Austrālijas mežs (Ķikure/Kikure)

Austrālijas mežs

“Blackbutt Reserve.” Atspiežos pie milzīga eikalipta mežā, vispirms paknibinoties ap viņa mizu: viņš to nometis, gluds, porains, maigi krāsains. Tādu daudz te, daudz, krāsu plankumi kā vēdzelei, tikai šur tur vēl mazi mizas gabaliņi viņa ādas rupjākās vietās palikuši, sakaltuši, atvāzušies, es tos nolupinu, un man nāk prātā saulē apdegusi mugura, kurai atlūp āda, tās īpašnieks guļ atkal saulē, un ādas lupatiņas, gaišas, atsprāgušas, intriģē tām piedurt pirkstus, pakasīt, atcelt nost pa kripatiņai, un gulētājs ierūcas no labpatikas un niezes dedzināšanas: “Vēl, vēl. Tur… tur. Jā. O… jā vēl. O jā, ne tik stipri.”

Es atlupinu tā eikalipta mizas atlikušās drumstalas, jau tam atklājas gaišākas poras (gluži kā mugurā). Šis koks ir mālu krāsā ar pelēkvioletiem plankumiem, porains, bumbuļains, ir citi zaļganpelēki, citi violeti, iedzelteni un atkal – kā māls, kā rinoserosa [degunradzis] āda savilkusies pie zariem, un sīkas skudriņas ceļo pa stumbru augšup, rindā turp atpakaļ, un viens pats liels, milzīgs, stiprs eikalipts tām ir kā visa Ņūsausvelsa, kur ceļot… Galotnes zibinās sīkās lapās. Skaista diena ar sauli un mākoņiem, mežs kustības pilns un tomēr rāms, dziļi mierīgs savā dziļumā, plašumā, lielumā. Sauss ceļš līkumo, ved augšup lejup, satiekas ar mazām takām.

Es piederu te. Es piederu te. Pa daļai. Pa daļai. Ar divdesmit gadu savas daļas.

Pie kājām lapas, mizas, zari, akmeņi, klints, smilts, ceļā saplaisājis māls, nav ilgi lijis. Arvien ilgi nav lijis. Čirkst akmentiņi lejā zem soļiem, šalc mīksti galotnes augšā. Mākonis pašķiras, un saules karstums nolīst pār pleciem un apžilbina acis, asi, smalki krūmi visapkārt, starp stumbriem kūla, zāles asie asmeņi, sīki ziedi dadžainos krūmos – nekāda gulšņāšana te, citas ņudzoņas vidū arvien kāds lēcējs zirneklis, diezgan nevainīgs, kāda vientulīgi klejotāja milzu alu skudra, tā neganti var sadurt, tad pampst un sāp, un sāp, un čūska protams, var būt.

Te bij kāda ķirzaka – garām kājām kā kaķis izskrēja ceļā, uzrāpās eikaliptā, apķērās tam, sastinga klusu, tikai pēc laba brīža pagrieza galvu vērot, tad pēkšņi apmetās, norāpās, pazuda vecās mizās, zālē, krūmos.

Eikaliptu lapas citādas, krāsainas, zemē, visās krāsās, visās! Bet kopā viss pelēks un brūns.

Leave a Reply