Vīri runā (Ķikure/Kikure)

[Vīri runā]

Zilgani un balti, rūgtāki un saldāki dūmi no pīpēm un papirosiem saslānījās kārtām virs vīru galvām. Tāpat kārtām krājās dažādas smakas. Cauri labām ēdienu un dzērienu smaržām no galda apakšas spiedās satrunētu zābaku, ādas smakas, samirkušu un žūstošu vilnas drēbju smakas, sviedru un izgarojumu tvaiki. Gaiss tapa miglains un biezs, logu rūtis raudāja lēnas asaras, kad tas silts un smags nogūlās uz viņu vēsā dzidruma.

Kārtām vēlās un rūca arī balsis. Asākas un spalgākas skanēja citām pāri skaidri un dzirdami, zemākas un dobjākas savienojās apakšā kopējā rūkšanā. Stāsti tapa īsāki, runātāju radās vairāk, vairāk vārdi un teikumi jaucās cits caur citu, pazuda smieklos, starpsaucienos, kopējā troksnī, atkal atskanēja un atkal tapa pārkliegti no citiem.

Bet katrs kaut ko dzirdēja, kaut ko ieguva no tā, kas notiek, ko teica un runāja. Orķestrī arī spēlē desmitiem instrumenti uzreiz.

Tas bija lielisks balsu orķestris. Tas viņiem darīja labu. Tas pacilāja tos vairāk un vairāk. Ar katru bija noticis un notika kas liels. Katrs bija varonis. Viņi bija īsti spēka vīri. Spēks viņos rūga un auga. Viņi spēcīgi bija kā lāči un vilki un viltīgi un gudri kā lapsas. Viņi varēja rīkot vēl trakākas medības, ko viņi vēl nebija piedzīvojuši. Kas viss ar viņiem nebija noticis, kas vēl notiks…

Vilku un lāču gan vairs nebija. Bet tēvu tēvi vēl bija ar tiem kāvušies. Nostāsti vēl bija turpat no tēvu mutēm. Un vilku medības, ja ne katru ziemu, tad reiz pa dažiem gadiem iznāca, kad ieklīda kāds pelēcis no Krievijas vai Polijas mežiem. Pat meža cūkas bija dzītas. Par to stāstīja mežzinis. Nekāds varonīgais tas gan nebija, jo viņš pats par labāku atrada tīru patiesību un tā bija šoreiz mazdūšīga. Bet piedodama tādā reizē.

“…Un tad tā cūka nāca tieši uz mani kā pats nelabais. Kaut kā – nebiju to gaidījis. Tāds zvērs jau nav tā aprēķināms kā zaķis. Ko tu vairs sataisīsies uz šaušanu, ka neesi laikā gatavs. Uzrāpos eglītē tik ātri, ka pats nepamanīju, kā!…”

Mežzinis smējās pats tik sirsnīgi, ka citiem arī bija jāsmejas.

Rūkšana vēl bija pilnā spēkā, kad garais, smagais sāka it kā cilāties savā krēslā. Viņam bija tik samulsis izskats, ka citi to tūlīt ievēroja un sāka vērīgi viņā skatīties. Tuvākie izstiepa kaklus:

“Kas? Kas tev tur ir?”

“Kas…?”

“Ko tu cilājies?”

“Guli, necilājies,” cits cilāja jau visu dienu. Bet tad tuvākie pārgurumā apklusa, un arī citi sāka apklust.

Īsu laiku visa rūkšana piestāja – tad nāca kā vētra neganti smieklu brāzieni. Tuvākie piebiedrojās tīksmības pēc. Bet smiekli bija labākais, ko varēja sagaidīt – tādā brīdī. Kaķene uz agronoma ceļiem bija apbērnojusies.

Tur kustējās un ņaudēja. Lielais vīrs, sarkans sejā, bija sastindzis puspiecēlienā un nezināja, ko iesākt.

“Anniņ, Anniņ nāc!” kāds sauca. “Nāc ar ķipi un ūdeni!”

“Ar kurvi.”

“Ar šķērēm…”

“Timba! Timba, liec nu galdā ko stipru. Glāb, kas glābjams.”

Anniņa glāba, kas glābjams, un vīri lēja ko svilstošu glāzēs.

“Še met nu, met nu!”

“Tāpat kā teikt – tēva priekā!”

Viņi trakoja kā neprātīgi. Ko viņiem bija citu darīt?

“Saki nu, ka medniekam un makšķerniekam nav raibu brīnumu?”

“Stāsti nu – kas tev ticēs?”

“Velnu – te vairs nav ko stāstīt…”

Viņi palika mierīgāki un atgriezās pie citiem stāstiem. Tikai pa brīžam citu balsu vidū kāds pusapspiesti ierēcās nelabos smieklos un otrs tam iegrūda dunku sānos.

Beidzot no smiekliem un runāšanas visi sāka aizsmakt. Balsis izdzisa. Viens otrs iegrima sevī, uz brīdi aizmirsis draugus. Kaut kas bija galā. Bija jādara kaut kas – gribi vai nē. Bija jāatgriežas dzīvē. Bija jāiet mājās. Laiks bija vēls. Pulkstenis pie sienas iesoļoja rīta pusē. Jābeidz. Jāsteidzas pie savas sievas. Reizē viņi cēlās un aizgāja naktī. Cits citu pavezdami savos zirgos.

Leave a Reply