[Medības]
Medības ir dabas piešķirta vīriešu izprieca. Bet kā neko no šīs pasaules lietām sievas nespēj atstāt tikai vīru ziņā, tā arī medības.
Tādu sievu, kas kar bisi plecos un laižas mežā vīriem līdz, nav daudz, bet tādu, kas to mierīgi varētu atļaut darīt tikai vīriem, savukārt ir pavisam maz.
Gadās, ka precēts vīrs visiem par brīnumu pēkšņi iejautājas: “Kad īsti piens kūsā katlam pāri – tad, kad ir jau vārījies, vai tad kad vēl nav? Tas ir – vai piens ar katlam pāri kāpšanu sāk vai beidz vārīšanos? Ar vārdu sakot – vai piens ir uzvārījies, kad viņš vārās, vai vēl jāgaida…?” Grūti izsakāms un grūti atbildams jautājiens. Piens laikam var darīt, kā grib. Bet par vīru, kas to grib zināt, nevar taisīt pāragru spriedumu – ka viņa mājā arī jau sācies posts. Viņš varbūt ir mednieks – un tad medību rītā brokastis jāvāra viņam pašam. Tas ir tāds nerakstīts likums, ko ievēro pat vislabākās sievas. Citreiz tās celsies vai pusnaktī un tevi aptecēs, medību rītos – daries pats.
Tās ir maz izpētītas, negantas jūtas, kas sievām liek tā rīkoties. Līdzīgas greizsirdībai, bet vēl grūtāk panesamas, jo nelabumu nevar izgāzt pārmetumos. Tas gan daudz neatvieglo arī citos greizsirdības veidos, bet mazākais atstāj cietējam to pamatu zem kājām – ka taisnība ir viņa pusē. Ar medībām turpretī valda samulsums – prāts atvēl, jūtas dumpojas.
No šīm sievu dalītām jūtām var secināt medību prieka lielumu, kas paliek nedalīts, kaut gan svētie raksti to pavēl – visā dalīties.
Vai arī tā – medību prieks ir svētīgs – cilvēks atjaunojas. Smagākais, ko cilvēks ikdienā nes, ir viņa kalpošanas jūgs – viņš kalpo mašīnām, lopiem, cilvēkiem. Tas gan norūda viņa garu, bet arī – dara to mazu, nolīdzina viņu ar to, kam tas kalpo. (Vienmēr jādomā tā, lai tas der lopam, ko cilvēks domā. Jādomā mašīnas vietā, tā – lai tas der mašīnai, ko viņš domā. Jādomā otra cilvēka vietā – lai tas der… pašam…)
Medībās kalpošana beidzas. Cilvēks uzsāk brīvu spēkošanos bez piekāpšanās.
Mednieki tuvojas mežam kā kara vīri pilsētai, kas jāieņem. Viss plašais mežs tiem – pļavas, sadalītas ar ceļiem, stigām, taciņām; tur purvs, tur sils, tur izcirtums; tur lapsa, tur zaķis, tur stirna: viņi izcels tur, zvērs nāks pāri te; te jāstāv vienam, tur otram, tur trešam.
Spēle var sākties un – iet tā. Bet var iet arī otrādi un citādi. Zvērs var mesties, izlauzties citā virzienā, kāds mednieks var kļūt bērna prātā un izšaut, pirms suns tam uzdzinis buku. Viens šāviens var sajaukt visu armiju… Viss pilns nepārredzamā. Cilvēka prāts krustojas ar zvēra prātu, instinkti ar instinktiem, spēki ar spēkiem. Senās maņas atmostas, jaunas šķeļas vēl vaļā.
Mežu, sniegu, zvērus mednieks ne tikai redz, aplēš, bet jūt sevī, patiesi sevī – skrienot, krītot, ceļoties, slapstoties. Gars vairs nav miesas kungs un miesa nav gara kalpone, tie joņo savvaļā un tomēr – vislielākā sadarbībā. Prāts aplēš, pēta, pārliek, vērtē, ķermenis lec, stiepjas, rāpjas, sastingst. Cilvēks apzinās, jūt sevī sava gara visspēcību un arī to, ko dažreiz nojautis un it kā apskaudis, noglaudot skrējuša zirga karsto, iesvīdušo plecu.
Mednieki savu mežā pārdzīvoto lielumu un laimi turpina dzīvot vēl ilgi savos mednieku stāstos.
Mednieku stāsti ir patiesi. Atkārtoti. Izstāstītu stāstu klausītāju ausis ir uzmanīgas kā bērnu ausis. Kas reiz teikts – tam jāpaliek. Un tā tas paliek. Zināms, katrs jauns piedzīvojums mežā paver ko jaunu un lēni un dabīgi audzina tālāk veco stāstu. Bērni klausās šos stāstus un zina no galvas. Tie ir burvīgāki kā visas pasakas, jo tiem ir īstenības sāls klāt. Komiski izteicieni, vārdi, izsaucieni no meža notikumiem kļūst kā sakāmvārdi un parunas, dzīvo tālāk kā dzeja.
Putnu medības ir mierīgāka rakstura. Tur bieži iziet medīt viens.
Uz medņiem iet ļoti agrā pavasarī, kad zem lielajām eglēm vēl ledains sniegs, bet pumpuri kokos nobrieduši, gaisā maigums. Uz medņiem jāiet ļoti agri – mazā gaismiņā…
Medņu tēviņš dzied savu mīlas dziesmu augstas egles galotnē vai zarā, zaļimelni mirdzīgas spalvas izbozis, sarkans kā uguns kļūdams sekstē, kaut kur pie paplēstiem spārniem tam plīvo spoža, maza karoga krāsas, mednieks tam drīkst tuvoties tikai tad, kad medņa dziesmā nāk visaugstākās sajūsmas šņācieni un pasauli apkārt viņš vairs nejūt. Tad medniekam jālec ar lēcieniem, cik ātri un tālu vien var, tam tuvojoties, un atkal jāsastingst mierā līdz nākošam – ča ča ča – mēs teiktu.
Gadās, ka rīta krēslā zem vienas egles salec kopā muižkungs ar zemnieku vai vienas daiļavas sirds nikni sāncenši… Kādam mednim tas var glābt dzīvību, citu var ķert divi šāvieni reizē. Medības arvien pilnas neticamā.
Slokas medī lēnos, maigos pavasara vakaros, kad tikko lapas kokos sāk plaukt.
Uz birzi tad jāiet pēc saules rieta. Šīs medības arī ļoti piemērotas dāmām kungu pavadībā. Te var piedalīties arī sievietes, kas nav mednieces, tas ir – nav sloku mednieces.
Dažreiz uz sloku jāgaida viss maigais krēslas laiks. Tālās lauku sētas apklust, citi putni arī apklust, vairs tikai kādreiz kāds kluss dūdojiens iedūdojas, un kaut kur dziļāk mežā varbūt jau ierejas kāds jauns buks. Tas skan savādi mistiski, gandrīz baigi. Baigi tā, kā ir baigi no laimes.
Slokas velk, mednieku valodā tas nozīmē – slokas lido pāri meža jaunaudzēm, pāri krūmu smalcēm, izcirtumos, biržu malās vai pļavmalās.
Slokas tuvošanos dzird pēc viņas balss – maigās ierunāšanās. Labs mednieks to sadzird tālu, bet var klausīties divi, lai nenokavētu brīdi, kad sloka ir klāt, gandrīz virs galvas, tikko manāma krēslā. Tad mednieks mērķē un šauj.
Šāviens plēš nejēdzīgāk kā jebkad (der lietot skaņas klusinātāju vai sevišķu bisi), pārsizdams vai pušu visu dzīvo mežu. Kaut kur pār pumpuriem, kas ver lapas, noveļas neliels, pelēks izspūris putns. Pa garo, neglīto knābi tam sūcas asinis.
Bet kas tā redz – tas nav mednieks, mednieka veselā spēka vietā tas domā citādas domas, tā iztēle darbojas nelietderīgā virzienā.
Kas grib pārbaudīt, vai viņš ir mednieks vai nav, tam nemaz nav jāšauj uz kaut ko dzīvu. Viņš var būt kaislīgs mērķī šāvējs, kas ar baudu izjūt lodes vai skrošu bīstamo skrējienu un iesišanos koka ripā, bet, ja viņš pavasarī iešauj dzīva bērza stumbrā (labi mērķējis) un ja bērza sula acumirklī plūst no baltās mizas un rit rīta saulē kā asaras – kas tā redz, tas nav mednieks. Tas nometīs bisi un skries pāri grāvim pie bērza nolūgties. Tas nav mednieks.
Medības ir lieliska, veselīga izprieca, bieži vien arī īsti praktiska, bet vienmēr pieejama tikai tiem – ar mednieka dotībām.
