Veļas gabali (Ķikure/Kikure)

[Veļas gabali]

Šie stiprie, saukti rupjie veļas gabali – trauku dvieļi, gultas un labības maisi, arī darba palagi, ne smalkāko linu, bet tuvāk pakulu austi, vai stīvie cieto linu diedziņu audumi, kamēr tie jauni, dabūja divi reizes ar vāli – pirmo reizi mazgājot, slapji, ziepjaini, grīstē sagriezti uz velētavas, otru reizi, kad jau izmazgāti, izskaloti, izžāvēti, tie glīti, biezi salocīti, nāca uz bluķa un dabūja ātru, īsu būkājienu no abām pusēm ar vāli. Bet šoreiz vāle bija liela, smaga, katrs sitiens izgludināja iežuvušās krunkas, saplacināja šķiedru tā, ka audums kļuva spožs un maigs, prieks paskatīties, kad atritināts, izpurināts kļuva no jauna salocīts un nolikts skapī līdz lietošanai. Pēc tam tad atkal uz baļļu, uz velētavu un tā, līdz tā mūžs bija galā.

Kādu laiku tāds rupjais gabals bija maigāks par visiem smalkajiem, piekļāvīgs, gaisa pilns, nesviedrētājs, bet tad pamazām šķiedra padevās, kļuva reta un kādu reizi uzplīsa zem smagās vāles, lai arī tās sitieni kļuva jau pietaupīti, izšķīda caurumos. Ko tur vairs lāpīt – palagu vai maisu sagrieza vēl trauku dvieļos vai lupatās virtuvē vai vīriešiem saimniecības mašīnu tīrīšanai, eļļas slaucīšanai, un no turienes tie vairs nenāca uz veļas baļļu, uz savas dzīves rituālu. To dzīve bija cauri. Kā visas dzīves reiz ir.

Leave a Reply