[Vītradziene II]
Viņa bija maza sieviņa, bezkrāsaina un bezveidīga kā mīklas pika. Vienīgais spēcīgais un krāsainais plankums viņas parādībā būtu bijuši viņas mati – dzeltensarkani un nenoslēpjami, spēcīgi kā eļļa uz ūdens, bet tos viņa līdz pēdējai šķipsnai apsēja ar lakatiņu. Jāsaka, šie lakatiņi gan bija sievišķīgi un skaisti, ko Alvīne lietoja, ļoti balti un ļoti smalki ar ļoti maziem raibumiņiem vai punktiem, kā, piemēram neaizmirstuļu ziediņiem vai vismazākām sūnu rozītēm vai vijolītēm, bet, lai cik tie jauki arī bija, tie tomēr dziļi noslēpa Alvīnes personīgo, Dieva radīto, dzīvo, taustāmo daiļumu. Cita daiļuma bez šiem matiem viņai tiešām nebija. Viņas mazās neaizmirstuļu actiņas uzkrītošā kārtā atgādināja sivēna, lai neteiktu – cūkas actiņas, mute bija liela un bezkrāsaina, seja vasaras raibumiem no vienas malas un gala līdz otram. Pēdas un rokas plakanas, viduča nekāda, krūšu nemaz, gurni iespiesti vispārējā muguras ļāvīgumā… Un tomēr viņa bija pievilcīga un mīļa un katrā ziņā pelnījusi laimīgāku dzīvi nekā tai ar savu garo, klibo, greizo, stīvo, dumjo Vītragu bija.
Vītrags bija kā sakne un siekste ciets un sarepējis un tomēr – viņam nekādas citas vainas nebija, kā tikai viņa lēnība sieviešu laukā. Pie linu sukāšanas, malkas ciršanas, zvejas un visām citām dzīves izdarībām Vītragam bija nags. Ēst un dzert, sevišķi jau dzert kuru katru pašdarināto, uz to Vītrags bija spējīgs dienas un naktis, talkas un kulšanas cauri. Viņam bija arī tas veselais saprāts, ka dzeršanai viņš nekur un nekad nelietoja savu kapeiku. Nu, uz krogu pusi, zināms, viņš nekad negāja, jo viņam nebija laika un nebija arī naudas (sieva noņēma un nobāza zeķē), bez tam Vītragi nekad nebija dzīvojuši kroga tuvumā, bet, ka Vītrags dzēra tikai citu darinātu, tas tomēr bija viņa paša prāta nopelns. Varbūt mazliet savādi bija tas, ka iedzēris viņš prata palaist nagus un iekniebt meitenēm, nu, bet tas arī bija viss. Vītradziene pie viņa bija izdota kā jauna meitene. Viņas briesmīgi skopais un vēlāk arī bagātais brālis izdeva Alvīni pie vīra jau, tā sakot, no ganu vasaras. Vītrags bija kāda tālāka pagasta lielas ģimenes saimnieka kārtas bērns. Viņam nekas cits pūrā nenāca kā skapis, linu kulstīklas un drēbju kārta, bet, saliekot tos abus kopā ar Alvīni, kurai bija gulta, kreklu un palagu audekla baķīši – viņi abi varēja uzsākt kārtīgu īrnieku dzīvi. Tā bagātais Aumols tika vaļā no māsas, gan zaudējot ganu un nākamās vasarās arī kalponi, bet nodrošinoties arī pret to, ka vēlāk māsai būtu pienācis dot lielāku pūru, kas, ņemot vērā viņas mazo augumu, tātad ne sevišķi labu darbos gājēju, nebūtu bijis izdevīgi. Apsverot arī viņas mīklas pikai līdzīgo paskatu (taisni tādu pašu kā brālim), nebija nekādu cerību, turot ilgāk mājās, Alvīni izprecināt kādam tuvākam un gudrākam kaimiņam.
Šīs īsās ziņās katrs var atrast priekšnoteikumus, kāpēc Vītradziene bija tāda, kā tā bija. Viņa bija kaunīga sieviete, bet viņai patika vīrieši. Jo, lai gan viņa bija tikai trīs ziemas skolā gājusi un nekāda acīgā uz mācīšanos nebijusi, tik smadzeņu viņai bija zem sarkanajiem matiem, ka tādas lietas, kas pasaulē notiek starp vīrieti un sievieti, bija kaut kas daudz vairāk nekā starp viņu un Antonu Vītragu.
Ak, ja pat cita nekā ne dzirdētu, ne redzētu, tikai dziesmas un ziņģes, ko dziedāja talkās un godos, tad arī būtu skaidrs, cik lielas lietas bija pasaulē, varbūt tepat pavisam blakus, priekšā un aiz muguras, tikai, kā pie tām tikt, to neviena dziesma īsti arī nepateica.
Vītradzienei patika vīrieši, un viņas cietais brālis varbūt tomēr bija pārskatījies, vīriešiem varbūt būtu patikusi arī Alvīne un kāds labāks precinieks par Vītragu tomēr būtu varējis gadīties. Nu, bet skaidri jau to teikt nevarēja un skaļi nožēlot neko nebija vērts. Tāpat kā skaļi teikt un atklāti darīt arī nebija vērts. Viens, ko Vītradziene prata jauki darīt – bija spiegt. Varbūt viņa to bija iemācījusies mēslu talkās – Vītradziene vienmēr ģērbās ļoti spodri un balti, un glīti, un talkās jau sevišķi. Neviena cita meita nebija glītāk apsējusies un saspraudusies kā Alvīne Vītradziene, bet, ja tad tev piedūra mēslaino roku, tad bija jāspiedz pa visu kūti vai tīrumu. Te nu bija atklājies, ka, jo niknāk spiedz, jo vairāk rokas līda klāt, un tā iznāca, ka tādā ceļā jau varēju kaut ko iepazīties. “Ka tevi purvs…” Vītradziene tad sauca tik no sirds, ka daži apķērās nespiedzināt viņu uz klaja lauka, bet pieiet kādreiz garāmejot viņas mājiņā, pāri upei ceļoties, vai, kad Vītrags pats nebija tuvumā.
————————
Vītradziene bija ziņkārīga par visu, kas notika kādam citam un kas būt varējis notikt viņai, jo sevišķi – ja tas varēja būt kaut kas patīkams. Viņa smējās iespiegdamās un Dievu piesaukdama, un tas bija tik jocīgi, ka viņai piestāvēja, ja viņa izteica divdomības un pat stiprus vārdus, bet viņa tos lietoja pamazināmā un mīlināmā formā, un meitas spiedza un smējās viņai līdz. Tā tas bija, pie kādiem kopīgiem darbiem grozoties. Istabā runājot, viņa žēlīgi prata just līdz bēdīgām lietām un izvaidējās sirsnīgāk par nevienu. Viņa prata arī visdziļāk par kādu nelāga lietu nozūdīties. Viņa bija tik dziļi sarūgtināta un nobēdājusies, par dzīves nebūšanām kādreiz pārrunājot, ka, viņai aizejot, valodas vajadzēja atkal iegriezt jautrākā noskaņā – un viņu labi sasmīdināt.
—————–
Kādreiz jau gribējās pamēļot, padzirdēt ko jaunu. Un Vītradziene apstājās lielās mājas durvīs vai kļuva ieaicināta iekšā, un saimniece un meitenes pameta savus darbus un sanāca tuvāk apkārt.
“Nē, nē, pie galda es nesēdēšu,” Vītradziene atvairījās, izņemot tās reizes, kad bija kas neikdienišķs galdā ceļams – jaunais medus vai svaiga karaša, citādi viņa palika istabas maliņā, tā viņa varēja labāk visus pārredzēt, uz visiem runāt, visos klausīties. Valodas sākās pašas no sevis – kas gājis pāri upei, kādas ziņas pieninieks šorīt atvedis un kas vēl jauns, kas vēl jauns?
“Kā nu man jauns,” Vītradziene pažēlojās, bet saimniece neatlaidās.
“Tev vairāk jauna, tev cilvēki pār upi ceļami. Un pati arī sāc pāri upei ciemoties, draudzēties….”
“Kas nu par draudzību. Liepene gribēja kādu duci olu. Gribot lielu kūku cept. Paša brāļa dēlam miestiņā pirmais puika, raudzībās jāiet! Bet nupat atkal paši saplēsušies, pati vaidēja vien. Tas vecis jau traks ir….”
“Nu to viņa tev tikai tā pavaidēja, lai tu lētāk tās olas atdod. Liepene jau gudra. Un stipra tāpat kā tas vecis. Ar diviem pirmiem tika galā, gan salieks arī šo…”
“Vai domā, tiesa gan, ka viņa apprecēta no… no…”
“No – prieku mājas. Tā jau tās valodas melš…”
“Un par olām, ko nu naudu par olām. Būtu laba kāda nastiņa siena. Mums krasts izkalst, bet viņiem pļavā zāle veldrē veļas. Tikai manam vecītim būs pašam jāiet nopļaut. Ješka viņiem viens pats pļāvējs, kad to pļavu nolīgos? Un Ješka jau slinks kā maiss, pagrozās, pagrozās un atkal upē iekšā. Viņdien mani vai pārbiedēja. Es skaloju ķēķītī piena kāstuvīti, te kāds man aiz muguras iespiedzas tādā augstā, nelabā balsī. Apsviežos – Ješka durvju priekšā. Pliks. Pārpeldējis, nostājies, iemiedzis ļipu kāju starpī – iztaisījies par sievieti! Ko tu tādam…?”
Saimniecei un meitenēm jāsmejas gribot, negribot. Un Vītradziene gan zināja, ko runāja, nebija jau tur vairs neviens mazais bērns, zināja visi, ko un kā…
“Aizdzinu gan! Ak, tu nešķīstēns, gandrīz izmina puķu grēdu skriedams,” un, lai nebūtu jāstāv pie tikko teiktā, Vītradziene prata pārmesties uz godīgāku tēmu, atstājot palaidnīgās izdarības Ješkam vien. Tāpat viņa prata arī ievilināt otru runāšanā, dažreiz tā atklājot visslēptākās intereses, vai arī glabātas ēdienu receptes. Viņa prata tad iemest pa vārdam tā, it kā viņa jau visu to pati zinātu: “… un tad liek katlā… Tā drusciņ tikai ūdens… un ilgi jau nav jāvāra…” Un otrs neapķerdamies sāk runāt un izstāsta visu pēc kārtas sīki, jo sīki, kā viss darāms.
