsākt savus darāmos darbus. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Bet kas? Vīrs darīja tikai tāpat kā visi citi. Tā, kā vajadzēja. Ko derēja viņas lielā labvēlība citam? Lopi izlaidās, neklausīja – govs nenāca valgā, un pat sanāca dusmas, ja nebija raušu vai miltu sauja iemesta silē. Teļš gaidīja viņu ar – piena kannu un arī viņas mīļā pūra tele, kas jau drīz nāks slaucama, nāca klāt – lai pakasa kaklu. Katrs gaidīja kāda labuma sev. Žēlot vardes! Tad jau žurkas un peles arī. Bet bezdelīgas? Tās taisīja ligzdas virs durvīm zem jumta, nomēsloja istabas priekšu un solu. Bet to varēja noslaucīt un nomazgāt. Bezdelīgu ligzdas nedrīkstēja izgrūst. Bezdelīgas bija pavadījušas to no bērnu dienām. Iznīcināt varēja to, kas darīja ļaunu. Bet kas bija ļauns? Agrāk viņai neviens nekā ļauna nedarīja, un viņa bija radusi neviena dzīvības neaizskārt. Varbūt tur uz Lielvēru ceļa, kur viņa dienvidos un svētdienās gāja pēc pasta, varbūt tur viņas kājas no bērnu dienām mācījās nesamīt ne skudru uz ceļa. Tas bija skaists gājiens caur Aroniešu mežu ar saulainām priežu jaunaudzēm, kur kaķupēdiņas ziedēja gar ceļa malām un ceļam pāri sīkas dzīvības rāpoja un tecēja dziļā, netraucētā mierā. Skudras, visādi vaguliņi un dievsunīši. Dievsunīši – samtaini, spalvaini, brūni un zeltaini kāpuriņi kā saulītes un siltā delnā it kā tie izstarotu siltumu un gaismu. Un viņu vārds – dievsunīši. Kas tiem to bija devis? Dažreiz viņas gāja uz pastu vai veikalu kopā ar saimnieku Mildu un teica viena otrai: “Nesamin dievsunīti!” Teikts tas izklausījās vēl jaukāk un nopietnāk kā domāts vien – nesamin dievsunīti! Un smiltis zem basajām pēdām kļuva siltākas, zāle zaļāka, puķes košākas un visa pasaule līksmāka un labāka, kad tur rāpoja dievsunītis, kam jāgriež ceļš.

Tikai tagad Martiņai nāca prātā, ka tas bija kāpurs, varbūt kāds ļauns kāpurs. Ļauns? Jā, nu kāds kāpurs, kas kaut ko noēd. Varbūt pat jaunās priedītes. Tāpat kā ozolvaboles, kuras skauti un gaidas gāja no kokiem nolasīt, glābjot jauno mežu. Tomēr – tas bija dievsunīts, par ko viņa domāja. Kaut kas labs un skaists, un sargājams. Jo kādēļ tam dots tāds vārds? Ja ne tādēļ, lai apstātos, dotu tam ceļu un justos bagātāks, priecīgāks.

Kādu rītu Rācenājs teica sievai: “Paņem tīru spaini un nāc līdz. Āboliņš vēl par jaunu, lai pastāv vēl kādu dienu. Nokaušu teļu šodien.” Tā bija pavēle, pildāma bez ierunām.

Viņi bija runājuši par teļa kaušanu, bet nebija nekā izlēmuši. Teļš bija jau krietni paaudzis, bullītis, no raibās govs. Teles audzēšanai paturēs no brūnās. Šis teļš bija kaušanai, nodzirdīts jau ilgāk, kā domāts. Gaļu, ja paši nevarētu svaigu noēst, varēja pamainīt ar radiem vai kaimiņiem. Par to arī bija runāts. Jaunajā saimniecībā bija šis tas jau kauts, vistas, pīles un sivēns, bet Martiņa nekad nebija tā tur piedalījusies. Martiņai šķita, ka vīrs sagaida, ka viņa liegsies iet vai nespēs iet. Un tad šinī lietā nebija tik vien kā šī teļa kaušana. Viņa paņēma spaini, izskaloja to ar aukstu ūdeni, ielika tanī divus baltus, tīrus skalus, stiprus un garus, un gāja viņam līdz.

Varbūt viņš īsti uz to nebija sagatavojies, ka tas iznāks tik ātri. Viņam tur iznāca vēl skraidīšana un meklēšana pēc šā un tā, teļu vēl vajadzēja uzraut virvē pie koka, ar galvu uz leju, un tas bija izaudzis tik liels, ka tas nebija viegli, bet arī citādi ar tik lielu nevarēja.

Martiņa turēja spaini zem teļa galvas un lūkojās teļa acīs. Tās izspiedās mazliet, pabolījās – kājas žņaudza virve, bet tad tās kļuva mierīgākas, mirkšķinājās pa brīžam, skatījās kaut kur dzīvas, jūtīgas. Bet tad tās pletās, pletās un tā palika.

“Nu tu esi pāri. Tu esi pāri,” Martiņa nedzirdami uz viņu runāja un bīdīja spaini līdz asins strūklai, kas vēl skrēja. Tas nebija gājis nezin cik viegli un ātri. Teļš bija ļoti izaudzis. Labāk būtu vajadzējis lielo dunci. Āda kā gadu vecam vērsim. Tad viņa maisīja asinis ar skalu, lai nesarec, un steidzās ar spaini uz pagrabu, vēsumā.

Rācenājs dīrāja teļu, un tas viņam gāja ilgāk, kā bija domājis, jo nezin kādēļ viņš bija ļoti uzmanīgs, lai ādu nesagrieztu un gaļai nepieliptu spalvas. Protams – spalvas bija grūti nomazgājamas, ja tās pieķērās ļoti lipīgajai teļa gaļai. Bet agrāk viņš par to nebūtu domājis. Viņš darīja to tagad sievas dēļ.

“Izliec klētī dēļus, kur gaļu dzesināt,” viņš sievai sauca.

“Es izliku pagrabā. Klētī būs par siltu,” sieva atteica, un Rācenājs no brīnumiem apstājās darbā. Sievai bija taisnība… Jā, viņai bija taisnība. Bet… Jā, tas bija varen labi, ka viņai taisnība un labi arī, ka viņa  to teica, bet tas bija tomēr tā negaidīti, un viņš bija it kā neziņā, kas viņam sakāms. Un tad vēl vairāk negaidīti bija tas, ka sieva viņa teikšanas negaidīja. Rācenāja domāšana it kā pārtrūka. Nebija jau arī laika domāt – bija jādīrā teļš ātri, lai mušas neuzkrīt gaļai. Un viņš strādāja svarīgi un rūpīgi, it kā tas nebūtu tikai nieka teļš, ko viņš dīrāja, bet vai vesels vērsis. Un viņi dienām mals gaļu un taisīs desas – viņš, jaunais saimnieks, un viņa jaunā sieva. Sieva, kas zināja par pagrabiem, klētīm un gaļu. Kas mierīgi turēja asins trauku, kad viņam bija jākauj lopi.

Sieva nāca ar auksta ūdens spaini, un vīrs ielika tur plaušas un aknas un teica: “Es tos aiznesīšu uz pagrabu. Te galva un kājas. Vai tu gribi kājas arī?”

“Jā,” sieva teica. “Man jau laiks ir tās notīrīt. Būs labāks receklis.”

“Vai tu izmaisīji labi asinis ar sāli, lai nesarec?” vīrs prasīja.

“Jā, jau atdzisušas.” Viņa ir kā pamodusies, vīrs domāja. Un viņa pati tā domāja. Mierīgs stiprums kā labi iemūrēts pamats bija visam, kas notika.

Viņa nobrucināja, notīrīja teļa galvu un kājas. Vārīja, grieza, mala gaļu, lēja bļodās recekli ar vircām un lauru lapām. Cepa asins pankūkas ar smalki sagrieztiem sīpoliem un sauca viņu pusdienās. Viņi ēda priecīgi un savādi kautrīgi, it kā viņi tikko būtu kļuvuši vīrs un sieva.

Bet, kad vīrs aizgāja un viņa palika viena un mazgāja daudzos traukus, kur bija stāvējusi jēla gaļa un vārīta gaļa, un kauli kaudzēm, ko suns gaidīja, viņas lielās, prātīgās sievas apziņa saruka. Vai vispār tā bija bijusi? Teļa acis, no dziļā dzīvības spulguma pārvērtās bālganā stingumā vēl un vēl viņas prātā.

“Par tādām lietām nav jādomā,” viņai nāca prātā mātes vārdi.

Kāpēc nav jādomā?

Jo tad sajūk visi pātari. Jā. Taisni tā. Un kas par to? Lai jūk. Ja tādi – kas jūk.

Ar Antonu viņi tāpat ir un būs katrs savā plauktā visu mūžu. Tā kā tepat viņu virtuves plauktos. Te sviests, maize – tas Antons. Tur otrā – sakaltušās kumelītes – tā viņa. Tikai no plaukta plauktā vēl kas varēja kā nebūt iekrist, viņi stāvēja tādos plauktos, kas bija no vienas pasaules malas līdz otrai un mūžībā…

Sieva rāvās no nejēdzīgām domām, tās bija ar elles daļu klāt.

Nē, meklēt un audzināt rūgtumu pret Antonu nebija nekādas jēgas. Viņa nespēja panest citu ciešanas – tas bija viss. Viņa pielīdzināja sevi citiem, tas ir – suņiem, kaķiem, teļiem. Un pielīdzināja tos sev. Tā bija vēl tālāk vaina. Tad bija jāiet mežā, varbūt dzīvot ar lopiem. Dievs radījis cilvēku un citu visu tam par mājām un iztikšanu… Nē, tādā domāšanā viņa nevarēja remdēties. Darbs nešķīrās. Beidzot viņa sēdēja un nedarīja nekā, bija nekustīga bailēs, ka Antons nāks, redzēs ka viņa nespēj nekā.

Nespēj dzīvot.

Bet jaunsaimniecība un dārzs un – bērni? Viss pagalam? – Pagalam.

Viņa piecēlās un sasēja dažas savas mantas. Uzvilka tīras drēbes un izgāja pa durvīm. Tagad viņa gāja nebaidoties. Kad cilvēks apzinājies savu nespēku līdz galam, tad tas kļūst viņa spēks iet tur, kur dzen to viņa nespēks.

Antons nenāca. Viņa mierīgi varēja aiziet prom pa ceļu. Viņa bija turējusi asins trauku, viņa bija nākusi bez vārda, kad viņš bija saucis, turējusi trauku un noskatījusies visu. Un viņš, kas bija labs kāvējs, nebija kāvis nemaz labi. Vai duncītis nebija bijis iztrīts pietiekami, vai teļa āda bija bijusi tik bieza? Izaudzis milzīgs bullis. Viņa pati to nodzirdījusi uz nebēdu. Un nu viņa ne nopūtu par to neizlaida. Noskatījās visu vaļā acīm un aizgāja ar asins trauku.

Jā, Marta tā bija darījusi. Viņa tupēja pagrabā uz vēsā klona un kūla karstās teļa asinis ar koka dakšu, lai tās vienmērīgi atdziest un nesarec vienā gabalā.

Viņa bija gājusi ar teļu.

Leave a Reply