Vasarsvētki (Ķikure/Kikure)

[Vasarsvētki]

Ir maija vidus, un visām kļavām viņu daudzajās šķirnēs jau sēklas gatavas un izkaisītas dārzos, ceļos, ielās, grāvjos, notekās. Mēs ejam ielā pa viņu noklātajiem, saskalotiem rakstiem, citi sēklu spārniņi, propelleri zaļāki, lielāki, citi dzeltenāki, mazāki, vējš dzenā tos kaudzēm, kājas min. Bezgalīga bagātība.

Nāk prātā doma – kaut varētu paņemt, pavest pie rokas tos daudzos demonstrētājus, kas plēš sev matus (vai visvairāk citiem?) par katru neceļā aizgājušu sēkliņu. Vai man ir kāda gudrība, ko viņiem teikt? Nē. Bet es gribētu parunāties un prasīt – kā tas ir ar to izšķērdību, šo bezgalīgo pārpilnību un bezrūpību, kur [..] laime – ir tik reta. Uz cik miljoniem un kad izaugs kāds koks no šī sēklu klāsta? Koks par to nerūpējas. Vai varbūt tomēr. Katra sēkla apgādāta ar savu propelleri vai pūkainu izpletni. Te kādiem, sauktiem kokvilnas kokiem, ir tik daudz šo pūku, ka visas ceļmalas ir noklātas kā ar vilnas vāliem un upēs tie ceļo kā gaiši pelēkas putu vītnes. Vai piestāj kaut kur? Jā. Visos krastos. Šie koki visvairāk izmantojot ūdens ceļus savas cilts vairošanai.

Mēs neesam koki. Protams. Protams.

Kas mēs esam?

Kļavas sāka ziedēt februārī, martā, pirms lapu plaukšanas viņu sīrupu mēs jau ēdām un dzērām, kad viss bija vēl sniegā. Smaržoja gaiss ielās, un ziedi bira zem soļiem. Tagad maijā darbs padarīts, sēklas nogatavinātas un izkaisītas. Tagad ko viņi dara, šie koki? Cilvēki tad brauc ceļojumos, kad bērnu uzaudzināšanas darbs padarīts. Koki nebrauc. Viņi zaļo, nu ir viņu laiks riest lapu pušķus, maigus, zaļus, vēdināt, līgot vēsmās un saulē. Šķiet – viņi paši līgojas, šie koki, bez ka tos vējš locītu. Viņi ir tik dzīvi un laimīgi – ziemu izcietuši, izsalušies, izgaidījušies īsās vasaras. Tagad viņi dzīvo. Kā kaut kas, kas ir dzīvs, uz šīs zemes var būt tik laimīgs? Šķiet – viņi ir. Viņi pievēdina pilnas ielas ar laimi. Cilvēki kļūst nemierīgi. Gājieni, svētki, streiki un kautiņi iet vaļā no lielas laimes. Sportisti atkal stipri kāvušies. Nesen ar krieviem, nu ar amerikāņiem. Aiz kā? Zināms – aiz laimes, aiz spēku pārpalikuma, aiz nevaldāmas dziņas ieaugt debesīs.

Ir maijs. Varbūt ir vasarsvētki. Kalendārī par tiem nekā nesaka. Kādreiz vasarsvētki bija brīnumaini svētki. Bez kādiem sevišķiem šo svētku uzdevumiem (kā Ziemsvētkiem ir eglītes dedzināšana, Lieldienām olu krāsošana), tikai svinēšanai vien, kā satikšanās ar pirmo zaļumu, ziediem, lapām zaros, satikšanās ar sausām smiltīm uz ceļiem, ar ūdeņiem, no ledus vaļā laistiem, satikšanās ar vasaru. Nu jā – tas pieder pagātnei. Tagad ir civilizācijas devas, labumu kalni, likumi un aizliegumi, un spēka pārpalikumi. Jāzina orientēties.

Vasarsvētki Upeslejās bija viegli, maigi svētki, bez sevišķām tradīcijām, tika atverot logus un sirdis priecīgai svinēšanai. Tad bija visa pasaule apkārt. Pavasara ūdeņu vēl bija pilni grāvji un upes līdz malām. Smalki vilnīši vizuļoja vieglās vēja pūsmās un meta atspīdumus logos, sētās, jumtos un pāri visiem laukiem. Viss bija pilns gaismas un caurspīdīgs, jo koku lapas vēl tikko plaukušas, un viss pilns balsu no mežiem apkārt, pilniem saldas dūdošanas, dūkšanas, čivināšanas, svilpošanas. Bet ceļi jau sausi, vēl tikai dažos meža ceļos aplaipojamas dangas. Varēja auties svētku dienai un doties – kurp? Ārā. Uz mežu, uz pļaviņām, kur veras dzeltenie gaiļupieši, varbūt jau cāļgalviņas. Un māte vienmēr meklējās, vai jau ieviņas zied. Viņas tālajā tēva sētā tā bija augusi ar ievu ziediem. Viņa neteica – ievas, viņa teica – ieviņas. Te Upesleju mežos to nebija daudz, bija jāiet pāris kilometri līdz Aronas līkumiem, un Jaunkalsnavas jaunajās priedītēs, gar ceļmalām, kur gāja pēc pasta, vērās lielie zilivioletie sila pureņi. Un turpat, pirmajās priežu meža malās, varēja būt lāčpurni. Bija jāpaņem kurvītis līdz. Mežs pēc ziemas bija atkal pilns ciemošanās, devu un dāvanu. Tā tas bija pirmajos labajos gados pēc kara un visām nelaimēm, kad vasarsvētkos Upmaliete ar savām meitenēm un Vilmu un Matildu līdz pēc svētku brokastīm devās svētdienīgi izklejoties. Redzēt, apbrīnot, izpriecāties par jauno pavasari.

Tad vēlāk nāca tie gadi, kad bērni svētkos izlaidās savās tālākās svētku gaitās. Auces Anda motociklets ierūca sētā jau agri no rīta. Citreiz meitenes vēl juka apkārt savās nepabeigtās svētku greznošanās norisēs. Tad drošu balsi viņš sauc:

“Nu, kas ir? Liela Dieva kalpošana, maza grēku atlaišana?” Un māja pielija smieklu, valodu un drošības. Beidzot ģimenē nāca vīrieša cilvēks, jauns un stiprs un drošs, un dzīve Upeslejās sāka ritēt ar jaunu paļāvību dienām, kas nāca. Un šī dzīve bija jāņem jau no īsiem brīžiem. Auce gatavojās aiziešanai tautās. Pat svētdienās un svētkos jau bija kaut kur citur ejami ceļi. Arī Vilma bija aizmirsusi kaimiņu Jāni, un Jānis arī tur kaimiņos vairs nebija, bija atradusi kaut ko nopietnu. Ņēmēju – kā to tur teica. Un svētdienas un svētku dienas nu piederēja jau tam kaut kur tālāk, ārā, pasaulē.

Tās bija laimīgas dienas, kad saule bija debesīs un uz lauka, un istabās uz sienām un grīdām. Bet tās bija ātras dienas…

Tik bija, kā pie brokastīm tos visus brīdi varēja pieturēt, pie maizītēm, kafijas ar krējumu, un tad tie cēlās. “Uz rīta pusi būsim klāt,” Andis sauca, “varbūt varēsim pabraukt pa grāvja galiem ar tinu, mamm, ja tev vēl peles nav to galīgi sakapājušas…”

…”Mežzinis jau tur lielās, ka esot visādas zivis, Rīgas dāmas liekot uz maizītēm sloksnītēs izgrieztas vai no dzīvsudraba lasīšu mugurām. Mācības tādiem vajadzētu. Bet kas dos. Nu, pēc Eni mēs nebrauksim. Nu, Eni mēs tikai aizvedīsim, mājās varbūt nevedīsim, lai paliek uz sloku medībām, agri tumsiņā uz šņepošanu. Tas mežzinis jau tev, Enīt, būtu vien jāpievāc. Laba dzīve. Cilvēks bez vainas. Nemēri jau ar kādiem Apolona mēriem.” Andis beidz mēļot, līdz durvis arī aiz viņiem jau aizveras. Viņi ar Auci, braucot savās slepenākās gaitās, ņēmās aizvest Eni uz mežniecību un paši tur mazliet apskatīties, varbūt sarunāt, kur un kad nākošās medības. Tagad lauku darbi sāksies, aršana, sēšana, bez norunas nekad vairs kopā lielākam meža notikumam nevarēs sanākt. Tā Andis domāja.

Upmaliete palika viena, savu bērnu laimē ieaugusies, aizsargam sava karu un nemiera laiku izpostītajai dzīvei.

Gaišās drēbēs viņa izstaigāja dārzu (viņa mīlēja ģērbties gaišās drēbēs, tikko pavasars un vasara nāca), pavēroja bišu stropus. “Jāiet pie bitēm” – tad bieži nācās domāt, svētdienās dārzu pārstaigājot. Jāiet pie bitēm – tas nebija viegli. Tas bija darbs, kas prasīja raksturu – sagatavoties, sagādāt visu un tad izturēties mierīgi, lai bites nesakaitinātu, bet izcilāt, iztīrīt, izgriezt nepareizos vasku iešuvumus, atrast jaunās māšu kūniņas, atstāt tikai dažas, izķert veco bišu māti utt. Strādāt dūmos ar aiztītām acīm, bet viņa bija ievingrinājusies šai uzdevumā, un šinī darbā bija kāda salda atmaksa ne tikai medū, bet arī bišu dzīvajā saimē, tās paražās, notikumos, viņu gudrajā dzīvē.

Leave a Reply