Ziemsvētki tur (Vītrags)
(Nosūtīts Krūklītim, 1982. dec.)
Vecajam Vītragam bija mazliet gari nagi. Tā citi teica. Viņš pats arī to nenoliedza, kad bija labā prātā. Bija lietas pasaulē, kas bija jāpaceļ, lai viņas nesapūtu, kur nomestas. Bet, ja vecais Vītrags tās pacēla, tad viņam – bija gari nagi. Nu, bija, bija. Ja visi norautu tik vien un strādātu tik krietni kā vecais Vītrags, tad pasaulē būtu pavisam cita dzīvošana. Kāds striķis, ķēdes gals vai jumta lubiņa, nomaukts ritenis, kārts vai superfosfāta maiss – par tādiem niekiem neviens nelikās zinis mēnešiem, gadiem; bet ja vecais Vītrags tos pacēla un ielika lietā, tad šo lietu ieraudzīja un teica – bet kur viņš to materiālu rāvis?
Kad Vītrags bija jaunāks, viņš bija palaidis arī pa drošākam jokam šai lietā. Tā, ja kāds kādreiz talkā pie galda pameta uz Vītragu pusi zīmīgu izteicienu: “Diezgan, Vītrag, diezgan…”, tad Vītrags nosmīnēja, drīzāk uzlielīts kā aizvainots. Pats viņš bija ļaudīm pastāstījis, kā tāds izteiciens cēlies. Nu tā – kad Vītrags dzīvoja Dārdos, blakus bagātā Kalvēna mājām, kādā rudens svētdienas rītā, zirgus pabarojis, vēl tukšu auzu kuli rokās, Vītrags bija pagājis tuvāk un labi noskatījies Kalvēna augļu dārzu, pilnu kā pielietu smagā rudens ražā. Vai nu visu to redzēsi, vai iekārosi. Bet gar divi dārza malām visnoleju potētās lazdas, lapas jau sāk dzeltēt, bet riekstu čemuri brūni un lieli kā dūres! Vītrags bija piegājis lazdām tuvāk, pastiepis roku pēc viena čemura, kas viņa stipros pirkstos bija padevīgi izjucis un izlobījies, cietai mantai sabirstot saujā. Vītrags bija sācis šķīt, tīra prieka dēļ, kamēr auzu kule jau nāk pāri pusē pilna. Un tad Kalvēns iznācis palievenī rīta saulē, vērojis, vērojis Vītragu un beidzot nenocieties – saucis pārmezdams un žēlabaini kauninādams, savā stieptā, gaišā cēsnieku izloksnē (Kalvēns bija iepircis šo māju, nākdams no Cēsīm): “Diezgan, Vītrag, diezgan!… Pa manim skaistim riekstim… Un pašā svētdien’s rītā…”
It kā Vītragam citā rītā būtu laiks bijis Kalvēna riekstos skatīties! Vai viņam citā rītā bija laiks ielikt upē murdus vai šņores, vai sēnēs aiziet? Tikai svētdienas rītos tad gadījās, ka Upesleju meitenes pārnāca no sēņošanas ar tukšiem groziem: “Vītrags bija jau bijis…” Tad, zināms, bija palikusi pāri tikai kāda sūnās noslēpusies baraviciņa vai kāds bērzlapes poķītis, kas izlīdis no zemes pēc Vītraga aiziešanas. Vītrags gāja agri. Mežs piederēja visiem, par to nebija ko žēloties. Bet ar Upeslejas saimnieci Vītrags gandrīz sanāca naidā – bija iegājis arī viņas dārzā. Tas gadījās tā, kad Vītrags dzīvoja Upeslejās savus otrus sešus gadus. Upesleju saimnieks tad vairs nebija dzīvs, un mājā bija graudnieks. Saimniece gan vēl turēja sev labu skaitu govju, cūku un izbraucamo zirgu, bez tā viņai bija vēl dažas bišu saimes. Saimniece pūlējās ap bitēm viena pati, jo bišu niknuma dēļ viņai neviens labprāt palīgā negāja, bet saimniece bites mīlēja dārza dzīvības dēļ, – un uz medu visi bija kāri. Svētku tiesai un slimības gadījieniem no tā tika visiem Upesleju ļaudīm, Vītraga mazmājiņu ieskaitot. Reiz vēlā rudenī Vītrags bija pacēlis kāda bišu stropa jumtiņu uz savu roku. Viņam nebija jēgas, ka bites jau ieziemotas un ka tur tūlīt zem jumtiņa nekādas pilnas medus kāres vairs nelaistās, kā tas varētu gadīties kādā labā vasaras mēnesī. Bet to tāds nebitnieks nevarēja zināt. Kā viņam tur bija gājis, to neviens nebija noskatījies (kā Kalvēns savu riekstu aizvākšanu), saimniece tikai atrada stropu izvandītu, upes krastā pamestu. Vai zaglis bija, ar bitēm kaudamies, tās upē mērcējis vai tikai ar ūdeni laistījis, kas to lai zina, bet saime bija pagalam un stropa jumtiņš ūdens aiznests. Saimniece bija ļoti noskaitusies un nožēlojusies nabaga kukainīšu. Domāja saukt vai policiju, lai, zagli pabaidot, padzen tam pēdas, bet laikā atcerējās Vītragu un tā niķus. Ar to nu viņai bija jārunā pašai. Bet ar runāšanu neveicās. Drīzāk iznāca nerunāšana, jo Vītrags sāka saimnieces vairīties, un saimniecei arī vairs netika uz to pusi soli mest. Sanāca arī daudz sniega, un vējš aizvilka visus ceļus un taciņas tā ka katrs varēja tupēt savā kaktā. Abas puses klusībā no tā cieta, ka tāds melnums mājas dzīvē dziļāk un dziļāk ieēdās.
Ziemsvētku sestdienā spīdēja saule, un bija redzams, ka sniegs uz kādu laiku mitējies snigt. Tad Vītrags sāka rakt. Sāka no agra rīta un izraka platas jo platas stigas uz savu kūtiņu, pagrabiņu, riju un – uz lielās mājas aku, jo, lai gan Vītragi smēla ūdeni no āliņģa upē turpat pie savas mājiņas stūra, svētkos vajadzēja akas ūdens. Aka bija pie pašas lielās mājas, un, kad nu tik tālu bija atrakts, Vītrags ņēma un izraka, plati izšķipelēja arī visas lielās māja stigas un ceļus. Vilma un Matilda nu koka tupelēs un tāpat vien vilnas zeķēs varēja apdarīt visus mājas āra darbus un Auce tīrām kājām sajūgt zirgu, pēc pasta braucot. Nu visi ceļi bija vaļā.
Pašā vakarā, kad pēdējie pīrāgi nāca kūpēdami ārā no krāsns un ļaudis, krietni izmazgājušies, arī kūpēja un sāka apvilkt tīras drānas, saimniece pasauca savu jaunāko meitu: “Aizej uz Vītragiem,” viņa lika un deva Aucei lielu šķīvi ar kāri aizvaskota medus, “aiznes un lūdz, lai tūlīt nāk uz svētvakaru, visi citi mājnieki jau arī būs gatavi.”
“Vai tu vēl neesi pie viņiem bijusi?” Auce brīnījās. “Un – medu vien? Pīrāgus un piparkūkas ne?”
“Tu jau nevarēsi vairāk panest,” saimniece smīnēja.
“Nu – bet medu vien? Domās ka tu to dari ar nodomu…”
“Daru arī.”
“Bet mamm, tagad, ziemsvētkos?…”
“Bet – tas jau ar labu nodomu, ja dod medu. Nu – steidzies, steidzies.”
Un meitene steidzās pa tīri norakto celiņu, pār kura augstu uzkrautām malām sāka laistīties mēness gaisma.
Un tad visi viņi nāca saimnieku galā saņemt kopā svētvakaru: graudnieku pāris ar saviem puikām un gājējiem, Vītrags ar sievu un dēlu un saimniece un kalpones un meitas (un – kalpones arī tai pusē sauca par meitām). Jaunākie aizdedzināja eglītes svecītes un izdzēsa lampas, lai dziedātu svecīšu gaismā un justu zvaigznes un sniega laukus aiz logiem mirdzam. Ziemsvētku vakarā logus neaizsedza, lai eglītes gaišums spīdētu tālu, ja kaut kur vēl kāds atrastos ceļā, tas nejustos viens, lai svētku gaišums to iepriecinātu un vienotu ar citiem.
Vēl pirmā dziesma nebija uzsākta, kad Vītradziene sāka bakstīt Vītragu: “Vai, veci! Tev no zābakiem kūst sniegs! Neesi noslaucījis…”
“Lai kūst. Tīrs sniegs.” Pasteidzās teikt saimniece. “Redz, no eglītes arī kūst.”
Patiesi eglītes zaros kusa un laistījās lāses no skujās palikuša ledus, un tas bija tik jauki, ka cilvēku acis arī pildījās lāsēm, caur kurām visas gaismas un tīrība mirdzēja vēl spožāk un siltāk. Kad svētku dziesmas bija izdziedātas un cilvēki dziļi noguruši no dievišķīgām jūtām, saimniece aicināja sēsties pie vakariņām. Tad tur pie svētku maizēm un gaļas bļodām balsis rūca atkal par šīs zemes lietām un dzīvi.
“Jā, par to pašu dzīvīti jau ir jādomā,” Vītradziene rūpju pilnā balsī runāja, projām ejot, un saimniece tūlīt atbildēja:
“Nu tad atnāciet rītu pēc brokastīm, tad norunāsim par nākošo gadu, ja jau tepat gribēsiet palikt?”
“Nu kur ta citur, ko ta citu,” abi Vītragi atsaucās, un viss bija, kā tam jābūt, un vieglām sirdīm visi sauca arlabvakaru, kā tie pār slieksni kāpdami, tā tie istabā palikdami. Laiks īsu brīdi pārdomu gaismās apstājies, drīz sāka ritēt atkal jaunā steidzīgā darba gadā.
