[Matilda un Siliņš]
Ka Siliņsaimnieks un Matilda varētu nesatikties, varētu nepamanīt viens otru, būtu brīnums.
Matilda bija kā pati mīlas prieka dieviete. Jauna, spēcīga, slaida un noapaļota, pilnām krūtīm, apaļiem pleciem, spēcīgu kaklu, kas viss nosarka ik mirkli no asiņu straujās plūšanas, no prieka vēlēšanās. Viņas lūpas bija pilnas un apaļas, arvienu smieklos vērdamies, viņa skrēja, stiepa, plosījās ar suņiem, bērniem un pieaugušiem, viņa varēja acumirklī nosvīst slapja ne no noguruma, bet no spēka pārpilnības, no nemitīga satraukuma, no prieka dziņām.
Viņai nekā cita nebija pasaulē, tikai viņa pati, viņas jaunība, viņas dzīves prieks, viņas iekāres. Viņa visā devās iekšā ar neklusinātu atdošanos, ēdot augli vai gabalu gaļas, maizi, viņa ņēma visu aizgūtnēm. Jā, dažu brīdi viņa pēkšņi aprima smieties, dziedāt, jokot, ķircināties, skaut, tvert, viņas sejā iestīga nopietnība, kas izskatījās kā dziļas skumjas, bet tūlīt atkal ar atdzīvojās, varbūt ātrā atziņā, ka tur tā nebija kur iet.
Siliņsaimnieks nebija varmāka, ne rupjš, viņš bija smalks, elegants savā neatvairāmā vīrieša lomā, nebēdīgs, drošs ieguvējs. Viņam bija viņa smalkā pavedēja slava, bet, ja viņš bija bijis un turpinājis būt, ko varētu saukt par siržu lauzēju, tad tā bija viņa būtība, viņš dalīja prieku, laimi. Šīm lietām tuvu līdzi iet sāpītes un ciešanas. Bet Siliņsaimnieka dabā bija arī izsargāšanās un pat izsargāšanās no tām. Viņš nesolīja daudz un nepameta pēkšņi. Viņam netika piedēvētas ilgas un tumšas operas afēras. Viņu dēvēja lielu izdejotāju un arī izmīlētāju. Bet viņš smējās, smējās bieži, ilgi, viegli, sirsnīgi, un viņa smieklos varēja arī dzirdēt, ka viņš smejas par visu – par sevi, par dzīvi, smejas par to, tomēr to neizsmejot.
No viņa smiekliem sievietes, kas tuvojās viņam, varēja dzirdēt dzīves prieka krāšņumu, bet arī zūdamību, mainīgumu, nākšanu un iešanu.
Siliņa dēkas bija īsas, vieglas un daudz, bet ļaužu tiklības jūtas tās daudz neievainoja, tās sāpēja tikai viņa sievai. Bet visas citas sievas un meitas, ko Siliņš paveda, nē – tas vārds to neizsaka, varbūt varētu teikt – sarunāja – negāja dēkā, nezinot, ko dara. Tāpat kā viņš savai sievai, kad tā jauna un skaista ar saviem deviņpadsmit gadiem bija atnākusi pie viņa, viņš bija skaidri tai teicis – “Labi, saimnieces godu tev došu, bet uzticību nezvēru.” Nevienai to viņš nezvērēja. “Ar vienu sievieti man grūti nodejot, kur nu dzīvi nodzīvot,” viņš smēja. Ar Matildu viņam iznāca ilga saistība, – prieks un laime kā rotaļā ejot, viņš un citi dziedāja un beidzot arī ne tik nebēdīgas, ne tik visu attaisnotas dienas. Bet sākums kā vienmēr bija viegls. Plosīšanās, draiskošanās, spēku pārpilnība, dzīves prieks.
Šķūnī veda pēdējo āboliņa vezumu no trešā gada āboliņa lauka, vieglu, sausu, gandrīz kā pļavas sienu. Uz blāķa bija Matilda un Vilma – smējās un strādāja sakarsušas. Nāca pēdējais vezums, jau vairāk kā puse izkrauts, un Vilma noslīdēja no blāķa, steidzās govis izlaist jaunā aplokā, jo Matilda nu varēja pabeigt viena izlikt pēdējos siena klēpjus, blāķis bija nu krietni nomīdīts, izlīdzināts. Un saimnieks ienāca šķūnī un teica Jancim, lai kāpj no vezuma nost, viņš pats uzsviedīs pēdējos klēpjus. Un viņš svieda smiedamies un Matilda ņēma pretī tos smiedamies, vairīdamies zibošo dakšu zarus. Tad saimnieks iesprauda dakšas palikušajā siena kārtā uz vezuma un uzlēca uz blāķa pie Matildas, iegāza to sienā, izspīdzināta viņa bija lielākā klaigātāja, ja viņai kas piedūrās. Un viņa smējās un spiedza un apklusa beidzot, jo Jancis bija atkal uz vezuma un svieda arī smiedamies pēdējos siena klēpjus tiem augšā, virsū, pāri. Svieda un svieda, līdz rati bija tukši. Un siens bija smaržīgs un karsts un… Un… jā, ko vairāk no dzīves varēja prasīt – karstu sienu, karstu vasaru, karstas lūpas.
Un Jancis, izbraucis ratus no šķūņa, apsēdās pie citiem krāvējiem, kas lika kopā dakšas un grābekļus un tvēra pēc dzēriena trauka. Un gaidīja saimnieku. “Trakais, tu būsi viņus ieracis sienā par dziļu.” “Ko nu”, Jancis novilka. Un visi gaidīja un ausījās. Jau smīnēja, skatījās sāņus cits no cita. Tad viņi redzēja saimnieku un Matildu nākam pār lauku no otras puses. Viņi bija izgājuši no šķūņa pa otrām durvīm. Kad? Nu – tas palika viņu noslēpums. Tūlīt, pēc Janča pēdējiem siena klēpjiem vai mazliet vēlāk. Bet katrā ziņā tie nebija palikuši sienā tik ilgi, kā Jancim un citiem bija šķities. Siliņu saimniekam tik viegli neko nekad nevarēja piesiet. Veikls kā zutis. Un smejīgs un drošs. Visiem bija labi viņa tuvumā.
Matildai sākās dienas, kad tā staigāja viegla un balta, un visi grozīja galvas un neteica ne vārda. Kas tur bija ko teikt? Kad citu gadu Matilda aizgāja uz Siliņiem dzīvot, bija gandrīz kā priekštrādnieces lomā, citi teica gan – un divi saimnieces, kā nu ies? Gāja labi. Kā īsti, to ļaudis mēļoja, runāja, izrunājās, apklusa, runāja par citu, kā tas ir vienmēr. Nu galā, galā nebija tik viegli. Nevienam nebija īsti viegli. bet galā vienmēr jau tā ir, ka nav tik viegli, kā tas ir sākumā.
