Citronu dārzā
Dienas grāmatas lapa
Šodien es visu dienu lasu “pašenfrūtus”, šos augļus, kuriem es nezinu latvisko vārdu. Tie ir jāņem no liela vīteņauga zariem un jālasa no zemes. Viņi mums aug turpat rindās, kur aug citroni. Citronkoki atrodas vistālākajā dārza stūrī. Pašenfrūtu rindas atsniedzas līdz mājai. Tālo daļu dārzam mēs saucam par citronu dārzu. Mani atpūtina šis nosaukums. Es domāju tad par ļoti zilu debesi, saules karstumu un ēnām un vēsmu žūžošanu. Mūsu citronu dārzā ir kāda burvība. Kaut kas no tā, par ko vēsta man tā nosaukums.
Citroni zied un dod augļus reizē. Visi mazie kociņi pilni. Kad es to pirmo reizi redzēju, tas mani aizskāra. Tas sagrauj lielo teicienu: “Savs laiks ziedēšanai, savs augļu nešanai!…” Es pirmo reizi redzēju nesātību dabā. Kur dzīvotkāre ir tik valdonīga. Tagad es pie tā esmu pieradusi.
Citronu ziedi smaržo saldrūgti. Ļoti atspirdzinoši. Viņu smarža ir kāds sajaukums no ievu – jasmīnu smaržām. Dažreiz, šķiet, smaržu mākonis ir dusējis mierīgi, kaut kur noslēpies, un pēkšņi tas uzbrūk un apskauj silts un reibinošs.
Bet citronu augļi ir ar ļoti spožu, asu dzeltenumu un stāv neviena neaizskārti, slēpj sevī stiprumu, esenci, kas jāatšķaida, lai iegūtu tā svētību. Citronu augļu mirdzēšana māca kādu savaldīšanos, aizliedz.
Mūsu citronu dārzā arvien saaug liela zāle. Tūkstoš ziedu sazied un kalst, sēdami savas sēklas. Tur arvien ir kāda neierobežota mežonība zem citronu zariem, kur saulē izkarsušās zemes gaišais raksts spīd cauri miljonu ziediem, sēklotnēm, visādiem dadžiem un maigām pūkām. Šķiet, arī vējš tur rotaļājas savvaļīgāk. Kā atpūzdamies. Bez sevišķa uzdevuma vai nodoma. Agrāk es tur dažreiz apstājos bez vajadzības, apsēdos siltajās zālēs un ziedos un mēģināju kaut ko saklausīt. Putnu balsis atskan no meža un lapseņu spindzēšanas. Es mēģinu visu saklausīt. Bet jūtu, ka tas ir manī pašā, ko es visvairāk gribu dzirdēt. Un tur es to labāk varu atrast, sadzirdēt, ieraudzīt…
Kopš es pazīstu Džo, es vairs neeju citronu dārzā. Es biju par to it kā pavisam aizmirsusi. Vienu dienu es pēkšņi devos uz dārzu. Es biju redzējusi Džo ielejā strādājam, un es atcerējos citronu dārzu. Es gāju viņam visam cauri. Otrā stūrī, kur tā vieta, kur man agrāk tika apsēsties, es apstājos. Es ļāvu sev brīdi vaļu – es stāvēju un skatījos uz Džo. Es pārlaidu skatus visai ielejai un redzēju, cik tā ir krāšņa. Vai arī agrāk es tā tur nebiju stāvējusi un skatījusies? Es ļāvu sev brīdi vaļu. Lejā viņš steidzās ar savu zirgu no vagas vagā. Sadudinājās ar zirgu, pieskandināja kaut ko arklam, uzvarēja visu ar savu darbu. Varbūt viņš mani pamanīja. Viņš zināja, ka es ieeju citronu dārzā, jo viņa suņi sāka riet, un viņš paskatījās augšup. Es pagājos šurp turp no koka uz koku, pastāvēju ēnā zem zariem un saulē starp kokiem, tad steidzos ārā no dārza. Tagad viņš varētu svilpot, es domāju. Un, kad es gāju ārā pa vārtiem, kad es tur pēkšņi mazliet gausināju soļus – viņš svilpoja. Tā nebija sīktonīga, klusa radio dziesma, ko viņš pēdējā laikā dungoja, tā bija man nedzirdēta viņa paša krāšņa un spoža melodija.
Kad es iesteidzos mājā, vīrs mani meklēja pa visām malām. Bet viņam neko no manis nevajadzēja, viņš mani nemeklēja nevienam darbam. Viņš nomierinājās, ieraudzīdams man rokās citronus. Mūsu citronu dārzs ir augstu kalnā, tālu no ielejas.
Naktī pēc tam es pamodos. Es jutu, ka es guļu ļoti mierīgi, ka viss mans ķermenis ir viegls, atbrīvots atpūtā. Neapzinīgi es pacēlu roku un aptaustīju savu seju, kā neticībā, kā laimīgā izbrīnā par to, ka viņā bija – smaids. Atcerējos, ka es biju ļāvusi sev brīdi vaļu. Es gulēju tālāk mierīgi, lai neaiztraucētu savu smaidu.
