Autobusā (Ķikure/Kikure)

[Autobusā]

Un pēkšņi viņu pārņēma liela mīlestība uz šo cilvēku, uz šo silto, dzīvo, pasmagi sēdošo ķermeni, kas strādāja, bija savā uzdevuma darbā ieslēgts, piesiets šai sēdeklī pie stūres rata, karstā, pieelpotā gaisā un caurvējā, ja logu vēra vaļā, ielas burzmas apņemts, kurā viņam bija jāmeklē drošs ceļš savai cilvēku kravai, ik mirkli bija jābūt nomodā par dzīvībām uz ielas un dzīvībām viņa autobusā, par šiem kustīgiem, neatjautīgiem cilvēkiem, kas tik bieži akli skrēja savos ceļos, metās pāri ielai uz priekšu – atpakaļ, gāzās durvīs iekšā, pa durvīm ārā ar savām nebeidzamām pekelēm, bērnu ratiņiem, somām, nūjām, pat suņiem, kas prasīja to, kas bija kaut kur skaidri lasāms, kas nesaprata, ko tiem teica, kas aizmirsa savas biļetes paņemt, naudas izmaiņu, savas mantas solos, kas metās atpakaļ, bēra naudu zemē, kas rūca ap viņu augu dienu kā nemierīgs, pārvarīgs, pāri brūkošs spiets. Viņam bija jāsēž mierīgi savā vietā, jābūt laipnam, pacietīgam, jāatbild, jāatsmaida, jādzird pieturas signāli iekšā un ārpusē ielā, jādzird, jāredz, jābrauc, jāpietur. To visu viņa tikai vēlāk pārdomāja, tagad, uzlūkojot viņa svīstošo, silto, dzīvo muguru, viņu tikai pārņēma lielais maigums pret to, kāda žēlsirdība, kā izpausme viņas pēkšņai, lielai izpratnei un apbrīnam pret cilvēku darbā. Pret – šo cilvēku. Viņa ļāvās dažbrīd šai savu jūtu straumei, un tad tā kļuva brāzmīga, viņas acis nesātīgi, karsti satvēra šo sēdošo vīru no mugurpuses. Viņš bija piesiets tur, viņš nevarēja pagriezties un redzēt viņas skatu, un tas izlauzās tad nevaldītā līksmē, priekā, maigumā un iekārē. Viņa ļāva savam skatam pāriet visas robežas, savas robežas, jo arī viņa bija ieslēgta, ierobežota, savažota mūžīgās pieklājības, atturības, pareizā toņa robežās, likumos. Tad viņa atkal savaldījās, aizgriezās un brīnījās pati par sevi. Nobijās pati no sevis – vai viņā bija tik liela kaislība? Jeb viņa to spēlēja, izlikās, meklēja apreibināties? To viņa nevarēja sev pašai izskaidrot. Tikai – šis cilvēks izraisīja viņā šīs pēkšņās jūtas un, īstas vai neīstas, tanīs bija liels, briesmīgs spēks. Varbūt briesmīgs sagraut viņu pašu? Viņam tas nevarēja kaitēt, viņa domāja, jo viņš viņas acis neredzēja. Viņa aizmirsa spoguļus, kas viņam ir visapkārt. Varbūt šos spoguļos – viņa bija ievērojusi tikai vienu no tiem – viņš notvēra viņas acis.

Galvu aizgriezusi un noliekusi, viņa tad domāja, ka ar savu maigumu pret viņu, kaut arī aizmugurisku, neatklātu, viņa izpērk savas dusmas pret viņu, ko viņa bija jutusi un pat izrādījusi viņam, galu galā – viņam bija taisnība visā; tā nevarēja lūkoties cilvēkā, it kā tā būtu lieta, kurpe, ko paceļ rokās un izpēta tās vīles. Bet viņai bija žēl tā momenta, ko viņš toreiz pārtrauca ar savu sakustēšanos, vēl arvien viņa pie tā atgriezās, kā tieši tai brīdī, viņai bija šķitis – viņa atradīs, atvērs, uzzinās šīs sejas noslēpumu. Viņa nezināja, kādēļ tas viņu tā valdzināja, aizrāva, kārdināja – uzzināt. Ko uzzināt? Kādēļ iegūt tās atklāšanos?

Šķiet, viņu starpā notika kāda saprašanās, samierināšanās, izlīgšana. Tomēr ne izlīdzinājums. Viņa jutās uzvarēta, vairāk devusi, nekā tam pienācās par atvainošanos viņa aizskaršanā ar savu skatu, ar savu ziņkāri vai ko?

Leave a Reply